UN TAGAD - GADA SKUMJAS
Sveicināti, nu jau jaunajā gadā!
Lai beidzot varētu pavilkt svītru apakšā pagājušam gadam un uzsākt jauno gadu ar jauniem piedzīvojumiem/pārdzīvojumiem, esmu apkopojis ne tikai pozitīvo, ko pieredzēju, bet, protams, arī spilgtāko daļu no negatīvās pieredzes. Kā jau minēju apkopojot priekus, iespējams, ka kādu no aizejošā gada priekiem esmu piemirsis, bet noteikti neesmu piemirsis nevienu no gada skumjām. Atceros katru sauso gaļas gabalu un pārcepto zivi, katru pārvārīto risotto un zeķūdenim līdzīgo zupu. Atceros katru f...... ēdienu, kas lika man justies apčakarētam, nožēlojamam un nepaēdušam un katra aizvainotā pavāra žultaino, man adresēto komentāru, tāpēc lieki nevilksim garumā un no sajūsmas spiedzieniem par garšīgāko, pievērsīsimies krietni skumjākam stāstam, kas daudziem no jums, kas mokās piespiedu atvaļinājumā gripas dēļ, varētu būt tuvs savas minorās noskaņas dēļ!
Tātad GADA SKUMJAS
Ja pieturētos pie scenārija, tad šeit man nāktos aprakstīt lielāko daļu no apmeklētajām vietām, tāpēc, lai neieslīgtu bezgalībā, nolēmu apkopot SKUMJĀKOS ĒDIENUS, neaizmirstot informēt jūs par restorāniem, kur tos, ja vēlaties, ir iespējams arī apēst.
Šajā sadaļā koncentrēties ir vēl grūtāk, jo potenciālo topa kandidātu ir krietni vairāk, kā veiksmju galā. Tāpēc vienkārši sākšu no senākā.
Viena no lielākajām gada skumjām VILL AMOR !!!
Nekas šeit nebija izcils, pat ne labs (ja neskaita tualeti) un pat ne viduvējs. Viena milzīga vilšanās
"Tvaicētas mīdijas, baltvīnā ar garšaugu sviestu un siera grauzdiņiem", par ko ne tad, ne tagad latviešu valodā neatrodu vārdus, lai pieklājīgi aprakstītu, vien varu pateikt dažus šī ēdiena atslēgas vārdus - sāļš, ūdenszāles, smaka. Un bonusā saņēmām vienu no neveiklākajām atrunām no saimnieces.
"Dārzeņu ratatuis ar mocarellu, tomātu mērci, rukolu un ciedru riekstiem" , ļoti skumjā parodija par dārzeņiem. Kaut kas līdzīgs blāvai tomātu zupai ar rukolas kaudzi - neglīta, negaršīga, dārga.
Metīšu mieru Vill amoram, lai gan šis bija viens ekstrēms gadījums, kad pat tēja bija švaka, un lieki nesatraukšu cakainīšu cienītājus, kam ciku cakainais interjers aizmigloja saprašanu un liedza spēju kritiski novērtēt šīs ēstuves piedāvājumu.
Un galu galā, šajā nominācijā man ir ļoti daudz kandidātu, kā piemēram KOLEKCIONĀRS
Par šo uzreiz varu pateikt galveno - šī bija ne tikai viena no skumjākajām, bet arī viena no kaitinošākajām un nožēlojamākām pieredzēm ko pagājušā gadā guvu (ja neskaita FERMU, OSIRISU UN KASDĀRZĀ )
Vilšanās pēc pilnas programmas, ko pastiprināja vēl arī tas, cik ļoti, pirms tam vēlējos šeit pabūt un ienirt sasolītajā atmosfērā, baudīt ēdienu, vidi un vēl sazin ko! Problēmas šeit bija ne tikai ar ēdienu, bet arī ar kretīnisko apkalpošanu - viesmīlis ar augstprātīgu attieksmi, visu padarīja vēl nomācošāku. No ēdieniem izcelšu vien dažus, lai gan varat nešaubīties, ka neviens no mēģinātiem nebija ne kripatiņas uzslavas vērts!
Meža sēņu krēmzupa ar trifeļu eļļas putām un grauzdētu prošuto
Ēdiens, kas mani aizmigloja ar savu nosaukumu un apstulbināja ar garšu un konsistenci. Tik gaidītā meža sēņu garša izpalika, bet tā vietā visa zupas virspuse bija nolieta ar knapas, burbuļainas konsistences putām, kuras nepārprotami bija ar solīto trifeļu eļļu, bet tik lielā koncentrācijā, ka tā arī palika vienīgā garša un aromāts ko sajutu. Pārējais tikai neveiksmīgas detaļas - grauzdēts prošuto, kas iespējams tāds reiz bija, bet zupā tas pārvērtās vienkārši izmirkušos šķiņķa gabaliņos un divas apkaltušas švakas maizes šķēles, acīmredzot lai padarītu visu vēl skumjāku.
Šajā brīdi uz mirkli apmulsu, jo nevarēju izlemt par ko rakstīt tālāk. Pārlasot rakstīto un gremdējoties atmiņās nevarēju pieņemt šo eksistenciāli nozīmīgo lēmumu - kuru no nožēlojamiem zivju ēdieniem izvēlēties...
Tāpēc pieņēmu lēmumu īsi pastāstīt par "Foreli (z/a "Tome" Ķeguma novads) ar lēcu/puravu sautējumu, pak choi un garšaugu pesto "
Vēl tagad, kad atceros, kā skumjā zivs raudzījās uz mani ar savām beigtas zivs acīm it kā ar nožēlu... Nē, skaidrs, ka tas nevar būt! Bet sajūta tāda uz mirkli toreiz radās gan. Ticu, ka z/a "Tome" vēl joprojām audzē brīnišķīgas, garšīgas zivis, bet kaut kādā veidā, kamēr tā nonāca līdz manam šķīvim, kaut kas ar viņu atgadījās, kaut kas slikts! Un tas notika restorāna virtuvē. Tas nu ir skaidrs. Zivtiņa bez nekādas garšas. Zivs ādiņa nevis kraukšķīga, brūna, jauki apcepta, bet izmirkusi un blāva. Piedevās esošās lēcas ar puraviem gan nebija peļamas, bet vilšanos par zivi tās nomākt nespēja!
Un kompānijai arī "Stores fileja (Z/a "Tome" Ķeguma novads) ar ziedkāpostu biezeni, ceptiem cukurzirņiem un safrāna veloute "
Zivs bagātīgi nolieta ar, kā ēdienkartē rakstīts, safrāna veloutē (veloute - tā ir viena no mērču klasikas, ko pagatavo izmantojot miltus un buljonu, bet nez vai šis bija tāds gadījums). Ja tiešām tur bija pievienots safrāns, tad nevajadzēja. Tāpat nekādas jēgas, garšā nekādas nianses, bet līdzīgu krāsu var panākt arī daudz lētākā veidā. Pati zivs izcēlās ar dīvainu rūgtenu piegaršu, kuras izcelsmi piedēvēju nekvalitatīvai eļļai, lai gan viesmīlis centās to neveikli noliegt savā veidā liekot mums noprast, ka acīmredzot neko daudz nesaprotam, jo tā visam ir jābūt. Piedevās bezgaršīgs, atdzisis, klīsterveidīgs it kā puķkāpostu biezenis, par kura izcelsmi bija grūti spriest, jo garšas trūkums to mums liedza.
Vēl šeit bija iespēja vilties mēģinot ēst "Pīles krūtiņu ar meža sēņu risoto, sviestā ceptu kukurūzu, un vīģu/konjaka mērci ", kas protams izklausās varen kārdinoši, bet realitātē bija vien parodija par risoto tēmu - pārvārītu rīsu putra ar švammei līdzīgu sēņu gabaliņiem. Un pīles krūtiņa, ko precīzāk varētu aprakstīt krieviski, bet formāts tomēr neļauj, tāpēc atkārtoti aprobežošos ar latviešu valodas sniegtajām iespējām un teikšu, ka pīle bija pilnīgi pārcepta un nesakožama, bet vīģu/ konjaka mērce, acīmredzot, bija tādas ļoti ķepīgas konsistences un asas garšas smērējums uz šķīvja, ko pagaršot varēja vien nokasot to ar nazi.
Tas nebūt nebija viss un domāju, ka problēmas šajā vietā bija ne no mazajām, ja reiz pat liellopa karpačo un siera kūka nebija baudāmas!
Nākošā skumjā pieredze mani sagaidīja, kad restorānā AVALON vēlējos nobaudīt Francijas kulinārā mantojuma mūsdienīgumam un izcilībai veltīto Goūt de France akcijas piedāvājumu. Izlaidīšu sadaļu par pašu restorānu, kas uzskatu nav restorāna vārda cienīgs ne pēc izskata, ne pēc satura, ja tā var izteikties, un pievērsīšos ēdienam.
Jaunlopa antrekots – kūpinātas paprikas coulis, sakņu dārzeņu ratatouille, romanesko, brendija mērce Chasseur
Spriežot pēc konsistences, nācās iemēģināt solītā jaunlopa krietni pavecāko opīti, jo pat uzmetot aci, bija skaidrs, ka gaļa ir pārcepta, sausa un apcepta nevienmērīgi. Par ratatouille nosauktais dārzeņu kārtojums vairāk līdzinājās terīnei, bet no dārzeņiem atpazinu baklažānu un kabaci (vai cukīni), kas it kā nav sakņu dārzeņi, kas bija solīti kartē. Ēdiena temperatūra bija knapi remdena, kas kā jūs saprotat neliecināja ne par ko labu, savukārt skaistā vārdā nosauktā brendija mērce Chasseur, bija vien švaka, ūdeņaina sēņu mērces atblāzma.
Lielas cerības liku uz desertu - Ābolu trio – ābolu tarte tatin, kalvadossa crème brûlée, ābolu musa shots
Bet velti! Kalvadossa brulēe pilnīgi bezgaršīgs, nu vispār bez garšas. Ābolu tarte tatin ir tā teikt apgrieztā kūka, kas realitātē izrādījās paliela ābola gabals iecepts pusjēlā, pamirkušā mīklā. Ābolu musa shots gan pēc garšas, gan pēc konsistences likās kā Spilvas ražotais, bērnības garšu apvītais ābolu biezenis ar saldo krējumu. Nu labi ka tā. Ironiski, protams, bet, kā jau teicu, man Spilvas biezenis garšo, bet no restorāna, kas prezentē Francijas garšu ēdienus, biju gaidījis ko vairāk.
Nākošais par ko vajadzētu, bet nestāstīšu ir MELNIE MŪKI, kur mani nepameta sajūta, ka atrodos tālajos 80 tajos gan ēdienu ideju, gan noformējuma, gan garšas ziņā. Tādas, piedodiet, atraugas no pagātnes. Visu cieņu spējai izdzīvot, bet vai ar to pietiek? Saprotu, ka ārzemju iebraucēji šo vietu apmeklēs tāpat, jo šeit ir Vecrīga, bet vienīgais, kas varētu uzrunāt vietējos, ir pieticīgā cena uz daļu no ēdieniem, un varbūt atmiņas...
Vēl viens ilgdzīvotājs, kas man personīgi, kopš pēdējā apmeklējuma, vienkārši ir miris - OSIRIS
Nožēlojama seno laiku atblāzma, kad devos šurp pēc iespējas biežāk un neslēpjot sajūsmu baudīju nemainīgā piedāvājuma, kā izcilas klasikas apliecinājumu, brīnišķīgos, aromātiskos un interesantos ēdienos, kas pasniegti un uzservēti ar glanci, kas lika justies tik īpaši! Tagad tas viss dzīvo tikai atmiņās, kā ainiņas no kādas brīnumainas filmas, kam ar reālo dzīvi nav nekā kopīga.
Grilētas liellopu filejas dārzeņu kārtojums ar saulē kaltētu tomātu – paprikas saldējumu un zaļumu
rīsiem
Vispirms jau vizuāli ļoti
nepievilcīgs skats uz šķīvja. Saulē kaltēto tomātu un paprikas saldējums ne
tikai ne pēc kā negaršo, ir graudains un nepatīkams, bet arī izskatās,
atvainojiet, pēc vēmas! Zem katras kritikas arī dārzeņi. Dārzeņi - cukīnī un
baklažāna šķēles, kam apkārt bija cieta miza, bet vidus pļurīgs un nebaudāms,
kā jau pāraugušam un nepareizi apstrādātam baklažānam tas mēdz būt. Īsāk
runājot kaut kāds kreisais ēdiens. Pēc šī ēdiena katram kļūst skaidrs, ka problēmas
šajā virtuvē ir lielas un ignorēt tās nevajadzētu.
Siltie vistas aknu salāti ar bekonu un kartupeļu bumbiņām
Pirmais, kas ienāca prātā - tur kaut kam ir jābūt!!! Jo kā gan
citādi, aknu salāti var maksāt 8,20!!! Un jā, tur bija. Dažas pilnīgi sausas
aknas, vārītu kartupeļu bumbiņas un salātu lapas! Mērce, kam tā arī neizdevās
ko glābt, jo .. vienkārši, nebija iespējams! Pilnīgs fiasko !
Izlaidīšu stāstu par SIGULDAS GARŠU FREKVENCI, jo priekš sevis esmu to nodēvējis vienkārši par pārpratumu. Sakarā ar to, izvairījos apmeklēt arī Siguldas rudens restorānu nedēļu, jo sapratu, ka nevēlos pēc kārtējās neveiksmīgās maltītes, vēl braukt tādu gabalu atpakaļ un visu ceļu domāt par to, kur labāk būtu aizgājis pavakariņot.
Nākošais ēdiens pārpratums tika pamēģināts OPERĀCIJAS "WELLINGTON" laikā, kad nācās apmeklēt KASHA GOURMET, lai gan pēc pirmā šīs vietas apmeklējuma, nosolījos šurp vairs nenākt, tomēr ņemot vērā, ka Wellingtonu servē tikai dažās vietās Rīgā, bet šī ir viena no tām, nācās pārkāpt saviem principiem un iet. Diemžēl manas priekšnojautas mani nepievīla.
KLASISKA BRITU LIELLOPA GAĻA WELLINGTON pasniegta ar demi-glace mērci, kartupeļu fondantu un mini sakņu drzeņiem" NO KASHA GOURMET
Izlaidīšu visas sakāpinātās emocijas, vien teikšu, ka vizuāli šis smalkais ēdiens (tādam tam būtu jābūt) izskatījās kā nosperts no kopgalda. Puskilograms kārtainās mīklas, kas lielā rullī bija aprullēta apkārt, izmēra ziņā krietni pieticīgākam, kā izrādījās, nokasot nost mērci, pavisam pelēkam, pārceptam gaļas gabaliņam. Atsevišķās vietās gaļa apsmērēta ar irdenu sēņu masu, savukārt citās vietās ar kaut kādu bezgaršīgu zaļumu smēri. Par dārzeņu kvalitāti runāt nemaz negribās, vien piebildīšu, ka kartupeļu fondants iekšā bija kā švamme, daži dārzenīši bija cieti, bet grieztās pupiņas un spinātu lapas vispār likās kā no citas operas!
Tik paviršs un nekvalitatīvs darbs, nekādas cieņas pret produktu un protams, nekādas
cieņas pret ēdāju! Šajā ziņā šeit nekas nav mainījies, vien jūtos pārsteigts par cilvēku nespēju to saprast, Bet lai nu paliek, mēs katrs ēdam to, ko esam pelnījuši un es sev vairs to nenodarīšu, bet jūs izlemjat paši!
Dodamies tālāk. Nākošais priekš manis bija ļoti interesanta pieredze, jo iespējams citādi nekad šurp nebūtu atnācis, ja vien mani, ja tā var teikt, neuzaicinātu. Acīmredzot ļoti pozitīvi cilvēki, kas sajūsminās par to ko dara un tic, ka arī citiem pielips šī sajūsma,viņiem ir tikai jāatnāk... Bet diemžēl.. Dzīvē viss notiek mazliet savādāk!
KASDĀRZĀ .
Runā gan, ka tagad šeit ir nomainījies šefpavārs! Tas ir visnotaļ apsveicami un iespējams šīs rūgtās atmiņas paliks vien manā galvā un aprakstā, bet visi pārējie, kas dosies uz šejieni būs reālā starā. Cerēsim, bet līdz tam tomēr par to ko piedzīvoju vēl toreiz.
Trejādā zivju buljonzupa ar pašceptu bazilika bageti
Frāze What the f... is this? šo pusdienu laikā, tika lietota maigi sakot ļoti bieži, bet krievu valodas pērles pilnīgi pārpludināja manu prātu, kas bija gatavs uzsprāgt no tā "sviesta", ko šeit pasniedz. Kad raugoties ēdienā un garšojot to, sāc justies smagi apčakarēts un dziļi sirdī aizvainots, tad paliek sevis žēl, ka esi spiests to pagaršot. Pirmais, kas cērtas acīs - šī nav buljonzupa un baltais kaut kas, lai kas tas arī nebūtu, ir sameties pārslās. Un tas jau par kaut ko liecina... Garšu, b..., pat nevaru pieklājīgi aprakstīt. Varu vien mēģināt izmantot tādus vārdus kā - ieskābis, bezgaršīgs, pliekans, šķidrs, nepatīkams, lai nemulsinātu auditorijas puritāniskāko daļu. Ja runājam par triju veidu zivīm, kā tas noprotams no nosaukuma, tad nezinu, man jau ir pilnīgi vienalga, cik veidu un kādas zivis tur bija paredzētas, jo tās visas bija pilnīgi sausas un bezgaršīgas un pat tuncis bundžā ir sulīgāks par šīm. Zupai nepiemita ne kripatiņas no zivju garšas. Pat nesaprotu, kā ko tādu var dabūt gatavu!
Meža gaļas zupa ar....(ķipa ar meža sēnēm un vēl kaut ko, kas neko nemaina uz labu)
Šķidrums, kas vizuāli (un ne tikai) līdzinās tam, kas paliek spainī pēc grīdas lupatas izmazgāšanas, sēnes, kas pēc konsistences ir no tās pašas operas, paprika, kas kā vienīgais dārzenis bija arī izslavētajā zivju zupā un slepenais meža dzīvnieks... vismaz tas bija daudz un mīksts.
Tālāk sekoja trīs gaļas ēdieni,
kurus visu vienoja gandrīz identiskais noformējums, labā gaļas konsistence, bet pilnīgi nebaudāmās garšas. Jēra ciska, Dambrieža steiks un liellopa filejas steiks. Visi trīs bija zem jebkādas kritikas. Vēl līdz šim nevaru saprast, ko tieši viņi izdarīja tiem lopiņiem, bet garša bija atbaidoša. Bez tam visiem trijiem! Pat nevaru noformulēt. Tāda kā kaut kur izmērcēta, tāda kā nedaudz iebojāta, bet ne izteikti, bet tāda kā smakas dūmaka. Vēl noteikti jāpiemin mikrodārzeņi, kas bija piedevās ir pie visiem ēdieniem (cik oriģināli!) Tie vispār nebija ēdami. Burkāni cieti, baklažāni praktiski neapstrādāti.
Tomēr nekas no iepriekšminētā nevar sacensties ar Buti ar zaļumu sviestu un....., mikrodārzeņiem
Ak mans dievs! Tas bija kaut kas! Šī skumjā, pelēcīgā, it kā no dubļiem tikko izpeldējusī zivs ir pasākuma nagla. Tik sausa, tik bezgaršīga, tik nožēlojama! Uz brīdi pat šķita, ka dēlītis uz kura tā uzservēta būtu garšīgāks, nu vismaz tajās vietās, kur iededzinātas it kā dekoratīvās strīpas. Un tās redīsa šķēles, ogas un ikri! Nu ko vēl!
Piebildīšu, ka deserti īpaši neatpalika no pārējā, tā kā šai vietai ir visas iespējas mainīties, jo pat visniecīgākie uzlabojumi jau nesīs augļus. Un cik nopratu no cienījamā Zirņa kunga teiktā, tad virtuve šeit tiešām ir gājusi uz augšu. Cerēsim!
Nākošo vietu gribētu pieminēt īpaši, jo ar tik augstprātīgu, attieksmi un pilnīgu paškritikas trūkumu saskarties sanāk salīdzinoši reti. Paldies Astiča kungam par sava viedokļa paušanu, bet tā saturs nebūt neliecināja par augsta līmeņa profesionāļa attieksmi, bet vairāk gan par aizvainota puišeļa šaudīšanos ar vārdiem. Bet tas nekas, jo briedums, ne tikai darbos, bet arī domās un vārdos, kā mēs zinām, nāk ar gadiem. Tā kā viss vēl priekšā, arī spēja uztvert kritiku un spēt no tās ko iemācīties arī nāk ar laiku. Cerams.
Tātad FERMA.
Lēni gatavota lauku pīles krūtiņa ar melnsakni, cidonijām un meža sēņu sacepumu
Ko lai par šo saka? Sāksim ar to, ka uz šķīvja nav cidonijas, bet meža sēņu sacepuma vietā tur ir kartupeļu sacepums, starp kura kārtām, ja kārtīgi ar dakšu parakņājās var ieraudzīt arī kādas knapas sēnes mikroskopisku gabaliņu, bet tas aiziet otrā plānā, kad visas pūles tiek pieliktas mēģinot sakošļāt un pēc tam, citiem nemanot izspļaut gumijotās pīles nesakošļājamo gaļu.
Siltais melleņu pīrāgs ar medus krēmu un riekstu cepumiem
Nu kas tad šim par vainu, jautāsiet! Nu maziņš ļoti! Lai saprastu par ko iet runa, atliek vien apskatīties uz blakus esošām mellenēm un aptuveni piemest, ka platumā šis "pīrāgs" ir kā divas mellenes, bet garumā.....apmēram kā desmit ogas. Un neskatoties uz to, ka šīs ir dārza mellenes, katram ir skaidrs, ka par "pīrāgu" šo knapo gabaliņu nosaukt ir pagrūti.
Izskats kā niecīgam, plānam, nedaudz ķepīgam batoniņam vai muslim, bet garša blāva, bez akcenta, bez nianses, bez nekā aiz kā varētu aizķerties. Par riekstu cepumiem nosauktais bezformīgais veidojums neko neglābj, tā kā paldies par svaigām ogām!
Tā esam pietuvojušies pēdējai vietai, kurā nācās vilties un par nožēlu jāsaka, ka tā ir DA SERGIO. Restorāns uz kuru liku lielas cerības, bet rezultātā vienīgais labais, kas palika atmiņā ir garšīgā maizīte, ko izēdu pa tīro un nožēla, ka Kaspara Jansona FB paustais ieteikums par šeit dabonamo labo picu, nāca novēloti.
Vistas zupa ar paipalu olām
Priekš tiem, kas nav lasījuši pastāstīšu, kas tieši peld šajā zeķūdenim līdzīgajā šķidrumā . Stāstu - kubiņos sagriezts burkāns, selerijas kāts, daži knapi sausas vistas gabaliņi un pārvārītas bez čaumalas vārītas paipalu olas. Tā lūk!
Liellopu aknas Venēciešu gaumē ar grilētu polentu
Šitik traki sabojāt produktus, pie kam, vairākus....
Jau stāstīju, ka aknas un polenta ir vieni no maniem mīļākiem ēdieniem. Pareizi pagatavoti tie ir kā sprādziens galvā un eiforija kuņģī. Vai arī otrādi. Bet šoreiz tam nebija nekādas nozīmes, jo nezinu kā šādu ēdienu sauc itāliski, bet zinu šī vārda ekvivalentu vismaz trijās valodās un šādus vārdus cenšos publiski, vismaz rakstos nelietot. Nezinu ko f..... šeit dara ar aknām, bet tādas plānas, sausas, cīpslainas aknas neatminos ka būtu ēdis, vai pagatavojis pat savas ēst gatavošanas pieredzes pirmsākumos! Izlaidīšu īso ekskursu polentas pagatavošanā, vien paudīšu savu viedokli, par to, ka šeit acīmredzot, polentu gatavo uz ūdens, ar nedaudz sāli un tad piededzina uz grilpannas. Kā lai citādi izskaidro deguma piegaršu ēdienā, melnās strīpas uz polentas un jebkāda patīkama aromāta vai garšas trūkumu?
Un nobeigumā, Itāļu desertu karalis Tiramisu
Nebaidos šo vārdu - sliktākis tiramisu, ko jebkad biju ēdis. Kauns! Neglīta, negaršīga un nožēlojama! Žēl, ka šādi vārdi jāadresē ēdienam, bet vēl vairāk žēl, ka šajā restorānā, kam būtu jākalpo kā Itāļu virtuves gidam - jāpopularizē, jāizglīto, jāaizrauj, ir iespēja pa piecīti apēst vien īstā Tiramisu vājo atblāzmu. Ūdeņaina garša, neizteiksmīgs krēms un pārlieku daudz kakao pulveris pa virsu.
Tā mani domubiedri! Ar šo skumjo noti arī beigšu. Ko iemācījos, ko sapratu, kādas atziņas un izjūtas? Jāsaka, ka dodoties uz visiem šiem restorāniem, esmu guvis ļoti plašu sajūtu spektru. Un par nožēlu jāsaka, ka negatīvā bija vairāk nekā pozitīvā.
Vēl līdz šim nespēju saprast, vai tad ēdiena kvalitātei nav jābūt nemainīgam lielumam?
Vai tad šefpavāram var būt kādas atrunas, vai tad var pārmest klientam to, ka viņš ir palicis neapmierināts, vai pasūdzējies publiski. Vai tad tam nav jākalpo kā dzinulim lai kļūtu vēl labākam?
Un te mēs atgriežamies pie jautājuma par latiņu. Cik augsta tā mums ir - mums ēdājiem un Jums pavāriem. Skaidrs ir viens, tad, kad šie abi augstumi būs vienādi, ēdiens beidzot sniegs mums to baudu ko no tā sagaidām un caur to abas puses gūs sev nepieciešamo apmierinājumu !
Ceru, ka šajā gadā, piedzīvoto vilšanos būs mazāk! Mums visiem.
Paldies, ka lasāt un reaģējat!
Drīzumā - otrā iespēja, kad apmeklēšu vienu vietu, kur pērn biju vīlies un vienu, kur priecīgs. Paskatīšos, kas pa gadu mainījies. Jau drīzumā došos arī uz kādu restorānu - stāstu un vēl daudz un dažādām vietām.
Tā kā uz tikšanos un lai Jums šogad garšīgi!