PARDON LA FRANCE! AVALON.
Pārejam pie realitātes.
Vispirms, uz priekšdienām, ieteiktu lielāku uzmanību pievērst tieši tam, kādos restorānos šī akcija varētu noritēt, citādi var sanākt, ka "lielo baudīšanas prieku" var nākties gūt sēžot pie blakus galdiņa ar baru stipri iereibušu baltkrievu junioru hokeja līdzjutēju, kuru izmantoto cenzēto un necenzēto vārdu proporcija bija aptuveni 2:8.
Jāpiebilst, ka arī viesnīcu restorāni mēdz būt dažādi, bet apmeklējot tieši Avalon(u), nerēķinājos, ka sēdēsim gandrīz pie ieejas durvīm, jo acīmredzot taupības vai kādu citu iemeslu dēļ, restorāna tālākajā zālē, sestdienas vakarā visas gaismas bija izslēgtas un iespēja izvēlēties vietu pie kāda nomaļāka galdiņa tika liegta. Tā kā nācās baudīt (skaļi teikts) Francijas virtuvi (labi, ka zinu, ka tā mēdz būt arī savādāka), tā teikt internacionālā kompānijā (šeit domāju baltkrievu tēvaiņus pie blakus galda) un cerēt, ka citiem interesentiem ir gājis labāk jo viņi ir devušies uz kādu citu akcijā iesaistīto restorānu (vismaz uz Benjamiņu).
Un tā, ar "mat peremat" fonā, mēģinām nobaudīt pseidofranču virtuvi.
4 ēdienu ēdienkarte EUR 30.00
Priekšēdiens - Vēžu biska - svilināta jūras ķemmīte, trifeļu putas, čili, Prosciutto kraukšķis, Crème fraîche
Cik zinu, tad vēžu biskas galvenais elements ir vēžu astītes. Šajā zupā arī tās bija. Divas. Un viena ķemmīte. Tā pagatavota ļoti labi, ko nevarētu teikt par zupu kopumā. Šķidrumā peldošie zirņu dīgsti un redīsa ripiņa, man nekādi nesaistījās ar šo ēdienu, bet pusšķēlīte vītinātās gaļas varbūt kādam likās kā kraukšķis, bet man šķita vienkārši cieta. Kad ēdienkartē izlasīju draudus par trifeļu eļļu, satraucos, vai pavārs jutīs mēru ar šo īpaši aromātisko produktu, bet bažām nebija pamata. Pretēji citām reizēm, kad trifeļu eļļa pilnībā nomāca ēdiena aromātu, šoreiz likās, ka tā nav pievienota vispār, lai gan eļļainus burbulīšus varēja redzēt pa visu zupas virspusi. Nezinu, varbūt sajauca eļļas! Nesapratu arī, kas tā par šķidru, caurspīdīgu putiņu pa zupas virsu. Un ja tās ir trifeļu putas, tad kur ir creme fraiche (vienkāršāk sakot gandrīz krējums mūsu izpratnē) un otrādi...? Apēdot, mutē paliek nedaudz dedzinoša sajūta un ne miņas no citām garšām un aromātiem.
Ēdiens vizuāli simpātisks, bet kas līdzīgs jau ir vairākkārt redzēts citās vietās. Ļoti centos šo visu saprast, bet tas man tā arī neizdevās. Atkal visuresošie zirņu dīgsti un redīss, salda maize, tomāts, bietes... jā un trīs mikroskopiskas siera čupiņas, ko iesākumā pat nepamanīju. Siera garša pablāva, var teikt nekāda un viss pārējais, kas uz šķīvja ar savām garšām to pilnībā pārsit. Gribētos, lai būtu otrādi, lai pārējās sastāvdaļas papildina un izceļ sieru, jo kā sapratu, tieši kazas siers ir galvenais franču virtuves pārstāvis uz šī šķīvja. Vai arī nē...
Pavasara (nez kura gada?)
cāļa krūtiņa ar tik francisku nosaukumu, ka uzreiz jāsāk domāt par tā
saistību ar pasaulslaveno, 1865.gadā Parīzē izveidoto un šobrīd 20 pasaules
valstīs esošo, vairāk kā 50 skolu apvienību, kas katru gadu apmāca ~ 20 000
kulinārijas un viesmīlības industrijas speciālistus. (vai tiešām Avalon
šefs ir tur skolojies?) Bet nē, droši vien, šoreiz nosaukums ir tiešā
saistībā ar ēdienu pašu. Tas ir siers, ap kuru aptīts šķiņķis, ap
kuru savukārt aptīta vistas fileja, kas apviļāta rīvmaizē un tad fritēta vai cepta. Ar tehnoloģijām tā kā būtu skaidrs. Bet kas ar garšām?
Uzreiz jāsaka, ka viss siers no pildījuma bija iztecējis uz šķīvja un nedaudz padziestot jau kļuvis kā staipīga gumija. Vistas fileja, paldies dievam, bija sulīga un nebija pārcepta, bet diemžēl prastā šķiņķa šķēle ar vistu un nedaudz rīvmaizes, kas pat bija pieminēta ēdienkartē, tātad tā bija svarīga un jāsaka, tiešām garšīga, kopējo iespaidu nespēja labot. Iespējams, ja rīvmaizes panējums būtu izdevies un siers nebūtu iztecējis, šis varētu kļūt par ēdienu ko ir vērts atcerēties, bet šoreiz MALHEUREUSEMENT....! Mums tomēr ir darīšana ar realitāti nevis ar varbūtības teoriju, tā kā ēdam to ko dod, lai arī bez sajūsmas.
Ko vēl par šo? Demi glace mērce realitātē ir ļoti daudzu sastāvdaļu kopums, kas buljonā n-tās stundas lēnām vārīta, līdz tās tilpums ir pamatīgi noreducējies un palicis pāri vien spēcīgs aromāts un garša, kas gāž no kājām. Bet tas citā realitātē, ne šeit. Bija arī kartupeļu gratēns, redīsa ripiņas un zirņu dīgsti! Protams, kā gan bez tiem! Bet vai tas ko maina?
Jaunlopa antrekots – kūpinātas paprikas coulis,
sakņu dārzeņu ratatouille, romanesko, brendija mērce Chasseur
Khm...
Vispirms jau jāsaka, ka šis bija vai nu tāds pavecāks jaunlops vai arī tas
vienkārši bija pārcepts. Paskatoties uz gaļu jau kļuva skaidrs, ka tā ir sausa
un sacepta nevienmērīgi. Par ratatouille nosauktais dārzeņu kārtojums vairāk
līdzinājās terīnei, bet no dārzeņiem atpazinu baklažānu un kabaci
(vai cukīni), kas it kā nav sakņu dārzeņi, kas bija solīti kartē. Dārzeņu
garša laba, bet sajūtas pabojāja remdenā temperatūra. Neloloju cerības,
ka ēdiens tiks pagatavots tieši mums, tāpēc iesaku citreiz to kārtīgāk
pasildīt.
Priekš
tiem, kas tīksminās par skaistajiem nosaukumiem varu pastāstīt, ka Romanesko ir
puķkāpostveidīgais dārzenis, bet kūpinātās paprikas coulis ir vienkārši
paprikas biezenis, bet Chasseur mērce parasti tiek gatavota, izmatojot demi
glace mērci par pamatu un pievienojot tai sēnes, šalotes sīpolus un zaļumus
nobeigumā. Spriežot pēc ēdienkrtes, šeit mērcei klāt bija jābūt pievienotam arī brendijam, bet tas bija vai nu piemirsies vai arī pievienots par maz, jo
nekādu brendija aromātu, pat attālu, nesajutu. Mērce pēc garšas bijā kā knapa
sēņu mērcīte.
Deserts - Ābolu trio – ābolu tarte tatin, kalvadossa crème brûlée, ābolu musa shots
Esmu no tiem, kas uzskata, ka labāk viens, bet labs, nekā vairāki, bet viduvēji. Un tas attiecās uz daudz ko, bet šoreiz uz desertu. Deserts izrādījās kārtējā vakariņu vilšanās!
Kalvadossa brulēe pilnīgi bezgaršīgs, nu vispār bez garšas. Ābolu tarte tatin ir tā teikt apgrieztā kūka, kur vispirms traukā iepilda sviestā karamelizētu cukuru, tad virsū izklāj ābolus un tad to visu pārklāj ar mīklu, bet pēc cepšanas apgāž uz šķīvja otrādi un sanāk, ka mīkla ir apakšā, bet karamelizētie āboli augšā..Izklausās ļoti apetelīgi, bet diemžēl šoreiz saņēmām palielu ābola gabalu ieceptu pusjēlā, pamirkušā mīklā. Ābolu musa shots gan pēc garšas, gan pēc konsistences likās kā Spilvas ražotais, bērnības garšu apvītais ābolu biezenis ar saldo krējumu. Nu labi ka tā. Ironiski, protams, bet man Spilvas biezenis garšo, bet no restorāna, kas prezentē Francijas garšu ēdienus, biju gaidījis ko vairāk.
Liķiera Baileys muss – šokolādes ganašs, dedzināts olbaltums, greipfrūtu gēls, svaigas ogas
Ieraugot šo, iespējams daļa no mums sajūsmā spiegtu (gaumes jautājums), bet iesaku apvaldīties, jo saturs nevelk līdzi izskatam. Kā jau tas dzīvē bieži notiek....
Sāku domāt, ka šovakar restorānā bija problēmas ar alkoholu. Varbūt nebija atvests, vai varbūt bija izdzerts, nezinu, bet arī šajā desertā solītais Baileys nebija jūtams. Kas attiecās uz mussu, tad gaidīju ko gaisīgu, maigu, vieglu un elegantu, bet saņēmu smagnēju, blīvu un bez "odziņas". dedzināts olbaltums, kas būtībā ir vienkāršs, ar cukuru saputots olas baltums, kam ar degli nedaudz piededzinātas cepurītes, bet ganašs ir šokolādes krēms, kuru šeit vispār nemanīju. Vienīgais, kas bija kā solīts - greipfrūtu gēls. Uz beigām jau kļuvu pavisam pieticīgs un priecājos jau par to vien, ka tiešām sajutu greipfrūtu garšu. Jā un protams tās dažas ogas, no kurām dažas, mazākās bija sagrieztas uz pusēm. Tā laikam jaunā mode, tās sagrieztās ogas.
Nu tā! Protams, ka kopumā, šāda aktivitāte, ar iespēju nobaudīt citu valstu virtuvi ir apsveicama. Iespējams, ka nopietnāk jāveic restorānu un ēdienkaršu atlase, nezinu. Bet esmu pārliecināts, ka neatkarīgi no tā vai tas ir viesnīcas restorāns vai nē, vai tā ir pusdienu ēdienkarte vai franču dienu karte, vai par šefu sajūsmināti ir rakstīts presē vai nē - ēdienam ir jābūt līmenī - skaistam, gardam un ar attieksmi.
Tas ir viss ko šajā sakarā gribēju pateikt.
Vēl dažas dienas varat paspēt pārbaudīt manu vārdu patiesumu, bet labāk iesaku izvēlēties kādu citu akcijā iesaistīto restorānu, pirms tam izpētot piedāvājumu tā mājas lapā. Info par akciju pieejams arī Francijas institūta mājas lapā.
Mani turpmākie plāni saistās ar pāris izdzīvojušiem ilgdzīvotājiem, kuru nav palicis īpaši daudz, bet daži vēl dveš. Paskatīšos kāpēc tā. Kā restorāns var izdzīvot piecpadsmit un pat vairāk gadus. Varbūt dēļ ēdiena?
Un vēl plānā - vēl dažas kūkas un kāda kafijas tase, bet no nedaudz smalkāka (gribētu cerēt) gala nekā iepriekš.
AU REVOIR!