Vecrīgas modināšana "pastkartes cienīgā" vietā jeb KOLONĀDE (mans stāsts)
Sveiki, ļaudis! Gaisā ir jūtams pavasaris un ikgadējās Pavasara Rīgas restorānu nedēļas gaidas. Tā plānota 17.–30.04., un es, piemēram, gaidu teju aizelsies, un kā gan citādi, ja šoreiz to pašu, kā prognozēju, kvalitātes ziņā nestabilo un ne pārāk aizraujošo vēstījumu no ēdinātāju puses varēsim baudīt jau par apaļām 40 naudiņām jeb, ja var ticēt dzejai "Live Riga" mājas lapā, varēsim ļauties garšas piedzīvojumam par īpaši pievilcīgu cenu. Bet tikmēr padalīšos ar iespaidiem, ko guvu citā, visnotaļ jokainā, ēdinātāju atbalsta pasākumā jeb Vecrīgas modināšanas nedēļas ietvaros notikušajā Vecrīgas bāru un restorānu nedēļā.
Taisnības labad jāatzīst, ka rakstot šīs rindas, vēl joprojām esmu mazliet apdullis no izšauto ložu daudzuma "Džonā Vikā 4" un domas manā galvā riņķo ap to, cik kruti būtu, ja es būtu kaut kas starp John Wick, Ray Donovan un Hank Voight, tāds visu varošs un izskatīgs, un visu varošs... Pat nezinu kā to visu tagad lai sasaista ar ēšanu.
Tātad nāk, nē, jau ir atnācis pavasaris, un viena no pazīmēm, ja neskaita faktu, ka gājputni ir atpakaļ, ir Vecrīgas modināšanas nedēļa, ko es piedzīvoju pirmo reizi. Nez, kā šī modās iepriekš... Kopumā šķiet tā mīlīgi, ka sadodamies rokās un dodamies ielās, lai, ko tur liegties, atbalstītu Vecrīgā esošos uzņēmējus jeb, primitīvi runājot, iztērētu naudiņu kādā no vietējām ēdinātavām. Mēģinu sevī apklusināt tēvaini, kurš uzkačājies, sēžot pie lielā ekrāna, un mazliet pazaudējis saikni ar realitāti, un pavēstīt jums par savu visnotaļ pozitīvo Vecrīgas modināšanas pieredzi.
Pabiju Kolonādē, vietā, kas pēc būtības jau ir kas īpašs lokācijas un skata dēļ vien. Nezinu citu vietu Rīgā, kur pavērtos tik pilnasinīga un dzīvīga aina neatkarīgi no tā, uz kuru pusi raugies, un nezinu nevienu citu, kas vēsturiski, tik viennozīmīgi asociētos ar sabiedrisko tualeti. Bet tā vien dzīves proza...
Tātad, ēdienkartē par 35 naudiņām varēja nobaudīt trīs kārtu maltīti. Pirmā uzkoda: karamelizēts kazas siers ar aveņu-ābolu salsu, rukolu un medus sinepju mērci.
Cienījama izmēra uzkoda, uz šķīvja viss solītais, un, lai gan neesmu baigais kazas siera fans, šis komplektā ar salsu un sinepēm nebija peļams. Protams, ka šo ēdienu nevarētu nosaukt par pavāra īpašo, vai restorāna ēdienkartes augstāko sasniegumu, taču bez liekas muldēšanas varu teikt, ka tas bija labs sākums trīs ēdienu maltītei. Vienīgais, kas man tajā pietrūka, ir kāds slapjumiņš uz rukolas. Nu nepatīk man sausas salātlapas šķīvī, neko tur nevaru padarīt.
Otrā uzkoda: Jūras ķemmītes ķiploku sviestā ar ziedkāpostu biezeni, topinambūra kraukšķi un citronzāles velute.
Šis jau no pilnīgi citas operas – gaisīgs, smalks, niansēts un ļoti labi pārdomāts. Labi pagatavotas, zeltainas ķemmītes, ko, protams, pavada mazuma piegarša, maigā, zeltainā mērcē, zīdains ziedkāpostu biezenis un kraukšķi – foršs tekstūras punktiņš uz i.
Pamatēdienā rotaļas ar uguni: Liesmota stores fileja ar upes zivju risoto, spinātiem un safrāna-baltvīna mērci
Zivtiņa sulīga un brīnišķīgi pagatavota, mērcīte ļoti garšīga, tādu varētu ēst zupas vietā, risotto jābūt vijīgākam, ne tik stingram, un es tajā nesajutu pat ne atblāzmu no zivs, ko gaidīju. Varbūt vajadzēja neko nesarežģīt un nosaukt to vienkārši par risotto, tad nebūtu jāgaida ne upes zivis, ne pat zivju buljons. Un, jā, tas baltais pa virsu zivij. Kas tas vispār bija?! Vai putots bezgaršīgs olbaltums? Vai kas?
Un Dūmota liellopa fileja ar kartupeļu-spinātu terīni, viegli dedzinātiem sīpoliem un trifeļu-saldā krējuma mērci.
Brīnišķīgs, bet diemžēl izmēros ļoti taupīgs gaļas gabaliņš. Sulīgs, rozā un mīksts! Tāds jauks un patīkams, kā... Gribēju teikt "kā mājdzīvnieks", bet tas laikam mazliet nevietā! Mērce un sīpols ar sinepju graudiem lieliski ar to saskan, un pat tas veidojums, ko šeit nosaukuši par terīni, bet kas īsti neatbilst nosaukumam, jo vairāk līdzinājās gratēnam, arī nebija peļams. Īsāk runājot, gan izvēlētie produkti, gan garšvielas, gan ēdiens kopumā bija ļoti veiksmīgs.
Un desertiņš, nē, DESERTS: Mandeļu riekstu-kokosa kūciņa – kokosa biskvīts, ananāsu salsa, rūgtās šokolādes saldējums
Šis bija reāls hīts! Tātad, ļaudis, pat nezinu, ar ko sākt, karoč, saldējuma garša ļoti piesātināta un šokolādīga, ananāsu salsai – brīnišķīgi sabalansēta konsistence un garša, kas piešķir foršu svaiguma noti. Bet, pats galvenais, tā lielā, baltā bumba, kas kautrīgi nosaukta par kūciņu! Tas bija pizģec vislabākajā šī vārda nozīmē! Zem bumbas kokosa biskvīts, bet pašā bumbā, neticēsiet, vairāki slāņi – katram cita garša! Nemācēšu tos visus aprakstīt un bēdājos, ka nenobildēju iekšu, bet, ticiet man, deserts bija pārsteigumu pilns, tāda kā dārgumu lāde. Ar desertu traki pārēdos, bet tas bija to vērts. Tieši kā man patīk – liels, skaists un gards.
Nu ko, tagad gaidām kārtējo RRN un, cerams, būs par ko papriecāties. Bet, kamēr esam gaidās, papriecāsimies par sauli. Lai jums jauki!