KĀ ES BRAUCU VIENATNI (NEJAUKT AR VIENTULĪBU) LŪKOTIES, UN MAZLIET ARĪ IEBERZOS
Man nepatīk saule, putekļi un stulbi cilvēki. Nu, tā, ka rauj uz augšu no tā visa. Tas tā, mazliet virspusēji par mani. Domāju, šai reizei atklātības pietiks, bet, ja raktos dziļāk, ko tik neatrastu… Šovasar, piemēram, atklāju sevī vēlmi braukt atpūsties vienam. Ne tāpēc, ka savējie būtu apnikuši vai apgrūtinātu, vai uz to pusi. Nē, vienkārši gribēju izbaudīt iespēju pabūt pilnīgi vienam. Līdz tam nevarēju saprast, kas tur foršs, tas izklausījās vairāk pēc nolemtības, vientulības vai izmisuma, nešķita nekas tāds, ko normāls cilvēks sev gribētu nodarīt. Bet kādu rītu sapratu, ka vairs nedzirdu sevi un jūtos kā traips, nespēju vairs padomāt. Un tad panesās! Tagad tā ir mana lieta – reizi pāris mēnešos izmetu līkumiņu uz dažām dienām, lai padomātu savas domas, paelpotu gaisu un, protams, arī uzēstu. Rezultātā apmetos vairākās vietās tepat, salīdzinoši netālu, darīju ko gribēju un varu pateikt, ka guvu arī gastronomisku pieredzi.
Vispirms devos uz Cēsīm, kas mani nekad nebija uzrunājušas. Manā galvā turp vērts braukt tikai, lai apmeklētu kādu pasākumu, kas, kā man likās, bija tikai divi – Imantdienas un Lampa. Biju pārsteigts, papētot Cēsu pasākumu mājas lapu un uzzinot, ka pasākumi tur notiek biezā slānī! Bet okei. Neesmu publisko pasākumu cilvēks, tāpēc meklēju interesantu vidi, ērtu gultu, komfortu un klusumu.
Apmetos Spīdalas namā – mazā, jaukā daždzīvokļu mājiņā ar biezām sienām, ērtu gultu un citām mūsdienās tik nozīmīgām lietām. Lieliskā vietā, gandrīz pie Pils parka un gandrīz blakus svarīgākajām vecpilsētas ēstuvēm, tai skaitā Michelina godātajam Vanadziņam. Negribu likt jums visiem vilties, bet neaizgāju ne uz vienu no tām! Jā, tā vietā devos uz Maximu, nopirku veselu vistu un izcepu to dzīvoklī esošajā karstā gaisa grilā. Ar to šis brauciens man paliks atmiņā – viens pats sēžu krutajā gultā un, ik pa brīdim aplaizot pirkstus, notiesāju veselu ceptu vistu!
Pēc dažām nedēļām devos pretējā virzienā – uz Enguri jeb, konkrētāk, mājiņu uz ūdens – Ostas māju. Senākie no jums varbūt atceras, ka iepriekšējos gados mans vasaras galamērķis bija Peldmāja Pāvilostā. Tā gandrīz notika arī šogad, tomēr dažādu apstākļu sakritību rezultātā nonācu pilnīgi citā peldmājā, kas pilnīgi noteikti bija tieši uz ūdens, nevis pontona, platformas vai vēl sazin kā. Rezultātā noskaidroju, ka sirgstu ar jūras slimību vieglā formā, taču, ja neskatījos ārā uz viļņiem un horizontu, pat varēju sev iestāstīt, ka nav nemaz tik traki, ka lampa, kas pie griestiem aktīvi šūpojas, vēl ne par ko neliecina un galu galā gandrīz pie visa var pierast, ja tas velkas pietiekoši ilgi. Diezgan daudz atziņu, es teiktu. Katrā ziņā reāli izbaudīju vienatni šajā vietā, un jāsaka, ka tieši skats pa logu, būšana faktiski jūrā un dažādas dinamikas viļņošanās piešķīra ceļojumam īpašu garšu.
Kas attiecas uz vēderpriekiem, Engurē ir kafejnīca Būda, kur var apēst apmēram A4 izmēra karbonādi. Un ne jau izklopētu plānu kā papīrs, bet gan normālu kā mājās un apviļātu miltos un oliņā. Un klāt vēl kartupeļi un dārzeņi. Karbonāde, protams, nav vienīgais Būdā dabonamais lielēdiens, bet to jau varat pačekot paši. Vēl ieturējos Vietā 62, kur tiku pie pieklājīgi pagatavotas doradas, fritētām reņģītēm un cienījamas bezē ruletes, kas viss kopā bija krietni gardāk nekā dažos galvaspilsētas restorānos nogaršotais.
Bet svarīgākais, ka Engurē ir Kukul. Ceru, visi zina, kas tas ir, jo, ja ne, tad ļoti žēl. Tā ir bulciņu paradīze, mīklas brīnumzeme! Vieta, kur reāli pieveras širmītis un esi gatavs apēst jebkuru bulciņu, nē, bulku no milzīgā klāsta, jo nevari izvēlēties vienu, divas vai trīs. Šeit pirmo reizi piedzīvoju rozmarīna un kardamona bulciņu. Arī mango un apaļo ar biezpienu kā bērnībā (un bez rozīnēm). Biju sajūsmā un pa dažām dienām notiesāju kādas vismaz 12.
Nākamais netālais ceļojums veda uz Tukumu. Nu, Tukumā patiešām nav ko iesākt (piedodiet visi tie, kas tā nedomā), tāpēc šis galamērķis bija man tieši laikā. Apmetos Four Seasons apartamentos, kur atkarībā no dzīvokļa pa logu ir iespējams vērot pilsētu, pagalmu vai pretējās mājas sienu apmēram trīs metru attālumā. Arī šeit bija izcila gulta, patīkams interjers un visas ērtības, ko vēlējos. Un, jā, aizmirsu pieminēt, ka apartamenti atrodas tieši virs, nu, kā jūs domājat, virs kā? Virs Kukul! Jā! Jo Kukul ir arī Tukumā! Te jau jutos kā savējais un bez kautrēšanās ieniru bulku pasaulē! Saēdos ne pa jokam, kādā brīdī pat atmiņā atausa mātes brīdinājums iz bērnības par to, ka dibens aizlips, ja ēdīšu tik daudz mīklas izstrādājumu, tāpēc nākamajā rītā bulciņu vietā apēdu viņu gatavotās brokastis – sparģeļus, plaučolas, sieru, riekstus, džemu un vēl visādas lietiņas. Tām bija mīļas neveiklības, māju un aizkustinājuma pieskaņa, kad pēc būtības ēdiens nav nekāds super apbrīnojams, bet tas vienkārši rada vēlmi ietīties segā, raudzīties pa logu un izjust laimi! Un, jā, gribu Kukul Rīgā!
Un pēdējais pieturas punkts – Street Bakery. Tas gan tepat galvaspilsētā atceļā no lidostas dažas dienas iepriekš izšķirstītā Deko iespaidā. Sākšu ar to, ka pirmo reizi ilgā laikā nepiekritu Deko viedoklim par telpu. Nu, nepatika uzreiz! Tajā bija kaut kas vecišķs, un nedaudz atsita postpadomju sajūtu (to, kas nepatīkama), bet, neskatoties uz to, padevos aicinājumam baudīt izslavētās kūkas, kruasānus un šo to uzēst. Labāk nebūt pavedies. Tiešām – šoreiz pat ļoti, ļoti nē! Kruasāns ciets, kūkas pilnīgs fiasko – no medus kūkas vien nosaukums, ne garšas, ne aromāta, un starp biskvīta kārtām kaut kāds pilnīgi bezgaršīgs smērējums, praktiski tāds pats kā Napoleonā, kura mīklas slāņi bija ar izteiktu garšas deficītu un nosaukumam neatbilstošu tekstūru, bet siera kūka, kas sastāvēja no diezgan nesaturīgas masas un, piedodiet, šķebinošas piegaršas parlējuma, bija vilšanās kalngals. Goda vārds, biju neizpratnē, jo, lai vai kas, bet konditorejas lauciņā esam privileģēti ar augsta līmeņa garšu, tekstūru un skaistuma sortimentu, tāpēc esmu uz pauzes! Bet, labi, tas nebija viss – vēl bija pusjēli biezpiena plāceņi ar ūdeņainu zemeņu ievārījumu (īsts vasaras piedāvājums...) un sparģeļi (ar visiem stiegrainajiem galiem) ar plaučolu diezgan viduvējas Holandes mērces peldē.
Tas dažos vārdos. Priecājos jūs visus atkal satikt, un tiekamies jau drīzumā, jo šajā rudenī esmu piedzīvojis jau divas neveiksmes, par ko gribētu pastāstīt! Bez tam tuvojās paši zināt kas (RRRN), un tapšanas stadijā ir kūku maratona apraksts jeb riņķa dancis pirms cukura komas. Lai jums silti un ne pārāk dārgi, un atcerieties, kā teica Bodo Schäfer – dzīvei ir jāsagādā prieks!