FISH CORNER JEB VILŠANĀS KAKTĀ
"Corner" nosaukumā gan labāk iederētos blakus esošajam, manam iecienītajam "Meat chef", bet šim varbūt labāk vajadzēja saukties piemēram – "The weak fish bistro next to "Meat chef" from the corner" vai tamlīdzīgi, lai būtu vieglāk pieņemt lēmumu to eat or not to eat, un tad jau pats vien esi vainīgs, ja nesaproti nepārprotamas norādes. Katrā ziņā visu manu pieredzi šajā vietā, kas, ticiet vai nē, ievilkās uz veseliem trīs apmeklējumiem, varu apzīmēt ar diviem vārdiem: smags un eļļains. Vēl laiku pēc pēdējā apmeklējuma nevarēju pat paskatīties uz ēsto ēdienu bildēm, jo tas man vienkārši izraisīja nelabumu. Bet par visu pēc kārtas.
Manā ēšanas pieredzē jau bijuši gadījumi, kad, nespēdams noticēt, ka patiešām var būt tik slikti kā liekas, eju uz restorānu vēl un vēl, līdz tomēr pieņēmu skumjo realitāti un pārstāju mocīt sevi un citus, kas aiz labas sirds nāk kompānijā. Visspilgtākie piemēri ir "Kasdārzā" (ko pārpratuma pēc esmu pat pārcēlis uz slēgto restorānu sadaļu) un "Tails", lai gan līdzīga pieredze ir bijusi vēl dažās vietās. Pat nezinu, kā to izskaidrot, varbūt pārlieka cilvēcība liek man atgriezties vietās, kurās esmu vīlies, cerībā, ka problēma bija manī, nevis tajās. Te nonāku pretrunā ar sevi, jo nereti esmu paudis pārliecību, ka kvalitātei jābūt vienmēr un ka pavāri nav nekādi parastie cilvēki, bet gan dievi, un tie kļūdīties nedrīkst nekad. Tagad, rakstot šīs rindas, esmu neizpratnē par sevi. Un to laikam var saukt par paškritiku vai varbūt nē. Tomēr rezultātā esmu pieņēmis nopietnus lēmumus, ko arī esmu jau realizējis dzīvē RRRN, kad vienkārši aizgāju uz restorānu, kam uzticos, un garšīgi paēdu, nevis izvēlējos vairākas random vietas, kur jau iepriekš skaidrs, ka nekas labs nebūs, tāpēc vien, lai būtu, par ko žultaini uzrakstīt.
Tātad "Fish corner". Brīnišķīgs koncepts, stilīgas un rotaļīgas idejas, kas parādās gan interjerā, gan dizaina detaļās, gan mājas lapā. Tā mazliet līkā zivs vien ir ko vērta! Var redzēt, ka te ir piestrādāts pie katras smalkākās detaļas. Arī ēdienkarte patiešām forša, mūsdienīga un ar humora piegaršu! Atceros, kad pirmo reizi to izlasīju, biju reālā starā! Manai sajūsmai nebija robežu! Sūtīju ekrānšāviņus ar ēdienu nosaukumiem gandrīz visam kontaktu sarakstam un pat biju mazliet apdullis no apziņas, ka varēšu to visu arī nobaudīt! Fritētas šprotes, menca Kijivas gaumē un vēžu bisks bija tikai daži no nosaukumiem, kas mana kuņģa sirdij lika dauzīties ātrāk! Pat nepieļāvu domu, ka kaut kas varētu noiet greizi! Tomēr realitāte izrādījās krietni skumjāka par gaidām. Kijivas kotlete ar kartupeļu biezeni – šķiet, kas tur var noiet greizi, bet, pārdalot kotleti, iekšā esošais sviests burtiski nopludināja šķīvi! Pat nespēju noticēt, ka iekšā varēja būt tik daudz sviesta! Ziniet, tas bija līdzīgi, kā notiek, kad apgāžas krūzīte, kurā ir knapa ceturtdaļa tējas – kad skaties kā knapais šķidruma daudzums, nokļūstot uz galda vai grīdas, brīnumainā kārtā pārvēršas par milzu peļķi! Tas bija skarbi un diezgan nepatīkami, jo kā lai priecājās par sviesta vannā peldošu plānu zivs malto gaļu ar pamirkušu garoziņu un dreifējošu kartupeļu biezeņa salu?
Pašas pirmās mani uzrunāja fritētas šprotes ar diļļu un marinētu gurķu mērci.
Atzīšos, ka esmu šprotu cilvēks. Baltmaize ar sviestu un šprotēm ir mana garša. Un dažreiz arī bez maizes un sviesta. Tāpēc nebija divu domu, vēl vairāk – nebija bažu, ka kaut kas var noiet greizi. Rezultātā dabūju ar eļļu piesūkušos, diezgan cietu mīklu, kas aptīta līdz nāvei pārceptām zivtiņām! Tas ir noziegums pret zivju konserviem un tos mīlošiem cilvēkiem!
Nākamais upuris – līdakas čebureks.
Arī par čeburekiem man ir stāsts. Kādreiz, agrā jaunībā, piestrādāju čebureku ēstuvē Jūrmalā. Tas bija laiks, kad likās, ka, novācot galdiņus, mazgājot traukus un stāvot pie verdošas eļļas katla, varēšu nopelnīt pamatkapitālu gaišākai nākotnei, bet realitātē sanāca vien pa kādam aliņam, zeķu pārim un vilciena biļetei uz un no darba. Tomēr atmiņas par čebureku palika sentimentālajā prāta nostūrī, un reizēm, lai atgādinātu sev tā garšu, iegādājos čebureku necilā kioskā kādā no Purčika tirdziņiem. Mana izvēle bija likumsakarīga, un zivs klātbūtne mani nemaz nemulsināja, jo atkal – kas gan var noiet greizi fritētā pīrāgā ar zivs maltās gaļas masas pildījumu. Tagad zinu kas. Vispirms jau viss ļoti eļļains, vairāk nekā piedienas pat fritētam ēdienam. Zivs masas iekšā krietni mazāk nekā ļauj čebureka kapacitāte – līdzīgi kā atvērt dāvanu aploksni un gaidīt simtnieku, bet atrast vien piecdesmitnieku. Nu, jūs saprotat manu vilšanos… Un pati mīkla – pa malām un galos stingrāka, bet pa vidu tāda kā izmirkusi, jo zivs iekšā sasulojusies ar visu no tā izrietošo.
Un ēdiens, ko izvēlos visos restorānos, kas pozicionē sevi kā jūras velšu - fish & chips.
Pārcepts, eļļains "cīsiņš mīklā". Mīkla cieta, piesūkusies ar eļļu tā, ka uz brīdi šķita – safritēts jau iepriekš un tad pirms pasniegšanas atkārtoti iemests eļļā, kas bez vēl nav kārtīgi uzsilusi, tāpēc sasūcās produktā (ceru, ka nē, jo citādi būtu pilnīgs vāks). Piedevās saujiņa pamīkstu frišku ar dažiem sāls graudiem pa virsu un divas viduvējas kvalitātes mērcītes notašķītos trauciņos. Un tad kā nu kurš tika ar šo galā – es sāku justies labāk vien pēc pusotrlitrīgās zero kolas izdzeršanas, bet manai kompanjonei gāja vēl grūtāk, jo, lai atgūtu spriestspēju un mentālo stabilitāti, nācās apēst siera kūku, kas liecina vien par to, ka katram no mums ir jālieto tieši mums izrakstītās zāles tieši mums noteiktos daudzumos…
Tas īsumā. Tiekamies jau drīz, un lai jums forši un gaiši!