Trīs lietas
– labas lietas. Trīs vīri laivā. Trešais tēva dēls. Bada spēles.
John Wick. Trīs sivēntiņi galu galā! Un nedomājiet, ka man
kas sagriezies galvā. Nebūt ne! Tieši otrādi. Varu apgalvot, ka
rudens (lai arī ne pārāk tradicionāls) ir klāt. Un rudens ir mans
mīļākais gadalaiks. Jo ir drēgns, brīžiem lietains, vēss un
krēslains. Cilvēki staigā apģērbušies un ēd aizvien vairāk. Kas
attiecas uz mani un manu ēšanu, tad, jā, ja vien tas ir iespējams,
arī es ēdu aizvien vairāk. Labprāt iestrebju (jā, tieši tā ir
jādara ar sātīgām, karstām, saturīgām aukstā laika zupām) kādu
skābo kāpostu vai šķelto zirņu zupiņu, noslaukot zodu piedurknē un
mēreni iesvīstot, piekožot klāt kārtīgu rupjmaizes/sviesta šķēli,
ik pa brīdim piesaucot ļ. cien. prof. Danilānu, kurš tā arī
pasludināja – nebaidies no taukiem, un, ja ļoti gribi ēst vakarā, –
ēd! Būtībā tas ir viss, ko man vajadzēja zināt par veselības un
ēdiena savstarpējām attiecībām, bet Danilāna kungam silti varētu
ieteikt parmainīt gastroenteroloģiju uz psihoterapiju, jo cik
daudziem no mums, ēdiena atkarīgajiem, viņš spētu palīdzēt ar savu
atbalstu, iedrošināšanu, pozitīvismu (ja neskaita viņa pausto
– kūkām nē!).
Laikā, kad varam likt likmes uz Ingmāra Ladiga iespējamo jauno darba vietu un, pateicoties Kinfīldam, kurā pasniedza, atklāti runājot, ļoti zemas kvalitātes ēdienu, bet kas sava nenomaksātā nodokļu parāda dēļ ir kļuvis gandrīz par varoni iz tautas, laikā, kad varam teikt ardievas ne tikai jau pieminētam Kinfīldam un Ladiga kunga kārtējai darba vietai (Aprika), brančotavai Spārnos (kas, kā vēsta leģendas, gan pārvācās kur citur, tikai nez kāpēc par to nevienu nav painformējusi, bet kuras vietā jau smaržo Lapsas māja), Austrai (kā dzirdēts, gan tikai līdz jaunu telpu atrašanai... we'll see), International (kas gan pārtop Trendā un turpmāk būs atrodams iecienītā Berga vietā... mjā... kaut kā jocīgi, bet fakts), kad katrs otrais domā, ka zina, kas ir street food un nekautrējoties to arī pasniedz katrā brīvdabas rautā, kad aktieri atver ēstuvi un neticēsiet, pasniedz tur krutākos HOT-DOGUS galvaspilsētā (par to gan sīkāk kādā citā reizē), kad POSITIVUSĀ visus vietējos, kas samaksājuši milzu piķi, lai tik tiktu šeit patirgoties, pārsit mazā šķēstaciņā stāvošais leišu busiņš, kur no milzu metāla kastes var dabūt patiešām krutu plovu un nenormāli garšīgas rauga pankūkas ar sāļo karameli un pilnu ar saulespuķu sēklām, laikā, kad...
Sveiki, visi!
Šodienas tikšanās iemesls visiem ir skaidrs – Pavasara Rīgas restorānu nedēļa. Kā jau kuro gadu pavasarī (un arī rudenī), visiem restorānu ēdienu baudīt gribētājiem tiek dota iespēja par visnotaļ niecīgām naudiņām izēsties pēc sirds patikas, palepoties ar savu viedokli un ēdienu bildēm sociālajos tīklos īsi pirms apēšanas un padiskutēt ar līdzīgi vai citādi domājošiem: kā nu tā vai tieši otrādi – neticēsiet, bet bija tik...
Jāsaka, ka mana restorānu nedēļu pieredze ir
neviennozīmīga, un, par nožēlu, jāatzīst, ka skumjā pieredze šajā
laikā prevalē, tāpat kā citās dienās, nedēļās un restorānu
apmeklējumos kopumā. Ir bijušas reizes, kad cilvēcīgi nenoturos un
izlieku visu, kas ir uz sirds (par ēdienu, protams) turpat, tā
teikt, neatejot no kases, tādā veidā laupot sev iespēju par šo
neveiksmīgo pieredzi pastāstīt tālāk, tā kā dažreiz godīgi atbildēt
uz viesmīles jautājumu kā garšoja? ir ļoti grūti. Un vispār
–šitas ir viens reāli kaitinošs jautājums. Interesanti, ko patiešām
viņi ir gatavi izdzirdēt? Dažreiz pat jūtos neērti, to dzirdot, un
it kā mēģinu kādu saudzēt, atbildot pie neizēsta šķīvja, ka bija
par daudz, vai vēl ko tik pat debilu.
Pat nezinu, vai manā leksikā atradīsies
pietiekami daudz pozitīvas nozīmes vārdu šim rakstam! Kaut kā
sanāk, ka realitātē tik reti ir, par ko sajūsmināties, ka beigās
paliek vien daži vārdi, pamatā krievu valodā, ko universāli var
pielietot gan sajūsmas, gan pretējā gadījumā! Tomēr šoreiz mēģināšu
paplašināt savu lietojamo pozitīvo vārdu klāstu, lai nejauši
neaizskartu kāda lasītāja trauslās inteliģences stīgas un, lai
vienkārši patrenētos būt pozitīvam. Pamatoti,
protams!
Sveiki! Uzreiz gribu nomierināt visus, kas satraucās – netaisos stāstīt par savītušo Miera ielas kundzīšu ikonu – kafejnīcu "Mierā", kurai progress acīmredzot ir gājis secen, jo, kā man pašam likās, kad pēdējo reizi tur biju iemaldījies, pa šiem gadiem tur nekas nav mainījies (izņemot cenas), un neesmu drošs, ka tas ir labi.
Sveiki ļaudis!
Par ko tad parunāsim šoreiz? Nav
jābūt baigi attapīgam, lai saprastu, ka atkal kaut kas nav bijis
labi, bet šoreiz pie vainas ir visādi citādi nekaitīgie veģetārisma
un vegānisma piekritēji, popularizētāji, veselīgā uztura saulītē
cēlaji un vispār foršie The Begininnings. Kurš gan nezin
viņu veselīgos batoniņus, cepumus, čipsus, dažādos svarīgos
pulverīšus, ogas, maisījumus, vegāniskos saldumus un kūkas un vēl
viskautko, kas bez tam ir pagatavots "bez pārtikas piedevām, bez
transtaukskābēm, bez glutēna un laktozes, bez cukura. Pagatavoti
saudzīgajā temperatūras režīmā, maksimāli saglabājot
uzturvielas". Ak dievs, tas izklausās pēc paradīzes...
Uzreiz gribu teikt, ka ar visu iepriekšminēto viss ir kārtībā, ja
neskaita diezgan augsto cenu par ļoti simpātisku, taču dažreiz
maldinoša izmēra iepakojumu, bet arī tas ir arguments tikai tiem,
kas gribētu katru dienu un tā pavairāk. Pārējiem, kas atļaujas to
visu krietni retāk, teiksim, reizi mēnesī, cena par smuku kastīti
ar dažiem cepumiem var nešķist tik nepaceļama.
Sveiki visiem jaunajā gadā!!! Forši, vai ne? Esmu
reāli priecīgs! Jautāsiet, ko tā? Da tāpat vien. Mazliet izvēdināju
galvu, mazliet ķermeni, mazliet attīrīju čakras, mazliet
iedvesmojos un mazliet uzēdu. Tā kā viss, kā
nākas.
Koroče tā! Pēc visa, kas sekos, varbūt uzreiz labāk būtu doties nolūgties pie Krišnām un tad pa taisno uz Gauju pieliet smadzenes. Kas mani attur no izvemšanās publiskā vietā? Ja neskaita iedzimto inteliģenci, takta izjūtu un vispār? Tad būtībā nekas! Mazliet raustos no municipālās policijas, jo reāli negribu skaidroties ar čaļiem formās, par to kāpēc stāvu pie staba Rīgas centrā un aizgūtnēm laižu pār lūpu. Ka ne jau esmu degradējies vai salietojies, bet vienkārši man apriebies ēst visus tos sūdus, maksāt par tiem un pēc tam vēl apmazgāties, kad visādi idiņi mani aplej ar samazgām par to, ka man tā ir sanācis! Nu, ka neesmu ar mieru ka tā ir! Nu, jūs jau saprotat!
Jau kuru dienu truli sēžu pie datora un mēģinu apkopot savus iespaidus par pavasara Rīgas restorānu nedēļu. Patiešām šobrīd neapskaužu ne pats sevi, ne arī visus citus, kas dažādu apstākļu spiesti šajā karstumā dara ko vairāk par laisku zvilnēšanu kādā ēnainā, svaigas vēja plūsmas ieskautā dabas nostūrī, kāda vēsa un atspirdzinoša dzēriena baudīšanu vai grimšanu mazliet eiforiskā snaudā, sapņojot par to, kas nu kuram tāds neaizsniedzamāks. Visa šī iespaidā man atmiņā uzausa kadrs no padomju filmas "Baltā tuksneša saule"... Nu, tās - ar tuksnesi un sauli...
Gribētu visus sveikt pavasara noskaņās, bet sorry, nekā! Tāpēc sveicu tāpat, ar to, kā ir! Par ko tad parunāsim šoreiz? Par to pašu veco, par ko tad vēl! Par ēdienu, jeb precīzāk - par sūdīgu ēdienu, par pārlieku gozēšanos savā atspulgā, par pasakām, par kultūru, par skaistu gleznu uz pelēka fona, par mistiku, par morālām atraugām, par piedegušu brokoli, sliktu kūku noietu, savītušu kabaci un žulti, protams, kur tad bez tās?!