NU KO, MĀS, LAIPNI LŪGTA
Jau esmu stāstījis par savām attiecībām ar žurnālu Deko – vienu no tiem izdevumiem, ko šķirstot var mazliet pievērt acis un iedomāties sevi kur citur, kādā skaistā, pasakainā vietā, kur nepārprotami zāle ir zaļāka, vide – skaistāka un kur veiksmes un izcilības elpa tevi it kā ieskauj no visām pusēm un atkarībā no noskaņojuma, liek justies nožēlojami vai arī aicina atrast sevī spēku un iedvesmu tiekties pēc kā labāka. Mans fetišs ir centra dzīvokļi ar augstiem griestiem, maigām, klusinātām krāsām, sapņainu skatu uz jumtiem aiz loga un iedvesmas pilnu stāstu tam visam apakšā. Kad ko tādu lasu, tad nevilšus pieķeru sevi pie domas, ka arī es tā varētu un ka arī man tā varētu būt, lai gan dziļi sirdī apzinos, ka nez vai. Tomēr, neskatoties un viļņveidīgo melanholiju, kas mani pārņem, šajā ienirstot, periodiski atrodu arī ko tādu, kas patiešām var kļūt par manu kaut uzreiz! Parasti no Deko aizgūstu kādu ideju dāvanai, interjera papildinājumam vai uzzinu par kādu jaunu restorānu caur interjera un dizaina prizmu. Tā reiz paklupu pret Tails, ko apmeklēju veselas trīs reizes, katru reizi ēdot ko citu un katru reizi esot vīlies, bet nemainīga bija mana sajūsma par telpu un atsevišķiem interjera risinājumiem. Ko vēl piebilst... Nu, esmu drukātās preses piekritējs. Manā izpratnē nekas nevar aizstāt reālu lapu šķirstīšanu. Kādreiz biju apsēsts ar nu jau nelaiķa Četrām sezonām. Mani tā valdzināja žurnāla estētika, ka kaifoju vien no tā, ka taustīju tā lapas un sapņaini pētīju pasakainās bildes. Jāsaka gan, ka recepšu kvalitātes ziņā tas krietni atpalika no poligrāfijas, jo ne reizi izmēģinātā recepte nesanāca perfekti. Jā, labi, zinu, ko domājat. Un, iespējams, jums ir taisnība. Tā toreiz likās arī man, tāpēc vienkārši pārstāju pēc tā gatavot, vien turpināju to pirkt kā glancētu mīļmantiņu, un rezultātā man joprojām ir gandrīz visi numuri, kurus šad tad pāršķistu. Nu ja, un ekvivalents šim, tikai no citas operas ir Deko, kas, paldies preses dieviem, tiek ražots vēl joprojām, lai gan divreiz retāk nekā iepriekš. Tieši Deko uzzināju par Māsu. Pat nezinu – mani kaut kas uzrunāja. Tur bija tādi vārdi kā ģimene un dzīvoklis, dzīvība un kultūrslānis un vēl visādi, kas manī aizķērās, tāpēc vienkārši rezervēju galdiņu un kādā nedēļas nogalē devos turp.
NEXT-LEVEL ŠAŠLIKS_iesmi_bistro
Šis būs īsākais apraksts ever! Periodiski es izjūtu ilgas pēc šašlika. Un, jā, nemaz par to nekaunos. Kur tie laiki, kad mans favorīts bija Mangaļu šašlička vai gaļas iesms pie Pekša. Jāmācās nekam nepieķerties, jo, kā dzīve māca, nekas nav mūžīgs. Un manā dzīvē jau ir bijuši brīži, kad "neapēd zemeslodi" dienas gadā ir vairāk par vienu un kad pilnīgā nopietnībā apsveru iespēju atlikušo dzīvi pavadīt, nenotiesājot nevienu dzīvu radību. Tomēr cilvēcīgā vājība vienmēr ir ņēmusi virsroku, jo nekas nespēj aizvietot ceptas vistas, kotletīšu un cepeša kārdinošo aromātu, kad tas tikko izņemts no krāsns! Tajā brīdī vēlos būt vienīgais pretendents un uzvarētājs, kam tiek pilnīgi viss! Saprotu, ka izklausos mazliet apsēsts... bet, nu, ok. Tātad atgriežamies pie šašlika.
Nostaļģija, saulriets manas pasaules malā, nepiepildījies sapnis un, kā jau katru gadu - Pāvilostas Laiva..
Katram no mums ir kas tāds, kas laika gaitā kļūst par neatņemamu dzīves sastāvdaļu: kāds sapnis, ko mēdzam sapņot, lai gan apzināmies, ka tas visdrīzāk arī paliks – tikai sapnis, kādas atmiņas, ko atceroties sažņaudzas sirds un nevilšus rodas sajūta, ka viss labais jau ir pagājis. Arī man tā ir. Arī es jau vairākus gadus vasarā ļaujos plūsmai un dodos uz savu pasaules malu – Pāvilostu. Tur, atstutējot kājas pret Peldmājas terasītes malu un raugoties, kā Sakas upē līgani peld pīles un saule norietot aizslīd aiz horizonta, it kā pasaule būtu plakne un mēs ar to vienkārši atrastos katrs savā šīs plaknes malā, es ielaižu sevī kosmosu, attīru smadzenes un savā veidā uzlādējos, lai pēc tam veselu gadu spētu turēt līdzi ritmam, attaisnotu uz sevi liktās cerības un iedomātos sevi par mūžīgo dzinēju esam, līdz atkal...
7! B7! (nejaukt ar 007)
Šorīt pēkšņi sapratu, ka laiks skrien! Pats nebiju no sevis to gaidījis, bet laika skriešanas fakts mani reāli nobiedēja. Brīdī, kad apjēdzu, ka kopš mana pēdējā publiskā gastronomiskā izgājiena sabiedrībā pagājuši teju trīs mēneši un ka tas ir noticis pagājušajā gadā, uz brīdi pat sametās šķērmi! Domāju, daļai no jums ir pazīstama sajūta, kad vienā brīdī saproti, ka realitāte netur līdzi gaidām, tāpēc, lai izvairītos no vilšanās, vienkārši nogriezies pa citu ceļu. Tā notika arī ar mani, kad, sapņaini vērojot soctīklos ēšanas jomas kolēģu aktivitātes, kas brīžiem sāka šķist kā vecas, saskrāpētas plates drillēšana, un šmorēšanas paraugdemonstrējumus, kas likās jau iepriekš redzēti, un neveiklos kulināros eksperimentus uz nosponsorēto sadzīves iekārtu fona, sapratu, ka esmu tajā visā it kā mazliet apmaldījies. Tā bija tāda skarba sajūta, kad vairs negribi iet un galu galā arī negribi vairs rakstīt. Vienīgais, kas mierināja: arī daudziem citiem iestājusies radošā krīze, jo kā gan citādi skaidrot visus mēslus, ko diendienā varam redzēt savos telefonu/datoru ekrānos visās iespējamajās platformās?
Vecrīgas modināšana "pastkartes cienīgā" vietā jeb KOLONĀDE (mans stāsts)
Sveiki, ļaudis! Gaisā ir jūtams pavasaris un ikgadējās Pavasara Rīgas restorānu nedēļas gaidas. Tā plānota 17.–30.04., un es, piemēram, gaidu teju aizelsies, un kā gan citādi, ja šoreiz to pašu, kā prognozēju, kvalitātes ziņā nestabilo un ne pārāk aizraujošo vēstījumu no ēdinātāju puses varēsim baudīt jau par apaļām 40 naudiņām jeb, ja var ticēt dzejai "Live Riga" mājas lapā, varēsim ļauties garšas piedzīvojumam par īpaši pievilcīgu cenu. Bet tikmēr padalīšos ar iespaidiem, ko guvu citā, visnotaļ jokainā, ēdinātāju atbalsta pasākumā jeb Vecrīgas modināšanas nedēļas ietvaros notikušajā Vecrīgas bāru un restorānu nedēļā.
STREET FOOD IN LATVIAN STYLE... WHAT!?
Ielu ēdināšana Latvijā. Joprojām, kad izdzirdu kaut ko par to, esmu izbrīnīts. Un, neskatoties uz to, ka eksistē dažādas pašpasludinātas street food kulta vietas un pat organizācijas, piemēram, "Street food Latvia", kas, ja ņem par pilnu viņu pašu Facebook lapā rakstīto, uzskata sevi par "street food kultūras veidotājiem Latvijā", domāju, ka šajā jomā tomēr esam ļoti, ļoti tālu no... pat nezinu no kā. No kaut kā vērā ņemama vai īpaša, vai autentiska vai jebkā, kas šaurākām vai plašākām ēdāju masām liktu lepnumā izriest krūtis un teikt – jā, tas ir MŪSU, LATVIJAS, street foods! Varam, protams, būt lepni, ka Latvijas vārds izskanējis starptautiski, proti, European Street Food festivālā, kur ieguvām godalgotu vietu 2019. gadā ar Bao Bun un nupat, pērn, ar Itāļu picām. Vai man vienam šķiet savādi, ka mūsu valsti Eiropā reprezentē tvaicētās, no Āzijas nākušās maizītes un itāļu picas? Ko tas liecina par mūsu kulināriju kā tādu?
TALES ABOUT TAILS* (*pasaciņa par astēm)
Diezgan bieži mēdzu pašķirstīt žurnālu "DEKO" un, lai gan ar ēdināšanu tam ir visnotaļ maz sakara, pamielot acis ar dažādiem neordināriem telpu risinājumiem un dekoriem, šo to piemērot arī uz sevis. Bez tam, tajā var apskatīt dažādus jaunumus arī restorānu interjeros, un tieši tā es nokļuvu tur, kur nokļuvu, respektīvi, nosiekalojos par telpas un idejas aprakstu un atļāvos iedomāties, ka nosiekalošos arī par ēdienu. Šķita, ka beidzot ir parādījies kas konceptuāli īpašs un svaigs. Salasījos visu to dzeju par vienu no pieciem pasaulē, par pirmo dry age zivju restorānu Latvijā, par unikālo fish butchery pieeju un biju ekstāzē no lasīšanas vien. Neapgrūtināšu jūs ar detalizētu šo svešvārdu atšifrējumu, vien pateikšu, ka tas paredz cienījamu attieksmi pret zivi, izmantojot visas tās ķermeņa daļas, kā arī īpašu zivs uzglabāšanas veidu, pateicoties kuram zivs ir daudz sulīgāka, maigāka un garšīgāka nekā uzglabājot to pierastā veidā.
KŪKOTAVAS Épicerie - GARŠAS PĒC KURĀM ES (REĀLI) ILGOJOS!
Vai esat ievērojuši, ka gandrīz visi, kas ražo/tirgo kafiju, kūkas, maizi, zaļumus, dzirkstošos un visu, ko vien spējam iedomāties, ir palicis apakšā kādu vairāk vai mazāk salkanu stāstiņu par "īpaši grauzdētu" vai "pēc super-receptes iejauktu" vai par kādu īpašu apgaismību, kas nākusi pār viņu galvām un pateicoties kam tapis šis ilgi lolotais, dvēselē iznēsātais [..] projekts, kurš rezultējies krūzītē kūpošas, pēc viņu domām, neatkārtojamas un īpašas kafijas vai kukulītī maizes, kādas nav nekur citur, vai bla, bla, bla...? Esat? Nu, īsāk runājot, mums mēģina pārdot stāstu, un cerība ar stāstu vajadzības gadījumā piesegties šķiet neatņemama šo projektu sastāvdaļa. Tomēr no realitātes nekur neaizmuksi, īpaši šodien, kad cīņa par vietu zem saules ir ieguvusi pavisam citu nozīmi un kad iespēja kļūt par vienu no aizgājējiem ir krietni reālāka nekā iespēja izdzīvot.
"MIO", AMORE MIO
Kad pēdējo reizi, vakariņojot restorānā, izjutāt vēlmi apraudāties no sajūsmas, līdzīgi kā skatoties aizkustinošu seriālu vai klausoties sirdi plosošu mūziku, vai, pat nezinu, skatoties, kā uzvar mīļākā futbola komanda? Neesmu no tiem, kas apraudās pie futbola, bet pie multenēm gan šad tad... Nu ja, bet šis nav nekāds atbalsta dienests pārmērīgi jūtīgajiem, tāpēc, ja atgriežamies pie ēdiena, varat mani apsveikt – es to izdarīju pirms nedēļas. Nopietni. Un tas man bija pilnīgs šoks, jo patiesībā vienkārši gāju līdzi, kur man lika, jo ne visiem tur bija gadījies iegriezties utt. u.t.jpr. No sākuma gan domāju aiziet līdz "Kaļķu vārtiem", kur pēc adreses maiņas nebiju pamanījies aiziet, labi, patiesībā nebiju aizdevies arī pirms tam, bet paskatījos viņu ēdienkarti un rezultātā devos, kurp devos. Un paldies dievam! Ārprāts, cik tur trūka, ka būtu mums visiem to laupījis! Pilnīgi svīstu aukstus sviedrus, par to domājot!
BEIGTA ZIVTIŅ JŪRIŅĀ, JEB ZIŅOJUMS PAR VIETĒJĀ MĒROGA NOZVEJU
Atzīšos, ka Ēstmīlim ir draugi. Nu, tādi īsti, iz reālās dzīves. Tādi, ar ko varu pakomunicēt gan kā cilvēks, gan kā Ēstmīlis, kas, protams, arī ir cilvēks, bet, nu, ļoti šaurā interešu lokā. Tāds, kas, protams, ir foršs, bet ne par ko citu kā par ēdienu nespēj ne domāt, ne runāt. Dažreiz pat brīnos, ka man neaizliedz to ēdājčali ņemt līdzi, kad tiekos ar cilvēkiem. Lai vai kā, daudzi mani domubiedri ir apmaldījušies un pazaudējuši atpakaļceļa karti, bet ir arī tādi, kas neatkarīgi no dzīves līkločiem tepat vien ir, un tas reāli silda manu sirdi. Nu ja, tātad lēmums ir pieņemts, tikšanās norunāta, bet tas neko neatrisina, jo saskaramies ar jautājumu, kas šodien nodarbina daudzu cilvēku prātus, – kur? Jā, patiešām, a kur ta' ēdīsim?
EIFORISKI POZITĪVAIS (AT)SĀKUMS
Hei, ļaudis!!!
Var teikt, ka esmu patiesi aizkustināts jūs visus atkal satikt! Jūtos tik ļoti pozitīvs, ka pat sāku bažīties, vai spēšu maz vairs atšķirt saldu no skāba un ceptu no vārīta. Īsāk runājot, savu prieku varētu pat attēlot mūzikā, ja vien Odu priekam nebūtu jau sacerējis viens cits čalis.
ĒSTMĪLIS. PAVISAM PRIVĀTI UN PAT MAZLIET INTĪMI!
Sadzeram tubrālības un, aidā!
Varētu teikt, ka rokrokā (virtuāli, protams) esam izgājuši cauri kādam ļoti īpašam mūsu dzīves posmam, kas nenoliedzami mūs ir satuvinājis un, ja ne padarījis par labākajiem draugiem, tad vismaz ļāvis vienam otru labāk saprast. Esam mēģinājuši atbalstīt, analizēt, kritizēt, pazirgoties (nu, kā gan bez tā...) pasapņot, pabaidīties un pat sarīkot revolūciju. Tas viss man liek aizdomāties par dažādām eksistenciālisma vērtībām un saprast, ka mums ar jums ir, kā lai to pareizi noformulē... attiecības. Jā, jā! Un nevajag mulst! Tas ir tikai normāli, ka tā ir noticis, jo, kā sen zināms, – ēdiens mūs tuvina, bet ēdiens krīzes laikā vispār!!! Īsāk runājot, esam tagad tuvi! Āmen!
ĒDINĀŠANA ZEM "SISTĒMAS" jeb nekod rokā... un nespļauj akā...
Sveiki, līdzcilvēki, domubiedri un vienkārši pēc normālas dzīves izslāpušie. Šobrīd, kad daļai no mums jau gandrīz ir iepatikusies jaunā lietu kārtība ar nepulcēšanos, netusēšanos, gandrīz nekur neiešanu, maskām sabiedriskajā transportā, patukšiem veikalu plauktiem, attālināšanos, distancēšanos un teju vienmēr pēc spirta smaržojošām rokām, kādai citai sabiedrības daļai nenormāli niez nagi atgriezties dzīvē, lai ko tas arī maksātu. Gribas pārvietoties kopā ne tikai ar paša dzīvokļa iemītniekiem, gribas satiekoties apskauties, sarokoties vai sabučoties, gribās noklepoties publiski un nejusties kā ar pietaisītām biksēm, kad visi redz un jūt, un instinktīvi paiet sāņus, bet visvairāk gribas, lai lietas sāk notikt un parādās gaisma tuneļa galā.
REĀLISTISKI, KO(S)MISKI, SKUMJI PATIESAS PĀRDOMAS IZ PĒC ĪSTĀS DZĪVES NOGRIBĒJUŠĀ MAZĀ CILVĒKA
Nu ko, ļaudis! Izskatās, ka tā jaunā distancēšanās šaize ir viesusi pamatīgas korekcijas gan mūsu ikdienā, gan psihē, gan ēšanas paradumos (pēdējie divi pilnīgi noteikti ir no vienas operas). Esam piedzīvojuši laikus, kad gandrīz nepārtraukta ledusskapja virināšana, karbonāžu cepšana FaceBook tiešraidē un attālinātas kūku cepšanas meistarklases iet roku rokā... (piedodiet par pauzīti... vienkārši uz brīdi noskumu, par to iešanu roku rokā... ) ar fitnesa, jogas un visām citām iespējamām attālinātām aktivitātēm, kad patērēto ziepju, dez līdzekļu un citu, šobrīd vitāli svarīgu, higiēnas uzparikšu lietošana ir ieguvusi pavisam citu nozīmi un iespēja, ka tam visam beidzoties, ielās masveidā iznāks Rubensa sievietes, un, protams, arī vīrieši, (ja tā drīkst izteikties) ir tikpat reāla, kā tas, ka nākamais ASV prezidents būs demokrāts.
VESELĪGIE BATONIŅI, SPRĀDZIENŠOTI, FERMENTĒŠANA UN CITI ZVĒRI
Sveiciens visiem domubiedriem un citādi domājošajiem! Iespējams, ka šobrīd piedzīvojam laikus, kas vienos mūs vēl ciešāk nekā Baltijas ceļš vai 4. maijs. Šobrīd katram no mums ir dota iespēja mazliet piebremzēt un mēģināt pārvērtēt savu dzīvi – izvirzīt prioritātes, sakārtot domas, sniegt emocionālo un jebkuru citu atbalstu vai arī saņemties un lūgt pēc palīdzības. Šobrīd piedzīvojam laikus, kad ikdienas kreņķi pārtop globālajos, kad sākam baiļoties ne tikai par sevi, bet arī par līdzcilvēkiem tepat blakus un arī tālumā. Šobrīd ir tik daudz neskaidrā, tik daudz neatbildētu jautājumu un tik daudz negatīvā, ka vairs īsti nesaprotam, ko plānot, kā dzīvot un kur tas viss mūs novedīs. Tāpēc vēl jo vairāk ir svarīgi rūpēties par sevi un sev tuvajiem, lai tad, kad dzīve sāks atgriezties vecajās sliedēs, esam spēkpilni un spējīgi par to vēl priecāties.
STEREOTIPU UN VILTUS GLĀBŠANAS RIŅĶU GŪSTĀ.
Droši vien esat lietas kursā, ka tuvojas pavasaris. Ne tikai tādā ziņā, ka pumpuri plaukst un putniņi čivina, jo pa lielam to mēs jau piedzīvojam gandrīz kopš decembra, bet arī tādā, ka pavasara nespēks jau nav aiz kalniem un tas būs klāt, lai ko jūs par to visu domātu. Kundzītēm, protams, aktuālāka šķiet slaidā līnija, tuvojoties plikumu sezonai, kas man pašam šķiet dīvaini, jo kāpēc gan savām formām piešķirt sezonalitāti nevis vienkārši būt formā (lai arī kāda tā būtu) vienmēr?
KAUT KUR STARP MUMS UN CITĀDI DOMĀJOŠIEM, JEB MAZLIET PASIROJAM PA VEĢETĀRIEŠU PASAULI.
To, ka Ziemassvētku un Jaunā gada svinēšana nav pagājusi bez sekām, izjūt daudzi. Arī sajūta, ka kustības ir kļuvušas gausākas un prāts ne tik mundrs, ka bikšu jostu gribas palaist brīvāk un biežāk pēc ēšanas rodās vēlme atlaisties dīvānā, ir pazīstamas lielai daļai no mums. Protams, ka ir vesela kategorija, tā teikt, pareizo cilvēku, kam viss manis pieminētais ir svešs, kas ēd, lai dzīvotu, nevis otrādi, kas seko līdzi apēstā uzturvērtībai, kas katru bulciņu, ja pēkšņi sanāk paslīdēt, nodedzina sporta zālē, kas ne tikai zina, kā ir pareizi, bet arī noteikti pareizi visu dara.
PARADĪZE MAZLIET VIRS ZEMES - MAX CEKOT KITCHEN!
Sveiki, ļaudis! Uzskatu, ka katram no mums ir vismaz reizi dzīvē jāpiedzīvo kas tāds, kas liek pasaulei apgriezties ap savu asi, kas liek pārvērtēt visu iepriekš piedzīvoto, kas liek paskatīties uz lietām ar citu skatienu un kas vienkārši liek mums kļūt labākiem. Ja noreducējam visu iepriekšminēto uz ēšanu, tad ar nožēlu jāatzīst, ka šo visu piedzīvot nav nemaz tik reāli, ja vien latiņa (cik sen tā nav pieminēta...) nav izmisumā nolaista par zemu. Tagad, atskatoties uz visu līdz šim piedzīvoto (apēsto), nākas atzīt, ka tādu riktīgu kaifu ar ilgstoši paliekošām pozitīvām sekām, ir sanācis piedzīvot pavisam reti. Vai pat vēl retāk.
HOW I MET A MEAT CHEF AND ATE HIS MEAT VAI VIENKĀRŠI ODA GAĻAI!
Esam vairāk vai mazāk veiksmīgi piedzīvojuši
gadumiju, ar ko tad arī jūs apsveicu! Nenoliedzami, ka jaunā gada
sagaidīšana daudziem no mums saistās ar kārtīgu paēšanu savu
tuvinieku kompānijā un iespējams, ka pati pirmā mūsu jaunā gada
apņemšanās ir saistīta ar radikālām izmaiņām tieši ēšanas sakarā.
Iespējams, ka kāds ir nolēmis kļūt par veģetārieti vai vegānu, kāds
cits jau ir veicis pirmo iemaksu par dalību kādā populārā, efektīvā
un visādi citādi brīnumainā novājēšanas programmā, kāds cits varbūt
mēģina sevi turēt grožos un noturēties noteiktos rāmjos
iniciatīvas Neapēd zemeslodi ietvaros, bet kāds cits, piemēram, es, jau ir
izplānojis savas ēšanas aktivitātes ne pa jokam, un kaut kā
nevilšus ir sanācis, ka atslodzes vietā ir pārslodze, un atliek
vien paļauties uz veselo saprātu, lai ar to visu nenodarītu sev
pāri.
SALDĀ INDES GARŠA jeb ZĪDKOKA OGU, CUKURA UN KRĀSU LABPRĀTĪGĀ GŪSTĀ
Tuvojoties gada izskaņai, galvā grozās visādas eksistenciālas domas, tai skaitā mūžīgais – būt vai nebūt. Šoreiz gan vairāk kūku ēstuvju sakarā. Kas tad īsti notiek šajā lauciņā? Vecie buki vai, pareizāk sakot, stirnas... KŪKOTAVA, BEZĒ, kārtainās mīklas paradīze CADETS DE GASCOGNE, postpadomju produktu kalve MĀRTIŅA BEĶERJA, smalko aprindu ARBOOZ uzpūsto, krāsaino smēde BAKEBERRY. Nerunāsim nemaz par Lido, Staburadzi, Lage un vēl dažādiem masu produkcijas ražotājiem un bulciņu cepējiem, arī par tādiem, kas nekur tālāk par pašu primitīvāko gan sortimentā, gan garšā nav tikuši. Un jā, protams, ka nedrīkst aizmirst arī par latviešu nacionālās kūkas – eklēra – milzīgo nozīmi mūsu keikkultūras lauciņā (pie kā jūtos mazliet, mazliet pielicis pirkstu... vai vismaz ļaujiet man tā domāt) FAT CAT un RAUNAS DĀRZA personā.