Īsāk runājot nav. Bet ir šis tas, kas ir nemainīgs un ar apskaužamu regularitāti. Un šeit es nedomāju vēlēšanas, bet gan jau pieminēto restorānu nedēļu. Diemžēl jāsaka, ka ar katru reizi šis pasākums man liekās aizvien pliekanāks un grūtāk definējams. Ja salīdzinām pirmsākumus, kad bija viegli atpazīt sezonas produktus - zvaigznes, kam bija jāatspoguļo tā brīža aktualitāte, inovācija vai tendence, ko noteica organizatori un katrs iesaistītais restorāns tad centās izpausties, cik vien spēka, tad tagad pārlasīju visas ēdienkartes vairākas reizes, pirms vispār iebraucu piedāvājumos. Un atzīšos, ka vēl līdz šim tā īsti neesmu atkodis - kuri tad šoreiz bija tie īpašie vietējie produkti, ap kuriem tai lietai bija jāgrozās! Vai tie bija lakši, rabarberi, bebri, rupjmaize, aronija vai vēl kas cits, nesaistīts nedz ar pavasari nedz ar ko citu, kam vajadzētu kalpot par šāda veida pasākuma vadmotīvu.
Tagad, kad esmu nedaudz nomierinājies Raunas eklēru tumšās puses sakarā (Ēstmīlis FB 07.04.) un pārskatījis interpunkcijas un ortogrāfijas kļūdas, kas izrādās, citēju: "pilnīgi maitā uzticību manam viedoklim un nedod man tiesības būt kritiskam pret citu padarīto", pat gadījumā, kad esmu pats to visu apēdis, kā aizrādīja kāda no manu rakstu lasītājām.... Nu, nē, to gan es nedarīju un netaisos darīt, tā kā piedodiet tie, kam ar šo ir problēmas un iesaku valodniecības jautājumus doties risināt kādā specializētajā vietnē, bet es atļaušos atgriezties pie tā, ar ko parasti šeit nodarbojos, - pie ēšanas un stāstīšanas.
Šobrīd pats ar sevi spriedelēju par tēmu - vai mūsu kulinārā pasaule balstās uz kaut kādiem nebūt "vaļiem" vai nē. Ja raugāmies tādā globālākā mērogā tad, protams, varam sevi slavināt, jo mums taču ir savs Ekselence TOP 30! Urā!
Kāds izdomāja īpašu vērtēšanas skalu, atbrauca aizjūras eksperti (uzaicinātie protams), pastaigāja pa restorāniem (Vai slepeni? Vai gaidīti?) sarokojās ar topiniekiem, sniedza intervijas un piedalījās pasākumos, tad aizbrauca, bet mēs palikām vārīties savā katliņā un turpinām slavināt globālo ekspertu viedokli, un gudrām sejas izteiksmēm mājam ar galvu, un piekrītam - jā, jā tas ir labais un šitas arī, pat tad, ja gandrīz nevienā no 30 neesam bijuši. Neviens no mums tā arī neuzzināja, cik punktus no iespējamiem 200 saņēma šie TOP 30. Man piemēram tas būtu ļoti interesanti, jo zinot, ka par ēdienu var saņemt max 80, par apkalpošanu 50, 30 par atmosfēru, bet 40 par dzērieniem, gala rezultāti varētu izrādīties pārsteidzoši. Un cik tad galu galā un par ko saņēma izslavētais Vincents vai piemēram Bergs, Mute vai Kasha Gourmet? Nezinu kā jūs, bet es to labprāt uzzinātu. Nez kāpēc man šķiet, ka šie rezultāti mūs pat ļoti pārsteigtu!
Laikam ejot, atsevišķas mūsu atmiņas izbalē savukārt citas paliek tik pat spilgtas, kā sākumā. Ar manām ēšanu atmiņām ir līdzīgi - ir tādas, kas lēnām pazūd un lai tas nenotiktu, ik pa brīdim atgriežos pagātnē un tās nedaudz uzfrišinu, bet ir arī tādas, ko gribēdams nevaru aizmirst, un esmu spiests izdzīvot tās atkal un atkal.
Sveicināti, nu jau jaunajā gadā!
Lai beidzot varētu pavilkt svītru apakšā pagājušam gadam un uzsākt jauno gadu ar jauniem piedzīvojumiem/pārdzīvojumiem, esmu apkopojis ne tikai pozitīvo, ko pieredzēju, bet, protams, arī spilgtāko daļu no negatīvās pieredzes. Kā jau minēju apkopojot priekus, iespējams, ka kādu no aizejošā gada priekiem esmu piemirsis, bet noteikti neesmu piemirsis nevienu no gada skumjām. Atceros katru sauso gaļas gabalu un pārcepto zivi, katru pārvārīto risotto un zeķūdenim līdzīgo zupu. Atceros katru f...... ēdienu, kas lika man justies apčakarētam, nožēlojamam un nepaēdušam un katra aizvainotā pavāra žultaino, man adresēto komentāru, tāpēc lieki nevilksim garumā un no sajūsmas spiedzieniem par garšīgāko, pievērsīsimies krietni skumjākam stāstam, kas daudziem no jums, kas mokās piespiedu atvaļinājumā gripas dēļ, varētu būt tuvs savas minorās noskaņas dēļ!
Tātad GADA SKUMJAS
Ja pieturētos pie scenārija, tad šeit man nāktos aprakstīt lielāko daļu no apmeklētajām vietām, tāpēc, lai neieslīgtu bezgalībā, nolēmu apkopot SKUMJĀKOS ĒDIENUS, neaizmirstot informēt jūs par restorāniem, kur tos, ja vēlaties, ir iespējams arī apēst.
Šajā sadaļā koncentrēties ir vēl grūtāk, jo potenciālo topa kandidātu ir krietni vairāk, kā veiksmju galā. Tāpēc vienkārši sākšu no senākā.
Sveicināti šajā tumšajā, drēgnajā vēlā rudens vakarā (vai rītā, vai pusdienā) Domāju, ka daudzus no jums, tāpat kā mani jau ir apmeklējušas pirmssvētku sajūtas un domas. Un šeit es nedomāju par 18.novembri, bet gan par Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Saprotu, ka ir cilvēki, kas valsts svētkus svin tāpat kā ģimenes svētkus - taisa rasolus, siļķi kažokā, cep kūku un it kā ar to vēl būtu par maz, visu dekorē karoga krāsās un pēc tam sava patriotisma izpausmi arī apēd!
Tomēr manā izpratnē tie (18.11.) ir svētki, kad varam vienoties kopīgā dziesmā, vai dejā, vai atmiņās, vai nolamāt pastāvošo varu, vai uzdziedāt himnu, vai kādā citā veidā mēģināt iedzīvināt sevī Dzimtenes mīlestības (ja tāda vispār ir iespējama) garu, nevis padarīt šo dienu par ģimenes kopgalda lielo dienu! Atkārtoju, ka arī šoreiz paužu vien savu personīgo viedokli un uz to, kā jau mēs visi zinām, katram ir tiesības ne tikai valsts, bet arī visos pārējos svētkos un citās dienās.
Pavērojot mūsu sabiedriskās ēdināšanas nozares tā teikt, glaunāko galu, izkristalizējās vairākas tendences. Vispirms jau jauni restorāni, kā Jūs paši jau būsiet pamanījuši, veras vaļā un veras ciet tādā intensitātē, ka neviens pat tam vairs nespēj izsekot. Vietējās prominences vien spēj apmierināt januļus ar savu klātbūtni vairāk vai mazāk pompozajos atklāšanas svētkos, kad tie jau ir aizvērušies un aizmirsti, bet to vietā rodas jauni un atkal cikls atkārtojās - "slavenības" biezā slānī atnāk uz bezmaksas furšetiņu, pafotogrāfējās uz jaunatklātā interjera fona, izliekas par jaunizceptā restorāna īpašnieku tuviem draugiem, talanta cienītājiem, vai vismaz ēdiena mīlētājiem, tādā veidā jaunā restorāna saimniekiem liekot domāt, ka šī draudzība būs uz mūžu un šo zināmo ļaužu atbalsts, biežu pusdienu, vakariņu, branču, dzerstiņu un citu apmeklējumu veidā tiem jau ir nodrošināts.
Kāpēc ne
pasta, ne trusis, ne pīle un pat ne mani mīļotie teļa
vaigi?
Tāpēc,
ka liellopa Wellingtons ir mans visvairāk kārotais gaļas ēdiens -
ēdiens izaicinājums, ēdiens pārsteigums, ēdiens sapnis! Katram, kas
aizraujas ar Gordona Ramzija (Gordon Ramsay) TV aktivitātēm
un ir kaislīgs "Hell's kitchen" fans šis īpašais ēdiens ir
labi zināms. Vismaz virtuāli. Un katrs no mums - zinātājiem,
noskatoties n-tās šova sērijas un noklausoties neskaitāmās
cenzējamās Ramzija piezīmes "nabaga" pavāriem, jau izjūt zināmu
bijību pret šo Ēdienu. Tāpēc neesmu pārsteigts, ka mūsu
restorāni neraujas iekļaut to savās ēdienkartēs un
tikai retais, to ir riskējis izdarīt.
Priecājos par kolektīvo, traki saldā zemeņu deserta nobaudīšanu (paldies visiem, kas to darīja kopā ar mani Facebook) un par iespēju uzņēmīgā kompānijā izmēģināt Beef Wellington pagatavošanu, jo viena lieta ir ēst un kritizēt citus, bet pavisam cita - iemēģināt roku pašam. Aprakstu par nobaudīto un pagatavoto super liellopu, nodošu Jūsu lasīšanai nedaudz vēlāk, bet šoreiz pievērsīšos ēdiena baudīšanai vasarīgā gaisotnē.
Tā nu ir sanācis, ka laika apstākļi ir tā lieta, ko nekādi nevaram mainīt, lai gan sekojot laika prognozei internetā, rodas iespaids, ka šajā jomā ir ļaudis, kas to var gan, jo kā gan citādi var izskaidrot faktu, ka nekas no solītā, veselas nedēļas garumā, praktiski nepiepildās?
Ar ēšanu restorānos ir līdzīgi - viskautko sasola, bet iedod tikai daļu un visbiežāk ne tādu kā solīts. Nesaprotama realitāte un neizskaidrojama situācija. Līdzīgi ar mani notika arī šoreiz (ak kāds pārsteigums!) Bet par visu pēc kārtas:
Grūti spriest kāda bija šī pasākuma apmeklējumu statistika, bet spriežot pēc ēdiena kvalitātes un tukšās restorāna zāles sestdienas pusdienlaikā, šķiet, ka siguldiešu aktivitāte ārpus mājas ēšanas sakarā nav īpaši liela un ka pārējās Latvijas ēst baudīt gribētāji arī gluži neraujas noprovēt, ko tad sameistarojis vietējais šefpavārs kādā no Siguldas viesnīcu restorāniem.