Sveiki, visi!
Šodienas tikšanās iemesls visiem ir skaidrs – Pavasara Rīgas restorānu nedēļa. Kā jau kuro gadu pavasarī (un arī rudenī), visiem restorānu ēdienu baudīt gribētājiem tiek dota iespēja par visnotaļ niecīgām naudiņām izēsties pēc sirds patikas, palepoties ar savu viedokli un ēdienu bildēm sociālajos tīklos īsi pirms apēšanas un padiskutēt ar līdzīgi vai citādi domājošiem: kā nu tā vai tieši otrādi – neticēsiet, bet bija tik...
Jāsaka, ka mana restorānu nedēļu pieredze ir
neviennozīmīga, un, par nožēlu, jāatzīst, ka skumjā pieredze šajā
laikā prevalē, tāpat kā citās dienās, nedēļās un restorānu
apmeklējumos kopumā. Ir bijušas reizes, kad cilvēcīgi nenoturos un
izlieku visu, kas ir uz sirds (par ēdienu, protams) turpat, tā
teikt, neatejot no kases, tādā veidā laupot sev iespēju par šo
neveiksmīgo pieredzi pastāstīt tālāk, tā kā dažreiz godīgi atbildēt
uz viesmīles jautājumu kā garšoja? ir ļoti grūti. Un vispār
–šitas ir viens reāli kaitinošs jautājums. Interesanti, ko patiešām
viņi ir gatavi izdzirdēt? Dažreiz pat jūtos neērti, to dzirdot, un
it kā mēģinu kādu saudzēt, atbildot pie neizēsta šķīvja, ka bija
par daudz, vai vēl ko tik pat debilu.
Pat nezinu, vai manā leksikā atradīsies
pietiekami daudz pozitīvas nozīmes vārdu šim rakstam! Kaut kā
sanāk, ka realitātē tik reti ir, par ko sajūsmināties, ka beigās
paliek vien daži vārdi, pamatā krievu valodā, ko universāli var
pielietot gan sajūsmas, gan pretējā gadījumā! Tomēr šoreiz mēģināšu
paplašināt savu lietojamo pozitīvo vārdu klāstu, lai nejauši
neaizskartu kāda lasītāja trauslās inteliģences stīgas un, lai
vienkārši patrenētos būt pozitīvam. Pamatoti,
protams!
Sveiki! Uzreiz gribu nomierināt visus, kas satraucās – netaisos stāstīt par savītušo Miera ielas kundzīšu ikonu – kafejnīcu "Mierā", kurai progress acīmredzot ir gājis secen, jo, kā man pašam likās, kad pēdējo reizi tur biju iemaldījies, pa šiem gadiem tur nekas nav mainījies (izņemot cenas), un neesmu drošs, ka tas ir labi.
Sveiki ļaudis!
Par ko tad parunāsim šoreiz? Nav
jābūt baigi attapīgam, lai saprastu, ka atkal kaut kas nav bijis
labi, bet šoreiz pie vainas ir visādi citādi nekaitīgie veģetārisma
un vegānisma piekritēji, popularizētāji, veselīgā uztura saulītē
cēlaji un vispār foršie The Begininnings. Kurš gan nezin
viņu veselīgos batoniņus, cepumus, čipsus, dažādos svarīgos
pulverīšus, ogas, maisījumus, vegāniskos saldumus un kūkas un vēl
viskautko, kas bez tam ir pagatavots "bez pārtikas piedevām, bez
transtaukskābēm, bez glutēna un laktozes, bez cukura. Pagatavoti
saudzīgajā temperatūras režīmā, maksimāli saglabājot
uzturvielas". Ak dievs, tas izklausās pēc paradīzes...
Uzreiz gribu teikt, ka ar visu iepriekšminēto viss ir kārtībā, ja
neskaita diezgan augsto cenu par ļoti simpātisku, taču dažreiz
maldinoša izmēra iepakojumu, bet arī tas ir arguments tikai tiem,
kas gribētu katru dienu un tā pavairāk. Pārējiem, kas atļaujas to
visu krietni retāk, teiksim, reizi mēnesī, cena par smuku kastīti
ar dažiem cepumiem var nešķist tik nepaceļama.
Sveiki visiem jaunajā gadā!!! Forši, vai ne? Esmu
reāli priecīgs! Jautāsiet, ko tā? Da tāpat vien. Mazliet izvēdināju
galvu, mazliet ķermeni, mazliet attīrīju čakras, mazliet
iedvesmojos un mazliet uzēdu. Tā kā viss, kā
nākas.
Jau kuru dienu truli sēžu pie datora un mēģinu apkopot savus iespaidus par pavasara Rīgas restorānu nedēļu. Patiešām šobrīd neapskaužu ne pats sevi, ne arī visus citus, kas dažādu apstākļu spiesti šajā karstumā dara ko vairāk par laisku zvilnēšanu kādā ēnainā, svaigas vēja plūsmas ieskautā dabas nostūrī, kāda vēsa un atspirdzinoša dzēriena baudīšanu vai grimšanu mazliet eiforiskā snaudā, sapņojot par to, kas nu kuram tāds neaizsniedzamāks. Visa šī iespaidā man atmiņā uzausa kadrs no padomju filmas "Baltā tuksneša saule"... Nu, tās - ar tuksnesi un sauli...
Gribētu visus sveikt pavasara noskaņās, bet sorry, nekā! Tāpēc sveicu tāpat, ar to, kā ir! Par ko tad parunāsim šoreiz? Par to pašu veco, par ko tad vēl! Par ēdienu, jeb precīzāk - par sūdīgu ēdienu, par pārlieku gozēšanos savā atspulgā, par pasakām, par kultūru, par skaistu gleznu uz pelēka fona, par mistiku, par morālām atraugām, par piedegušu brokoli, sliktu kūku noietu, savītušu kabaci un žulti, protams, kur tad bez tās?!
Esmu sportiski noskaņots. Nu, tāpat vien. Tāpēc mēģināju izdomāt kādu sportisku sveicienu. Kaut kā nevedās. Nolēmu iztikt bez.
Pēkšņi atčohnījos, ka aizvakar, jā 16.11.2017. bija Beaujolais Nouveau diena. Palaidu garām. Tizli kaut kā, bet es sev piedevu un nolēmu beidzot pastāstīt kā man gāja pirms mēneša, kad apmeklēju trīs Rīgas restorānu nedēļas dalībniekus.
Mana attieksme pret šo publisko izrādīšanos plašākām tautu masām jau sen ir skeptiska, tāpēc katru reizi pārlasot nedēļas piedāvājumu sev jautātāju - vai tiešām tev, tas ir man, to vajag? Un katru reizi nez kāpēc turp dodos, ēdu, viļos un atkal dodos,.... Lai gan, atskatoties pagātnē, ir bijuši arī patīkami pārsteigumi. Piemēram, Kilimanjaro, kas vēlāk pārtapa par Forestu vai pilnīgi negaidīti Piramīda, vai arī...Hm... Ko, vai tas patiešām viss!?
Vispirms gribu jautāt, kas tas par stilu? Nu, ar tiem dubultajiem burtiem nosaukumos! Muusu, Kuuka, Riits... Vai tas nāk no telefoniem, kam nav garumzīmju, vai arī tajā ir kāda dziļāka fiška!? Varbūt tas skaitās stilīgi, vai arī domāts importīgajiem, lai šiem būtu vieglāk tās mūsu izkārtnes izburtot? Man personīgi nekas nebūtu pretī ja vienkārši būtu - Mūsu, Kūka un Rīts!
Tik tālu par nosaukumiem, bet šis galu galā nav nekāds lingvistu saiets un nepārmetīsim izdomas un oriģinalitātes trūkumu mūsu ēdinātājiem vismaz šajā, tas ir nosaukumu sakarā, paliksim pie galvenā - pie ēdiena. Un ar to, kā jau esat sapratuši, pie mums ir pavisam traki! Un ne jau traki forši, bet traki tieši otrādi!