Vecrīgas modināšana "pastkartes cienīgā" vietā jeb KOLONĀDE (mans stāsts)
Sveiki, ļaudis! Gaisā ir jūtams pavasaris un ikgadējās Pavasara Rīgas restorānu nedēļas gaidas. Tā plānota 17.–30.04., un es, piemēram, gaidu teju aizelsies, un kā gan citādi, ja šoreiz to pašu, kā prognozēju, kvalitātes ziņā nestabilo un ne pārāk aizraujošo vēstījumu no ēdinātāju puses varēsim baudīt jau par apaļām 40 naudiņām jeb, ja var ticēt dzejai "Live Riga" mājas lapā, varēsim ļauties garšas piedzīvojumam par īpaši pievilcīgu cenu. Bet tikmēr padalīšos ar iespaidiem, ko guvu citā, visnotaļ jokainā, ēdinātāju atbalsta pasākumā jeb Vecrīgas modināšanas nedēļas ietvaros notikušajā Vecrīgas bāru un restorānu nedēļā.
RRRN22*. *MAKSA PAR APKALPOŠANU (APKURI) RĒĶINĀ NAV IEKĻAUTA
Rīgas restorānu nedēļa jau sen kļuvusi par neatņemamu pilsētas skumjā ēdināšanas lauciņa sastāvdaļu, un vienīgais, kas pa šiem gadiem nepārprotami mainījies, ir cena. Ja kādreiz katrs, kas izbadējies pēc restorāna apmeklējuma, zināja, ka divreiz gadā varēs par piecpadsmit naudiņām iejusties ēdiena pazinēja lomā un baudīt, pēc viņa domām, cienījamu restorāna ēdienu, un pēc tam, liekot ēdienu bildes savos sociālo tīklu kontos, izjust lepnumu, pat nenojaušot, ka gaļa varētu būt sulīgāka, lapas – ne tik apvītušas un deserts – ne tik ūdeņains, tad tagad par to pašu pārsvarā švako pasākumu, ir jāmaksā pat trīs reizes vairāk.
STREET FOOD IN LATVIAN STYLE... WHAT!?
Ielu ēdināšana Latvijā. Joprojām, kad izdzirdu kaut ko par to, esmu izbrīnīts. Un, neskatoties uz to, ka eksistē dažādas pašpasludinātas street food kulta vietas un pat organizācijas, piemēram, "Street food Latvia", kas, ja ņem par pilnu viņu pašu Facebook lapā rakstīto, uzskata sevi par "street food kultūras veidotājiem Latvijā", domāju, ka šajā jomā tomēr esam ļoti, ļoti tālu no... pat nezinu no kā. No kaut kā vērā ņemama vai īpaša, vai autentiska vai jebkā, kas šaurākām vai plašākām ēdāju masām liktu lepnumā izriest krūtis un teikt – jā, tas ir MŪSU, LATVIJAS, street foods! Varam, protams, būt lepni, ka Latvijas vārds izskanējis starptautiski, proti, European Street Food festivālā, kur ieguvām godalgotu vietu 2019. gadā ar Bao Bun un nupat, pērn, ar Itāļu picām. Vai man vienam šķiet savādi, ka mūsu valsti Eiropā reprezentē tvaicētās, no Āzijas nākušās maizītes un itāļu picas? Ko tas liecina par mūsu kulināriju kā tādu?
TALES ABOUT TAILS* (*pasaciņa par astēm)
VAI SŪDĪGAM ĒDIENAM IR GRADĀCIJA? PAVASARA RĪGAS RESTORĀNU NEDĒĻA NOBEIGUMS.
PAVASARA RĪGAS RESTORĀNU NEDĒĻA 2022. VOL.1 "FERMA"VISU CIEŅU!
Domāju, ka lielai daļai no mums restorānu nedēļas atgriešanās nozīmē simbolisku atgriešanos dzīvē. Tas liek mums sajusties tā, it kā viss būtu sakārtojies, ķibeles būtu aiz muguras un tālāk mūs gaidītu tikai dzīres! Daļa gan saprot, ka tas ir tikai mirklis pirms kārtējās vētras un ka dzīres nebūs mūžīgas, tomēr tas ir tik ļoti cilvēka dabā – dzīvot iedomu pasaulītē un cerēt, ka tas, ko vēlamies, ir tas, ko esam dabūjuši.
KŪKOTAVAS Épicerie - GARŠAS PĒC KURĀM ES (REĀLI) ILGOJOS!
"MIO", AMORE MIO
BEIGTA ZIVTIŅ JŪRIŅĀ, JEB ZIŅOJUMS PAR VIETĒJĀ MĒROGA NOZVEJU
Atzīšos, ka Ēstmīlim ir draugi. Nu, tādi īsti, iz reālās dzīves. Tādi, ar ko varu pakomunicēt gan kā cilvēks, gan kā Ēstmīlis, kas, protams, arī ir cilvēks, bet, nu, ļoti šaurā interešu lokā. Tāds, kas, protams, ir foršs, bet ne par ko citu kā par ēdienu nespēj ne domāt, ne runāt. Dažreiz pat brīnos, ka man neaizliedz to ēdājčali ņemt līdzi, kad tiekos ar cilvēkiem. Lai vai kā, daudzi mani domubiedri ir apmaldījušies un pazaudējuši atpakaļceļa karti, bet ir arī tādi, kas neatkarīgi no dzīves līkločiem tepat vien ir, un tas reāli silda manu sirdi. Nu ja, tātad lēmums ir pieņemts, tikšanās norunāta, bet tas neko neatrisina, jo saskaramies ar jautājumu, kas šodien nodarbina daudzu cilvēku prātus, – kur? Jā, patiešām, a kur ta' ēdīsim?
EIFORISKI POZITĪVAIS (AT)SĀKUMS
Hei, ļaudis!!!
Var teikt, ka esmu patiesi aizkustināts jūs visus atkal satikt! Jūtos tik ļoti pozitīvs, ka pat sāku bažīties, vai spēšu maz vairs atšķirt saldu no skāba un ceptu no vārīta. Īsāk runājot, savu prieku varētu pat attēlot mūzikā, ja vien Odu priekam nebūtu jau sacerējis viens cits čalis.
REIZ SENSENOS LAIKOS....
Tā vien izskatās, ka drīz jebkurš stāsts par piedzīvoto un nobaudīto restorānā sāksies ar šādu frāzi un izbijušie sabiedriskās ēdināšanas darboņi vakara pasaciņu vietā saviem bērniem stāstīs, ka reiz viņiem bija restorāns...
Katram no mums ir kādas pēdējās atmiņas šajā sakarā, un, laikam ejot, ne tikai sāk likties, ka zāle bija zaļāka un saule spožāka, bet arī ka ēdiens restorānos bija kā pie dieviem un ka tam visam apkārt bija viens globāls nimbs. Jau sāk piemirsties pārceptie steiki un fondanti, vilšanās, apjēdzot cenas un ēdiena kvalitātes/kvantitātes proporciju, un apziņa, ka labāk būtu iecirtis burgeru maķītī, jo tas vismaz ir kāds ir mūžu mūžos un āmen.
ĒSTMĪLIS. PAVISAM PRIVĀTI UN PAT MAZLIET INTĪMI!
Sadzeram tubrālības un, aidā!
Varētu teikt, ka rokrokā (virtuāli, protams) esam izgājuši cauri kādam ļoti īpašam mūsu dzīves posmam, kas nenoliedzami mūs ir satuvinājis un, ja ne padarījis par labākajiem draugiem, tad vismaz ļāvis vienam otru labāk saprast. Esam mēģinājuši atbalstīt, analizēt, kritizēt, pazirgoties (nu, kā gan bez tā...) pasapņot, pabaidīties un pat sarīkot revolūciju. Tas viss man liek aizdomāties par dažādām eksistenciālisma vērtībām un saprast, ka mums ar jums ir, kā lai to pareizi noformulē... attiecības. Jā, jā! Un nevajag mulst! Tas ir tikai normāli, ka tā ir noticis, jo, kā sen zināms, – ēdiens mūs tuvina, bet ēdiens krīzes laikā vispār!!! Īsāk runājot, esam tagad tuvi! Āmen!
ĒDINĀŠANA ZEM "SISTĒMAS" jeb nekod rokā... un nespļauj akā...
Sveiki, līdzcilvēki, domubiedri un vienkārši pēc normālas dzīves izslāpušie. Šobrīd, kad daļai no mums jau gandrīz ir iepatikusies jaunā lietu kārtība ar nepulcēšanos, netusēšanos, gandrīz nekur neiešanu, maskām sabiedriskajā transportā, patukšiem veikalu plauktiem, attālināšanos, distancēšanos un teju vienmēr pēc spirta smaržojošām rokām, kādai citai sabiedrības daļai nenormāli niez nagi atgriezties dzīvē, lai ko tas arī maksātu. Gribas pārvietoties kopā ne tikai ar paša dzīvokļa iemītniekiem, gribas satiekoties apskauties, sarokoties vai sabučoties, gribās noklepoties publiski un nejusties kā ar pietaisītām biksēm, kad visi redz un jūt, un instinktīvi paiet sāņus, bet visvairāk gribas, lai lietas sāk notikt un parādās gaisma tuneļa galā.
REĀLISTISKI, KO(S)MISKI, SKUMJI PATIESAS PĀRDOMAS IZ PĒC ĪSTĀS DZĪVES NOGRIBĒJUŠĀ MAZĀ CILVĒKA
Nu ko, ļaudis! Izskatās, ka tā jaunā distancēšanās šaize ir viesusi pamatīgas korekcijas gan mūsu ikdienā, gan psihē, gan ēšanas paradumos (pēdējie divi pilnīgi noteikti ir no vienas operas). Esam piedzīvojuši laikus, kad gandrīz nepārtraukta ledusskapja virināšana, karbonāžu cepšana FaceBook tiešraidē un attālinātas kūku cepšanas meistarklases iet roku rokā... (piedodiet par pauzīti... vienkārši uz brīdi noskumu, par to iešanu roku rokā... ) ar fitnesa, jogas un visām citām iespējamām attālinātām aktivitātēm, kad patērēto ziepju, dez līdzekļu un citu, šobrīd vitāli svarīgu, higiēnas uzparikšu lietošana ir ieguvusi pavisam citu nozīmi un iespēja, ka tam visam beidzoties, ielās masveidā iznāks Rubensa sievietes, un, protams, arī vīrieši, (ja tā drīkst izteikties) ir tikpat reāla, kā tas, ka nākamais ASV prezidents būs demokrāts.
VESELĪGIE BATONIŅI, SPRĀDZIENŠOTI, FERMENTĒŠANA UN CITI ZVĒRI
Sveiciens visiem domubiedriem un citādi domājošajiem! Iespējams, ka šobrīd piedzīvojam laikus, kas vienos mūs vēl ciešāk nekā Baltijas ceļš vai 4. maijs. Šobrīd katram no mums ir dota iespēja mazliet piebremzēt un mēģināt pārvērtēt savu dzīvi – izvirzīt prioritātes, sakārtot domas, sniegt emocionālo un jebkuru citu atbalstu vai arī saņemties un lūgt pēc palīdzības. Šobrīd piedzīvojam laikus, kad ikdienas kreņķi pārtop globālajos, kad sākam baiļoties ne tikai par sevi, bet arī par līdzcilvēkiem tepat blakus un arī tālumā. Šobrīd ir tik daudz neskaidrā, tik daudz neatbildētu jautājumu un tik daudz negatīvā, ka vairs īsti nesaprotam, ko plānot, kā dzīvot un kur tas viss mūs novedīs. Tāpēc vēl jo vairāk ir svarīgi rūpēties par sevi un sev tuvajiem, lai tad, kad dzīve sāks atgriezties vecajās sliedēs, esam spēkpilni un spējīgi par to vēl priecāties.
STEREOTIPU UN VILTUS GLĀBŠANAS RIŅĶU GŪSTĀ.
Droši vien esat lietas kursā, ka tuvojas pavasaris. Ne tikai tādā ziņā, ka pumpuri plaukst un putniņi čivina, jo pa lielam to mēs jau piedzīvojam gandrīz kopš decembra, bet arī tādā, ka pavasara nespēks jau nav aiz kalniem un tas būs klāt, lai ko jūs par to visu domātu. Kundzītēm, protams, aktuālāka šķiet slaidā līnija, tuvojoties plikumu sezonai, kas man pašam šķiet dīvaini, jo kāpēc gan savām formām piešķirt sezonalitāti nevis vienkārši būt formā (lai arī kāda tā būtu) vienmēr?
KAUT KUR STARP MUMS UN CITĀDI DOMĀJOŠIEM, JEB MAZLIET PASIROJAM PA VEĢETĀRIEŠU PASAULI.
To, ka Ziemassvētku un Jaunā gada svinēšana nav pagājusi bez sekām, izjūt daudzi. Arī sajūta, ka kustības ir kļuvušas gausākas un prāts ne tik mundrs, ka bikšu jostu gribas palaist brīvāk un biežāk pēc ēšanas rodās vēlme atlaisties dīvānā, ir pazīstamas lielai daļai no mums. Protams, ka ir vesela kategorija, tā teikt, pareizo cilvēku, kam viss manis pieminētais ir svešs, kas ēd, lai dzīvotu, nevis otrādi, kas seko līdzi apēstā uzturvērtībai, kas katru bulciņu, ja pēkšņi sanāk paslīdēt, nodedzina sporta zālē, kas ne tikai zina, kā ir pareizi, bet arī noteikti pareizi visu dara.
PARADĪZE MAZLIET VIRS ZEMES - MAX CEKOT KITCHEN!
Sveiki, ļaudis! Uzskatu, ka katram no mums ir vismaz reizi dzīvē jāpiedzīvo kas tāds, kas liek pasaulei apgriezties ap savu asi, kas liek pārvērtēt visu iepriekš piedzīvoto, kas liek paskatīties uz lietām ar citu skatienu un kas vienkārši liek mums kļūt labākiem. Ja noreducējam visu iepriekšminēto uz ēšanu, tad ar nožēlu jāatzīst, ka šo visu piedzīvot nav nemaz tik reāli, ja vien latiņa (cik sen tā nav pieminēta...) nav izmisumā nolaista par zemu. Tagad, atskatoties uz visu līdz šim piedzīvoto (apēsto), nākas atzīt, ka tādu riktīgu kaifu ar ilgstoši paliekošām pozitīvām sekām, ir sanācis piedzīvot pavisam reti. Vai pat vēl retāk.
HOW I MET A MEAT CHEF AND ATE HIS MEAT VAI VIENKĀRŠI ODA GAĻAI!
Esam vairāk
vai mazāk veiksmīgi piedzīvojuši gadumiju, ar ko tad arī jūs
apsveicu! Nenoliedzami, ka jaunā gada sagaidīšana daudziem no mums
saistās ar kārtīgu paēšanu savu tuvinieku kompānijā un iespējams,
ka pati pirmā mūsu jaunā gada apņemšanās ir saistīta ar radikālām
izmaiņām tieši ēšanas sakarā. Iespējams, ka kāds ir nolēmis kļūt
par veģetārieti vai vegānu, kāds cits jau ir veicis pirmo iemaksu
par dalību kādā populārā, efektīvā un visādi citādi brīnumainā
novājēšanas programmā, kāds cits varbūt mēģina sevi turēt grožos un
noturēties noteiktos rāmjos iniciatīvas Neapēd
zemeslodi ietvaros, bet kāds cits, piemēram, es, jau ir
izplānojis savas ēšanas aktivitātes ne pa jokam, un kaut kā
nevilšus ir sanācis, ka atslodzes vietā ir pārslodze, un atliek
vien paļauties uz veselo saprātu, lai ar to visu nenodarītu sev
pāri.