ĒDINĀŠANA ZEM "SISTĒMAS" jeb nekod rokā... un nespļauj akā...

 Sveiki, līdzcilvēki, domubiedri un vienkārši pēc normālas dzīves izslāpušie. Šobrīd, kad daļai no mums jau gandrīz ir iepatikusies jaunā lietu kārtība ar nepulcēšanos, netusēšanos, gandrīz nekur neiešanu, maskām sabiedriskajā transportā, patukšiem veikalu plauktiem, attālināšanos, distancēšanos un teju vienmēr pēc spirta smaržojošām rokām, kādai citai sabiedrības daļai nenormāli niez nagi atgriezties dzīvē, lai ko tas arī maksātu. Gribas pārvietoties kopā ne tikai ar paša dzīvokļa iemītniekiem, gribas satiekoties apskauties, sarokoties vai sabučoties, gribās noklepoties publiski un nejusties kā ar pietaisītām biksēm, kad visi redz un jūt, un instinktīvi paiet sāņus, bet visvairāk gribas, lai lietas sāk notikt un parādās gaisma tuneļa galā.

Tas tā, globāli ņemot. Tomēr mūsu plāns ir noskaidrot: kas īsti šodien notiek tieši ar sabiedrisko ēdināšanu? Jāsaka, ka Šekspīram atkal izrādījās taisnība – arī šodien būt vai nebūt ir jautājums numur viens, un bail pat iedomāties, kādi ir iespējamie atbilžu varianti. Tik daudzi cilvēki šobrīd ir uz pauzes, tik daudzi izsapņoti projekti un idejas, iespējams, nekad netiks realizēti un tik daudzas durvis ir izmisumā aizslēgtas, potenciāli uz ilgiem laikiem... Tas, kā mēs no tā visa atčohnīsimies, lielā mērā, protams, ir atkarīgs no mums pašiem, tomēr tam varētu nepiekrist lielākā daļa no mūsu viesmīlības nozarē strādājošajiem, kas vistiešāk ir saskārušies gan ar skarbo realitāti, gan ar skarbajām nākotnes prognozēm. Pieticīgais, pat varētu teikt trūcīgais valsts atbalsts, tūrisma neesamība un naudas samazināšanās vietējo ēdāju maciņos rezultējas ļoti plašā emociju gammā, sākot ar izmisumu un bailēm, beidzot ar nedrošību par nākotni un niknumu pret lēmējvaru par nepildītiem solījumiem, par novēršanos un problēmas ignorēšanu.

Tomēr tieši pateicoties visam šim bardakam esam piedzīvojuši arī ko ļoti iedvesmojošu un vēsturē paliekošu – ēdinātāji ir apvienojušies kopīgā (neesiet taču tik primitīvi, ne jau dziesmā...) protesta akcijā – Latvijas restorānu biedrības iniciētā un visas Latvija ēdinātāju (un ne tikai) atbalstītā notikumā – Katlu revolūcijā, kurā katru dienu tieši pulksten 18, jāņem rokās katli, pannas, kausi un jebkas cits no virtuves rīkiem un jāpieskandina Latvija ar virtuves skaņām, paužot savu attieksmi, cita starpā, arī par cienījamu valsts atbalstu ēdināšanas un mazajiem/vidējiem  uzņēmumiem jeb, kā teikts LRB Facebook lapā: “..aicina skaļi un drosmīgi skandināt katlus un pannas, protestējot pret valdības un Saeimas īstenoto politiku”. Neiedziļināšos politiskās detaļās, vien pieminēšu, ka ēdinātāji uzskata, ka valsts pienākums ir atbalstīt grūtībās nonākušo nozari, nevis spraust ausīs batonus  vai vienkārši ignorēt esošo situāciju, tādējādi ļaujot visam iet uz grunti.

Pats esmu pilnīgā sajūsmā par šo aktivitāti un gandrīz katru dienu pulksten sešos vakarā kopā ar ģimeni stāvu pie sava ceturtā stāva atvērtā loga un bliežu pa katliem tā, ka bail paliek. Pirmajā reizē vienīgais, par ko varēju šī procesa laikā domāt, bija – kaut mans katls neizslīdētu no rokām un neuzkristu uz kāda garāmgājēja galvas. Tagad, protams, esmu palicis drošāks un mani vairs nespēj samulsināt pat īgnas babulienes, pie deniņiem pielikts pirksts un pikts skatiens mūsu virzienā, tā kā gribu aicināt arī visus pārējos pievienoties, jo izskatās, ka mēs esam riktīga revolucionāru tauta! Godīgi sakot, pēc skandināšanas jutos reāli pacilāts un iedvesmojies un tā kopības sajūta vien ir ko vērta! To es jums apsolu. Pēc šitā pasākumā jums vēl ilgi liksies, ka kopā mēs esam spēks, un tā tas droši vien arī ir.

Tomēr, neskatoties uz visu pacilātību un kopības eiforiju, līdz galam neesam pārliecināti, ka tas nesīs kādus reālus augļus, ja neskaita kolektīvu saliedēšanos, sadošanos rokās (tas tēlaini sakot) un vienošanos kopīgā skanošā akcijā. Kādus rezultātus tas nesīs, rādīs laiks, tomēr tas nenozīmē, ka ēdinātāju dzīve ir apstājusies un visas durvis ir ciet.  Nebūt ne. Ļoti daudzi cīnās vai arī gatavojās cīņai, jo citādi kā par cīņu par izdzīvošanu to nosaukt nevar.

Esmu pateicīgs tiem nedaudzajiem restorāniem (jeb precīzāk sešiem no vairāk kā 20 uzrunātajiem), kas atsaucās manam aicinājumam padalīties ar sabiedrību savās pārdomās par esošo situāciju, pastāstīt mums kā viņi tiek ar visu galā, kādas pārmaiņas ir notikušas vai ir plānotas vai vienkārši darīt mums zināmu, ka tiekam gaidīti, jo it īpaši tagad ir būtiski neklusēt un atgādināt par sevi.

Skaidrs, ka pa lielam, visi ir saskārušies ar līdzīgām problēmām. Kā atzīst Arnis Bambāns, kas profesionāļiem pazīstams kā saimnieks daudzu ēdāju iecienītajam ilgdzīvotājam, Vecrīgas krodziņam “Vecmeita ar Kaķi”, – šobrīd krogs ir slēgts un darbinieki palaisti dīkstāvē vai paši nolēmuši iemainīt kotleti pret būvniecību. Pieredzētais kritums apmēram 70% apmērā lika daudz ko pārvērtēt un uz lietām paskatīties no cita skatu punkta. Iespējams, ka drīzumā Vecmeitu sagaidīs kādas vizuālas pārmaiņas un atsvaidzināta ēdienkarte. Arnis atzinīgi novērtē sadarbību ar iznomātāju, kas bija atsaucīgs un pretimnākošs telpu nomas maksas jautājuma risināšanā, kā arī valsts piešķirtos pabalstus dīkstāvē esošajiem darbiniekiem, tomēr uzskata, ka ļoti noderētu saprotamāks skaidrojums krīzes laikā pieņemtajiem noteikumiem un normatīvajiem aktiem, lai pēc iespējas izvairītos no neprecīzas to interpretācijas, kā arī valsts līmeņa plāns tūrisma nozares atveseļošanai un Latvijas kā no Covid drošas valsts reklamēšanai ārvalstīs, tiklīdz tas būs iespējams. 

Arī “36.Line” šefs Lauris Aleksejevs, kura biznesu jau laiku pirms krīzes sāka vajāt dažādas ķibeles, uzskata, ka dīkstāves pabalsts, ko saņem darbinieki, kurus pagaidām nav iespējams nodarbināt, ir labs, lai gan nepietiekošs atbalsts uzņēmējiem un ka nodokļu atlaides, samazināta PVN likme, atlaides nekustamajam īpašumam, zemei un nomai noteikti palīdzētu uzņēmumiem arī atgūties no krīzes. Pretēji citiem ēdinātājiem restorāns nav bijis slēgts, bet centies pielāgoties jaunajai kārtībai – krīzes laikā strādāt īpašā režīmā, ar saīsinātu darba laiku, limitētu vietu skaitu, kā arī samazinot ēdienkarti un personāla daudzumu. Uzņēmums savā darbībā pielāgojās visām likumdošanā noteiktajām prasībām, kā arī, spītējot vai pateicoties situācijai, ir attīstījis jaunu virzienu, par ko jau daudz ir stāstīts, – garšīga un kvalitatīva ēdiena gatavošanu un pasniegšanu speciāli aprīkotā treilerī. Lauris priecājas un novērtē atbalstu, ko restorāna klienti ir snieguši šajā sarežģītajā laikā, turpinot to apmeklēt ģimenes lokā vai pasūtot ēdienu līdzņemšanai. 

Citus lēmumus pieņēma siltā un mājīgā “La Kanna”. 20. martā tā slēdza savas durvis, kad zināmu iemeslu dēļ strauji kritās viesu skaits. Protams, ka tika piedzīvots gan apjukums, gan neziņa par nākotni, tomēr ciet būšanas laiks tika izmantots ražīgi un optimisms neļāva salūzt grūtību priekšā. Tagad “La Kanna” atkal ir vaļā, priecē savus viesus ne tikai ar pusdienām un brančiem, bet arī atsvaidzinātām telpām, šādiem tādiem interjera jaunumiem un jauniem talantiem kolektīvā, kas kopā ar izmaiņām ēdienkartē palīdzēja sagaidīt jaunu sākumu. Šobrīd tiek strādāts ar mazākas izvēles piedāvājumu, pielāgojoties apmeklētāju skaitam, tomēr mēģinot ieviest ēdienkartē arī ko jaunu. Arī “La Kanna” pozitīvi novērtē valsts piešķirtos dīkstāves pabalstus, tomēr īpašu paldies grib teikt vairākiem sadarbības partneriem, kas bija pretimnākoši un saprotoši, kā arī telpu īpašniekiem, kas ievērojami samazināja telpu nomas maksu. Diemžēl arī šeit netika saņemts nekāds atbalsts no pašvaldības, kas, pretēji cerētajam, nebija ne proaktīva, ne pretimnākoša.

Vēl kāds atpazīstams vārds ēdināšanas  lauciņā – restorāns “Forest”. Šeit kādu laiku tiek strādāts tikai četras dienas nedēļā – no otrdienas līdz piektdienai. Pagaidām tiek piedāvāta nedaudz vienkāršota ēdienkarte, ir samazinātas cenas par apmēram 30 – 40%. Vēl joprojām ir iespējams nodrošināt svinības vairāk nekā divām personām, arī ievērojot nepieciešamo divu metru distanci, pēc iepriekšējās rezervācijas, jebkurā nedēļas dienā.  Forests ir viens no retajiem, kam izdevies iztikt bez valsts atbalsta lūgšanas, tomēr ļoti pozitīvi šeit novērtē telpu īpašnieku piešķirto nomas atlaidi. Lielas cerības tiek saistītas ar tūristu kustības atjaunošanos, jo tas Foresta skatījumā varētu palīdzēt uzlabot situāciju.

Liels paldies arī restorāna “Buržujs” saimniekam Gaitim Burbam par izsmeļošu un detalizētu atbildi uz maniem jautājumiem, kas palīdzēja labāk izprast restorānā notiekošo arī no cilvēcīgās puses un ieraudzīt tā nākotnes vīziju. Kā pastāstīja Gaitis, fiziski restorāns tika slēgts vien pāris dienas pēc ārkārtas situācijas pasludināšanas, tomēr nelielā komandā darbs turpinājās, piedāvājot ne tikai austeres, bet arī ēdienu sagataves vakuumā ar piegādi uz mājām, kas restorānam bija jauns virziens. Tāpat tika veikti dažādi uzlabojumi gan konceptā, gan interjerā. Uzņēmējs atzīst, ka šis laiks parādīja, ka restorāna komanda ir saliedēta un spēj mobilizēties krīzes situācijā, saglabājot optimismu neskatoties ne uz ko. 15. maijā restorāns vēra vaļā savas durvis, lai iepriecinātu noilgojušos klientus. Šobrīd pusdienu piedāvājuma vietā tiek piedāvāts sezonāls nedēļas piedāvājums, tiek veiktas arī nelielas korekcijas ēdienkartē, kā arī nedaudz samazināts cenu līmenis. Kas attiecas uz valsts atbalstu, tad dažādu iemeslu dēļ “Buržujs” nevarēja kvalificēties valsts atbalsta saņemšanai, tomēr lielu paldies tas saka iznomātājam (Berga Bazārs) par pretimnākšanu nomas maksas jautājumā, piegādātājiem, kas bija elastīgi savos noteikumos, rēķinu apmaksas un preču kustības noteikumos, un īpaši saviem klientiem, kas veica pasūtījumus un atbalstīja restorānu, kas, Gaita vārdiem izsakoties, bija “kā atbalstoša pleca sajūta, kas ļāva noticēt, ka tam, ko mēs darām vispār ir kut kāda jēga”.

Kāda ir situācija citviet? Daudziem labi zināmā kroga “MEKE” saimnieki Daina un Aivars Sudrabi arī ir piedzīvojuši līdzīgas grūtības kā citi, tomēr arī viņi šo laiku ir izmantojuši produktīvi. Aprīļa mēnesī krogs strādāja tikai nedēļas nogalēs, bet ar maiju tas ir atgriezies ierastajās sliedēs un, ievērojot visus drošības pasākumus, ļoti gaida pie sevis ciemos. Arī šeit laiks tika izmantots radoši un lietderīgi – ir piestrādāts pie jaunas ēdienkartes. Mekes saimnieki atzīst, ka viņiem ir zināmas priekšrocības, salīdzinot ar daudziem citiem ēdinātājiem – tā ir iespēja izvietot galdiņus skaistā dārzā, tomēr, pateicoties laika apstākļiem šo priekšrocību izmantot pilnā apmērā šopavasar nav izdevies. Kas attiecas uz saņemto vai vēlamo atbalstu, tad arī šeit darbinieki saņēmuši dīkstāves pabalstus, ir atlikta aktuālo nodokļu samaksa un ir saņemts nomas maksas samazinājums no Salacgrīvas novada domes, kas kopā ir palīdzējis savilkt galus. Tomēr lielākā pateicība ir pastāvīgajiem klientiem, kas atgriežas un tādējādi šajā pandēmijas laikā palīdz un liek justies vajadzīgiem.

Tik dažādi ir mūsu sabiedriskās ēdināšanas pārstāvji, tomēr viņus vienojošais ir #nečīkstbetdara un, cik vien tas ir iespējams, – cerīgs skats nākotnē. Apkopojot redzam, ka visus vieno vienas un tās pašas problēmas, viena sāpe un vienas cerības neatkarīgi no tā, vai tas ir mazs pagrabiņš Vecrīgā, smalks restorāns Jūrmalā vai krogs mazliet aiz Duntes. Kā noprotams, galvenā ēdinātāju vēlme ir samazināts PVN. Tomēr atbildiet man, kāpēc tam ir tāda nozīme nozarē, kas ilgstoši strādājusi ar peļņu? Ko ir plānots paveikt ar līdzekļiem, ko iegūsiet? Vai tiks samazinātas cenas, vai tiks paaugstinātas algas? Vai vienkārši tā būs iespēja nopelnīt vairāk? Tie ir retoriski jautājumi...

Neskatoties uz visu, varam lepoties, ka ir uzņēmumi, kas ne tikai gaida palīdzību no valsts, bet arī ķepurojas saviem spēkiem, veic izmaiņas un uzlabojumus, strādā pie kvalitātes, attieksmes un mēģina domāt pozitīvi.

Tomēr ir, par ko aizdomāties, arī šajā situācijā. Es personīgi uzskatu, ka šobrīd uz klientu un līdz ar to uz izdzīvošanu var cerēt tie, kas beidzot sapratīs, ka neba japāņu tūrists noturēs viņus virs ūdens, bet gan vietējais bāleliņš ar savu Baibiņu pie sāniem, tie, kas sāks piedāvāt restorāna cienīgu ēdienu par labas ēdnīcas cenām, izmantos vietējos produktus, turēs augstu paceltu kvalitātes latiņu un gūs mācību arī no šī vājprāta, kuram šobrīd mēs visi ejam cauri.

Nav komentāru

Komentēt