ĒDNĪCAS LĪMEŅA MALTĪTES RĪGAS RUDENS RESTORĀNU NEDĒĻĀ
Kā ierasts, divas reizes gadā Rīgā norisinās restorānu nedēļa, un, kā ierasts, neko labu tā nesola, un, lai gan uz papīra viss ir skaisti, dzīvē iespēja tikt pārsteigtam patīkami ir ļoti niecīga, arī neskatoties uz lielu devu optimisma. Un optimisms, kā man likās, ir viena no manām galvenajām īpašībām, ja neskaita labo ēstgribu, izcilo spēju būt tolerantam un līdz ideālam atstrādāto prokrastināciju, ko regulāri varat novērot arī jūs, kamēr vairākas nedēļas gaidāt, kad tad beidzot viņš (tas ir, es) pastāstīs, kā gājis ar ēšanu. Te es varu piekrist, jo cik gan ilgs laiks vajadzīgs, lai pastāstītu par trīs ne pārāk veiksmīgiem ēdieniem. Katrā ziņā tie, kas mani uzklausa dzīvē, nevis lasa, ko esmu sarakstījis, manus žultainos vārdus, ko pavada aktīva žestikulācija un atsevišķu "mātes valodas" vārdu lietojums, dabū dzirdēt gandrīz uzreiz pēc restorāna apmeklējuma, un parasti šis process, ieskaitot sviestmaižu pagatavošanu un atlaišanos dīvānā, aizņem ne vairāk kā minūtes piecpadsmit.
septiņpadsmit (mīnus piecpadsmit) pavasara mirkļi... Rosemarīnē un Koyjā
Nu ko, pirms brīža esam piedzīvojuši/pārdzīvojuši kārtējo mūsu gastronomiskās pasaulītes globālo notikumu – Rīgas restorānu nedēļu, un, kā jau tas pierasts, ir ļoti maz laba, ko par to pastāstīt. Kompāniju sastādīt un par vilšanos maksāt gribošo draugu un domubiedru loks kļūst aizvien šaurāks, ēdienu, ko atcerēties ar labu, – arvien mazāk, bet pārdomas par naudas iztērēšanas lietderīgumu šajā pasākumā piemeklē jo biežāk. Diemžēl nav pieejama statistika par Restorānu nedēļas rentabilitāti ēdinātājiem, un līdz galam nav skaidrs iemesls, kas liek tiem pasākumā piedalīties, bet novērojumi no "malas" šo to tomēr ļauj nojaust. Ne velti vairāki restorāni pieslēdzās tikai uz vienu no divām akcijas nedēļām, daži īpašo piedāvājumu piedāvāja tikai noteiktās dienās vai stundās, savukārt patiešām izdevīgi piedāvājumi, kuri, kā solīts, ļauj nobaudīt trīs ēdienu maltīti, nepaliekot bez biksēm, ir vien piektā daļa. Pārējie nekautrējoties piedāvā to pašu, kā pieredze rāda, visbiežāk viduvējo ēdienu par "nieka" 35 vai 40 naudiņām, kas kopsummā ar kādu uzdzeramo diviem cilvēkiem rezultējas 100 eiro, par ko ir normāli būtu gribēt vismaz būt priecīgam, bet katrā ziņā ne nožēlas pilnam.
AOKs, Seasons, Gutenbergs un citi "zvēri" RRN dūksnājā
Pavērojot, kas notiek ēdināšanas nozarē, apstiprinās bažas par iespējamu tās norietu. Protams, ir ērti vainot nodokļus, valdību, pandēmiju utt., tāpēc mani nepārsteidz, ka neviens no ēdinātājiem restorānu (un ne tikai) apmeklējumu kritumā nevaino augstās cenas vai nestabilo, bieži vien ļoti zemo pasniegto ēdienu kvalitāti. Skaidri parādās ēdinātāju mērķauditorijas izvēles nepilnības, un tagad, kad pēkšņi izrādās, ka sasniegtais tūrisma apjoms ir zemāks, nekā cerēts un ka Rīga nebūt nav ceļotāju galamērķa izvēle nr. 1, daudzi jūtas aplauzušies un, kā ierasts, meklē vainīgo visur, tikai ne sevī. Skaidrs, ka visas Vecrīgas un lielākā daļa centra ēstuvju orientējas uz importa klientu, atstājot vietējos otrajā plānā, kas, iespējams, arī izrādījusies lielākā stratēģiskās plānošanas kļūda. Jau daudzus gadus kladzinu, ka lojalitāti var uzkačāt tikai ar vietējo ēdāju, ar cilvēku, kas dzīvo tepat, ar cilvēku, kam te ir ģimene, draugi, kolēģi, ar cilvēku, kas vēlās ko nosvinēt vai vienkārši pabrokastot, papusdienot vai pavakariņot tepat un veiksmīgas pieredzes gadījumā darīt to atkal un atkal, nevis ar tūristu, kurš atbrauks šurp tikai vienu reizi un labākajā gadījumā ārpus viesnīcas paēdīs vienā vai divos restorānos, nekad tur vairs neatgriežoties.
PAVASARA RĪGAS RESTORĀNU NEDĒĻA 2023.
Klau, tik daudz kas noticis pēdējā laikā, ka traks var palikt! Pēc tam, kad gandrīz katrs no mums metās pierādīt, ka spēj noskriet vismaz pusi, kad tikām pie pilnīgi negaidītas oficiālās valsts brīvdienas, kura valstij pašai gan izmaksāja pizģec cik dārgi un kad hokejs bija kļuvis par valsts sporta veidu nr. 1, kad katrs bijām uzauduši sev prievīti un varējām palepoties (vai arī nē), ja paspējām nopirkt biļeti uz noslēguma koncertu Mežaparka lielajā estrādē, rodas sajūta, ka varam pārtikt vien no svaiga gaisa un sajūsmas par jebko.
Arī man īsu brīdi tā likās. Ieslīgu sava veida eiforijā, kad ērti iekārtojos uz viļņa un peldēju pa straumei, līdz sapratu, ka skriet nav mans, hokejs ir vienkārši hokejs (lai gan lepnums arī manī bija nenoliedzami) un Dziesmu svētki... nu, neuzvelkos tik globāli, kā laikam vajadzētu. Piedodiet. Tomēr spēju novērtēt gardu ēdienu un foršu kompāniju, tā kā paliksim katrs pie sava un ļausimies savam priekam.
RRRN22*. *MAKSA PAR APKALPOŠANU (APKURI) RĒĶINĀ NAV IEKĻAUTA
Rīgas restorānu nedēļa jau sen kļuvusi par neatņemamu pilsētas skumjā ēdināšanas lauciņa sastāvdaļu, un vienīgais, kas pa šiem gadiem nepārprotami mainījies, ir cena. Ja kādreiz katrs, kas izbadējies pēc restorāna apmeklējuma, zināja, ka divreiz gadā varēs par piecpadsmit naudiņām iejusties ēdiena pazinēja lomā un baudīt, pēc viņa domām, cienījamu restorāna ēdienu, un pēc tam, liekot ēdienu bildes savos sociālo tīklu kontos, izjust lepnumu, pat nenojaušot, ka gaļa varētu būt sulīgāka, lapas – ne tik apvītušas un deserts – ne tik ūdeņains, tad tagad par to pašu pārsvarā švako pasākumu, ir jāmaksā pat trīs reizes vairāk.
VAI SŪDĪGAM ĒDIENAM IR GRADĀCIJA? PAVASARA RĪGAS RESTORĀNU NEDĒĻA NOBEIGUMS.
Tas jau kļuvis par nelāgu paradumu – izdarīt nepareizos secinājumus un cerēt uz to labāko. Vēl joprojām uzskatu, ka restorāns "Čarlstons" ir pelnījis cieņu jau par to vien, ka joprojām eksistē, lai gan manās acīs šī eksistence gan ir beigusies. Man nav nekāda dūmu fetiša, tāpēc varu mierīgi elpot, lasot par viņu slaveno pašu dūmoto jebko, jo reiz esmu to nomēģinājis, un manas tās reizes izjūtas bija tālu no sajūsmas.
PAVASARA RĪGAS RESTORĀNU NEDĒĻA 2022. VOL.1 "FERMA"VISU CIEŅU!
Domāju, ka lielai daļai no mums restorānu nedēļas atgriešanās nozīmē simbolisku atgriešanos dzīvē. Tas liek mums sajusties tā, it kā viss būtu sakārtojies, ķibeles būtu aiz muguras un tālāk mūs gaidītu tikai dzīres! Daļa gan saprot, ka tas ir tikai mirklis pirms kārtējās vētras un ka dzīres nebūs mūžīgas, tomēr tas ir tik ļoti cilvēka dabā – dzīvot iedomu pasaulītē un cerēt, ka tas, ko vēlamies, ir tas, ko esam dabūjuši.
REIZ SENSENOS LAIKOS....
Tā vien izskatās, ka drīz jebkurš stāsts par piedzīvoto un nobaudīto restorānā sāksies ar šādu frāzi un izbijušie sabiedriskās ēdināšanas darboņi vakara pasaciņu vietā saviem bērniem stāstīs, ka reiz viņiem bija restorāns...
Katram no mums ir kādas pēdējās atmiņas šajā sakarā, un, laikam ejot, ne tikai sāk likties, ka zāle bija zaļāka un saule spožāka, bet arī ka ēdiens restorānos bija kā pie dieviem un ka tam visam apkārt bija viens globāls nimbs. Jau sāk piemirsties pārceptie steiki un fondanti, vilšanās, apjēdzot cenas un ēdiena kvalitātes/kvantitātes proporciju, un apziņa, ka labāk būtu iecirtis burgeru maķītī, jo tas vismaz ir kāds ir mūžu mūžos un āmen.
PAVASARA RESTORĀNU NEDĒĻA. GANDRĪZ PIEKTAIS ELEMENTS, OSTA BEZ SKATA UN LABĀK BAUDĪT MĀKSLU, NE ĒDIENU!
Sveiki, visi!
Šodienas tikšanās iemesls visiem ir skaidrs – Pavasara Rīgas restorānu nedēļa. Kā jau kuro gadu pavasarī (un arī rudenī), visiem restorānu ēdienu baudīt gribētājiem tiek dota iespēja par visnotaļ niecīgām naudiņām izēsties pēc sirds patikas, palepoties ar savu viedokli un ēdienu bildēm sociālajos tīklos īsi pirms apēšanas un padiskutēt ar līdzīgi vai citādi domājošiem: kā nu tā vai tieši otrādi – neticēsiet, bet bija tik...
Jāsaka, ka
mana restorānu nedēļu pieredze ir neviennozīmīga, un, par nožēlu,
jāatzīst, ka skumjā pieredze šajā laikā prevalē, tāpat kā citās
dienās, nedēļās un restorānu apmeklējumos kopumā. Ir bijušas
reizes, kad cilvēcīgi nenoturos un izlieku visu, kas ir uz sirds
(par ēdienu, protams) turpat, tā teikt, neatejot no kases, tādā
veidā laupot sev iespēju par šo neveiksmīgo pieredzi pastāstīt
tālāk, tā kā dažreiz godīgi atbildēt uz viesmīles jautājumu
kā garšoja? ir ļoti grūti. Un vispār –šitas ir viens reāli
kaitinošs jautājums. Interesanti, ko patiešām viņi ir gatavi
izdzirdēt? Dažreiz pat jūtos neērti, to dzirdot, un it kā mēģinu
kādu saudzēt, atbildot pie neizēsta šķīvja, ka bija par daudz, vai
vēl ko tik pat debilu.