Kāds gudrs cilvēks man reiz teica – lai kaut ko uzrakstītu, ir jāraksta. Vairākus gadus vēlāk cits gudrs cilvēks ar pieredzi rakstniecībā atzina gandrīz to pašu, bet ar piebildi, ka rakstīšana nav nekas baigi foršs – vienkārši jāsēžas un jāpiespiež sevi. Un viss. Brīžiem to atceros, bet tad pēkšņi parādās desmit Mobland sērijas un jaunais Chef's Table, tad darbs ierauj līdz ūkai un tad hokejs, Eirovīzija, lietus, saule, un drīz taču Dziesmu svētki... Tā turpinoties, varētu Ēstmīļa bodīti klapēt ciet. Vēl saprastu, ja būtu braucis uz Āfriku vai iekopis piemājas dārziņu, ar ko palepoties, vai kaut ko iestudējis, vai kaut vai dziedājis korī vai organizējis kādu foršu pasākumu, vai spodrinājis darba devēja tēlu, vai tirgojis saldējumu no rozā busiņa! Bet, nē, es tikai ēdu un tad par to rakstu. Nu, kas tur sarežģīts!

Kauninot sevi un novēršoties ikreiz, kad kāds jautā "nu, kad ta beidzot?", ķēros pie darba. Nu, nē, atkal muldu! Kas tas par darbu? Īsāk sakot, visiem labi pazīstamā pavasara RRN. Ja neskaita pilnīgi nestabilo kvalitāti un cenu izaugsmi, mani visvairāk pārsteidz milzīgais dalībnieku skaits. 60+ (un tas nav ne vecuma cenzs, ne modeļu vecums)! Cik vispār Rīgā ir restorānu? Vai kāds ir mēģinājis saskaitīt? Tas ir prātam neaptverami, jo izskatās, ka restorānu nedēļā piedalās vien neliela daļa. Un tas komplektā ar nepārtrauktām nozares darboņu sūdzībām par valsts atbalsta trūkumu, nodokļu slogu, tūrisma samazināšanos utt. Vispār nesaprotu, kāpēc lai kāds šādā situācijā gribētu ko vērt vaļā! Bet, nē, ēdinātavas aug kā sēnes pēc lietus, veco vietā vaļā jaunas, un tas neskaitot kebabnīcas, suši ūķus un šašličkas, kas liek domāt, ka nemaz tik slikti ēdināšanas biznesā neiet. Katrā ziņā man, cilvēkam gandrīz no malas, nav cita izskaidrojuma. Bet, labi, spriedelēšanu par to, ko tāpat nevaram ietekmēt, atliksim uz vēlāku un parunāsim par to, kur un ko ēdu restorānu nedēļā pavasarī. 

Biju divos viesnīcu restorānos, kuros agrāk nebiju viesojies un nekad vairs neatgriezīšos. Un nevajag tagad spraukties ar tupo "nekad nesaki nekad". Pirmais bija restorāns Kitschen Aston hoteļa kaut kādā tur stāvā. Man šī ēka saistās ar ēdnīcu, ko apmeklēju agrā bērnībā (nevaru atcerēties nosaukumu, HELP) un ar Bingo, kur, kā vēlāk uzzināju, pulcējās daļa manu nākotnes draugu. Kāpēc tāda izvēle, jautāsiet. Nu, klausīju mūzas balsij un, daudz nedomājot, gāju, kur tā lika. Jūs taču zināt, kā mēdz notikt, kad mīļā miera labad vienkārši "ejam un viss". Atnākam, un piedzīvojam jokaino sajūtu, kad esi rezervējis galdiņu, bet esi vienīgais un vari sēdēt, kur gribi. Šajā brīdī vārdi "labvakar, mēs rezervējām galdiņu uz RRN piedāvājumu uz … vārda" šķiet kā pārpratums. Bet ok. Tātad ēdiens.

Uzkodā – sparģeļi ar Hamon Serrano pasniegti ar svaigu Stracciatella sieru un lakšu pērlītēm. 

Atceros kāda mūsu pavāra teikto, ka tagad katrs, kurš spēj sagriezt mocarellu un apliet to ar pesto, uzskata sevi par pavāru (nu, vai kaut kā tā). Šis ēdiens bija no tās sērijas, ja neskaita bezgaršīgās lakšu pērlītes, kas acīmredzot bija domātas kā stilīgs akcents, taču diemžēl ēdienam nedeva neko, izņemot zaļo krāsu. Un, jā, tiem, kas vēlās, uzreiz varu nodiktēt šī restorāna cienīgā ēdiena recepti – ņemam sieru (šaubos, ka tas ir pašgatavots, bet, ja tomēr ir, tad par sieru atvainojos), sparģeļus apvāram, aptinam ar šķiņķi, uzberam mazliet riekstu, dīgstu un mazo zaļo. Var apslacīt ar eļļu. 

Pamatēdiens nr. 1 – zivju trio ar lasi, mencu un arktisko pāliju, kuri audzēti Latvijā, pasniegti ar Holandes mērci, ikriem, jūras aļģēm un jūras sparģeļiem. 

Holandes mērce ar ikriem un aļģes ar jūras sparģeļiem piedevās ir diezgan dīvaina kombinācija, bet, kas attiecās uz zivi, tad šādi to gatavot bija diezgan riskanti – zivs gabaliņi mazi, bet foršu un sulīgu no pārgatavotas, sausas zivs šķīra vien dažas sekundes, kamēr aromātisku un garšīgu no bezgaršīgas un pliekanas – daudz vairāk. Nesaprotu, kāpēc vajadzēja tā mocīties, pietiktu taču ar vienu ideāli pagatavotu, sulīgu un gardu lasi, mencu vai pāliju. 

Pamatēdiens nr. 2 – lēni gatavots jēra rump ar portvīna mērci, karamelizētiem jauniem burkāniem un Briseles kāpostu lapiņām (to gan bija svarīgi pieminēt)

Burkāniem no karamelizācijas ne vēsts. Varbūt tie pabija uz pannas kādu sekundi, bet tas arī viss. Parasts, ciets burkāns parastais. Jērs sagriezts plānās šķēlītēs, jo kā citādi to varētu salikt tādā kompozīcijā! Sajūta, ka kvalitāte upurēta izskatam. Pat nezinu, kā sliktāk – sagriezt to pirms cepšanas vai pēc. Katrā ziņā, lai kad tas būtu noticis, gaļai tika neatgriezeniski nodarīts pāri. Bet nekas, jo kāds taču atdalīja Briseles kāpostiem lapiņas... 

Un desertā - ricottas pistāciju tartaletes elegance

Viena lieta, ko desertu sakarā pie mums nekādi nevar pieņemt, ir, ka desertam nav jābūt pārmērīgi lielam. Deserts ir salds maltītes noslēgums. Kā punktiņš uz i. Ir sajūta, ka vairumā restorānu ar desertu vienkārši mēģina viesus nobeigt. Nu, tipa tu jūties tā pārēdies, ka nelabi metas, un viss, ko atceries no maltītes, ir smagums (gadījumā, ja neesi spējīgs pateikt "pietiek" vai vienkārši esi audzināts neko uz šķīvja neatstāt). Arī šis deserts bija tāds. Sausa tartalete, pilna ar smagu krēmu, kas pārsātināts ar pistāciju masu (pastu vai ko tādu), stingri bezē gabali un sašķērēta zemene, ar ko nepietiek, lai piešķirtu desertam kaut kripatiņu svaiguma! Vārds "elegance" nosaukumā šķiet nejauši pasprucis. Bet vispār man ļoti garšo tartaletes – trausla smilšu mīkla, viegls, gaisīgs pildījums un saldā-skābā balanss. Manas mīļākās ir citronu krēma vai vienkārši vārītā krēma ar svaigām ogām. Bet tas jau ir cits stāsts...

Un otrais piegājiens – Le Dome, kur uzkodā nobaudīju Balto sparģeļu veloute zupu ar zemā temperatūrā gatavotu lauku vistas olu un grauzdētu iberico cūkas šķiņķi 

Viegla zupiņa ar knapi jūtamu sparģeļu garšu, šķiņķa šķēli, kas virs zupas bija cieta, bet zupā mīksta, un mīļa paskata mīklas stienīti, kas lika pasmaidīt. Un ola zupā. Tas bija patiešām jocīgi, jo nekādi negāja kopā. Un, ja kas, man tā dzeja par gatavošanu zemā temperatūrā vai gatavošanu lēni, vai vēl sazin kā vispār besī. Ko īsti nozīmē tā zemā temperatūra olas sakarā? Es, piemēram, gatavoju cūkas cepeti zemā temperatūrā, kad apmēram 120 grādos to cepu apmēram 4–5 stundas un rezultātā tas kļūst ļoti sulīgs un mīksts, bet, kas attiecās uz olu... nesaprotu, kāpēc visa tā ņemšanās ar metodes pielietošanu olai, ko pēc tam tāpat ieliek zupā.

Pamatēdienā – Charolais Liellopu filejas steiks – trifelēti kartupeļu ņoki, baltie sparģeļi, lakšu eļļa, omāra bernēzes mērce

Vispirms jau ne visai skaisti. Pat atmetot bildes kvalitāti. Ja no tā distancējas, tad sparģeļi ir sparģeļi. Šie bija īpaši lieli, kas priecē. Gaļas gabals arī liels, kas arī priecē, bet vēl vairāk priecē tā gatavības pakāpe un garša. Ļoti labi! Skaisti rozā, nepārmocīts ar garšvielām, tāds kā gaļēdāja sapnis. Par mērcīti – neticu pasaciņai par īsta omāra klātbūtni, bet ņoki (gnocchi) bija pilnīgs feils. Gaisīgu, vieglu spilventiņu vietā bija blīvi dažādas formas un izmēra veidojumi, kas garšoja pēc lipīgas miltu masas, un varam, protams, pastrīdēties, ko īsti nozīmē "trifelēti", bet, ja vien tas nenozīmē, ka tiem nav nekāda sakara ar trifelēm, tad šis vārds bija lieks. 

Un desertā – Gvinejas Tumšās šokolādes muss – šokolādes pārslas, rabarberu sorbets, rabarberu marmelāde

Vai jums kaut ko izsaka Gvinejas šokolāde? Man nē un vispār pie kājas nosaukums, ja vien tā ir garšīga, mēreni salda un bez specifiskām piedevām. Man svarīgi, lai šokolādes muss būtu viegls un gaisīgs, lai visas deserta sastāvdaļas kopā radītu harmoniju, lai deserts būtu sabalansēts, nebūtu pārmērīgi salds, liels vai neglīts. Jā, tik vien. Bet tā vietā manā priekšā bija riktīga bļoda ar smagnēju, blīvu masu, zem kuras atdusējās tā sauktā rabarberu marmelāde – pārmēru salda un pēc konsistences kā saželēta zapte. Nezinu, kā jums, bet man ar marmelādi asociējas Laimas Gundega. Neiebilstu pret garšu dažādību, bet pēc tekstūras tā ir mans favorīts. Taisnības labad jāpiebilst, ka rabarberu sorbets gan bija brīnišķīgs! Tam bija forša, svaiga rabarberu garša, neliels skābums un maigs saldums brīnišķīgā konsistencē. Pēc manām domām, tas pats par sevi būtu bijis labs deserts, vienīgi tad vajadzētu krietni vairāk, jo iepriekš aizmirsu piebilst, ka garšīgs deserts gan var būt pilna bļoda.

Kaut kā tā man sanāca. Tagad svinīgi solos, ka turpmāk būšu raitāks. Solos, ka jau drīz pastāstīšu par zivi no zivju stūra, kas nemaz nav uz stūra, un maizi, ko var nopirkt Dailes kasē. Lai jums forši un saulaini!