ĒDNĪCAS LĪMEŅA MALTĪTES RĪGAS RUDENS RESTORĀNU NEDĒĻĀ
Kā ierasts, divas reizes gadā Rīgā norisinās restorānu nedēļa, un, kā ierasts, neko labu tā nesola, un, lai gan uz papīra viss ir skaisti, dzīvē iespēja tikt pārsteigtam patīkami ir ļoti niecīga, arī neskatoties uz lielu devu optimisma. Un optimisms, kā man likās, ir viena no manām galvenajām īpašībām, ja neskaita labo ēstgribu, izcilo spēju būt tolerantam un līdz ideālam atstrādāto prokrastināciju, ko regulāri varat novērot arī jūs, kamēr vairākas nedēļas gaidāt, kad tad beidzot viņš (tas ir, es) pastāstīs, kā gājis ar ēšanu. Te es varu piekrist, jo cik gan ilgs laiks vajadzīgs, lai pastāstītu par trīs ne pārāk veiksmīgiem ēdieniem. Katrā ziņā tie, kas mani uzklausa dzīvē, nevis lasa, ko esmu sarakstījis, manus žultainos vārdus, ko pavada aktīva žestikulācija un atsevišķu "mātes valodas" vārdu lietojums, dabū dzirdēt gandrīz uzreiz pēc restorāna apmeklējuma, un parasti šis process, ieskaitot sviestmaižu pagatavošanu un atlaišanos dīvānā, aizņem ne vairāk kā minūtes piecpadsmit.
Un tā tam būtu jābūt, jo kāpēc gan ļaut sūdīgam ēdienam ne tikai nelaimīgas sagadīšanās dēļ nokļūt savā kuņģi, bet pēc tam vēl piesārņot dzīvi, par to runājot, rakstot un lasot. Sāku pat apsvērt domu par audio grāmatu! Iedomājieties, cik forši būtu vienkārši uzspiest play un desmit minūtes klausīties manā necenzētajā stāstā par nupat piedzīvoto kādā ēstuvē (lasīt: restorānā)... Mjā, bet pagaidām ir, kā ir. No sākuma mokos, izvēloties, kurp doties, tad mokos, ēdot pasniegto, un tad mokos, par to rakstot. Nah tādas mocības? Atbildot sev uz šo jautājumu, šausmās atskārstu, ka esmu atkarīgs no tā visa! Jā, no pirmā moku brīža, kad lasu piedāvājumu un nevaru izlemt, līdz brīdim, kad parādās pirmie lasītāji. Tagad, kad esmu jums atzinies savā atkarībā, ir īstais brīdis pastāstīt ko vairāk par apēsto, jo neba manas atkarības dēļ šo lasāt.
Šoreiz biju trīs vietās, kurās līdz šim nekad nebiju bijis un visdrīzāk arī neatgriezīšos. Izvelējos pa vienam piedāvājumam katrā cenu kategorijā, pat neaizdomājoties par sekām, lai gan bija taču jābūt kādam signālam galvā, kad nolēmu iet uz restorānu ar tik nepārprotamu nosaukumu... Diletants. Vai kad nez kāpēc iedomājos, ka labāko no visiem 35 naudiņas vērtajiem piedāvājumiem nogaršošu nekur citur kā kokteiļbārā Rūm. Bet trešajā izvēlē pat mazliet kaunos atzīties, jo vispār neticu, ka turp kāds kadreiz ir devies baudīt ēdienu. Tas tā mazliet bērnišķīgi, bet katru reizi, braucot lejā no Kalnciema tilta, galva nevilšus griezās pa labi, lai kaut iztālēm uzmestu aci lielam, baltam zilonim, kas jau gadiem rimti stāv viesnīcas pirmajā stāvā un skumji raugās garām braucošā dzīvē... Un, jā, katru reizi domāju par to, ka gribētu reiz viņu apskatīt tuvāk. Beidzot tas brīdis pienāca, un pavadīju nepilnu stundu, sēžot šim zvēram gandrīz starp kājām, ēdot fucking sliktu ēdienu un vērojot, kā apkopēja ar putekļsūcēju izsūc foajē, kā pusapģērbti ļaudis no sporta zāles slāj gar manu galdiņu tik tuvu, ka gandrīz varēju sajust viņu sviedru smaku un kā aiz loga garām pabrauc dzīve. Nabaga zilonis!
Bet tagad gan par ēdienu. Restorāns Dilettante (what!?). Restorānu nedēļas piedāvājums par 40 naudiņām, un viņi pat nepacentās sagatavot ko īpašu – vienkārši paņēma no savas regulārās ēdienkartes. Kad lasīju piedāvājumu, pat priecājos, jo likās, ka aiz šiem vienkāršajiem itāļu virtuvei tik raksturīgajiem ēdieniem noteikti slēpsies izcils izpildījums un unikāla garšu un aromātu buķete un ka prosciutto e melone uzkodā būs kas vairāk nekā vienkārši vītinātas, veikalā pirktas gaļas šķēles ar melones bumbiņām. Bet uzminiet ko? Es kļūdījos.
Vienīgais, ko vēl varu piebilst ir, ka sajutos kā tālajos restorānu nozares pirmsākumos, kad ko šādu varētu ieraudzīt uz sava galda, un ka melone bija pilnīgi ūdeņaina.
Otrajā ēdienā Osso Buco. Brīnišķīgs itāļu virtuves ēdiens! Sildošs un aizraujošs! Teļa stilba šķēle ar kaulu, garšaugi, baltvīns un gremolata (ļoti sasmalcināts ķiploks, citrona sula, miziņa, olīveļļa un pētersīlis), un polenta – vijīga, sātīga un nenormāli garšīga kukurūzas putraimu putra ar daudz sviesta un Parmesan siera. Tāds bija ēdiens, ko ilgojos baudīt.
Šāds tas bija restorāna FB lapā...
Bet šāds tas bija manā priekšā...
Pārcepti, vietām pārogļojušies savītuši dārzeņi, milzīga kaudze ar atsildītu, blīvu putru, gremolata ar nesakapātiem svaiga ķiploka gabaliem, gaļa, kas it kā nonākusi nost no kaula, bet tik sīksta, ka vēl ilgi cīnījos, lai dabūtu to ārā no zobiem, un kartupeļi. Īstenībā pat pasmējos, jo vienā brīdī tas sāka likties kā farss. Jo kāpēc gan citādi tur būtu vēl arī kartupeļi!
Un deserts. Jā, jā, tik paredzami! Tiramisu!
Kāds pārsteigums! Deserts burciņā! Besī ārā! Burciņa pastāvējusi ledusskapī, un visas sieniņas, kam klāt neskārās krēms vai cepumi, bija pilnībā norasojušas, ūdens notecējis uz produkta, un padarījis šo pilnīgi ūdeņainu ne tikai garšas, bet arī fiziskajā nozīmē, ja tā var teikt. Respektīvi, dāmu pirkstiņi vietām bija vienkārši iemirkuši ūdenī. Īsāk runājot, ļoti nepatīkami.
Par 35 naudiņām devos uz kokteiļbāru Rūm, ko viņi paši bija nokristījuši kā vietu, kur mājo "dizaina, meistarības un garšas alķīmija dzīves baudītājiem un izmeklētas garšas cienītājiem". Tālu no realitātes, un ne kripatiņas paškritikas. Bet, nu, ok. Mana pieredze bija šāda:
Uzkodā – burkānu-kokosriekstu zupa ar svaigi ceptu maizi un ceptu Brie sieru.
Pēc garšas vairāk kartupeļu nekā burkānu zupa, par kokosrieksta klātbūtni liecina vien pa šķīvi izbārstītās skaidiņas, svaigi ceptā maize – pusotra šķēle veikalā nopērkamās ciabattas, kas nevienmērīgi apceptas uz pannas, fritētais Brie siers kā no pusfabrikātu plaukta, lai gan, atzīšos, esmu fritētu brišku (tā mēs ģimenē mīļi saucam Brie) fans, tāpēc nesūdzēšos, jo šo nevaru objektīvi nokritizēt. Tomēr spocīgākais bija kas cits. Un tie nebija dīgsti, ko var redzēt uz zupas. Nē, tie bija tie paši dīgsti, bet ar tiem bija pilns zupas šķīvis. No sākuma nesapratu, bet pēc tam mocījos ar sajūtu, it kā mute būtu pilna ar tārpiem, piedodiet! Šķiet, ka jāpasaka arī kaut kas labs... Nu, zupa bija silta.
Otrajā – Liellopa vaidziņi ar krāsnī ceptu batāti, brūkleņu mērci un dārzeņiem.
Nesimpātiska paskata ēdiens, kurā prevalē nesaprotamu krāsu un tekstūru kombinācija. Uz šķīvja malām vienkārši nobērta sausā garšviela, bet solītos dārzeņus acīmredzami aizvieto skaidas (biešu, ja nemaldos). Pusšķīvis noziests ar zaptīti, bet vaidziņi noslēpti zem ļoti pārgatavotām batātēm. Un pēc tradīcijas jāsaka kas labs... Šis tas tomēr bija kā solīts – nebija taču solīts, ka būs liellopa vaigi...
Desertā – Pašgatavots ābolu pīrāgs ar sāļo karameli un saldējuma izlasi.
Pirmais, kas cērtas acīs, ir saldējuma izlase... Laikam nepareizi sapratu, ka būs vairāki veidi. Acīmredzot izlase šeit nozīmē, ka no visiem veidiem tiks izlasīts viens. Žēl, jo šis pat nebija garšīgs. Kas attiecas uz pašcepto ābolu pīrāgu, tad parasti es esmu tas, kas ar abām rokām ir par paštaisīto, lai kas tas arī būtu, tomēr šoreiz pieķēru sevi pie domas, ka labāk būtu ko nopirkuši pretim esošajā rimčikā un pasildījuši. Un, jā, pīrāgs bija pusjēls. Karamele vairāk salda nekā sāļa, un tā arī nesapratu pavirši nobērtā kunkuļainā pūdercukura nozīmi. Bet, ja runājam par kaut ko labu, tad šajā brīdī man uz tēju pievienojās pāris draugi, tā kā par pavisam sūdīgu šo vakaru nosaukt vairs nesanāks.
Un nobeigumā feils nr. 3 jeb Elefants un ķirbju krēmzupa ar pastinaka čipsiem, garšaugu pesto un bla, bla, bla... Apnīk rasktīt par katru sīkumu, ko labskanības labad ieliek ēdienu nosaukumā vai saber uz ēdiena, lai tam it kā piešķirtu kādu īpašu noti.
Viss kā tālajos deviņdesmitajos – pesto pilieni, sēklas, balsamiko šļaksti un izmirkuši pastinaka čipsi, jo šeit, iespējams, domā, ka viņiem piemīt kādas īpašas spējas, kas liek čipsiem palikt kraukšķīgiem, arī iemērcot tos zupā. Un, ziniet ko, mani bļa besī, ka krēmzupu uzskata par ēdienu, kur var samest kartupeļus un kaut ko mazliet krāsai un kas tā uzreiz kļūst par krēmzupu! Ir taču veidi, kā arī krēmzupu padarīt par šedevru! Apcept burkānus, ķirbi, sīpolus, papriku krāsnī ar olīveļļu, ar garšvielām un garšaugiem, kas piešķirs zupai aromātu un garšas dziļumu, sablendēt, cik viendabīgu vēlies, pievienot mazliet saldā krējuma, ja vēlas, bet var arī bez, iebērt kaut ko tekstūrai, ja vēlas, apgrauzdēt bageti, ko piekost klāt vai iemērkt zupā, un aiziet! Bet nē! Jāčakarē cilvēkiem smadzenes!
Otrajā kārtējais šedevrs – Lēni gatavoti (nu, kāda atšķirība, lēni vai ātri) teļa vaigi ar bukstiņputru, baravikām un spinātiem
Sākšu ar labo – vaigs bija liels un mīksts, bet tam kritiski pietrūka garšvielu jeb, vienkāršāk sakot, tas bija bezgaršīgs. Putra bija ļoti blīva, un piesauktās baravikas bija putrā iejauktie, švammei līdzīgie kātiņu gabaliņi, kuru tekstūra bija vairāk kā nepatīkama un kas nāca komplektā ar sīpoliem. Nekur nemanīju arī spinātus, toties šķīvis atkal bija nobērts ar sausu garšvielu un balsamiko pilieniem iz ne(tālajiem)…gadiem, zirņu dīgstiem un dažām odziņām. Tas laikam kā kompensācija.
Un nobeigumā – Zefīra deserts ar Rīgas upeņu balzāmu, karameli un svaigām ogām.
Bija karameles stienītis un dažas ogas, bija kas attāli līdzīgs zefīram, bet varbūt esmu aizspriedumains, jo manā izpratnē zefīrs ir viens un to ražo "Laima", un tam apkārt ir šokolāde, un tā vārds ir Maigums... Bet ok. Ja atmet aizspriedumus un gadiem ilgi veidojušos atkarību, tad tik un tā – šim pat nebija solītās upeņu balzāma garšas, pat ne smaržas! Bet kas gan bija vairumā – pūdercukura kunkuļi, laikam arī bonusā... Nu, ja jāmin kas labs, tad, jā, pēc šī uzreiz devos prom, un viss, kas man paliks atmiņā, ir foto gandrīz no ziloņa pakaļas.
Esmu nonācis pie atziņas, ka dalībai restorānu nedēļā būtu jābūt privilēģijai, ka, tikai balstoties uz atsauksmēm un reāli dzīvē izvērtējot piedāvāto ēdienkarti, tiktu pieņemts lēmums par restorāna dalību un ka šīs tiesības būtu jāiegūst katru reizi. Tikai tad varēsim būt pārliecināti, ka iespēja nobaudīt augsta līmeņa maltīti šajā pasākumā būs ne tikai reklāmas sauklis, bet arī sasniedzama realitāte, un, iespējams, tad tas kļūs par piedzīvojumu gan dvēselei, gan vēderam, gan Ēstmīlim.
Lai jums forši, gardi un sirsnīgi
Taču man ir jautājums: kāda bija personīgā vistas kotlešu recepte tiem vakariem, kad restorāns ir mājās?