RRRN22*. *MAKSA PAR APKALPOŠANU (APKURI) RĒĶINĀ NAV IEKĻAUTA
Rīgas restorānu nedēļa jau sen kļuvusi par neatņemamu pilsētas skumjā ēdināšanas lauciņa sastāvdaļu, un vienīgais, kas pa šiem gadiem nepārprotami mainījies, ir cena. Ja kādreiz katrs, kas izbadējies pēc restorāna apmeklējuma, zināja, ka divreiz gadā varēs par piecpadsmit naudiņām iejusties ēdiena pazinēja lomā un baudīt, pēc viņa domām, cienījamu restorāna ēdienu, un pēc tam, liekot ēdienu bildes savos sociālo tīklu kontos, izjust lepnumu, pat nenojaušot, ka gaļa varētu būt sulīgāka, lapas – ne tik apvītušas un deserts – ne tik ūdeņains, tad tagad par to pašu pārsvarā švako pasākumu, ir jāmaksā pat trīs reizes vairāk.
Vai tiešām nevienam pat uz mirkli neienāk prātā, ka 35 eiro no galviņas jau ir cienījams cipars, par kuru varētu tā kā drusku pacensties? Tagad ar mistisko veidojumu "piemeklētie dzērieni" maltīte diviem cilvēkiem restorānu nedēļas ietvaros pakāpjas līdz simtniekam, un tas šādam pasākumam jau liekas par daudz. Dieva dēl, izlaidīsim stāstu par inflāciju un benzīna cenām. Realitāte ir tāda, ka sūdīgi gatavoja gan tad, gan tagad. Un ne jau tāpēc, ka benzīns dārgs.
Teiksiet – kā tad paliek ar prieku, kopā pavadīto laiku un visiem citiem foršajiem kopā būšanas un kopā ēšanas stāstiņiem? Nu... nezinu... to visu var izjust, paliekot mājās, vienā kārtīgā kāršu vakarā, pauzēs uzkožot desmaizes un uzdzerot filtru kafiju. Tā kā uzskatu, ka, ejot uz restorānu, būtu forši novilkties no ēdiena, jo tas taču ir skarbi, ja pēc tam vienīgais, par ko ir bijis reāls prieks, izrādās kompānija, ar ko kopā pārvarēji šo vilšanos.
Taisnības labad jāsaka, ka no trīs izvēlētajiem tādu īstu fucking vilšanos izjutām tikai vienā – Steiku haosā, kur komplektā ar pārceptu, vietām piedegušu steiku un bez iepriekšēja brīdinājuma pie rēķina pierēķinātiem 10% par to, ka neizvēlējāmies restorānu nedēļas dzērienu piedāvājumu, bet gan vienkārši krietnu daudzumu dzērienu no kartes, saņēmām viesmīļmeitēna pamācību par tēmu "kāds īsti izskatās vidēji cepts steiks", kas lika aizdomāties, kur ir robeža starp aizkustinoši naivu un kaitinoši idiotisku apkalpošanu.
Visu tur pavadīto laiku varēju vērot, kā intensīvi svīstošs gaļas cepējs cīnās ar steiku kalniem, brīžiem mazliet par tiem piemirstot, tad sametot visus vienā kaudzē, kur tie sevis pašu karstumā gaidīja pasniegšanas brīdi. Visi vienā kaudzē. Gan well done, gan medium rare, gan visi citi. Un tad tev atnes vienu puspiedegušu pelēkas gaļas gabalu un māca, kā dzīvot! Gandrīz uzsprāgu! Apmeklējuma sausais atlikums – mācība, kā nedrīkst apkalpot klientus un kāds nedrīkst būt ēdiens. Pat ne restorānu nedēļā. Nē, īpaši restorānu nedēļā. Un vispār nekad!
Rudens sēņu krēmzupa (ceptas baravikas, griķu popkorns) pirmajā ēdienā. Tagad zinu, ka šampinjons ir rudens sēne. Lai jūs nemulsina tie divi īstās sēnes silueti pa virsu visam. Neskatoties uz to, ka krēmzupas ir īsts pārsteigumu perēklis, jo nekad nevari būt drošs, kas tajās sablendēts, esmu to patiess fans. Tieši tāpēc gribu, lai zināt, ka krēmzupai jābūt zīdainas konsistences, ar patīkamu smaržu un visādi citādi baudāmai. Šī diemžēl tāda nebija. Gluma, ļoti bieza, negaršīga jeb, pareizāk sakot, ne-pēc-rudens-sēnēm-garšojoša masa. Vienīgais, kas bija vietā – griķi.
Jūs droši vien, tāpat kā es, domājat, ka specializētajās steiku ēstuvēs, ja tās drīkstu tā dēvēt, ir lielāka iespēja nobaudīt patiešām izcilu steiku, jo kur tad vēl, ja ne tur, strādātu ļaudis, kas šo arodu, tas ir, gaļas cepšanu, pieprot vislabāk. Izrādās gan, ka nē. Pamatēdienā – Latvijas liellopa filejas steiks (kartupeļu gratēns, sviestā cepti sakņaugi, rozmarīna dzērveņu mērce). Kartupeļu gratēns, sapresēts mazā pagalītē, šķiet, kā atsildīta pastāvējušu kartupeļu masa. Sviestā ceptie sakņaugi – labākajā gadījumā divi burkāni un viens pastinaks, lai gan pēc garšas pilnīgi vienādi, tā kā pat mazliet ķīvējāmies, spriežot, kas ir kas. Tomēr rezultātā nonācām pie kopsaucēja – cik skumji, ka viņu izdoma aprobežojas ar ko tik primitīvu. Nu ja, un tā gaļa... Pizģec, ka tā var sabojāt produktu!
Un desertiņš. Karamelizētu bumbieru tarte ar smiltsērkšķu saldējumu. Zem tiem lielajiem, bezformīgajiem un, kā izrādījās, negaršīgajiem bumbieru gabaliem, kas ļoti atgādināja ābolus, slēpās izmirkušas pusjēlas mīklas plāksnīte. Drupačiņu kaudzītē atdusējās saldējums ar nepatīkamu ķīmisku piegaršu, un, ja tā padomā, tas bija likumsakarīgs nobeigums šīm visādā ziņā negaršīgajām vakariņām.
Nākamais galamērķis – Rosemarine. To biju apmeklējis jau agrāk. Kā man toreiz gāja, var palasīt ŠEIT. Tā bija salīdzinoši laba pieredze, tāpēc cerēju, ka rozmarīnieši neliks vilties, arī piedaloties tik neviennozīmīgā pasākumā kā RRN. Un thank god! Patiešām jauki un garšīgi.
Pirmajā uzkodā – meža sēņu krēmzupa (sēņu tartars un rupjmaizes grauzdiņš ar trifeļu krēmsieru). Pilnīgs pretstats Steiku haosa krēmzupai. Krēmīga, maiga, aromātiska, zīdaina, un tartars izrādījās forši asprātīgs veids, kā sēnes vēl vairāk izcelt, bet rupjmaizes grauzdiņš ar krēmsieru bija patīkams tekstūras un svaiguma akcents.
Tālāk sekoja kārtainās mīklas uzkodas ar pīļu aknu pastēti, valriekstu eļļu, sīpolu marmelādi un ķiršu konfitu. Ceru, ka konfita piesaukšana ēdienkartē ir vien neveikla pārrakstīšanās, jo pretējā gadījumā nav īsti skaidrs, kāda velna pēc ķiršus vajadzētu konfitēt, proti, lēnām gatavot taukos vai eļļā. Varbūt vienkārši ķiršu kompots, nevis konfits? Tāda kā neliela uzkodu platīte ar zaļumiem, pastēti, sīpoliņiem, kārtainās mīklas rullīšiem un vīģi svaigumam. Bija patīkami. Biju pārsteigts par to vien, ka nekas nebija sabojāts un viss labi saskanēja.
Pirmajā pamatēdienā – brieža gaļas filejas medaljons ar pastinaka-turku zirņu-biešu biezeni, rudens dārzeņu ratatujs, kalē un trifeļu-pīlādžu mērci.
Riktīgs rudens ēdiens – ļoti sātīgs, aromātisks, sildošs un gards. Briedis vien ko vērts! Lūk, tā ir izcili pagatavota gaļa! Varētu to apprecēt! Biju sajūsmā! Viss pārējais, neskatoties uz to, ka sākumā neticēju šai kombinācijai, bija nudien garšīgs. Gan biezenis, gan dārzeņi. Mazliet samulsināja marinētās sēnītes, kas atgādināja kaut ko no veikala plaukta, bet tas tik tāds sīkums. Visādi citādi ļoti cienījami.
Otrajā pamatēdienā – jūras barbe ar lazdu riekstu-kaperu-melno ķiploku garoziņu, rudens dārzeņu ratatujs un krabju-fenheļa mērci.
Atkal sātīgs, rudenīgs ēdiens, kurā, neskatoties uz daudzajām sastāvdaļām, neviena garša nenobāl un nepazūd. Katrs produkts skaisti izceļas, kopā veidojot brīnišķīgu garšu buķeti. Panējums veiksmīgi papildina zivs garšu un piešķir tai papildu tekstūru, dārzeņi piešķir ēdienam papildu aromātu, un zaļumi atsvaidzina. Vienīgais, par ko nebiju sajūsmā, bija krabju-fenheļa mērce. Šīs garšas īsti neatradu. Varbūt biju gaidījis ko izteiktāku, bet nejutos apbēdināts, jo viss pārējais uz šķīvja bija gana daiļrunīgs.
Viena atziņa, ko guvu visos trijos apmeklētajos restorānos, bija, ka deserti ir restorānu nedēļas vājā vieta. Arī šeit. Kad kartē izlasu "Baileys šokolādes kūka ar bezē - riekstu drumstalām un pašu gatavots ābolu-brūkleņu sorberts", tad pirmkārt sagaidu īstu kūku, nevis interpretāciju par tēmu, kas pasniegta glāzē.
Zem drupačām bija diezgan trekns krēms, kura attiecība pret pārējām sastāvdaļām šķebināja, bet garšas man atgādināja Cielaviņu. Sorberts gan bija atsvaidzinošs un gards. Tā kā četri no pieciem ēdieniem bija ļoti izdevušies. Paldies par to!
Tomēr mans favorīts izrādījās arī reiz jau ŠEIT aprakstītais Meat chef. Tagad atskatoties, joprojām izjūtu prieku un gandarījumu, ko jutu pēc katra pagaršotā ēdiena, to sajūsmu par garšu salikumu, aromātiem, tekstūru un pavāra izdomu, veidojot šo ēdienkarti. Tādam ir jābūt restorāna ēdienam – iedvesmojošam un īpašam!
Pirmajā uzkodā šitake sēņu tartars, topinambūra čipši, dedzinātu sīpolu miso buljons, pētersīļu ķiploku eļļa.
Pat īsti nezinu, kā šo aprakstīt. Katrā ziņā bilde neatspoguļo ne gramu no garšām, ko sajutu, un jebkurš apraksts šķiet pliekans, salīdzinot ar sajūtām, aromātiem un tekstūrām! Un to bija daudz, un katra papildināja citu, un bagātināja viena otru! Īsāk runājot, īsts pārsteigums šķīvī.
Otrā uzkoda – jaunlopa gaļas tartars, pasniegts uz stobra kaula, sinepju gēls, marinēti saldie sīpoli, mārrutkos marinēta selerija. Ak mans dievs! Kad biju šo notiesājis, vienīgā vēlme bija paņemt kaulu no šķīvja uz mājām, lai tas man atgādinātu par sajūsmu, ko izjutu!
Gaļa izcila, nepārmocīta ar garšvielām vai piedevām, tomēr sabalansēti pikanta un mēreni maiga. Sagriezta tā, kā man visvairāk patīk, un viss, kas pievienots, to ideāli papildina! Bija gan svaigums, gan tekstūra, gan negaidīts cepumiņš. Kā jau droši vien sapratāt, biju sajūsmā!
Pamatēdienā – akvakultūras foreles, pagatavotas dzidrinātā sviestā ar cidoniju sukādēm, brioša maizes drumstalām, grilēts kartupelis ar diļļu-fenheļa aioli, lauku krējums, cukini-saldo sīpolu salāti.
Ēdienu nosaukumos mani nomāc dažādi vārdi, kuru patiesumu nevaru pārbaudīt. Piemēram, akvakultūras foreles. Nedomāju, ka tas kādam būtu svarīgi (nu, varbūt dažiem), bet, ēdot šo, patiešām biju gatavs noticēt, ka zivtiņa ir audzēta kādos īpaši labos apstākļos un tāpēc ir tik patīkama! Sulīga, maiga, izcili pagatavota! Negribētu būt pieticīgs savā vērtējumā, jo, ko tur liegties, pēc ilgāka laika nobaudīt ko tik garšīgu un pārdomātu ir reāli aizkustinoši! Lai cik dīvaini brīžiem liktos atsevišķi produktu salikumi, tie sevi pilnībā attaisno. Gan cukini ar sīpolu, gan krējums, gan cidonija un maizes drumstalas. Lai ko tādu sakombinētu, neaizšaujot greizi, vajag pacensties.
Un deserts. Biezpiena lodes, āboli gatavoti plūškoka sīrupā ar timiānu un ziedu medu, lazdu riekstu saldējums.
Tāds baigais šī saldā fans gan neesmu, lai gan tieku līdzi idejai un arī izpildījums bija labs. Kaut kā baigi nenovilkos. Biezpiena un augļu deserti laikam nav īsti manējie. Tomēr negribētu noniecināt ne kvalitāti, ne ideju tikai savu personīgo problēmu dēļ, tā kā patiešām liels paldies! Kopumā supergardas un cienījamas vakariņas. Katru no nobaudītajiem ēdieniem ar lielāko prieku nobaudītu atkal. Nu, varbūt atskaitot biezpieniņu...
Vai šim visam ir kāda morāle? Katram droši vien sava.