REIZ SENSENOS LAIKOS....
Tā vien izskatās, ka drīz jebkurš stāsts par piedzīvoto un nobaudīto restorānā sāksies ar šādu frāzi un izbijušie sabiedriskās ēdināšanas darboņi vakara pasaciņu vietā saviem bērniem stāstīs, ka reiz viņiem bija restorāns...
Katram no mums ir kādas pēdējās atmiņas šajā sakarā, un, laikam ejot, ne tikai sāk likties, ka zāle bija zaļāka un saule spožāka, bet arī ka ēdiens restorānos bija kā pie dieviem un ka tam visam apkārt bija viens globāls nimbs. Jau sāk piemirsties pārceptie steiki un fondanti, vilšanās, apjēdzot cenas un ēdiena kvalitātes/kvantitātes proporciju, un apziņa, ka labāk būtu iecirtis burgeru maķītī, jo tas vismaz ir kāds ir mūžu mūžos un āmen.
Arī man brīžiem sāk likties, ka that`s all, folks, tomēr, katru reizi, pārlasot, ko esmu reiz sarakstījis (un to es daru regulāri, jo, nu, ļoti smieklīgi...), skaidri atceros to nožēlojamo vilšanās sajūtu, kas mani piemeklējusi tik bieži, ka pašam paliek sevis žēl. Tomēr vai nav zīmīgi, ka pēdējais restorāna apmeklējums dzīvajā man bija PARADĪZĒ MAZLIET VIRS ZEMES (Max Cekot kičenā). Brīžiem sāku saskatīt tajā likteņa ironiju un, iespējams, tādu kā zīmi no augšas. Ideālā tas varētu būt kā tāds trekns punkts uz "i", kad mierīgu sirdi varētu visam šim Ēstmīļa pasākumam teikt ardievas. Bet vienmēr ir kāds "bet". Kāds aizrauj ar draudzīgu un dzīvespriecīgu, visiem saprotamu gardumu pagatavošanu un gaisīgu čivināšanu savā virtuvē, kāds cits demonstrē savus kaulainos celīšus un elkonīšus komplektā ar skaistiem interjeriem un tikpat skaistiem ēdieniem, vēl kāds tā sapinies daudzajos reklāmas projektos, ka gandrīz jau pazaudējis pats sevi, bet kāds cits vienkārši iet uz restorāniem un tad spļaudās. Vai arī nē. Kā paveiksies.
Bet par ko tad īsti tagad esam šeit savākušies? Ne jau lai žēlotos vai īdētu. Nē. Esam šeit, lai gremdētos atmiņās ne tik senās. Atmiņās iz citas realitātes, kad uz mirkli sāka šķist, ka grūtākajam esam pāri. Tomēr, lai cik tas skumji būtu, vien paspējām ielekt aizejošā vilciena pēdējā vagonā un, iespējams, pēdējo reizi ilgā laikā izbaudīt, kā tas ir – sēdēt restorānā pie galdiņa, un tas nekas, ka visi maskās. Diemžēl, kad viss šis murgs reiz beigsies, daudzi mums labi zināmi, "līdz kaulam" tuvi vārdi būs pazuduši uz neatgriešanos un daudzas gadiem iestaigātas taciņas aizaugs uz visiem laikiem. Šaubos, ka no kā tāda ir iespējams atgūties, tāpēc izjūtu patiesas skumjas un nožēlu, ejot garām reiz dzīvīgiem logiem, kas tagad, drūmi un noputējuši, raugās tukšumā, un, kad iedomājos par cilvēkiem, kas aiz visa šī stāv, sažņaudzās sirds.
Tātad, šoreiz – Rīgas restorānu nedēļa(s), kas neveikli ievilkās gandrīz uz mēnesi un pārvērtās par sava veida agoniju, kad iesaistītie aizejot vēl centās paķert līdzi kādu kripatiņu no pērnās spozmes. Apciemoju restorānus, kur jau reiz esmu bijis. Gribēju pārliecināties, ka grūtības nav tos salauzušas un ka kvalitāte un cieņa pret viesi ir tas, ar ko tie vēlās palikt mūsu atmiņās. Un, protams, gribēju nobaudīt, just sajūsmu un varbūt pat apraudāties no laimes. Biju pārsteigts, kad sapratu, ka kvalitāte, attieksme un latiņa visās šajās vietās ir sašķiebusies zem realitātes sloga un, par nožēlu, pat restorāni, kas nekad nav likuši man vilties, šķiet, vienkārši ir sagumuši un vairs nespēj spīdēt un iepriecināt kā agrāk.
Tātad īsumā...
Restorāns "Forest", kas vairāku gadu gaitā iemantoja manu uzticību, jo bija viens no retajiem, kas vienmēr bija līmenī, restorānu nedēļas piedāvājumā pa 25 Eur piedāvāja iespēju uzkodā noprovēt baraviku klimpas ar sarkanvīnā marinētām bietēm un krēmīgu siera mērci, kas realitātē izrādījās raviolli, jeb, vietējā valodā runājot – pelmeņi, no pabiezas mīklas, mazliet vairāk al dente nekā vajadzētu, ar pildījumu, kas ļoti līdzinājās pabiezai šampinjonu krēmzupai, ar bietēm, kurās nevarēju sajust sarkanvīnu, un blāvu un šķidru siera mērci, ko pašķaidīja visapkārt satecējusī biešu marināde.
Otrajā varēja izvēlēties starp 80 grādos 8 stundas gatavotām cūku ribiņām ar kaņepju sviestā ceptu pastinaku, selerijas sakni, burkānu, kartupeli un sarkanvīna-teļa buljona mērci un Arktikas palijas fileju atkal ar kaņepju sviestā ceptu pastinaku, selerijas sakni, burkānu, kartupeli (atrodi x atšķirības!) un kaperu-olīveļļas mērci.
Ar abu ēdienu piedevām arī viss gluži kārtībā nebija – pastinakam pat nebija nojausmas par cepšanos kaņepju sviestā, mērcīte pievienota ļoti trūcīgi, pa šķīvi taupīgi izsmērētais biezenītis bija atdzisis, bet kartupelis un burkāns vienkārši tur bija, ko par trūkumu laikam uzskatīt nevajadzētu. Kas attiecās uz ribiņām, tad neesmu drošs, ka tās patiešām gatavojās solīto laiku, jo, lai gan nevaru teikt, ka gaļa uz tām bija cieta, tāpat nevaru teikt, ka tā bija tāda, kā gaidīju – ļoti mīksta, atdalītos no kauliem un, kā pieņemts teikt, kustu mutē.
Ja jānovērtē zivi, tad tā bija maza, plāna un necila. Kaperu-olīveļļas mērce bija vien kaperu kaudzīte, bet par piedevām jūs jau zināt...
Deserta piedāvājumā – dzērveņu siera kūka ar cidoniju ievārījumu un karamelizētiem riekstiem, kas varēja glābt šo maltīti, bet nekā.
Lai neizplūstu negācijās, koncentrēšos uz faktiem – dzērvenes visā šajā bija tieši tik daudz, cik redzat, cidoniju ievārījums bija kā Spilvas ābolu biezenītis, karamelizēto riekstu vietā bija vienkāršas cepumu drupačas un nez no kāda pārbīļa tam visam pa virsu – ne pārāk gatava, nekādā veidā neapstrādāta nektarīna daiva.
Nākamais mēģinājums – restorāns Neiburgs. Restorānu nedēļas n-tajā pagarinājumā. Arī šeit biju bijis senāk. PĒRLE no BLUMENSTRASE, BAKER STREET vai JAUNIELAS - "NEIBURGS", DĀMAS UN KUNGI! Arī šeit guvu patiesu prieku un baudījumu. Senāk. Un arī šeit nācās vilties.
Maltīti uzsākām ar kūpinātas sviesta zivs tartaru ar svaigu gurķi, vārītu olu un jogurta mērci, kur gurķa bija krietni vairāk nekā zivs, bija mazliet piemirsies pievienot sāli un blakus bija uzmesta kaudzīte ar savītušu rukolu, bet solītā mērce stipri līdzinājās paniņām.
Savu skumjo ceļojumu turpinājām, mēģinot atrast ko pozitīvu lēni gatavotas pīles kājā ar dārzeņu belugas lēcām, sarkano kāpostu biezeni un lavandas mērci. Pīles kājiņa – apžuvusi un, varu apgalvot, pagatavota ne jau šodien un ne jau vakar. Iepriekš pagatavotai, uzglabātai un vēlāk pasildītai gaļai piemīt pilnīgi cita struktūra un krāsa. Ēdot kāpostu biezeni, līdz galam nepameta muļķīga sajūta, ka īstenībā biezenis ir no bietēm, tik ļoti maz tajā bija kāpostu garšas un tik daudz piesātināta sarkanuma. Tas, kas tika nosaukts par dārzeņu belugas lēcām, bija diezgan cietas lēcas ar kāpostiem, bet lavandas mērce, lai kas arī ar to bija domāts, bija vienkārši mērce, par ko īstenībā biju pat priecīgs, jo īsti neesmu lavandas piekritējs ēdienos.
Otrajā otrajā ēdienā būtu bijusi iespēja pamieloties ar tvaikotu laša fileju ar karamelizētām cigoriņu lapām, saulē kaltēto tomātu risoto un apelsīnu mērci, ja vien lasis neizrādītos krietni pārtvaikots un sauss, risoto nebūtu vienkārši blīvi savārīta, ļoti al dente rīsu putra un mērcīte, kas vispār šajā ēdienā neiederējās, ja kas. Man par lielu pārsteigumu labākais visā šajā bija cigoriņš. Patīkami karamelizēts ar labi sabalansētu rūgtumu. Īsāk runājot, nebijis te laša un rīsu, varētu teikt, ka tīri tā neko.
Un desertiņš. Rūgtās šokolādes fondants ar vaniļas saldējumu un cukurotiem ķiršiem
Jau uzmetot aci, ir redzama problēma. Fondants ir nedacepts. Cepurīte iebrukusi, jo mīkla ir par plānu un iekšā esošā šķidrā, smagā masa to parāvusi līdzi. Pietrūcis pavisam mazliet, lai izveidotos pietiekami stabila garoziņa, ko pārdalot karstā šokolādes masa izplūstu uz šķīvja. Labā ziņa fondantu sakarā ir tā, ka labāk, lai tas ir nedacepts nekā pārcepts (pie nosacījuma, ka pavārs vienkārši nemāk to pagatavot pareizi), jo pārcepts tas kļūst par sausu kēksu un to jau labot nevar ne ar ko. Atzīšu, ka no visiem ēdieniem šis Neiburgā bija vislabāk izdevies. Patīkama kombinācija no šokolādes, saldējuma un ķiršu sīrupiņa, ko domās pat nolaizīju no šķīvja. Tomēr pat šajos grūtajos laikos, nē, tieši šajos grūtajos laikos ar to ir par maz. Krietni par maz, lai atstātu aiz sevis pozitīvo atmiņu gaismas staru vai bruģētu ceļu atdzimšanai nākotnē.
Par trešo kandidātu kļuva Niklāvs. Arī šeit biju bijis (SKUMJAIS, VIENTUĻAIS NIKLĀVS.) un atšķirībā no divām iepriekš apmeklētām vietām uz šo nekādas dižās cerības neliku, vien cerēju, ka ēdiens būs ēdams, un tikai kaut kur dziļi sirdī sapņoju, ka brīnums tomēr notiks.
Piedāvājumā uzkoda – mazsālīta zandarta fileja, kas bija tik plāna, ka bija knapi saskatāma uz baltā šķīvja, un tik sen tur uzlikta, ka šķita kā pielīmēta un, lai dabūtu to nost, bija jāpieliek reālas pūles. Komplektā bija ar baraviku krēmu pildīts eklērs, jeb mitrā mīklas profitrolī iepildīta šampinjonu krēmzupa un cepti ķirštomātiņi. Jā, tieši pusotrs.
Turpinājums bez būtiskām izmaiņām. Otrajā – ceptas jūras līdakas fileja, maza, sausa un nevienmērīgi nobērta ar pipariem. Kartupeļu-biešu biezenis – garša kā kartupelim, bet krāsa kā blāvai bietei. Marinēts ziedkāposts un tad vēl tāds kā mazliet šķebinošs, auksts, putains grūti identificējamas garšas veidojums maigi oranžā krāsā.
Un lēni gatavota pīles fileja, kas izrādījās vien puse no filejas, bet pēc struktūras likās gatavota ne tikai lēni, bet arī īsi. Tītara krokete vispār zem katras kritikas – sausa, blīva un cieta. Un kalē kāposts un cepta batāte, kas vietām bija piedegusi, bet vietām nedacepta. Un, jā, kaut kur apakšā maza necilas mērces peļķīte. Raugoties uz šo ēdienu, nožēloju paša pausto, ka mūsu restorānos pārāk liela uzmanība tiek pievērsta ēdienu noformējumam. Ja būt mazliet pacentušies, ēdiens, iespējams, vismaz būtu izskatījies skaisti. Bet nē! Nav prieka ne vēderam, ne acīm!
Un nobeigumā deserts. Karamelizētas plūmes, upeņu zefīrs, grauzdēta rudzu maize, ābolu mērce.
Plūmes, ja arī bija karamelizētas, tad tik īsu brīdi, ka principā varēja to posmu izlaist, jo pienesuma plūmei no tā nebija nekāda. Grauzdēta rudzu maize arī ir uz jautājuma zīmes. Var jau būt, ka tās drupačas tika grauzdētas, bet, nonākot uz slapjās plūmes, tās pārvērtās par vienkārši slapju rupjmaizi. Ābolu mērcei tā pati vaina, kas arī citur – tā pārāk līdzinās Spilvas ražojumam, bet, kas attiecas uz zefīru, tad esmu klasikas piekritējs šajā jautājumā – man šie nesaturīgie home made ne visai iet pie sirds.
Tādas ir manas pēdējās atmiņas par restorānu apmeklējumu. Tagad ar ilgām domāju par laiku, kad atkal reiz varēsim kurp doties baudīt ēdienu, un ideālists manī vēl joprojām ir dzīvs, tāpēc ceru, ka izdzīvos labākie, aizrautīgākie un radošākie un ka reiz atkal varēšu just sajūsmu un gandarījumu pēc ēšanas. Tagad atliek vien gremdēties atmiņās par to, kā reiz ir bijis, un sapņot par to, kā reiz būs!
Saudzējiet sevi un tiekamies (ceru) jau drīz