PAVASARA RESTORĀNU NEDĒĻA. GANDRĪZ PIEKTAIS ELEMENTS, OSTA BEZ SKATA UN LABĀK BAUDĪT MĀKSLU, NE ĒDIENU!
Sveiki, visi!
Šodienas tikšanās iemesls visiem ir skaidrs – Pavasara Rīgas restorānu nedēļa. Kā jau kuro gadu pavasarī (un arī rudenī), visiem restorānu ēdienu baudīt gribētājiem tiek dota iespēja par visnotaļ niecīgām naudiņām izēsties pēc sirds patikas, palepoties ar savu viedokli un ēdienu bildēm sociālajos tīklos īsi pirms apēšanas un padiskutēt ar līdzīgi vai citādi domājošiem: kā nu tā vai tieši otrādi – neticēsiet, bet bija tik...
Jāsaka, ka mana restorānu nedēļu pieredze ir neviennozīmīga, un, par nožēlu, jāatzīst, ka skumjā pieredze šajā laikā prevalē, tāpat kā citās dienās, nedēļās un restorānu apmeklējumos kopumā. Ir bijušas reizes, kad cilvēcīgi nenoturos un izlieku visu, kas ir uz sirds (par ēdienu, protams) turpat, tā teikt, neatejot no kases, tādā veidā laupot sev iespēju par šo neveiksmīgo pieredzi pastāstīt tālāk, tā kā dažreiz godīgi atbildēt uz viesmīles jautājumu kā garšoja? ir ļoti grūti. Un vispār –šitas ir viens reāli kaitinošs jautājums. Interesanti, ko patiešām viņi ir gatavi izdzirdēt? Dažreiz pat jūtos neērti, to dzirdot, un it kā mēģinu kādu saudzēt, atbildot pie neizēsta šķīvja, ka bija par daudz, vai vēl ko tik pat debilu.
Šoreiz nolēmu ar baigo prātošanu neaizrauties, ķerties vērsim uz reiz pie ragiem un pastāstīt, kā tad man šoreiz kas un kā.
Pāris vārdos sakot – gāja raibi. Apmeklēju trīs restorānus – Osta, Elements un Mākslas muzeja restorānu. Sākšu ar to, kas sajūtu un garšu ziņā bija kaut kur pa vidu starp pārējiem diviem, tomēr pēc šīs pieredzes sapratu, ka ir vietas, kurp nāk baudīt mākslu, bet ir vietas, kurp nāk baudīt ēdienu, un šī noteikti nav labākā vieta ēdiena baudīšanai. Tikai saprotiet mani pareizi, vietai nav ne vainas, bet ēdienam gan.
Mākslas muzeja restorāns. EUR 15
Ja nekļūdos, jaunpienācējs restorānu nedēļas dalībnieku sarakstā. Ar regulāro ēdienkarti pirms apmeklējuma iepazīties neizdevās, tāpēc nācu kā baudīt kaķi maisā. Nezināju ne kādas vēsmas valda šajā virtuvē, ne ar ko šeit aizraujas, karoče, pilnīgi neko. Bet zināju (izpētot restorānu nedēļas piedāvājumu), ka šeit iespēju iepazīstināt ar sevi un nodemonstrēt pēc iespējas lielākam potenciālo klientu lokam savu varēšanu un gribēšanu izprot visnotaļ aprobežoti, jo kā gan citādi lai izskaidro to, ka katram no diviem pamatēdieniem tiek piedāvātas identiskas, jā, nevis līdzīgas, vai vēl kā citādi, bet tieši identiskas piedevas. Nekad līdz šim nebiju tādu lietu manījis, un tas mani ieveda štoporā! Neizpratne palielinājās mirklī, kad ieraudzīju abus pamatēdienus. Tik mikroskopiskus nebiju vēl redzējis – ļoti maziņa gaļiņa un ļoti maziņa zivtiņa. Bet par visu pēc kārtas...
Marinētas Baltijas brētliņas ar biešu-mārrutku krēmu, grauzdiņiem, zemā temperatūrā gatavotu lauku olu dzeltenumu krēmu, svilinātiem sīksīpoliem un jaunajiem redīsiem.
Šis, pēc manām domām, bija piedāvājuma veiksmīgākais ēdiens. Vizuāli pievilcīgs, priecīgas krāsas un produktu kombinācijās saskatāma jēga. Viss saprotams un nepārprotams. Mārrutku krēms garšo pēc mārrutkiem. Zivtiņa uz kraukšķīga rupjmaizes grauzdiņa – brīnišķīga kombinācija. Mazie sīpoliņi, kas man vairāk likās marinēti, nevis svilināti piešķīra patīkamu niansi, bet krēmīgais olas dzeltenums bija kā interesanta parastās olas transformācija citā līmenī. Šajā uzkodā bija viss, ko parasti meklēju ēdienā, – tekstūra, svaigums, aromāts, garša un izpratne. Ko, diemžēl, nevaru teikt par turpinājumu.
Grilēts Latvijā audzēts liellopa karbonādes medaljons ar tvaicētām cukini nūdelēm, biešu-burkānu biezeni, bazilika krēma putām, karamelizētu jauno burkānu un ķiploku sviesta emulsiju (aizelsos, rakstot vien, labi, ka šis nav jāpasaka balsī...)
Par šo būšu lakonisks. Gaļa pagatavota ļoti labi. Bet kopumā produktu kombinācijām nav nekādas jēgas. Tāda sajūta, ka tie vienkārši salikti uz šķīvja, lai to aizpildītu, un vairāk domāts par krāsām, nevis par garšām un konsistenci. Lai šo ēstu, talkā jāņem karote, jo biezenis, putas un emulsija pēc satura kā zupiņa. Viss šķidrs. Vienīgais, kas piešķīra ēdienam tekstūru, bija burkāni, bet ar to bija krietni par maz, lai visu šo zīdaiņu ēdiena konsistences padarīšanu padarītu ēdājam simpātiskāku. Bez tam, gaišās krāsas zupiņas garša man vispār nelikās patīkama, bet cukīni nūdeles bija par sāļu. Ļoti žēl, ka arī pie otra pamatēdiena, nācās saskarties ar šo pašu neveiksmīgo kombināciju.
Sviestā gatvināta foreles fileja ar bla, bla, bla... (skatīt iepriekšējā pamatēdiena piedevas)
Nu, šeit var aplūkot visu iepriekš aprakstīto, tikai no otras puses. Un zivtiņa. Lai jūs nemulsina ēdienu tuvplāni, jo dzīvē tas viss, atskaitot bālo zupiņu, bija patiešām ļoti mazs. Zivs bija laba. Nebija pārcepta, bet ādiņa prasītos mazliet kraukšķīgāka. Tomēr, ja būtu iespēja apēst šādi pagatavotu zivi, tikai krietni lielāku, darītu to labprāt.
Aprikožu krēms baltās šokolādes apvalkā ar kumelīšu cepumu un citrona mērci.
Par šo mums ar ēšanas kolēģiem pat izvērtās diskusija, tomēr palieku pie sava viedokļa, ka deserts bija, maigi sakot, specifisks. Nē, teikšu, kā ir, – nepatīkams. Vispirms jau par mērci nosauktā jokainā burbuļainā putiņa. Es jau biju sasapņojies, ka citronu mērce būs kas līdzīgs citronu krēmam (lemon curd) – krēmīga, bieza, izteiksmīga, bet realitātē tā bija kas ļoti skābs un ne visai simpātisks. Zem baltās šokolādes esošais aprikožu krēms man likās rūgtens, bez tam, man kā aprikožu cienītājam bija grūti sajust šo augļu garšu, tik blāva tā bija. Apakšā esošais kumelīšu cepums ieguva savu nosaukumu pilnīgi bez iemesla, jo kumelīšu garšu praktiski nesajutu (pašam sev pa prieku), bet pēc sajūtām tas bija paciets auzu pārslu cepums, ko, pirmajā reizē mēģinot pārkniebt, puse no visa aizgāja pa gaisu. Izskatās, ka ar šo pavārs vēlējās nodemonstrēt savas iemaņas darbā ar desertu, bet mazliet piemirsa par garšu un struktūru. Kam negadās...
Osta EUR 15
Pēc šī apmeklējuma mokos nesaprašanā – kā vispār viņi vēl šeit eksistē. Nekurienes vidū, aizstaigāt var tikai ar lielu apņemšanos, aizbraukt tikai zinātājs. Bet uz ko iet? Uz ko braukt? Ne skata (ja vien par skatu neuzskatāt Daugavas esamību un drūmās ēkas otrajā krastā), ne garšīga ēdiena. Sēžam stikla verandiņā un vēl sajūtam sevī pozitīvās vibrācijas. Bet tas vairs nebūs ilgi.
"Soira" kazas siera muss ar apelsīnos izturētu vīģi, kazas siera šūnas, rudzu maizes kraukšķis, svilinātu vīģu krēms.
Tā arī netiku gudrs par kazas siera šūnām. Līdz šim nebiju par tādām dzirdējis un arī ēdienā neko, kas varētu atsaukties uz šādu vārdu neatradu. Varbūt tie bija domāti vienkārši drupināti kazas siera gabaliņi? Par cik man nav iebildumu pret saldo un sāļo garšu kombināciju ēdienā, patika vīģes ar sieru un vīģu krēms, bet rudzu maizes kraukšķa vietā bija saldskābmaize, kas varbūt nebūtu nekas traks, bet tad citreiz ēdienkartē rakstiet vienkārši – kraukšķis. Un tad jau liekat tur ko gribat.
Sama fileja ar cigoriņiem, cukurzirņiem, kūpinātu bekona, ziedkāposta biezeni un zivju buljona sarkanvīna mērci.
Izlasot ēdienkarti, sapratu, ka biezenis būs bekona-ziedkāpostu, bet izrādījās, ka cietās bekona šķēles vienkārši ir kā piedeva līdzās cigoriņam, kuru nekad īsti neesmu sapratis, jo man nepatīk rūgtās garšas ēdienos. Biezenis remdens, mērci neuztvēru, jo tās bija tik maz, ka šķita, ka tā kādam vienkārši pārpilējusi pār lūpu tieši uz mana šķīvja. Zivij nebija ne vainas, bet ne vairāk. Un viena pati tā nevarēja pacelt visu ēdienu, tā kā kopējās sajūtas stipri zem viduvējām.
Kukurūzas vistas krūtiņa ar bumbieri, savvaļas ķiploku, jaunajiem burkāniem un virziņkāposta emulsiju.
Līdz šim pazinu kukurūzas cāli, kas slavens ar savu īpaši sulīgo un mīksto gaļu, bet šī vista acīmredzot kādā mistiskā veidā paglābās no nokļūšanas uz šķīvja vēl cāļa vecumā, kā rezultātā gaidītā vietā saņēmu diezgan sausu gaļas gabalu, kas nebija apveltīts ar kādu īpaši smalku vai aizraujošu garšu. Burkāns – vienkārši burkāns. Bumbiera būšanu uz šķīvja nesapratu, bet emulsija no virziņ(savojas)kāposta bija nesaprotamas konsistences un bez kādas atmiņā paliekošas garšas.
Pikantā rabarberu pavlova ar skābā krējuma, kokosriekstu saldējumu.
Nekas šajā aprakstā neatbilst patiesībai. Neviens fucking vārds! Šeit nebija pilnīgi nekā pikanta. Ciets, nesadalāms bezē cepums vēl nenozīmē, ka tā ir Pavlova. Rabarberu biezenis, kas nez kāpēc iekrāsots dzeltens un nemaz negaršo pēc rabarberiem un nemaz nav Pavlovā, bet gan kā tāda pļocka uzlikts pa virsu vispār ir pārpratums. Bet tā bumba pa virsu nav nekāds profesionāli pagatavots saldējums, jo ir praktiski kristalizējies un lielākā daļā sastāv no ledus gabaliņiem, kam tā nevajadzētu būt, jo saldējums galu galā nav nekāda granita vai sorberts un tam ir jābūt viendabīgam, krēmīgam un maigam.
Elements
Šeit ne reizi nebiju bijis, lai gan plānoju vēl tālajos Svetlanas Riškovas laikos, bet kamēr plānoju, tikmēr šefi nomainījās un mana interese zuda. Varbūt tāpēc, ka rajons nav tas simpātiskākais, varbūt tāpēc, ka vēlējos attālināties no viesnīcu restorānu apmeklēšanas, bet varbūt tāpēc, ka ēdienkarte nešķita gana aizraujoša, nezinu. Tomēr šoreiz, pilnīgi, tā teikt, ekspromtā, nācu iekšā un te tas bija – labs, skaists un garšīgs ēdiens bez liekiem navarotiem, bet loģisks saprotams un patiešām aizraujošs.
Latvijas mežos audzēta brieža tartars, pasniegts ar pastinaka biezeni, upeņu-kadiķogu gēlu un zaļo lociņu eļļu.
Tartars izcils, ja tā var izteikties par vienkārši sasmalcinātu gaļu, pa virsu cepta paipalu oliņa ar dzeltenumu, kas pārdurts iztek pāri visam. Maza, pufīga bulciņa, zīdains un maigs pastinaka biezenis (pret to vienmēr nevienmērīgi elpoju), svaigumam dzērvenes un upeņu (mazāk kadiķogu) gēls, bet tekstūrai – kraukšķīgās skaidiņas. Viss brīnišķīgi saskan un papildina viens otru, svaigi un dabīgi aromāti un vienīgais, ko nepamanīju, – zaļo lociņu eļļa – mani nemaz neskumdināja, jo viss pārējais bija brīnišķīgi!
Līdakas balotīne, pasniegta ar violeto kāpostu biezeni, upes vēžiem un fenheļa musu.
Balotīne pati par sevi manai gaumei mazliet par viendabīgu. Tomēr, pagaršojot visu kopā – balotīni ar biezeni, zirnīšu pākstīm un kraukšķīgiem kāpostiņiem, viss sastājās savās vietās – gan garšas, gan tekstūra. Mazliet mulsu no rozā krāsas fenheļa musa, kas pēc konsistences bija ļoti jauks, bet pēc krāsas un garšas kā tādas biešu putiņas un no sausiem un gumijainiem vēžveidīgajiem, kas ļoti līdzinājās tiem, ko var izzvejot no bundžām, bet visādi citādi biju priecīgs par garšu, krāsu un tekstūru kombinācijām.
Siera - musa kūka ar zemenēm, baltās šokolādes "Cremeux" un mandeļu - bazilika biskvītu.
Desertā man patika gandrīz viss. Atskaitot baltās šokolādes plāksnītes, jo nesapratu to jēgu un vispār neesmu baltās šokolādes fans. Bet viss pārējais bija mmmm...! Šis bija vienīgais restorāns, kura piedāvājuma katrā ēdienā bija tā piedomāts pie dažādu tekstūru, krāsu un garšu kombinācijām, nezaudējot saikni starp sastāvdaļām un ļaujot katram atsevišķam un arī visiem produktiem kopā spīdēt! Arī desertā kur maigā, krēmīgā kūciņa ar zemenēm iekšā un neuzkrītošo, bet nepārprotamo biskvītu apakšā, kombinācijā ar atsvaidzinošiem ogu biezenīšiem un bezē un kaltēto ogu drupačām. Patiešām kā jauks piedzīvojums garšu pasaulē. Pēc šī biju reāli gandarīts un pārsteigts, jo kārtējo reizi pārliecinājos, ka prieks mums uzglūn tur, kur vismazāk to gaidām!
Ko varētu pieminēt kopsavilkumā? Mūsu restorāni principiāli izvairās piedāvāt galda ūdeni, bet daži par to paņem naudu. Varbūt viņi nezin neko par Venden ūdeni, vai filtru krūzēm, kurās lejams ūdens no krāna un pēc ieliešanas glāzēs tas ir lietojams uzturā bez bažām? To ar steigu jāmaina, jo šī ir viena no lietām, kas uz Eiropas fona mūsu ēdinātājus atstāj provinces līmenī. Un par ēdienu – diemžēl bieži vien ēdiena kvalitāte un garša tiek upurēta skaistumam, kas, kā mēs zinām, ir ļoti subjektīva kategorija. Varbūt beidziet vienreiz mēģināt uzburt pseido mākslu uz šķīvja, bet sāciet gatavot garšīgus, aromātiskus un godīgus ēdienus. Baudīt mākslu aiziešu uz muzeju, bet uz restorānu nāku baudīt ēdienu. Pie tā arī paliksim!