KAUT KUR STARP MUMS UN CITĀDI DOMĀJOŠIEM, JEB MAZLIET PASIROJAM PA VEĢETĀRIEŠU PASAULI.
To, ka Ziemassvētku un Jaunā gada svinēšana nav pagājusi bez sekām, izjūt daudzi. Arī sajūta, ka kustības ir kļuvušas gausākas un prāts ne tik mundrs, ka bikšu jostu gribas palaist brīvāk un biežāk pēc ēšanas rodās vēlme atlaisties dīvānā, ir pazīstamas lielai daļai no mums. Protams, ka ir vesela kategorija, tā teikt, pareizo cilvēku, kam viss manis pieminētais ir svešs, kas ēd, lai dzīvotu, nevis otrādi, kas seko līdzi apēstā uzturvērtībai, kas katru bulciņu, ja pēkšņi sanāk paslīdēt, nodedzina sporta zālē, kas ne tikai zina, kā ir pareizi, bet arī noteikti pareizi visu dara.
Apņēmīgākie, garā stiprākie vai
vienkārši par planētas nākotni uztrauktie nupat kā aizvadījuši veselu mēnesi Neapēd zemeslodi zīmē jeb atsaukušies
aicinājumam dzīvot videi draudzīgāk, kas nozīmē, ka veselu mēnesi dažādā režīmā
ar dzīvnieku valsts izcelsmes produktu neēšanu cīnījušies pret planētas
piesārņojumu. Jo, kā jau mēs visi labi zinām, tieši dzīvnieku valsts produktu
ražošana īpaši piesārņo planētu, veicina globālo sasilšanu un lietus mežu izciršanu. Būtībā tas ir ļoti apsveicams un atbalstāms pasākums. Diemžēl es personīgi
nevaru palepoties ar dalību tajā, jo pat piedāvātā opcija kļūt par veģetārieti
uz trim dienām nedēļā nebija man pa spēkam. Pazīstu dažus cilvēkus, kas dzīvo
un ēd pēc tādiem principiem arī ikdienā, īpaši negaidot kādu centralizētu
uzaicinājumu vai atzinību un savā ziņā esmu sajūsmā par to, un, lai gan iemesli
tam ir ļoti dažādi – sākot ar pieminētām rūpēm par planētas nākotni vai vēlmi
ikdienā vienkārši justies vieglāk beidzot ar uzskatu (ko pilnībā atbalstu, lai
gan pagaidām pasīvi), ka nevienu nedrīkst nogalināt lai piepildītu savu kuņģi –,
tas ir apsveicami jebkurā gadījumā.
Tomēr nedrīkst aizmirst, ka ēšana
ir ne tikai bauda, atkarība vai izklaide, bet galvenokārt tomēr dzīvībai
nepieciešama padarīšana, tā kā pilnībā ignorēt mediķu un uztura speciālistu
ieteikumus vai vienkārši veselo saprātu nevajadzētu. Protams, ir forši startēt
ar skaļiem un bieži vien provokatīviem paziņojumiem vai noniecināt citādi domājošos
un citādi ēdošos, tomēr uzskatu, ka veselība ir pirmajā vietā, tāpēc, lai uz
kādiem principiem balstītu uztura shēmu jūs izvēlētos, galvenajam bauslim ir
jābūt – tev nebūs nodarīt pāri sev!
Protams, ka ēdiens ir arī modes
lieta! Līdz uzzinājām, ka steiku jāēd medium
vai ka zivi var uzcept ar kraukšķīgu ādiņu, vai ka ir arī citi ēdamie putni,
izņemot vistas, pīles un zosis, vai ka burgeros gaļas vietā nav obligāti jābūt
saldētam pusfabrikātam, vai ka eksistē arī pastinaki, rukola, pesto un vēl
visādas superīgas un garšīgas lietas, gadiem ilgi ēdām kartupeļus ar maltās
gaļas mērci, salātus ar krējumu un majonēzi, svētkos locījām iekšā karbonādes,
ko nākamā dienā atsildījām krāsnī, pa virsu uzliekot tomātu un sieru un
nosaucot to par karbonādi franču gaumē (ko, starp citu, daudzas ēdnīcas
praktizē vēl šobaltdien).
Toties tagad gandrīz katrs meitēns
ir ievingrinājis roku suši taisīšanā
un gandrīz katra otrā namamāte pamēģinājusi pagatavot makarūnus. Mūsdienās dažādu ēdienu pagatavošanas meistarklases ir
kļuvušas par ikdienu un katrs, kam nav slinkums un kam ir kādi nelieli lieki
līdzekļi, var profesionāļu pavadībā iemēģināt roku gandrīz visā – sākot ar
steiku un beidzot ar burkānkūku.
Tomēr, atgriežoties pie citādi
domājošiem, kas īsti ir tas, ko cilvēks, kas nolēmis atteikties no dzīvnieku
izcelsmes produktu lietošanas uzturā varētu nopirkt veikalā, kas ir tas, ko
šādi ēdošiem piedāvā mūsu restorāni un kafejnīcas? Vai tiem, kas sauc sevi par
vegāniem vai veģetāriešiem, ir pieejams garšīgs, sātīgs un daudzveidīgs ēdiens
gan ikdienā, gan svētkos, un vai cilvēki, kas izvēlējušies šo saukt par savu, nejūtas apdalīti izvēles un arī izmaksu ziņā?
Netaisos jums nolasīt ievadkursu
veģetārismā un visos tā paveidos, jo ar to jau ir tikusi galā Wikipedia, bez tam ir vesela virkne gan
vietējo, gan importa interneta resursu, kuros dažādi uztura veidi tiek aprakstīti
pietiekami detalizēti un kas katram iesācējam dod ieskatu visos ar tiem
saistītos jautājumos, tā kā, pat ja esat tradicionālais visēdājs, bet esat
nolēmis pamēģināt ko jaunu, kaut vai lai nomestu pampumu pēc ziemas vai
vienkārši dotu savu ieguldījumu planētas nākotnē caur kaut kā neēšanu, jums ir
visas iespējas visu par to uzzināt, ienirstot interneta dzīlēs.
Bet pagaidām sāksim ar ikdienu.
Apmeklējot Rimi un Maxima veikalus, veģetāriešiem ir
pietiekami plašas iespējas iegādāties ko sev vakariņām, tomēr par vegānu
paradīzi tos īsti nosaukt nevarēs, ja vien neuzskata, ka šiem ir jāpārtiek no
zaļbarības vien, kas, starp citu, ir visai izplatīts, bet kļūdains uzskats. Tik
ļoti gan cilvēki, kas izslēguši no uztura dzīvnieku izcelsmes produktus, apdalīti
nav. Bez tam neaizmirsīsim, ka eksistē vairāki veģetārisma veidi un ka tiem
visiem ir kopīga tikai viena pati galvenā atteikšanās – no pārtikas, kas iegūta
no kautiem dzīvniekiem. Tomēr ir veģetārieši, kas ēd piena produktus un olas,
un ir veģetārieši, kas rūpējās par augu labklājību (jā, un nemaz nesmīniet) un
tāpēc uzturā lieto tikai augu virszemes daļas, jo to lietošana neapdraud auga
dzīvību, un nelieto sakņaugus un graudus, jo tos iegūst augus faktiski
iznīcinot. Ir arī vegāni – cilvēki, kas nelieto uzturā pilnīgi nekādus
dzīvnieku izcelsmes produktus, tai skaitā želatīnu un medu. Vegānisms ir vairāk
kā uzskatu paušana, atsakoties no noteiktiem produktiem, jo bieži vien vegāni
ne tikai neēd dzīvnieku izcelsmes produktus, bet arī ir aktīvi dzīvnieku aizsardzībā
un cīņā pret kažokzvēru nogalināšanu mētelīšu dēļ.
Iespējams, ka mums, visēdājiem,
līdz galam tas viss nav skaidrs un, ikdienā sastopoties ar vegānu, nevaram
novaldīt smīnu, un, savā starpā runājot, veltam šiem cilvēkiem diezgan nievājošus
vārdus, tomēr nevajadzētu aizmirst, ka būtībā tā ir cilvēku brīvprātīga
iniciatīva, kuras pamatā ir rūpes par planētas nākotni un dzīvnieku tiesībām
netikt apaugļotam, audzētam un nokautam pret savu gribu kādu citu radījumu
(cilvēku) vēlmju apmierināšanai. Tātad atgriezīsimies pie veikalu plauktiem. Kā
visi labi zinām, gan Rimi, gan Maxima veikalos ir diezgan plašs
dārzeņu, pākšaugu, graudaugu, augļu, sēņu un piena produktu piedāvājums gan
svaigā, gan kaltētā, gan konservētā, gan saldētā veidā, kas varētu pilnībā
apmierināt gan visēdāju, gan veģetārieti, bet tomēr, ja uzskatāt sevi par vegānu, tad ar
iepirkšanos kļūst sarežģītāk. Protams, ka par pozitīvu var uzskatīt tendenci,
ka veikalos vispār tiek piedomāts par piedāvājumu citādi ēdošajiem, bet diemžēl
produkti ar atzīmīti VEGAN vēl
joprojām ir retums. Ko tad varam veikalos atrast?
Vispirms jau acīs iekrīt patiešām
plašais nepiena dzērienu klāsts – dažādu ražotāju mandeļu un vēl visādu riekstu
kā arī auzu, rīsu, kokosa, sojas (ar un
bez aromātiem) dzērieni cenu amplitūdā no diviem līdz trim eiro, kas pārsvarā ir ar pazeminātu tauku saturu,
dažādiem vitamīniem (B2, B12, D, E...), bez glutēna un bez laktozes. Ko ar tiem
iesākt, vaicāsiet. Nu, visu to pašu, ko parasti darat ar pienu – pievienojat
brokastu pārslām, vārot putras vai izmantojat kakao dzēriena pagatavošanai.
Varat man ticēt, ka auzu pārslu putra, vārīta ar auzu “pienu”, ir pat ļoti
baudāma un brokastu pārslas ar mandeļu “pienu” nav sliktākas par pārslām ar
pienu no govs. Kas vēl? Piedāvājumā ir dažādas jogurtu alternatīvas un deserti
uz sojas bāzes ar vai bez piedevām, piemēram beļģu Alpro vai Itāļu Valsoia
un The bridge. Man, piemēram, Volsoia šokolādes deserts šķiet pat ļoti
cienījama izvēle arī piesātinātās garšas un krēmīgās struktūras dēļ, ne tikai kā alternatīva desertiem uz piena
vai saldā krējuma bāzes, bet vienkārši tāpat, jo ir garšīgi un arī cenas ziņā –
ap eiro – krietni pieejamāk nekā citi speciālie ēdieni.
Atradu arī salīdzinošu jaunumu.
Vienu no Latvijā ražotajiem vegānu produktiem – zīmola Labvēlīgie saldumi kūkas vegāniem
un veģetāriešiem. Bet diemžēl, lasot vegāniskās mohito siera krēma kūkas
sastāvu, mani pārņēma neizpratne – kā tas nākās, ka vegāniskās kūkas sastāvā ir
iebiezināts piens, salds krējums, skābs krējums un vēl dažas pilnīgi
nevegāniskas sastāvdaļas? Vai tas neož pēc maldināšanas?
Braucam tālāk. Ja tādi produkti
kā tofu ar vai bez piedevām, vegānu majonēze un tik daudzie humusa veidi
nevienu vairs nepārsteidz, tad mazliet savādāk ir ar it kā gaļas ēdieniem.
Piemēram, ar vegānu salami, nagetiem,
steikiem, burgeriem un vēl visādiem brīnumiem, kas it kā izskatās
līdzīgi gaļai, bet nav gaļa. Skatoties uz šiem produktiem, ir grūti pārvarēt
sevi un domāt par tiem bez aizspriedumiem. Kaut kā tomēr spocīgi izskatās tāda
maltā gaļa no sojas un vēl viskautkā, nemaz nerunājot par to, ka tās izmaksas
ir krieti pāri šo produktu dabīgās alternatīvas izmaksām un 400 g šī pēc būtības
dīvainā produkta maksā vairāk nekā 4 eiro. Pats ar šiem visiem esmu uz jūs, bet
nolēmu pamēģināt vegānisko salami, ko noskatīju veikalā “Zaļā govs”. Tā bija
viena visnotaļ dīvaina pieredze. Pēc sajūtām kas līdzīgs plānai zolei ar pikanu
pēcgaršu, un vienīgais, kā spēju sevi mierināt, bija fakts, ka arī klasiskais
salami nav produkts, ko baigi iesaka lietot ikdienas uzturā, tā kā, iespējams,
kāds, kas ļoti ilgojās pēc desas, vienkārši var uz brīdi aizmālēt sev acis,
ēdot šo. Nesaprotu vienu – kāda velna pēc ir jāizdomā visas šīs dīvainības?
Kāpēc vienkārši nesaukt lietas īstajos vārdos un nesamierināties, ka sojas
plācenis nav nekāda kotlete vai ka sojas gabaliņš nav nekāds nagets. Ne pēc
skata, ne pēc garšas!
Jāsaka gan, ka ne visa pieredze
ir bēdīga. Salīdzinoši pozitīvas sajūtas bija pēc Lietuvā ražotā “Sojalita”
veģetārā burgera apēšanas, kad ieliku to apgrauzdētā burgeru maizītē ar rukolu,
balzamiko mērci, tomātu, papriku un līdz kraukšķīgai garoziņai apceptu burgera
plāceni. Pilnīgi negaidīti – tam nebija ne vainas!
Kas attiecas uz ēšanu ārpus
mājas, tad veģetāriešiem ir savas iecienītās vietas, piemēram, Rāma, kur ir iespēja nobaudīt diezgan
daudz un aromātiem bagātu ēdienu, kas garšīgs šķiet arī visēdājiem, vai Beginnings, kas sevi pozicionē kā
veselīgas ēšanas restorānu (kas gan automātiski nenozīmē veģetāru) un kur ir
iespējams iegādāties arī ārkārtīgi plašu klāstu garšīgu, veselīgu un dabai
draudzīgu vietējā ražojuma saldumu, uzkodu un visādu citādu smuki iepakotu
labumu. Vai, piemēram, rīdzinieku tik iecienītā Miit coffee, kur, viņu pašu vārdiem runājot, ir iespējams nobaudīt
ekstravagantu vegānisku un veģetāru ēdienu, ko pats gan neesmu mēģinājis, bet, spriežot
pēc kafejnīcas dzīvildzes, kaut kas tajā visā ir! Tāpat pieminēšanas vērti ir pilnīgi
vegāniskie – “Zaļais ķirbis”, mazā un lielā “Terapija”, kā arī “Nirvana”.
Jāsaka, ka arī, tā teikt,
“parastie” restorāni un kafejnīcas sapratuši, ka iekļaut piedāvājumā kādu
veģetāru opciju nav nemaz tik sarežģīti un tas atmaksājās, bet diemžēl daži to
pārāk primitivizē un uz jautājumu par veģetāru ēdienu esamību ēdienkartē ar
lepnumu piedāvā frī kartupeļus un svaigu dārzeņu salātus! Neesmu drošs, ka tas
ir ēdiens, kura dēļ vispār ir jēga kurp doties gan visēdājam, gan neēdājam, un
žēl, ka veģetārietis parsvarā var tikt tikai pie tā, ko citi ēd klāt pie ēdiena
– pie piedevām vai salātiem
Kas vēl tāds intresants, ja
neskaita soju, tofu, kas ir produkts, ko gatavo no sojas, un pašas sojas
pupiņas? Nu, veģetārieši vismaz var palepoties ar vienu kārtīgu produkta nosaukumu. Un tas
nekas, ka tas pat nav īpaši veselīgs, jo prakstiski sastāv no kviešu glutēna,
kas, kā mēs zinām, ir diezgan alerģisks produkts, un nekas, ka tam ir
nesimpātisks paskats, toties to var lietot gaļas vietā, jo tas, redziet,
līdzinās vistas gaļai un tā vārds ir ... Seitans! Kā jums tas patīk? Ja
pieņemam, ka visam ir savas robežas, tad man šī robeža ir pirms dīvainās,
brūnganās masas ar vārdu Seitans. Iespējams, tas ir neliels mājiens mūsējiem,
lai beidz vienreiz ākstīties un, ja neēd gaļu, tad lai neēd, nevis nozūmē savas
ilgas pēc tās šajā izstrādājumā.
Rezumējot visu iepriekšminēto,
gribu jūs aicināt filtrēt, ko jūs ēdat un kāpēc jūs to ēdat! Rūpes par
zemeslodi nenoliedzami ir cēls uzdevums, bet vai tā labā vajadzētu upurēt sajūsmu
par ēdienu un baudu, to ēdot? Kaut kā neatceros, ka kāds no sajūsmas spiegtu,
ēdot falafelu vai tofu. Katrā ziņā ir lieliski, ka ir tik
daudz dažādu iespēju, tai skaitā izvēlēties – ēst vai neēst...