REĀLISTISKI, KO(S)MISKI, SKUMJI PATIESAS PĀRDOMAS IZ PĒC ĪSTĀS DZĪVES NOGRIBĒJUŠĀ MAZĀ CILVĒKA

Nu ko, ļaudis! Izskatās, ka tā jaunā distancēšanās šaize ir viesusi pamatīgas korekcijas gan mūsu ikdienā, gan psihē, gan ēšanas paradumos (pēdējie divi pilnīgi noteikti ir no vienas operas). Esam piedzīvojuši laikus, kad gandrīz nepārtraukta ledusskapja virināšana, karbonāžu cepšana FaceBook tiešraidē un attālinātas kūku cepšanas meistarklases iet roku rokā... (piedodiet par pauzīti... vienkārši uz brīdi noskumu, par to iešanu roku rokā... ) ar fitnesa, jogas un visām citām iespējamām attālinātām aktivitātēm, kad patērēto ziepju, dez līdzekļu un citu, šobrīd vitāli svarīgu, higiēnas uzparikšu lietošana ir ieguvusi pavisam citu nozīmi un iespēja, ka tam visam beidzoties, ielās masveidā iznāks Rubensa sievietes, un, protams, arī vīrieši, (ja tā drīkst izteikties) ir tikpat reāla, kā tas, ka nākamais ASV prezidents būs demokrāts.

Jau tagad lielai daļai ir ko par to visu teikt. Sākot ar - tas jau bija gaidāms, līdz - tas ir pilnīgs fufels, tāpēc, lai neiekļūtu to rindās, ko sabiedrībā mēdz saukt dažādos vārdos ar zināmu nozīmes nokrāsu, ieturēsim distanci un pačalosim labāk par to, ko viss šis bardaks jaunu ir ienesis ēstmīļu (un ne tikai) dzīvēs.

Tie, kas ir izbaudījuši pašizolāciju, karantīnu vai vienkārši iet līdzi laikam, ja neskaita stresu par veselību, ir arī piedzīvojuši, daudziem līdz šim nepazīstamas attiecības ar ēdienu. Ēdienu piegāde uz mājām ne tikai produktu, bet arī ēdienu sagatavju un gatavu restorānu maltīšu veidā, kļuvusi gandrīz par ikdienu un iešana uz rimčiku tiek vērtēta kā kas līdzvērtīgs realitātes šovam par izdzīvošanas tēmu. Jāsaka, ka veikalu apmeklēšana realitātē, patiešām, var kļūt par izaicinājumu, jo brīdī, kad saproti, ka daļai sabiedrības ir nospļauties par drošību, distanci, dezinfekciju un cieņu pret apkārtējiem, sāc nožēlot, ka šajā realitātē nav papildus opcijas kā dažās datorspēlēs, kur ienaidnieka pārmācīšanai var izmantot vairāk vai mazāk agresīvas metodes. Dažas reizes, novērojot kārtējo idiņu, kas mēģina uzgulties kādam pie kases stāvošam cilvēkam, reāli pieķēru sevi izspēlējot galvā tādu kā etīdi, kuras laikā es, pilnā pretvīrusu ekipējumā, saķeru  pārkāpēju aiz matiem un triecu viņa stulbo pauri pret leti.... Tādos brīžos jūtos kā specaģents kura galvenais uzdevums ir neatklāt sevi, tāpēc viss šis paliek tikai manās iedomās un pienākot manai rindai, miermīlīgi norēķinos, salieku parpaliņas auduma ķeselītē un pēc iespējas distancējoties rikšoju uz mājām, lai īpaši rūpīgi veiktu mūsu visu, nu jau par ikdienu kļuvušo 20 (pēc citiem avotiem 40) sekunžu roku mazgāšanas rituālu.

Kāpjot augšā pa trepēm, un, novērojot bezkontakta  produktu piegādes sekas nepieskatītu pilnu produktu maisiņu paskatā pie kaimiņu durvīm, vēl sanāk mazliet pafilozofēt par tēmu – interesanti,  ko šie šodien šmorēs... Atzīšos, ka tā kaimiņu gatavošanas kāre mani mazliet uztrauc, jo tā bieži vien beidzās ar to, ka skrienu trepēs skatīties vai nav jāevakuējas, jo smaka, kas ienāk dzīvoklī pa ventilācijas šahtu un spraugām durvīs nekādi neliecina par jebkādām iemaņām ēst gatavošanas lauciņā. Tomēr spriežot pēc tā, ka viņu logos vakaros ir novērojama gaisma, bet sliktās smakas karma kādu laiku mūs nav piemeklējusi, izdarīju secinājumus, ka iespējams, talkā tiek ņemts kas tāds, kam pirms konsumēšanas nav nepieciešama termiska apstrāde. 

Protams, ka arī līdz tas viss sākās, bijām pazīstami ar produktu piegādi gan no Maxima, gan Rimi, gan no starpniek piegāžu guru Wolt un Bolt, kas salīdzinoši īsā laikā varēja piegādāt kotleti (un ne tikai) no dažāda kalibra ēst gatavošanas iestādēm un kaut attālināti dot iespēju mums sajust to īpašo garšīga ēdiena ēšanas sajūtu, ko citādi dodamies meklēt restorānos, tā kā tas nav nekāds jaunums. Jaunums ir tas, ka kā teikts kādā sen aizmirstā, kādas kaimiņvalsts 90. gadu reklāmas sauklī - при всём богатстве выбора другой альтернативы нет, jeb latviski sakot ņem ko dod, jo citu variantu nav, jo lai gan atsevišķi restorāni tomēr spēj kaut kādā ekstrēmā formātā noturēties vaļā, liela daļa ir slēgti un vienīgā iespēja kā nogurušajiem no mājas ēdiena sevi iepriecināt ar kādu alternatīvu ir veikt gatavu maltīšu pasūtījumus internetā.

Sen jau ir zināms, ka paralēli tam, ka krīze nogremdē švakākos un netālredzīgākos, tā ļauj noturēties virs ūdens un pat pacelties uzņēmējiem, kas no jaunās situācijas spēj izcelt kādu labumu, spēj ātri pārorientēties, pārstrukturēties un restartēties jaunā režīmā. Protams, ka sabiedriskā ēdināšana ir viena no sarežģītāk transformējamām jomām un tāpēc vēl jo vairāk, cieņu izraisa ēdinātāji, kas nevis nepārtraukti meklē vainīgos un uzskata, ka atbildēt uz jautājumu – kāpēc mans bizness iet uz leju,- var tikai valdība, VID, VDI un SPKC, bet reāli cīnās, meklē jaunas iespējas un kaut ko dara lai spētu izdzīvot un arī (kas nav maznozīmīgi) cenšas iepriecināt līdzcilvēkus. Domāju, ka tā ir labākā investīcija ne tikai sevī un  savā biznesā šodien, bet arī ļoti tālredzīgs ieguldījums sava biznesa nākotnē.

Daudzi jau labi zināmi vārdi ir parādījuši sevi no citas puses un paplašinājuši savu grozu uz pārtikas un pirmās nepieciešamības preču rēķina, tādējādi padarot mūsu dzīvi krāsaināku, bet izvēli grūtāku. Piemēram Pica LULU (bode), kas tagad piegādā ne tikai picas, bet arī pārtiku un saimniecības preces, tā kā tagad, pie sava ierastā pasūtījumu saraksta varat pievienot arī tualetes papīru un daudz ko citu, kas noderēs, kad pica būs apēsta.

Restorāns “Forest” piedāvā atvest visdažādāko produktu marinējumus – gan cūkas, gan liellopu, gan jūras produktus, gan dārzeņus, “Garāža” piegādās šašlikus spainīšos, bet pēc šika izslāpušajiem, “Max Cekot Kitchen” atsūtīs smalkus, gardus un skaistus ēdienus trīs kārtās. “Buržujs” šobrīd ved uz mājām ne tikai austeres, bet iziet no savas komforta zonas un veicot pasūtījumu idille.lv, piedāvā atvest restorāna ēdienu sagataves (tais skaitā mērces, biezeņus, gaļu, zivis, dārzeņus un desertus) ko mājās būs tikai jānoved līdz gatavībai un jābauda. “Hercogs”, “Čarlstons”, “Annas Dārzs” un vēl citi piedāvā brančus baudīšanai mājās, bet “Valtera restorāns” šefs Valters Zirdziņš no sava restorāna lodziņa iepriecinās jūs ar siltu un patiešām gardu pašceptu saldskābmaizi ko iesaku papildināt ar sendviču box(u), jeb tautas valodā runājot ar sviestmaižu kasti, kas manī personīgi raisīja ļoti siltas jūtas un aizkustinājumu, jo tik, nu, ļoti īpaši, skaisti un garšīgi tas bija. Seši dubultie sendviči, pa diviem  ar zivtiņu, gaļu un veģetārie. Bagātīgs, aromātisks un sātīgs ēdiens ar milzīgu pievienoto vērtību. Citu ceļu gājis “Balzāmbārs” saimnieks Andris Reizenbergs un tieši pateicoties sarežģītai situācijai ēdināšnas tirgū mums ir tā brīnišķīgā iespēja nobaudīt viņa ģimenes kopdarbu – siļķi kažokā, galertu un auksto zupu, ko jums piegādās uz mājām. Kārtīgs, garšīgs mājas ēdiens, kas iepriecinās un ļaus baudīt nenoslogojot sevi ar gatavošanu. Un visbeidzot, 36.Line restaurant ar savu kapteini Lauri Aleksejvu pie šprices. Esmu gandrīz drošs, ka šo cilvēku nekas nespēs salauzt! Kā labi zinām, Laura biznesa nedienas sākās vēl krietnu laiku pirms krīzes, kad viņš izcīnīja cīņu par savu biznesu un spēja to noturēt pie dzīvības neskatoties ne uz ko. Tāpēc varu vien paust savu sajūsmu par viņa spēju nesalūzt un par spīti visiem mēsliem realizēt savu ideju par ēdiena gatavošanu un tirgošanu no sava treilera tur pat, piejūras stāvvietā. Silti iesaku doties elpot gaisu un pie viena, paķert ko tikko pagatavotu. Siltu, aromātisku un smalku ielu ēdienu labākajā šī vārda nozīmē - burgerus, ribiņas, zupas, salātus un vēl viskautko ar ko iepriecināt sevi šajā mums visiem tik sarežģītajā laikā.

Kā redzat, uzņēmīgu un savā ziņā bezbailīgu ēdinātāju pie mums netrūkst, tomēr daļa no mums nesarežģī (neatvieglo) savu ikdienu ar ēdienu pasūtīšanu un pārtiek no tā ko paši nomedījuši tuvākā vai tālākā pārtikas veikalā par ko, protams, nevaram viņus nosodīt, jo atrodoties attālinātajā bezkontakta režīmā pat došanās uz piemājas Aibe var šķist kā piedzīvojums. Tāpēc lietderīgi būtu uzmest aci internetam un atrast ko interesantu, mums, ārā reti izejošiem, kas palīdzētu nesajukt prātā un kaut nedaudz turēt roku uz dzīves pulsa.

Manā skatījumā labākais ko varētu piedāvāt attālināti ir lekcijas par tēmu – kā savaldīt savu rijības monstru vai kā nogalināt negausīgo ēdāju sevī, tomēr par nožēlu, neko tādu atrast neizdevās. Acīmredzot tas tiek pietaupīts pēckrīzes laikam, kad ielās dosies mazkustīguma un nepārtrauktas ēšanas nomocītie ļaudis, kas nespēs vairs pašu spēkiem tikt galā ar krīzes laikā uzkrāto. Tomēr šo to pandēmijas laika cienīgu tomēr atradu.

Tātad, tiem, kas vēlas apgūt salīdzinoši vienkāršu ēdienu pagatavošanu pavāru vadībā un, kas spēj izturēt pagalam prastus un neveiklus jokus un pofigistisku attieksmi, Facebook un Youtube ir iespēja to darīt veselu studu darba dienas vakaros kompānijā ar Mārtiņu Sirmo. Katrā raidījumā uzzināsiet kā pagatavot vairākus ēdienus, šādas tādas fiškas no pavāra krājumiem un, iespējams, iegūsiet sajūtu, ka ne viss ir tā kā izskatās. Es, piemēram, vienā no raidījumiem, piedzīvoju uzreiz divus pārsteigumus - pašu neglītāko Vīnes šniceli un visilgāk termiski apstrādāto cūkgaļas karbonādi, bet uz ko gan nesam gatavi izmisuma laikos...

Aktivitāti mazliet no citas operas piedāvā žurnāla “Pie galda” Facebook grupa #paliecmājās Pie galda, kur jau no marta beigām, katru nedēļu tiek publicēts iepirkumu saraksts turpmākajā nedēļā ieplānoto ēdienu pagatavošanai un tad, kāda no Pie galda meitenēm, katru dienu, iepriecina mūs ar recepti ko  varam pagatavot savās virtuvēs. Viss ir saprotami,  skaisti un iespējami.  Varam uzzināt dažādus knifus, pakomunicēt ar online esošo komandu un piešķirt savai virtuves ikdienai mazliet krāsu.

Atradu arī pavisam citu ideju – makarūnu meistarklasi internetā ko piedāvā iegādāties “Kūkas gardas”. Kā liecina informācija Facebook lapā, kurss sastāv no video pamācības, teorijas un arī receptūras rakstiskā formātā. Tā kā katrs bezbailīgais interesents var par atsevišķu samaksu mēģināt ieurbties tehniski salīdzinoši sarežģīto cepumiņu pagatavošanā un izdošanās gadījumā pacelt savu pašapziņu publicējot rezultāta bildes soc tīklos, bet neizdošanās gadījumā mierināt sevi ar domu, ka īsti profiņi šo noteikti nav mācījušies no video pamācības.

Tomēr, daudziem no mums šis laiks paliks atmiņā ar jokiem par tēmu... jo diez vai jebkurā citā laikā kāds smietos dzirdot jokus par tualetes papīru ar griķu aromātu vai kolāžas par tēmu – kā izvēlēties vīnu pie griķiem. Katram laikam savi joki un šajā laikā smejamies pārsvarā par sevi. Par iešanu ārā halātā, par vīna dzeršanu jau septiņos no rīta un par to, kādi būsim kad tiksim beidzot laukā.  Mans mīļākais un aktuālākais joks ir par suni: Astotā diena mājās. Suns skatās uz mani un it kā saka:”Redzi, tas ir kāpēc es graužu mēbeles.”

Mjā... Laiks, kad priecājāmies, ka varam pievērsties pavasara tīrīšanai ir aiz kalniem un pieļauju domu, ka tik tīrs kā tagad, lielākai daļai no mums nav bijis nekad. Un arī tik daudz domu un fantāziju, tai skaitā par ēdienu. Nu jau esam izmēģinājuši visas iespējamās draugu ieteiktās receptes, pamēģinājuši atkārtot šo to aiz profesionāļiem un pat izpētījuši visu kas slēpjas zem foodporn cerībā, ka tas varētu sniegt mums kaut niecīgu gandarījumu, tomēr skaidrs ir viens -  nekas nevar līdzināties iešanai uz restorānu un tikko pagatavotu ēdienu baudīšanai un pati labākā, pie mājas durvīm piegādātā maltīte nelīdzinās tikko no virtuves iznestam steikam. Man personīgi visvairāk pietrūkst savu cilvēku kompānijas ar ko kopā par to visu priecāties! Apskāvienu un rokasspiedienu satiekoties un kopības sajūtas pēc tam. Tā kā mums ir pēc kā tiekties un par ko sapņot un ceru, ka jums arī!

Nav komentāru

Komentēt