OPERĀCIJA "WELLINGTON" (International, Kasha gourmet, Ēstmīlis)
Kāpēc ne pasta, ne trusis, ne pīle un pat ne mani mīļotie teļa vaigi?
Tāpēc, ka liellopa Wellingtons ir mans visvairāk kārotais gaļas ēdiens - ēdiens izaicinājums, ēdiens pārsteigums, ēdiens sapnis! Katram, kas aizraujas ar Gordona Ramzija (Gordon Ramsay) TV aktivitātēm un ir kaislīgs "Hell's kitchen" fans šis īpašais ēdiens ir labi zināms. Vismaz virtuāli. Un katrs no mums - zinātājiem, noskatoties n-tās šova sērijas un noklausoties neskaitāmās cenzējamās Ramzija piezīmes "nabaga" pavāriem, jau izjūt zināmu bijību pret šo Ēdienu. Tāpēc neesmu pārsteigts, ka mūsu restorāni neraujas iekļaut to savās ēdienkartēs un tikai retais, to ir riskējis izdarīt.
Kamēr turpināt lasīt, neliels konkurss: uzmini, kurš ir kurš?
"Kasha gourmet", "International", "Ēstmīlis un draugi"
Mana pirmā reālā saskare ar Wellingtonu Latvijas virtuvē, bija apmeklējot VIESISTABAS PAVĀRKURSU par liellopa tēmu, kad pavārs ļoti centās, bet tā arī nepanāca to, ko tik ļoti gaidīju - kraukšķīgu mīklu un rozā gaļu (cik saprotu kvalitatīva rezultāta problēma Viesistabā eksistē vēl joprojām) un mēģināja rast dažādus skaidrojumus iztecējušai sulai, samirkušai mīklai un pārceptai gaļai, aizmirstot vienīgi pieminēt, ka iespējama arī viņa paša vaina (cik pazīstami, vai ne!).
Atceros, ka toreiz izjutu zināmu nožēlu, ka manas līdz šim gūtās teorētiskās un praktiskās zināšanas neļauj izlikties, ka ar Wellingtonu viss ir o.k. Daudz vieglāk būtu neiedziļināties, košļāt lopiņu un paust sajūsmu par nesaprotamo, mājot ar galvu, ņurdot un izliekoties par ekspertu.
Pozitīvais šajā stāstā ir tas, ka šī neveiksme mani vēl vairāk iedvesmoja meklējumiem un mēģinājumiem, kā rezultātā radās "Operācija Wellingtons".
Nelielam ieskatam - kas tad īsti ir šis Wellingtons?
Liellopa fileja, kas tiek apbērta ar pipariem un sāli, apcepta, apsmērēta ar sinepēm, ietīta sēņu masā, Parmas šķiņķī un dažreiz arī pankūkā (kas palīdz aizturēt mitrumu un saglabāt mīklu sausu un kraukšķīgu) un beigās kārtainajā mīklā. Tad šis brīnums tiek cepts krāsnī (te ir īstais laiks palūgt Dievu), un atliek tikai cerēt, ka zināšanas, pieredze, čujs vai palīdzība no augšas, paveiks pārējo un kad Wellingtons pēc izņemšanas no krāsns būs nedaudz atpūties un tiks griezts šķēlēs, Jums pavērsies brīnišķīgs skats uz sulīgu, rozā gaļiņu, kuras aromāts liks Jums aizmirst visu ko jebkad esat ēduši un pilnībā atdoties šīs pilnības baudīšanai! Un jā, es vēl joprojām runāju par ēdienu....Lai arī kas Jums tur sāka likties!
Skatāmies, kā ar šo gājis profesionāļiem.
Mans virtuālais draugs un iedvesmotājs Gordons Ramzijs, ko varētu saukt par Wellingtona garīgo tēvu to dara ŠĀDI
Bet šis ir KLASISKAIS "BEEF WELINGTON" NO INTERNATIONAL. EUR 12,70
(liellopa filejas, sēņu, parmas šķiņķa rulete kārtainajā mīklā)
Ļoti skaists, akurāts un elegants! Var redzēt cik rūpīgi veidota sēņu kārta un pateicoties pareizai apstrādei, mīkla saglabājusi savu kraukšķīgumu. Labi izcepts - rozā un sulīgs. Pašai gaļai nedaudz pietrūka garšvielu un garšu vēlējos mazliet izteiksmīgāku, bet kas attiecās uz tehnisko pusi - cepuri nost. Vēl gribu piebilst, ka šeit Wellingtons tiek uztverts jau kā pastāvīgs ēdiens un tiek pasniegts bez nekādām piedevām, kas var likties dīvaini, jo tā vienkārši domājot, tas pats steiks vien ir un kāds sparģelis vai biezenis pie gaļiņas derētu gan, taču tas arī nav galvenais, jo ēdiens bija ļoti izdevies tāpat kā viss pārējais šeit ēstais.
Šis ir "KLASISKA BRITU LIELLOPA GAĻA WELLINGTON pasniegta ar demi-glace mērci, kartupeļu fondantu un mini sakņu drzeņiem" NO KASHA GOURMET, EUR 14,50
Savu skepsi pret KASHAS virtuvi jau reiz paudu, tāpēc uzzinot, ka šī ir viena no retajām vietām Rīgā, kur tiek pasniegts Wellingtons, jutos nedrošs un aizdomīgs. Diemžēl, šis apmeklējums neko manā attieksmē nemainīja. Uz labo pusi jau nu točna nē!
Kad restorānu mājas lapās lasu patētiskās slavas dziesmas pašiem sev, savām spējām, pieredzei, attieksmei, zināšanām un t.t., vienmēr mulstu. Katrs prātīgs cilvēks taču pats spēs izdarīt savus secinājumus pēc tam, kad būs ēdienu pagaršojis, nevis pēc tam, kad būs salasījies tās visas glumības par to, cik skaisti, garšīgi un vienreizēji neatkārtojami kāds domā, ka māk to izdarīt.
Tāpēc Kashas mājas lapā izlasītais par to, ka: "Būdams bezgalīgs savas lietas entuziasts, Deniss (Kashas šefpavārs) vienmēr ne tikai pilnveido savu kulināro šedevru garšu līdz nevainojamībai, bet arī rada oriģinālu, daudzreiz pat ekstravagantu, noformējumu", diemžēl liek skumjās novērsties, jo tas ko pamēģinājām, arī šoreiz likās tālu no nevainojamā, un starp mums runājot, teļa vaigi, kas pirmajā apmeklējumā kļuva par mūsu favorītiem un tika izmantoti kā mēraukla visiem nākamajiem apēstiem vaigiem, šoreiz mūs nepatīkami pārsteidza ne tikai ar pliekano, pat nedaudz šķebinošo garšu, bet arī paviršo noformējumu. Tā kā tā... Bet iespējams, ka mums vēl paveiksies un "kulinārais šedevrs ar nevainojamo garšu un ekstravaganto noformējumu" būs tieši Wellingtons?
Let's see!
Nu labi, štrunts ar tiem vaigiem un visu pārējo. Tātad - Wellingtons!
Pirmais, kas likās dīvaini, tas bija ātrums, ar kādu viesmīle steidzās uzliet gaļai virsū mērci. Tas notika tik ātri, ka pat nepaspēju iebilst! Rezultātā, ne tikai nevarēju baudīt ar acīm liellopa gaļas skaisto nokrāsu (ja tāda tur vispār bija), bet arī mīkla, kas neatkarīgi no tā kāda bija pirms pasniegšanas, nu bija kļuvusi slapja un nepatīkama.
Vizuāli šis smalkais ēdiens (tādam tam būtu jābūt) izskatījās kā nosperts no kopgalda. Ko līdzīgu var novērot viesnīcu restorānos pie pusdienu "Zviedru" galda, kad ēdāji cenšas sakrāmēt uz šķīvja pa druskai no visa. Ne kripatiņas no elegances un stila. Varbūt šis ir izslavētais, oriģinālais vai pat ekstravagantais noformējums? Ja tā, tad piedodiet manu primitīvo domāšanu.
Par dārzeņu kvalitāti runāt nemaz negribās, vien piebildīšu, ka kartupeļu fondants iekšā bija kā švamme, daži no dārzenīšiem bija cieti, bet grieztās pupiņas un spinātu lapas vispār likās kā no citas operas!
Bet kas tad ar pašu Wellingtonu, Jūs jautāsiet! Skaidri redzams, ka ar to ir reālas problēmas. Vispirms puskilograms kārtainās mīklas, kas lielā rullī bija aprullēta apkārt, izmēra ziņā krietni pieticīgākam, kā izrādījās, nokasot nost mērci, pavisam pelēkam, pārceptam gaļas gabaliņam. Atsevišķās vietās gaļa apsmērēta ar irdenu sēņu masu, savukārt citās vietās ar kaut kādu bezgaršīgu zaļumu smēri. Tad jau labāk ēdu buljona pīrādziņu!
Tik paviršs un nekvalitatīvs darbs. Nekādas cieņas pret produktu un protams, nekādas cieņas pret ēdāju! Un es saprotu, ka restorāns ar šādas kvalitātes ēdieniem var eksistēt tikai tad, ja klients ir ar ļoti zemu izpratni par to ko ēd, tā kā jāsaka, ka katrs saņem to ko pelnījis. Kamēr būsim gatavi ēst ko tādu, tikmēr neviens nepūlēsies realizēt dzīvē to, par ko tik daiļrunīgi sarakstījis mājas lapā!
Wellington ar kartupeļu/siera kroketēm no "Ēstmīlis un Draugi"
Nu ko lai saku?
Izjūtu milzīgu sajūsmu, prieku un gandarījumu! Visas tās sajūtas, ko ceru sagaidīt no ēdiena restorānā. Taču šoreiz tas ir savādāk. Izjūtu vēl arī milzīgu lepnumu par paveikto un mirkli, kad pārgriežot gatavo Wellingtonu uz pusēm, ieraudzīju vienmērīgas, simetriskās kārtas, skaisto gaļas krāsu un sajutu brīnišķīgo aromātu, nevar salīdzināt ne ar ko citu, līdz šim, ēšanas jomā piedzīvoto! Cik satriecoši tas bija! Un nekaunos par notraukto aizkustinājuma asaru, kad ieraugot darba rezultātu visi lēkājām ap galdu kā bērni un apsveicām viens otru ar paveikto!
Kārtainā mīkla skaisti zeltaina un kraukšķīga, sēnes kopā ar Prosciutto veido patīkamu sāļumu, bet liellopa gaļa ar sinepēm rada neatkārtojamu garšas un aromātu kombināciju.
Tiešām skaists un traki garšīgs iznākums. Un neskatoties uz to, ka internetā izlasītais par procesa sarežģītību un ieguldāmo laiku, krietni atpalika no realitātes, kad apsēdies pie galda un superīgāko cilvēku kompānijā nobaudi šo pašu rokām pagatavoto, nebaidīšos šī vārda - šedevru, jūties neizsakāmi gandarīts un laimīgs! Esmu priecīgs un pateicīgs saviem draugiem/domubiedriem, kas tomēr bija gatavi dalīt ar mani šo, kā beigās izrādījās, vienreizējo piedzīvojumu! Tas tiešām bija spēcīgi!
Drīzumā sadaļā ABC sagatavošu detalizētu foto aprakstu par šo superēdienu, lai tiem entuziastiem, kas vēlās izjust ko līdzīgu manām šodienas izjūtām būtu tāda iespēja.
Paralēli top atskaite par "36 līniju", kur raugoties jūras viļņos un aiz horizonta rietošajā saulē pārņēma savāda melanholija un nerealitātes sajūta no kuras tik ļoti negribējās šķirties.
P.S. Patiesi novēlu Jums arī izjust ko līdzīgu manām pašradītā Wellingtona izjūtām. Un ziniet, ne tikai "Red bull " ceļ spārnos.....