KASHA...., BET VAI GOURMET ???
15. novembris, 2015 pl. 19:58,
Nav komentāru
Pēdējā laikā domāju par to, kā lai pavārs pie mums kļūst atpazīstams, kas liek pavāriem nosaukt restorānu savā vārdā, kāpēc pavārs iznāk no virtuves un stājās kameru priekšā?
Vai tā ir augstprātība, uzmanības trūkums, drosme vai vienkārši, cilvēcīga vājība un vēlme, tikt atpazītam? Ne katrs pavārs var kļūt par zīmolu pats par sevi. Ne katrs var atrast publisku nišu, caur kuru sevi padarīt slavenu, vai vismaz izcelt no daudzskaitlīgās pavāru masas. Mums jau ir savi Mārtiņi - Sirmais un Rītiņš, arī Jansons, Aleksejevs, Zommers un daži citi, kas pateicoties ilgam, smagam darbam, būšanai pareizā laikā un pareizā vietā, pateicoties veiksmei un zināmai harizmai, šodien ir tur kur ir . Bet pat viņi nedrīkst ne uz mirkli apstāties pie sasniegtā un pat viņiem ir nepārtraukti jābūt uz čika, lai mēdiji nenogurtu, lai klientam neapniktu un lai melns kaķis ielu nepārskrietu!
Patiesībā, pie mums, "publiskiem" pavāriem nav no kā bīties, jo lielai daļai patērētāju pietiek vien ar to, ka šis ir bijis tādā šovā, bet šis vada tādu raidījumu, lai jau masveidā viņiem klanītos un par katru mērces triepienu uz šķīvja teiktu oh un ah!
Bet kā ir ar pārējiem? Ar tiem, kam nav gali TV, kam nav noveicies ar klases vai kursa biedriem, kas nav vēl atklājuši savu ģenialitāti, vai ar tiem, kas vienkārši ir un paliks viduvēji?
Būtībā, šim visam nav nekāda sakara ar šodienas rakstu. Vien tādas pārdomas. Domāju, ka vienkāršākais veids, kā izvairīties no sava vārda "sapačkāšanas", ir to vienkārši nepopularizēt. Jo tad pastāv iespēja nomainīt darba vietu un dzīvot tālāk.
Vai tā ir augstprātība, uzmanības trūkums, drosme vai vienkārši, cilvēcīga vājība un vēlme, tikt atpazītam? Ne katrs pavārs var kļūt par zīmolu pats par sevi. Ne katrs var atrast publisku nišu, caur kuru sevi padarīt slavenu, vai vismaz izcelt no daudzskaitlīgās pavāru masas. Mums jau ir savi Mārtiņi - Sirmais un Rītiņš, arī Jansons, Aleksejevs, Zommers un daži citi, kas pateicoties ilgam, smagam darbam, būšanai pareizā laikā un pareizā vietā, pateicoties veiksmei un zināmai harizmai, šodien ir tur kur ir . Bet pat viņi nedrīkst ne uz mirkli apstāties pie sasniegtā un pat viņiem ir nepārtraukti jābūt uz čika, lai mēdiji nenogurtu, lai klientam neapniktu un lai melns kaķis ielu nepārskrietu!
Patiesībā, pie mums, "publiskiem" pavāriem nav no kā bīties, jo lielai daļai patērētāju pietiek vien ar to, ka šis ir bijis tādā šovā, bet šis vada tādu raidījumu, lai jau masveidā viņiem klanītos un par katru mērces triepienu uz šķīvja teiktu oh un ah!
Bet kā ir ar pārējiem? Ar tiem, kam nav gali TV, kam nav noveicies ar klases vai kursa biedriem, kas nav vēl atklājuši savu ģenialitāti, vai ar tiem, kas vienkārši ir un paliks viduvēji?
Būtībā, šim visam nav nekāda sakara ar šodienas rakstu. Vien tādas pārdomas. Domāju, ka vienkāršākais veids, kā izvairīties no sava vārda "sapačkāšanas", ir to vienkārši nepopularizēt. Jo tad pastāv iespēja nomainīt darba vietu un dzīvot tālāk.
Tātad solītā paēšana "Kasha gourmet".
Izvēlējos šo vietu dēļ vārda. Ne jau pavāra vārda, bet gan vietas vārda. Tāda asprātīga, bet pretencioza valodu un idejas kombinācija. Arī mājas lapā aplūkotā ēdienkarte lika siekaloties, bet noformējums atmodināja manī Estētu ar lielo burtu!
Iepriekš rezervējot galdiņu, jeb pareizāk būtu teikt, galdu, lielā, skaļā, man ļoti tuvu cilvēku kompānijā, ieradāmies kafejnīcā. Atmosfēras, interjera, noskaņas ziņā, šī vieta kļuvusi par manu šā brīža favorītu. Galda klājums ar karafēs sagatavoto skaisto, (bet šoreiz ne īpaši garšīgo) gurķūdeni un "mana drauga" Gordona ēst gatavošanas šovs uz lielā TV ekrāna, jau padarīja manas kājas mīkstas. Ļoti gribās ēst. Nezinu, vai problēma ir tajā, ka nepasūtījām kārtās, vai, ka mūsu bija daudz, vai, ka bija vēl citi klienti? Bet gaidīt tiešām nācās ilgi, un paēst kopā gandrīz nesanāca, jo no sākuma atnesa bērniem, tad dažus pamatēdienus, tad dažas aukstās uzkodas, tad zupu un tad atkal otros. Bet laikam jau paši esam vainīgi, ka nevienojāmies kopīgā dziesmā un nepasūtījām kā nākas - uzkoda, otrais, saldais.
Liels plus ir bērnu ēdienkarte, ko turpat esošajā bērnu stūrīti var izkrāsot un vēlāk paņemt līdzi. Vienīgais, ko jāņem vērā, kad domāsiet ko pasūtīt, ir tas, ka šī, visdrīzāk, ir diezgan mazu bērnu ēdienkarte, kurā porcijas ir, maigi sakot ļoti mazas, bet cena gan ne. Piecgadīgs- septiņgadīgs, ne pārāk izsalcis jaunietis var izvēlēties kādu putriņu, uzkodiņu, padzerties, un beļģu vafeles.
Otrais ēdiens!!! no bērnu ēdienkartes-
"Maigie vistas kraukšķīši groziņā EUR 3,50
Tieši trīs ar pusi, tievas, sausas vistas strēmelītes, metāla sietiņā. Klāt burkānu (ja nekļūdos) biezenis un čupiņa ar ābolu ievārījumu (ar visām plēksnēm). Tas viss uz papīra, kas braukā pa dēlīti un pēc brīža nedaudz izmirkst un tad jau liekās, ka apēsta daļa no vārda - kasha, ar ko šis papīrs ir apdrukāts. Vai cena par šo nav, tā kā, par augstu?! Piedodiet, bet ar visu atbildību paziņoju, ka McDonaldā, nageti ir daudz garšīgāki!
"Siltās beļģu vafeles ar kļavu sītupu EUR 2,50"
Jūs nopietni!!!??? Tiešām? Trīs pusvafeles??? Varētu teikt - esam apvainojušies!
Cenšos saglabāt objektīvu attieksmi - vafele varēja būt biezāka, garša ne vairāk kā normāla. Bērns vēlējās otru porciju, bet tāds laikam bija plāns, jo uzreiz skaidrs, ka viena porcija ir domāta zīdainim.
No brokastu ēdieniem - "Biezpiena plāceņi Gourmet (tā gan nevajadzēja nosaukt) ar zemeņu ievārījumu un krējumu EUR 4,50!!"
Zemeņu ievārījuma vietā - auzu pārslas, ar ko mums, piedodiet, ir grūtības. Iespējams, ka plāceņus cepa kāds bērns, tad - cepuri nost! Bet ja nē, tad johaidī!!! Tā nevar! Trīs nožēlojama paskata, plāceņi, kas knapi turas kopā, kas garšo kā parasts biezpiens ar cukuru un gandrīz nav apcepti! Ko vēl par to lai saka? Labāk noklusēšu, lai nebūtu jācenzē...
Pie bērnu ēdieniem varu piebilst, ka var padzerties no pudelītes ar salmiņu, ~ 150-200 ml sulas (ne svaigi spiestas) pa eur 2,20, kas pārsteidz, jo kartē rakstīts EUR 2, uzkost ar "mini" picu Margaritu, tiešām ļoti maziņu pa EUR 3,50 un pagrauzt dārzeņu standziņas ar zaļo mērcīti - jā uzminējāt, ļoti nedaudz, pa EUR 2.
Bet nu, ķeramies pie lieliem ēdājiem, kas vēl joprojām neko nav sagaidījuši un turpina priecāties par kompāniju. Pirmajiem palaimējās tiem, kas bija pasūtījuši pamatēdienus (dīvaini)
" Dzeltenais risotto ar pesto grilētu vistu, mīksto sieru un gurķu - kukurūzas - bārbeļu mix EUR 8,80"
Vistiņa, pēc skata pasausa, bet izrādās sulīga un garšīga, vienīgi sāls varēja būr nedaudz vairāk. Par to mixu - bija daudz kukurūza pārējo "neizkodu". Risotto konsistence pastingra, gribētos, tomēr, nedaudz vijīgāku. Klāt siera čipsi, par ko nekas nebija rakstīts. Iespējams, ka tie pielikti, jo kāda cita sastāvdaļa iztrūkst?! Pasniegts atkal simpātiski, bet vai ar to pietiek?
"Sarkanais rissoto ar grilētu laša fileju, biešu mix, mīksto sieru un parmezāna čipsiem EUR 9,50"
Lasis pagatavots ļoti labi! Sulīgs, maigs un patīkams! Kad lasīju - biešu mix- iedomājos, ka tās būs kādā interesantā veidā pagatavotas bietītes, bet izrādījās, ka mix, lai kas tas arī nebūtu bijis, ir pievienots pie risotto, padarot to sarkanu, bet pa ceļam, pilnībā nozaudējot biešu garšu. Klāt atkal pievienota kukurūza, kas šķiet lieki un šoreiz kartē ierakstītie parmezāna čipsi. Sajūta, ka abiem ēdieniem izmantots risotto no viena katla, bet šim piespiesta biešu sula krāsai!
"Liellopa tartars ar svaigu gurķu karpačo, paipalu olu, kaperiem, sarkaniem sīpoliem, anšoviem un divu veidu pašcepto maizi EUR 8,80"
Ar ko lai sāk? Sākšu ar maizi. Saprotu, ka tā šobrīd tāda modes lieta - pašcepta maize, bet tad tai ir jābūt īpašai, nepārprotami, pašceptai, ar kādu "odziņu". Šoreiz es pat nevarētu apgalvot, ka maize ir pašcepta, tik "nekāda" tā bija. Un to nevar mainīt mēģinot to interesanti uzservēt. Nākošais, kas liek nosmīnēt - kāpēc jebko, kas sagriezts plānāk par maizi, mēģinām nosaukt par karpačo? Bet nebūsim sīkumaini un lai jau šīm dažām gurķu šķēlēm tiek šis vārds. Pats tartars varēja būt sagriezts smalkāk. Protams nav viegli notrāpīt uz zelta vidusceļa, lai gaļa nav pārmocīta, bet nav arī nesakožama, bet tam ir domāti profesionāļi, kas ar savu darbu pelna naudu (šeit domāju-pavārus) .Tātad šis, priekš manis, bija par rupju. Piedevas klasiskas-ņem un kombinē, un veido savu garšu, tikai viens vēl paliek neskaidrs - "štrunts" ar pipariem, ko pats nevari uzbērt tik un kad to vēlies, bet sāls! To gan varētu likt uz galda. Saprotu, ka pavārs baidās, ka klients "neizpurgā" viņa gara darbu ar liekām garšvielām, bet tad jāgatavo ēdiens perfekti, lai nevienam nerastos vēlēšanās kaut ko pašam piebērt, lai varētu ieēst!
"Laša tartars, ar visu to pašu, ar ko bija liellopa tartars, EUR 7,90"
Lasis sagriezts labi. Servēts uz dēlīša, kas līdzīgs akmenim, sakarā ar ko, katru reizi mēģinot lietot galda piederumus un pieskaroties ar tiem dēlītim, pār kauliem pāriet šermuļi, kā no sajūtas, kad ar nagiem velkam pa betona sienu! Kopumā ēdiens labs, bez pārsteigumiem, kas, kā mēs zinām, īstenībā ir pozitīvi! Jo lai kā mēs nedomātu, ka vēlamies, lai mūs pārsteidz, īstenībā vienkārši ceram saņemt to ko labi pazīstam un reti kad esam gatavi pārsteigumiem (vismaz uz šķīvja)
"Cepts Camembert Ola*la, kvinojas pārslu panējumā, ar pašmāju meža ogu ievārījumu EUR 6,50"
Atceros, kas pirmo reizi ēdu camembert - panētu un fritētu, kopā ar ābolu brūkleņu zapti. Veselu rituli, karsta pakusuša siera ar kraukšķīgu brīnišķīgu garoziņu kopā ar saldskābo brūkleņu..... Jā, starp citu tas bija tepat blakus, restorānā "Čemodāns" daudzus gadus atpakaļ, bet manās atmiņās redzu to tik skaidri, ka pat atceros sajūsmu, ko jutu vien ieraugot ēdienu savā priekšā!
Bet tas ir pavisam cits stāsts. Šoreiz mani sagaida trīs trīsstūrīši, labā temperatūrā, pateicoties kam, siers ir pietiekoši izkusis, vijīgs un patīkams. Klāt savārītas ogas ar nelielu rūgtuma piegaršu un kopumā esmu apmierināts (bet ne sajūsmināts vai aizgrābts) un priecājos, ka ēdiens ir bez pārsteigumiem, jo pārsteigumi, kā nospriedām iepriekš, ne vienmēr ir patīkami.
"Kasha Bouillabaisse ar lasi, jūras ķemmīti, karalisko garneli, tīģergarnelēm, mīdijām un safrāna-persiku uzlējumu EUR 9,50"
Zupiņa ēdama. Krāsa skaista. Iekšā laša gabaliņi, dažiem no kuriem, pie ādiņas palikušas zvīņas. Labi, ka tie acīmredzot bija pavēderes gabaliņi, kur zvīņas ir mazākas citādi tā varētu būt liela problēma (bet tā, tikai maza). No uzskaitītā gandrīz viss bija ielikts, neskaitot tīģergarneles, kas bija - viena, bet kā kompensācija (acīmredzot) bija pielikti pāris mazi astoņkājīši. Safrāna uzlējums gandrīz parāva uz augšu, tā kā paldies pavāram, ka atļāva man pašam izvēlēties vai es to gribu vai nē, nevis pielēja to zupai klāt, tādejādi to neatgriezeniski sabojājot (pēc manām domām). Pāri zupas podiņam, daļēji tajā iemērktas, gozējās divas milzīgas maizes baltmaizes šķēles, kas pirmkārt bija par lielu un otrkārt bija ne visai garšīgas.
Viens no mums ēda - Barojošo vistas buljonu, kas lai gan ļoti skaisti pasniegts (atvainojiet, ka nav bilde) kopā ar pupiņām, grilētu kukurūzas pusvālīti un cāļa confit uz kauliņa, bija remdens, kas krietni saplacināja prieku par skaisto ēdiena noformējumu.
"Teļa vaigs sous vide ar demi - glace mērci, zaļo griķu biezeni ar baravikām, bekonu un sīpolu marmelādi EUR 13,50"
Šīs dienas labākais ēdiens. Paveicās tam, kas to pasūtīja!
Gaļa sulīga, mīksta un ļoti garšīga! Porcijas izmērs pietiekošs. Acīmredzot pieminētā sīpolu marmelāde piešķīra gaļai superīgu saldenu piegaršu, lai gan man likās, ka garšo pēc melnajām plūmēm. Par zaļo griķu biezeni mūsu domas dalījās, bet man personīgi tā konsistence un garša atsita bērnībā nomocīto griķu putru, ko mana mamma, gatavoja uz ūdens, nevis no griķiem, bet no tādiem kā pusgriķiem un praktiski bez garšvielām. Bez tam pilnīgi nemaz nemanīju baravikas! Žēl.
"Tunča steiks ar Nicoise salātiem, pikantām kartupeļu daiviņām, olu un zaļajām pupiņām EUR 13,80"
Vispirms, nesaprotu, kāpēc ēdiena aprakstā, nepietiek ar salātu nosaukumu, bet vēl ir atsevišķi jāizceļ dažas no salātu sastāvdaļām. Tas ir tā, ka pēc nosaukuma - gaļas salāti, mēs pierakstītu - ar gaļu. Labi, tas kārtējais sīkums.
Pievērsīsimies lielāka mēroga problēmām. Tunci pasūtījām vidēji ceptu. Ieraugot lielo, plakano zivs šķēli, uzreiz bija skaidrs, ka tuncis ir beigts. Nē, protams, viņš bija beigts jau pirms kāda laika, bet tagad viņš ir otrreiz beigts, šoreiz, pateicoties nemākulīgai apstrādei. Ar tik plāniem jebkura zvēra gabaliem ir viena un tā pati problēma - tos ir ļoti viegli pārcept, kas tieši ir noticis gadījumā ar mūsu tunci. Ja termiskai apstrādei pakļauj šādu gabalu, tam burtiski ir jāstāv klāt un neatejot ne uz mirkli jāseko zivs (vai gaļas) gatavībai, pretējā gadījumā pat dažas sekundes var Jūs šķirt no fiasko!
Kā jau sapratāt, mūsu tuncis bijā pārcepts, sauss, stiegrains un pēc konsistences atgādināja gaļu, nevis bija maigs, rozā, sulīgs un garšoja pēc tunča.
Diemžēl, šoreiz tā bija tikai pusbēda, jo kas slikts bija atgadījies arī ar salātiem. Pavirši sagriezts, vietām sadzeltējis kaut kāds salāts (kīnas vai ledus), solītās pākšu pupas, pāris kartupeļa daivas ar pikantu mizu, vārīta vistas ola, tomāts un diezgan nepatīkama mērce, kas ēdienu padarīja, ja tā var izteikties, vēl nebaudāmāku! Vēl jāpiemin pa tunci izmētātās anšovu filejas, kas it kā cenšas paglābt tunci no kauna to piesedzot! Žēl, ka par sliktu ēdienu ir daudz vairāk ko teikt nekā par labu.
Bija lasīts, ka šī vieta ir īpaša ar savām kūkām, tāpēc nobeigumā izvēle krita uz
Silto drupačkūku ar vaniļas mērci EUR 5,50
Kad izvēlos kūku, vispirms jau asociēju to ar formu, tad ar saturu un garšu. Katrā ziņā pasūtot drupačkūku, iedomājos kādu kūkas gabalu, vai vismaz plātsmaizi ar āboliem, bumbieriem, persikiem vai plūmēm, ar drumstalām un maigu vaniļas mērci. Bet realitātē saņēmu pusšķidru masu ar tādām kā izmirkušas maizes drupačām iekšā, ar dažiem ābola vai bumbiera gabaliņiem (par to tā arī nevienojāmies) iepildītu karstumizturīgajā trauciņā un pārbērtu ar pūdercukuru un kaltētām ogām.
OHO! Tā tik ir kūka par piecīti!
Lai nu kā viss nebūtu iegrozījies, atmosfēra un telpa šķita patīkama vēl joprojām, lai gan jāpiebilst, ka tur valdīja diezgan liels bezgaiss un izejot uz iela izjutu atvieglojumu par to, ka viss ir beidzies un vairs nebūs vilšanos.
Pēc šīm pusdienām pār mani nāca sava veida atklāsme - galvenā problēma ir tas, ka šefpavārs ikdienā par maz laika velta lai apmācītu, kontrolētu un vienkārši būtu klāt, lai ar savu pieredzi, zināšanām un uztrenēto "čuju" varētu vajadzīgajā brīdī izglābt tunci, biezpiena plāceņus vai risotto. Tā ir daudzu restorānu problēma, jo šefs izdomā ēdienkarti, viņa vārds tiek iekļauts dažādos publiski pieejamos restorānu reģistros un restorāns tiek sasaistīts ar viņa vārdu, kā zināmu kvalitātes garantu, bet klients tādā veidā būtībā tiek maldināts, jo pie plīts patiesībā stāv kāds sabijies, bet varbūt nepamatoti esošs augstās domās par sevi (kas ir vēl sliktāk) sasvīdis puisis (vai meitene), kas trīcošām rokām mēģina realizēt dzīvē šefa "bezgala patiesās, un ar dabīgu raksturu apveltītās ēdienu receptes" (tas no Kashas mājas lapas) . Un mani nepārliecina daudzie gadi, ko kāds ir pavadījis barojot sportistus dažādās sacensībās un nez no kurienes, Rīgā uzradušies daudzie pavāri, kas izrādās daudzus gadus ir strādājuši pat Michelin restorānos! Pat neuzdrošinos precizēt, kādā amatā!
Jo ēdienu kvalitāte ne par ko tādu neliecina. Un tas ir žēl, jo šķiet, ka mūs atkal pataisa par tiem, kas mēs nevēlamies būt.
Tā kā meklēsim tālāk un cerēsim, ka atradīsim.
P.S. Pavisam par ko citu. Cik tomēr primitīvi ir nosaukt pavārgrāmatu, atvainojos, recepšu grāmatu - "Laiks gatavot".
Izvēlējos šo vietu dēļ vārda. Ne jau pavāra vārda, bet gan vietas vārda. Tāda asprātīga, bet pretencioza valodu un idejas kombinācija. Arī mājas lapā aplūkotā ēdienkarte lika siekaloties, bet noformējums atmodināja manī Estētu ar lielo burtu!
Iepriekš rezervējot galdiņu, jeb pareizāk būtu teikt, galdu, lielā, skaļā, man ļoti tuvu cilvēku kompānijā, ieradāmies kafejnīcā. Atmosfēras, interjera, noskaņas ziņā, šī vieta kļuvusi par manu šā brīža favorītu. Galda klājums ar karafēs sagatavoto skaisto, (bet šoreiz ne īpaši garšīgo) gurķūdeni un "mana drauga" Gordona ēst gatavošanas šovs uz lielā TV ekrāna, jau padarīja manas kājas mīkstas. Ļoti gribās ēst. Nezinu, vai problēma ir tajā, ka nepasūtījām kārtās, vai, ka mūsu bija daudz, vai, ka bija vēl citi klienti? Bet gaidīt tiešām nācās ilgi, un paēst kopā gandrīz nesanāca, jo no sākuma atnesa bērniem, tad dažus pamatēdienus, tad dažas aukstās uzkodas, tad zupu un tad atkal otros. Bet laikam jau paši esam vainīgi, ka nevienojāmies kopīgā dziesmā un nepasūtījām kā nākas - uzkoda, otrais, saldais.
Liels plus ir bērnu ēdienkarte, ko turpat esošajā bērnu stūrīti var izkrāsot un vēlāk paņemt līdzi. Vienīgais, ko jāņem vērā, kad domāsiet ko pasūtīt, ir tas, ka šī, visdrīzāk, ir diezgan mazu bērnu ēdienkarte, kurā porcijas ir, maigi sakot ļoti mazas, bet cena gan ne. Piecgadīgs- septiņgadīgs, ne pārāk izsalcis jaunietis var izvēlēties kādu putriņu, uzkodiņu, padzerties, un beļģu vafeles.
Otrais ēdiens!!! no bērnu ēdienkartes-
"Maigie vistas kraukšķīši groziņā EUR 3,50
Tieši trīs ar pusi, tievas, sausas vistas strēmelītes, metāla sietiņā. Klāt burkānu (ja nekļūdos) biezenis un čupiņa ar ābolu ievārījumu (ar visām plēksnēm). Tas viss uz papīra, kas braukā pa dēlīti un pēc brīža nedaudz izmirkst un tad jau liekās, ka apēsta daļa no vārda - kasha, ar ko šis papīrs ir apdrukāts. Vai cena par šo nav, tā kā, par augstu?! Piedodiet, bet ar visu atbildību paziņoju, ka McDonaldā, nageti ir daudz garšīgāki!
"Siltās beļģu vafeles ar kļavu sītupu EUR 2,50"
Jūs nopietni!!!??? Tiešām? Trīs pusvafeles??? Varētu teikt - esam apvainojušies!
Cenšos saglabāt objektīvu attieksmi - vafele varēja būt biezāka, garša ne vairāk kā normāla. Bērns vēlējās otru porciju, bet tāds laikam bija plāns, jo uzreiz skaidrs, ka viena porcija ir domāta zīdainim.
No brokastu ēdieniem - "Biezpiena plāceņi Gourmet (tā gan nevajadzēja nosaukt) ar zemeņu ievārījumu un krējumu EUR 4,50!!"
Zemeņu ievārījuma vietā - auzu pārslas, ar ko mums, piedodiet, ir grūtības. Iespējams, ka plāceņus cepa kāds bērns, tad - cepuri nost! Bet ja nē, tad johaidī!!! Tā nevar! Trīs nožēlojama paskata, plāceņi, kas knapi turas kopā, kas garšo kā parasts biezpiens ar cukuru un gandrīz nav apcepti! Ko vēl par to lai saka? Labāk noklusēšu, lai nebūtu jācenzē...
Pie bērnu ēdieniem varu piebilst, ka var padzerties no pudelītes ar salmiņu, ~ 150-200 ml sulas (ne svaigi spiestas) pa eur 2,20, kas pārsteidz, jo kartē rakstīts EUR 2, uzkost ar "mini" picu Margaritu, tiešām ļoti maziņu pa EUR 3,50 un pagrauzt dārzeņu standziņas ar zaļo mērcīti - jā uzminējāt, ļoti nedaudz, pa EUR 2.
Bet nu, ķeramies pie lieliem ēdājiem, kas vēl joprojām neko nav sagaidījuši un turpina priecāties par kompāniju. Pirmajiem palaimējās tiem, kas bija pasūtījuši pamatēdienus (dīvaini)
" Dzeltenais risotto ar pesto grilētu vistu, mīksto sieru un gurķu - kukurūzas - bārbeļu mix EUR 8,80"
Vistiņa, pēc skata pasausa, bet izrādās sulīga un garšīga, vienīgi sāls varēja būr nedaudz vairāk. Par to mixu - bija daudz kukurūza pārējo "neizkodu". Risotto konsistence pastingra, gribētos, tomēr, nedaudz vijīgāku. Klāt siera čipsi, par ko nekas nebija rakstīts. Iespējams, ka tie pielikti, jo kāda cita sastāvdaļa iztrūkst?! Pasniegts atkal simpātiski, bet vai ar to pietiek?
"Sarkanais rissoto ar grilētu laša fileju, biešu mix, mīksto sieru un parmezāna čipsiem EUR 9,50"
Lasis pagatavots ļoti labi! Sulīgs, maigs un patīkams! Kad lasīju - biešu mix- iedomājos, ka tās būs kādā interesantā veidā pagatavotas bietītes, bet izrādījās, ka mix, lai kas tas arī nebūtu bijis, ir pievienots pie risotto, padarot to sarkanu, bet pa ceļam, pilnībā nozaudējot biešu garšu. Klāt atkal pievienota kukurūza, kas šķiet lieki un šoreiz kartē ierakstītie parmezāna čipsi. Sajūta, ka abiem ēdieniem izmantots risotto no viena katla, bet šim piespiesta biešu sula krāsai!
"Liellopa tartars ar svaigu gurķu karpačo, paipalu olu, kaperiem, sarkaniem sīpoliem, anšoviem un divu veidu pašcepto maizi EUR 8,80"
Ar ko lai sāk? Sākšu ar maizi. Saprotu, ka tā šobrīd tāda modes lieta - pašcepta maize, bet tad tai ir jābūt īpašai, nepārprotami, pašceptai, ar kādu "odziņu". Šoreiz es pat nevarētu apgalvot, ka maize ir pašcepta, tik "nekāda" tā bija. Un to nevar mainīt mēģinot to interesanti uzservēt. Nākošais, kas liek nosmīnēt - kāpēc jebko, kas sagriezts plānāk par maizi, mēģinām nosaukt par karpačo? Bet nebūsim sīkumaini un lai jau šīm dažām gurķu šķēlēm tiek šis vārds. Pats tartars varēja būt sagriezts smalkāk. Protams nav viegli notrāpīt uz zelta vidusceļa, lai gaļa nav pārmocīta, bet nav arī nesakožama, bet tam ir domāti profesionāļi, kas ar savu darbu pelna naudu (šeit domāju-pavārus) .Tātad šis, priekš manis, bija par rupju. Piedevas klasiskas-ņem un kombinē, un veido savu garšu, tikai viens vēl paliek neskaidrs - "štrunts" ar pipariem, ko pats nevari uzbērt tik un kad to vēlies, bet sāls! To gan varētu likt uz galda. Saprotu, ka pavārs baidās, ka klients "neizpurgā" viņa gara darbu ar liekām garšvielām, bet tad jāgatavo ēdiens perfekti, lai nevienam nerastos vēlēšanās kaut ko pašam piebērt, lai varētu ieēst!
"Laša tartars, ar visu to pašu, ar ko bija liellopa tartars, EUR 7,90"
Lasis sagriezts labi. Servēts uz dēlīša, kas līdzīgs akmenim, sakarā ar ko, katru reizi mēģinot lietot galda piederumus un pieskaroties ar tiem dēlītim, pār kauliem pāriet šermuļi, kā no sajūtas, kad ar nagiem velkam pa betona sienu! Kopumā ēdiens labs, bez pārsteigumiem, kas, kā mēs zinām, īstenībā ir pozitīvi! Jo lai kā mēs nedomātu, ka vēlamies, lai mūs pārsteidz, īstenībā vienkārši ceram saņemt to ko labi pazīstam un reti kad esam gatavi pārsteigumiem (vismaz uz šķīvja)
"Cepts Camembert Ola*la, kvinojas pārslu panējumā, ar pašmāju meža ogu ievārījumu EUR 6,50"
Atceros, kas pirmo reizi ēdu camembert - panētu un fritētu, kopā ar ābolu brūkleņu zapti. Veselu rituli, karsta pakusuša siera ar kraukšķīgu brīnišķīgu garoziņu kopā ar saldskābo brūkleņu..... Jā, starp citu tas bija tepat blakus, restorānā "Čemodāns" daudzus gadus atpakaļ, bet manās atmiņās redzu to tik skaidri, ka pat atceros sajūsmu, ko jutu vien ieraugot ēdienu savā priekšā!
Bet tas ir pavisam cits stāsts. Šoreiz mani sagaida trīs trīsstūrīši, labā temperatūrā, pateicoties kam, siers ir pietiekoši izkusis, vijīgs un patīkams. Klāt savārītas ogas ar nelielu rūgtuma piegaršu un kopumā esmu apmierināts (bet ne sajūsmināts vai aizgrābts) un priecājos, ka ēdiens ir bez pārsteigumiem, jo pārsteigumi, kā nospriedām iepriekš, ne vienmēr ir patīkami.
"Kasha Bouillabaisse ar lasi, jūras ķemmīti, karalisko garneli, tīģergarnelēm, mīdijām un safrāna-persiku uzlējumu EUR 9,50"
Zupiņa ēdama. Krāsa skaista. Iekšā laša gabaliņi, dažiem no kuriem, pie ādiņas palikušas zvīņas. Labi, ka tie acīmredzot bija pavēderes gabaliņi, kur zvīņas ir mazākas citādi tā varētu būt liela problēma (bet tā, tikai maza). No uzskaitītā gandrīz viss bija ielikts, neskaitot tīģergarneles, kas bija - viena, bet kā kompensācija (acīmredzot) bija pielikti pāris mazi astoņkājīši. Safrāna uzlējums gandrīz parāva uz augšu, tā kā paldies pavāram, ka atļāva man pašam izvēlēties vai es to gribu vai nē, nevis pielēja to zupai klāt, tādejādi to neatgriezeniski sabojājot (pēc manām domām). Pāri zupas podiņam, daļēji tajā iemērktas, gozējās divas milzīgas maizes baltmaizes šķēles, kas pirmkārt bija par lielu un otrkārt bija ne visai garšīgas.
Viens no mums ēda - Barojošo vistas buljonu, kas lai gan ļoti skaisti pasniegts (atvainojiet, ka nav bilde) kopā ar pupiņām, grilētu kukurūzas pusvālīti un cāļa confit uz kauliņa, bija remdens, kas krietni saplacināja prieku par skaisto ēdiena noformējumu.
"Teļa vaigs sous vide ar demi - glace mērci, zaļo griķu biezeni ar baravikām, bekonu un sīpolu marmelādi EUR 13,50"
Šīs dienas labākais ēdiens. Paveicās tam, kas to pasūtīja!
Gaļa sulīga, mīksta un ļoti garšīga! Porcijas izmērs pietiekošs. Acīmredzot pieminētā sīpolu marmelāde piešķīra gaļai superīgu saldenu piegaršu, lai gan man likās, ka garšo pēc melnajām plūmēm. Par zaļo griķu biezeni mūsu domas dalījās, bet man personīgi tā konsistence un garša atsita bērnībā nomocīto griķu putru, ko mana mamma, gatavoja uz ūdens, nevis no griķiem, bet no tādiem kā pusgriķiem un praktiski bez garšvielām. Bez tam pilnīgi nemaz nemanīju baravikas! Žēl.
"Tunča steiks ar Nicoise salātiem, pikantām kartupeļu daiviņām, olu un zaļajām pupiņām EUR 13,80"
Vispirms, nesaprotu, kāpēc ēdiena aprakstā, nepietiek ar salātu nosaukumu, bet vēl ir atsevišķi jāizceļ dažas no salātu sastāvdaļām. Tas ir tā, ka pēc nosaukuma - gaļas salāti, mēs pierakstītu - ar gaļu. Labi, tas kārtējais sīkums.
Pievērsīsimies lielāka mēroga problēmām. Tunci pasūtījām vidēji ceptu. Ieraugot lielo, plakano zivs šķēli, uzreiz bija skaidrs, ka tuncis ir beigts. Nē, protams, viņš bija beigts jau pirms kāda laika, bet tagad viņš ir otrreiz beigts, šoreiz, pateicoties nemākulīgai apstrādei. Ar tik plāniem jebkura zvēra gabaliem ir viena un tā pati problēma - tos ir ļoti viegli pārcept, kas tieši ir noticis gadījumā ar mūsu tunci. Ja termiskai apstrādei pakļauj šādu gabalu, tam burtiski ir jāstāv klāt un neatejot ne uz mirkli jāseko zivs (vai gaļas) gatavībai, pretējā gadījumā pat dažas sekundes var Jūs šķirt no fiasko!
Kā jau sapratāt, mūsu tuncis bijā pārcepts, sauss, stiegrains un pēc konsistences atgādināja gaļu, nevis bija maigs, rozā, sulīgs un garšoja pēc tunča.
Diemžēl, šoreiz tā bija tikai pusbēda, jo kas slikts bija atgadījies arī ar salātiem. Pavirši sagriezts, vietām sadzeltējis kaut kāds salāts (kīnas vai ledus), solītās pākšu pupas, pāris kartupeļa daivas ar pikantu mizu, vārīta vistas ola, tomāts un diezgan nepatīkama mērce, kas ēdienu padarīja, ja tā var izteikties, vēl nebaudāmāku! Vēl jāpiemin pa tunci izmētātās anšovu filejas, kas it kā cenšas paglābt tunci no kauna to piesedzot! Žēl, ka par sliktu ēdienu ir daudz vairāk ko teikt nekā par labu.
Bija lasīts, ka šī vieta ir īpaša ar savām kūkām, tāpēc nobeigumā izvēle krita uz
Silto drupačkūku ar vaniļas mērci EUR 5,50
Kad izvēlos kūku, vispirms jau asociēju to ar formu, tad ar saturu un garšu. Katrā ziņā pasūtot drupačkūku, iedomājos kādu kūkas gabalu, vai vismaz plātsmaizi ar āboliem, bumbieriem, persikiem vai plūmēm, ar drumstalām un maigu vaniļas mērci. Bet realitātē saņēmu pusšķidru masu ar tādām kā izmirkušas maizes drupačām iekšā, ar dažiem ābola vai bumbiera gabaliņiem (par to tā arī nevienojāmies) iepildītu karstumizturīgajā trauciņā un pārbērtu ar pūdercukuru un kaltētām ogām.
OHO! Tā tik ir kūka par piecīti!
Lai nu kā viss nebūtu iegrozījies, atmosfēra un telpa šķita patīkama vēl joprojām, lai gan jāpiebilst, ka tur valdīja diezgan liels bezgaiss un izejot uz iela izjutu atvieglojumu par to, ka viss ir beidzies un vairs nebūs vilšanos.
Pēc šīm pusdienām pār mani nāca sava veida atklāsme - galvenā problēma ir tas, ka šefpavārs ikdienā par maz laika velta lai apmācītu, kontrolētu un vienkārši būtu klāt, lai ar savu pieredzi, zināšanām un uztrenēto "čuju" varētu vajadzīgajā brīdī izglābt tunci, biezpiena plāceņus vai risotto. Tā ir daudzu restorānu problēma, jo šefs izdomā ēdienkarti, viņa vārds tiek iekļauts dažādos publiski pieejamos restorānu reģistros un restorāns tiek sasaistīts ar viņa vārdu, kā zināmu kvalitātes garantu, bet klients tādā veidā būtībā tiek maldināts, jo pie plīts patiesībā stāv kāds sabijies, bet varbūt nepamatoti esošs augstās domās par sevi (kas ir vēl sliktāk) sasvīdis puisis (vai meitene), kas trīcošām rokām mēģina realizēt dzīvē šefa "bezgala patiesās, un ar dabīgu raksturu apveltītās ēdienu receptes" (tas no Kashas mājas lapas) . Un mani nepārliecina daudzie gadi, ko kāds ir pavadījis barojot sportistus dažādās sacensībās un nez no kurienes, Rīgā uzradušies daudzie pavāri, kas izrādās daudzus gadus ir strādājuši pat Michelin restorānos! Pat neuzdrošinos precizēt, kādā amatā!
Jo ēdienu kvalitāte ne par ko tādu neliecina. Un tas ir žēl, jo šķiet, ka mūs atkal pataisa par tiem, kas mēs nevēlamies būt.
Tā kā meklēsim tālāk un cerēsim, ka atradīsim.
P.S. Pavisam par ko citu. Cik tomēr primitīvi ir nosaukt pavārgrāmatu, atvainojos, recepšu grāmatu - "Laiks gatavot".