URBĀNĀ "FERMA", JEB PSEIDOSMALKO LOPIŅU APLOKS.
Pavērojot mūsu sabiedriskās ēdināšanas nozares tā teikt, glaunāko galu, izkristalizējās vairākas tendences. Vispirms jau jauni restorāni, kā Jūs paši jau būsiet pamanījuši, veras vaļā un veras ciet tādā intensitātē, ka neviens pat tam vairs nespēj izsekot. Vietējās prominences vien spēj apmierināt januļus ar savu klātbūtni vairāk vai mazāk pompozajos atklāšanas svētkos, kad tie jau ir aizvērušies un aizmirsti, bet to vietā rodas jauni un atkal cikls atkārtojās - "slavenības" biezā slānī atnāk uz bezmaksas furšetiņu, pafotogrāfējās uz jaunatklātā interjera fona, izliekas par jaunizceptā restorāna īpašnieku tuviem draugiem, talanta cienītājiem, vai vismaz ēdiena mīlētājiem, tādā veidā jaunā restorāna saimniekiem liekot domāt, ka šī draudzība būs uz mūžu un šo zināmo ļaužu atbalsts, biežu pusdienu, vakariņu, branču, dzerstiņu un citu apmeklējumu veidā tiem jau ir nodrošināts.
Iedomājos, cik liels ir šo kulināro censoņu pārsteigums, kad sākās skarbā realitāte ar darbinieku trūkumu un esošo zemo profesionālo līmeni, ar kvalitatīvo produktu cenām un atskārsmi, ka jebkurš svaigs produkts bojājās ļoti ātri, bet lai nodrošinātu ar produktiem visu smalki sadzejoto ēdienkarti, ar solījumiem kādreiz atkal atnākt, vai pateicību par bezmaksas uzkodām un burbuļūdeni atklāšanas vakarā ir par maz!
Un šeit jau jāsāk uzmanīties. Visiem taču ir skaidrs, ka viens pats, pat viskrutākais šefs, bez atbilstoši apmācītas, motivētas un lojālas komandas nespēs pacelt nevienu restorānu, pat ne kafejnīcu vai bistro. Un iespējams, ka tieši šī ir mūsu restorānu lielākā problēma - kad pavārs kļūst par šefu, viņš sāk justies kā kings. Viņš aizmirst par savu pamat uzdevumu - veidot, ģenerēt, pārsteigt, kontrolēt un darīt visu pārējo, lai viņa izlolotais ēstūzis noturētu latiņu un neaptraipīti viņa paša vārdu.
Pēdējā laikā novērojama tāda kā šefu migrācija. Paliek grūti izsekot - vēl vakar viņš bija Kaļķu vārtos, bet šodien jau Entresol, vakar Elements bet šodien jau Equus, vakar Le Dome, bet šodien jau RSS un tā paspārnē esošā Ferma, par ko arī taisos šoreiz pastāstīt.
Tātad Māra Astiča lolojums par ko jau daudz un visai augstos toņos ir runāts un rakstīts. Tieši uzsvērtā pozitīvā tēla pasniegšana, bija tas, kas neļāva visam akli noticēt, bet skubināja pašam doties un pārliecināt manu skeptiķa pusi, ka viss dzirdētais nav vien reklāmas kampaņa un PR triks, bet, ka tam visam pamātā tiešām ir kvalitāte, svaigums, aizrautība un izcila garšas, formas, aromāta un tekstūras kombinācija.
Tie, kas mani jau ir iepazinuši saprot, ka diferambas dziedu visai reti, lai gan sev pašam par pārsteigumu, dažreiz gadās. Diemžēl arī šī reize nav izņēmums un atklāti sakot izjutu vilšanos kā bērns, kas gaidītās dzimšanas dienas dāvanas vietā saņem jaunu rūtainu pidžamu.
Kad esam pačalojuši par šo un par to, tomēr jāķeras klāt ēdienam, un jāatzīst, ka šoreiz to izdarīt ir grūtāk kā citās reizēs. Iespējams, ka vienkārši esmu noguris no realitātes, un lai gan, kā būsiet jau droši vien novērojuši, negatīvās vārsmas man padodas krietni labāk par rožainajām, kuņģis, dvēsele un parāts tomēr ilgojās pēc dzīrēm, gastronomiskās laimes un sprādziena smadzenēs!
Latvijas briežgaļas tartars ar sinepju mērci, kaperiem un saldskābmaizes grauzdiņiem EUR 8,90
Briedītis tīri baudāms. Manai gaumei sagriezts nedaudz par rupju, bet gaļas garša cienījama. Pavītušas rukolas lapas bez jebkādas mērces likās kā pārpratums. Meklēju sinepju mērci, bet tā arī neatradu un nekas arī neliecināja par to, ka tā būtu iemaisīta pašā tartarā. Par saldskābmaizes grauzdiņiem nosauktā caurspīdīgā sausmaizītes šķēle un gurķa rullītis izskatījās, it kā to būtu sagatavojis blakus esošās RSS pirmā kursa audzēknis, nu nē, arī viss pārējai iespējams bija viņa roku darbs, bet ja paipalu oliņu vārīja tas pats cilvēks, kas taisīja visu pārējo ēdienu, tad var teikt, ka ne viss vēl ir zaudēts un kārtīgi izskolojoties, šis puisis vai meitene vēl kaut ko sasniegs, bet pagaidām uzskatu, ka šāda kvalitāte un jāsaka - zemais domas lidojums uz šķīvja vairāk iederas profenes ēdnīcā, nevis augstas klases restorānā ar ambīcijām.
Lēni gatavota lauku pīles krūtiņa ar melnsakni, cidonijām un meža sēņu sacepumu EUR 15,60
Arī šeit nāksies vairāk parunāt par to kā nav nevis par to, kas ir. Tas jau kļuvis par mūsu restorānu paradumu, neuzlikt uz šķīvja visu, kas paredzēts ēdienkartē. Nezinu, vai tādā veidā mūs vienkārši āzē, jo uzskata par pārāk aprobežotiem un nespējīgiem ko saprast, vai vienkārši virtuvē darbojās padomju laika ieradums - daļu produktu ielikt somā, kā rezultātā šis un tas regulāri aptrūkstas.
Vai tad kāds vispār pamanīs, ka uz šķīvja nav cidonijas, bet ka meža sēņu sacepuma vietā tur ir kartupeļu sacepums, starp kura kārtām, ja kārtīgi ar dakšu parakņājās var ieraudzīt arī kādas knapas sēnes mikroskopisku gabaliņu, ja visas pūles tiks pieliktas mēģinot sakošļāt un pēc tam, citiem nemanot izspļaut gumijotās pīles nesakošļājamo gaļu. Ko lai saka?
Dienas loms no Latvijas ūdeņiem, pasniegts ar garšsakņu krēmu, jaunajiem dārzeņiem un baltvīna mērci EUR 15,60 (šoreiz zandarts un sīga)
Paši varat izvēlēties kurš ir kurš, jo abi dienas lomi vizuāli maz atšķiras, ko nevarētu teikt par zivju garšu un saturu. Šajā duelī reāli uzvarēja zandarts, ko viennozīmīgi varēja nosaukt par šīs maltītes veiksmīgāko ēdienu. Sulīgs, maigu garšu, ādiņu, kas bija patīkamāka nekā vairumam līdz šim mēģināto zivju, jo tā bija apcepta. Pieķeru sevi pie domas, ka mani spēj iepriecināt jau tas vien, ka zivī nav asaku vai, ka uz ādas nav zvīņas. Vai nav skumji?
Kas attiecās uz pārējo ēdienā salikto, tad remdeni dažādu krāsu un šķidrības pakāpju smērējumi uz šķīvja jau sen nespēj pārsteigt, kur nu vēl pozitīvi, un sāku jau ilgoties pēc saprotamiem, karstiem, vārītiem kartupeļiem vai ceptiem dārzeņiem bez navarotiem.
Siltais melleņu pīrāgs ar medus krēmu un riekstu cepumiem EUR 5,60
Pat nezinu ar ko sākt! Laikam jāsāk ar izmēru. Lai saprastu par ko iet runa, atliek vien apskatīties uz blakus esošām mellenēm un aptuveni piemest, ka platumā šis "pīrāgs" ir kā divas mellenes, bet garumā.....apmēram kā desmit ogas. Un neskatoties uz to, ka šīs ir dārza mellenes, katram ir skaidrs, ka par "pīrāgu" šo knapo gabaliņu nosaukt ir pagrūti.
Izskats kā niecīgam, plānam, nedaudz ķepīgam batoniņam vai muslim, bet garša blāva, bez akcenta, bez nianses, bez nekā aiz kā varētu aizķerties. Par riekstu cepumiem nosauktais bezformīgais veidojums neko neglābj, tā kā apēdu odziņas, nedaudz noskurinājos no drēgnuma un sāku štukot, ko varētu ieēst atbraucot mājās, lai uzdzejotu sev uz nakti kaut nelielu sāta sajūtu.
Piebildīšu vēl, ka sajūta sēžot šī restorāna terasē bija kretīniska, jāsēž gandrīz ielas malā, bet mašīnu kustība šeit ir vairāk kā intensīva. Rezultātā reāls, gandrīz nepārtraukts troksnis un izplūdes gāzes rada ne to foršāko sajūtu.
Un laikam jāsaka paldies mūsu viesmīlim, kas atturēja mūs pamēģināt mūsu pirmo izvēlēto ēdienu, dziļdomīgi sakot, ka neiesaka.... Pat bail paliek domājot par to, kas īsti ar to nebija kārtība, ja reiz viss pārējais skaitījās labs esam.
Nu jāsaka, ka tāds, ne visai, piedzīvojums sanāca, bet tāda ir realitāte. Priecājos, ja kādam gāja labāk, tomēr neesmu drošs, ka par ēdienu būtu pareizi teikt - cik cilvēku, tik viedokļu, bet ja nu kādam tomēr iet pie sirds sīksta pīle, vēsi biezeņi, mikroskopiski, bezgaršīgi pīrāgi, tad droši....
Vēl gribēju uzteikt par centību un degsmi tos, kas uzmeistaroja savus Welingtonus un atsūtīja foto par šo procesu. Arī par tam sekojušo diskusiju un domu apmaiņu.
Un neaizmirstiet, ka Rīgas restorānu nedēļa ir klāt ar savu rudens piedāvājumu par ko parunāsim jau tuvākajā laikā.
P.S. Un ziniet, kas mani reāli iepriecināja? Ka tā arī nebiju aizgājis līdz KFC!!!