RESTORĀNU NEDĒĻA VĪNA STUDIJĀ, MIO UN EPILOGĀ.
Jau kuru dienu truli sēžu pie datora un mēģinu apkopot savus iespaidus par pavasara Rīgas restorānu nedēļu. Patiešām šobrīd neapskaužu ne pats sevi, ne arī visus citus, kas dažādu apstākļu spiesti šajā karstumā dara ko vairāk par laisku zvilnēšanu kādā ēnainā, svaigas vēja plūsmas ieskautā dabas nostūrī, kāda vēsa un atspirdzinoša dzēriena baudīšanu vai grimšanu mazliet eiforiskā snaudā, sapņojot par to, kas nu kuram tāds neaizsniedzamāks. Visa šī iespaidā man atmiņā uzausa kadrs no padomju filmas "Baltā tuksneša saule"... Nu, tās - ar tuksnesi un sauli...
Tātad kas jauns restorānu nedēļas lauciņā?
Vispirms jau pieaudzis dalībnieku skaits un, līdzās jau pierastajiem šī pasākuma dalībniekiem, var ieraudzīt pa kādam jaunpienācējam. Vai nu citi arī sapratuši, ka ar salīdzinoši maziem līdzekļiem ir iespēja spodrināt savu atpazīstamību, un ir gatavi pat upurēt savu virtuvi šim visam un servēt tikai restorāna nedēļas piedāvājumu, pilnībā liedzot iespēju noprovēt, ko sirds un vēders kāro no regulārās kartes (kas, manuprāt, ir pilnīgi nenormāli), vai arī tas vienkārši ir izmisums un cerība dabūt pie sevis vismaz tos, kas restorānu nedēļu izmanto kā savu vienīgo restorānu apmeklējumu reizi gadā, jo netaisās ēšanai ārpus mājas atvēlēt vairāk līdzekļu, nekā tas nepieciešams šoreiz.
Diemžēl jāatzīst, ka dažos restorānos attieksme pret šī pasākuma klientu ir tieši tāda - kā pret kādu nošņurkušu, nelabi smakojošu večuku, kas labāk ātrāk lai iet prom... Piemēram, Vīna studijas restorāna viesmīļi vien ir ko vērti! Ar tādu snobisku attieksmi, it kā restorāns, kā minimums, piederētu viņiem tie slāj pa zāli, uzmanīdamies, lai ar degunu neaizķertu griestus un tad man rodas gļuks, ka it kā dzirdu viņu nopūtu katru reizi, kad viņi tiek uzrunāti un aicināti nolaisties atpakaļ uz zemes, kur pie galdiņiem sēž restorāna viesi un pacietīgi gaida nākamo ēdiena kārtu. Man likās, ka šādi laiki jau ir pagātne, bet acīmredzot nē. Un piedodiet, ka nedzeru vīnu un nevēlos neko vairāk kā vien Rīgas restorāna nedēļas lēto piedāvājumu! Un piedodiet, ka pēc ēdiena apēšanas vēlos vēl mazu brītiņu pasēdēt un papļāpāt ar galda biedriem, nevis skriet prom, lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku klientu rotāciju...
Bet, protams, ka tā nav visur. Ir arī restorāni, kur māk radīt gaidīšanas, mīlēšanas un cieņas ilūziju. Kur klientu apčubina (nu, ne jau tiešā veidā, pasarg dies`), neliekot tam justies pilnīgi debilam, kur pastāsta par ēdienu, sastāvdaļām un visu citu, kas tevi interesē, ar jauku, sirsnīgu un pozitīvu attieksmi, nevis kā mazam, kaitinošam bērnam, kas nerubī fišku!
Ne bez nolūka izvēlējos apmeklēt tieši šīs trīs vietas. "Mio" un "Vīna studijā" jau biju ciemojies, bet ar dažādām sekmēm, savukārt Epilogs intriģēja ar "Zommera pirkstu", jeb kā izlasīju Dining.LV, ka Zommera kunga (labo garšu meistara) slava šajā sakarā skrien pa priekšu... kas manā gadījumā nozīmēja ko neviennozīmīgu, jo iepriekšējā tikšanās reizē, kas notika apmeklējot "Entresol", izbaudīju tik radikāli pretējas izjūtas - no, ak Dievs, cik īpaši, līdz ak, Dievs, nu, kas par ***, ka nevarētu pat viennozīmīgi novērtēt savas sajūtas par šito visu. Tā kā sapratu, ka restorānu nedēļa būtu pietiekami neitrāls, bet tai pašā laikā arī pietiekami pamācošs pasākums, lai spertu pirmo soli. Nu, tad sākam...
"EPILOGUE"
Uzkoda
Pašcepta sēklu brioša sendvičs ar Straupes biezpiena un kartupeļu sieru, mazsālītu zeltainās jūraskarūsas fileju, paipalu olu, dārzeņiem un zaļajiem lociņiem
Nebaidos kļūt sentimentāls, bet šis ēdiens man atsauca atmiņā bērnību. Konkrētāk - brīdi, kad brīvprātīgi piespiedu kārtā nācās kārtot savas atvilktnes! Tā sajūta, kad sāc pārcilāt sen neredzētas, jau mazliet piemirstas lietiņas - salauztu koka nazīti, nopulētu stikla gabaliņu vai lidot nespējīgu papīra lidmašīnu. Tā foršā sajūta, kad nezini kas konkrēti, bet kaut kas tur noteikti būs. Tieši to pašu izjutu par šo maizi - sendviču, piedodiet.
No skata tāda krāsaina un priecīga, un tik daudzsološa! Un nepārspīlēšu, sakot, ka katrs kumoss slēpa sevī ko jaunu - pati maize, ar mazliet saldu noti, svaigie dārzeņi un brīnišķīgi novārītā paipalu oliņa un pat nosaukumā pieminētais jocīgais siers, kas brīžiem garšoja pēc kartupeļiem, bet brīžiem pēc biezpiena, man likās kas amizants.
Un, neskatoties uz to, ka vismazāk tajā visā bija pārstāvēta piesolītā zivs, kas, ja godīgi, bija patiesais šīs maizes izvēles iemesls, mans prieks par šo ēdienu nemazinājās ne uz mirkli.
Pamatēdiens
Zemā temperatūrā gatavots nobriedinātās bioliellopgaļas šķiņķis (z/s «Rūķīši») ar ceptu kartupeli, zaļajām pupiņām un kanēļa sarkanvīnmērci
Neatceros, vai tajā dienā biju ko salietojies, bet arī par šo varu paust tos viscildenākos vārdus! Prieks jau par to vien, ka nebijām piemānīti un viss solītais bija uz šķīvja. Liellops pagatavots ļoti labi - gaļa sulīga, aromātiska, bet tai pašā laikā garšvielas nav nomākušas tās dabīgumu. Biezenītis, kā jau biezenītis - zīdainu tekstūru un pietiekami silts, dārzeņi padara visu vieglāku un pavasarīgāku, bet mērce - labi sabalansēta un, man par prieku, ar ne pārāk izteiktu kanēļa garšu.
vai
Grilēta strauta foreles fileja ar ceptu kāpostlapu, grūbu virumu, pavasara sēnēm un holandiešu mērci
Kas attiecās uz zivīm šajā restorāna nedēļā, ar skumjām nākas paziņot, ka abos restorānos, kur tās izvēlējos, mani sagaidīja vilšanās. Šeit pagaršotā zivtiņa šķita kā no saldētavas nākusi - gan tekstūra, gan garša nebija no patīkamākajām. Vēl iepriekšējās sajūsmas iespaidā teikšu, ka... ne visai... Tālāk neizpratni raisīja pārspīlētais holandiešu mērces daudzums uz šķīvja, kas, bez tam, bija diezgan bieza un tāda ne silta, ne auksta. Par tām pavasara sēnēm neizplūdīšu, vien priekš tiem, kam interesē - nevarēšu nosaukt kādas tieši pavasara sēnes tās bija, jo tās bija sagrieztas mazos gabaliņos un termiski pārmocītas. Cepta kāposta lapa, ko dabūju pagaršot divās no trijām apmeklētajām vietām, man likās tīri piemīlīga, ko droši vien nesaprast kāpostu nīdējiem, bet, kas patiešām raisīja manu interesi, bija grūbu virums, kas, ja var ticēt viesmīles teiktajam, bija tas pats burkānu biezenītis ar grūbām. Kā ideja - interesants, bet citādi vēl ir pie kā piestrādāt.
Deserts
Rabarberu napoleons ar skābeņu sorbetu un rīvētām tonkas pupām
Sākšu ar pozitīvo. Garšoja rabarberu krēms. Ļoti. Tālāk par pārējo. Ja pareizi sapratu, tad tas ir tā saucamais izjauktais napoleons (deconstructed), kad kūka tiek it kā sadalīta atpakaļ pa sastāvdaļām. Diemžēl gaidītās trauslās kārtainās miklas vietā tika pasniegtas vairākas smagnējas, sausas nenosakāmas mīklas plāksnes, kas nekļuva baudāmākas arī kad mēģināju tās iemērkt krēmā, bet, attiecībā uz skābeņu sorbetu, atļaušos nelietot tos epitetus, kas impulsīvi ienāca man prātā uzreiz pēc pagaršošanas. Pateicoties tam, es skaidri sapratu vienu lietu - manām garšas kārpiņām ir nepieņemams dažādu dārzeņu, garšaugu un citu nesaldu izejvielu sorbets desertā, jo, varbūt kādam tas liksies dīvaini, bet no desertiem tomēr sagaidu saldumu mutē, nevis sasaldētu, pliekanu gurķūdeni, vai kā šajā gadījumā - skābeņu novārījumu.
Un, jā, tās tonkas pupas tā arī palika noslēpums.
Kopumā biju patīkami pārsteigts un nolēmu šeit iegriezties atkal, lai noprovētu ko nopietnāku no kartes piedāvājuma, bez tam vēlos uzteikt apkalpošanu, kas nebija ne stīva, ne uzspēlēta, bet gan profesionāla un sirsnīga.
"VĪNA STUDIJA"
Uzkoda
Marinēta ķirbja carpaccio ar ceptām zosu aknām, griķu medū briedinātām dzērvenēm un jauktām salātu lapām (Z/S ''Zvirbulīši'', Z/S ''Priežukalns'')
Manā uztverē - ēdiens fiasco! Nezinu, iekš kā bija marinēts ķirbis, bet garša bija nepatīkama. Nezinu, kā garšo griķu medū briedinātas dzērvenes, bet šīs bija vienkārši dzērvenes, bez nekādas īpašas garšas vai aromāta, bez tam tās bija mīkstas. Iespējams, ka vairs nespēju just! Bail paliek! Bija salātu lapas. Tās bija sajauktas. Un? Bija arī aknas. Ar visu atbildību varu teikt, ka šīs bija sūdīgākās, līdz šim ēstās. Pat neesmu drošs kura putna aknas tās bija, jo tās bija tik sausas, graudainas un pat mazliet rūgtenas, ka man piemetās žagas!
Pamatēdiens
Lēni gatavota piena sivēna sedls ar kaņepju sviestā ceptiem kartupeļiem, garšaugos ceptiem dārzeņiem un jāņogu mērci (Z / S '' Kunturi '')
Ļoti gribēju šo ēdienu. Pēc nosaukuma sapratu, ka sedls ir kaut kur uz mugurpusi, bet dzīvē kaut kā ļoti izskatījās pēc pavēderes. Izskatījās smuki, arī garša un aromāts bija, bet kaut kā ļoti sīksta tā gaļa sanāca! Varēja taču vēl kādu brītiņu to lēni pagatavot! Bet, nē, jāsteidzas, jāservē. Nu, tad neko. Biju īstā pusbadā, tāpēc notiesāju visu pa tīro, pretēji saviem paša principiem - neēst to, kas nevelk līdz manai latiņai. Kas attiecās uz pārējo, tad vienīgais, kas atbilda patiesībai bija jāņogu mērce. Ar to piesolīto sviestu un garšaugiem laikam atgadījās kāda ķibele, jo nedz kaņepju sviestu, kurā it kā tika cepti kartupeļi, nedz garšaugus, kuros it kā tika cepti dārzeņi, nesajutu. Laikam atkal pie vainas tie notrulinātie garšas receptori.
Deserts
Kaltētu aveņu drumstalu parfait ar kraukšķīgu lazdu riekstu granolu un smiltsērkšķu mērci (PLPKS ''Dundaga'', SIA ''Lakro plus'', Dārzkopības institūts)
Šajā desertā bija kas jokains. Kad domāju par parfē, tad iedomājos sasaldētu krēmīgu masu, bet šis radīja sajūtu, ka ēdu ko drupačainu, neviendabīgu, it kā pilnu ar cepumu drupačām, bet var jau būt, ka tās bija piesauktās kaltēto aveņu drumstalas, bet tad jau labāk nevajadzēja. Varēja uzbērt pa virsu vai kā citādi, jo tās pilnībā sabojāja deserta tekstūru. Kraukšķīgā lazdu riekstu granola acīmredzot bija tā melno kaudzīte, savukārt smiltsērkšķu mērces atrašanās šajā ēdienā man vispār likās lieka, jo tās rūgtā, specifiskā smiltsērkšķu garša nomāca visu pārējo. Un, jā, avene gan bija ļoti salda!
Ko lai saka... Apkalpošana kā tāda, manī neraisīja sajūsmu jau iepriekš, bet, kas attiecās uz ēdienu, tad šoreiz esmu pilnībā vīlies.
"MIO"
Uzkoda
Svaigsiers ar pavasara kāpostiem, rapšiem, marinētiem kviešiem, kūpinātas karpas upeņu buljonu un estragona emulsiju
Nosaukums vien ir ko vērts! Pilnīgs sviests! Pamēģiniet iedziļināties... Nu, kā sanāca? Vienīgais, ko mans saprāts ņem pretī, ir svaigsiers un pavasara kāposts. Viss pārējais mani iedzina riktīgā štoparā. Kūpinātas karpas upeņu buljons! Ļaudis!! Halo!! Bet, labi, norakstu to uz savu aprobežoto saprašanu un iztēli. Ja vismaz tam visam piemistu piesauktās garšas, tad vēl varētu saprast un, iespējams, pat izjust cieņu uzdrīkstēšanās dēļ. Bet, nē, ar garšām arī tā paskopi, tā kā ne par ko neesmu spējīgs atzīt, ka šim visam bija jebkāda jēga.
Pamatēdiens
Butes fileja ar pērļu grūbām, dārza spinātiem, jauno burkānu mērci, mīdiju kroketēm un laksi
Krāsas skaistas. Man patīk. Bet lai tas neaizmiglo jums acis, jo neba tīksmināties par krāsām bija mans mērķis. Bute pliekana - nekāda aromāta, nekādas garšas nianses. Pēc sajūtām šitā un Epiloga forelīte no vienas saldētavas nākusi. Ja ne, tad jāatzīst, ka ar zivīm šeit ir uz jūs! Skaidrs, ka par sāli arī piemirsts, bet atkal jāsaka, ka tas, iespējams, ir kāds īpašs redzējums, ko šeit kultivē. Pērļu grūbas, droši vien smukākam paskatam sajauktas kopā ar lēcām, ļoti sausas, un to košļāšana nogurdina, bet jauno burkānu mērcīte acīmredzot ir pašķaidīts burkānu biezenis. Kas gan cits! Tomēr viena detaļa tajā visā man patika. Mīdiju krokete. Esmu fritu fans (piedodiet, veselīgie) un šādus varētu ēst bļodām. Pat neskatoties uz... nu, nē, vienkārši ēstu un viss.
vai
Latvijas liellops ar sīpoliem, grilētu kāpostu un mārrutkiem, batāti un žāvētu ābolu mērci
Kad lasu ēdienkartē - liellops, iedomājos ja ne steiku, tad kaut ko ļoti tuvu tam gan. Katrā ziņā neiedomājos vaigus. Tā kā biju patiesi vīlies, kad piesolītais liellops izrādījās vaigi. Tomēr, kā izrādījās vēlāk, tas summāri nebija galvenais vilšanās iemesls. Galvenais izrādījās kas cits. Ēdiens bija ļoti salds. Un, kad to saku, tad patiešām domāju - ļoti. Nevis saldskābs vai salda kāda atsevišķa sastāvdaļa, bet gan viss kopā. Nezinu, kas bija tam pie vainas, bet manā uztverē ar ēdienu sanāca misēklis. Vienīgi nevaru saprast, kā tas varēja notikt ar pilnīgi visām ēdiena sastāvdaļām. Tas man paliek kā noslēpums. Bet, jā, vaigi bija mīksti, batāte bija biezenī, bet grilēts kāposts mani atkal iepriecināja. Jo man vienkārši nav nekas pret kāpostu.
Deserts
Melno ķiploku braunijs, notecināts plūmju jogurts, gurķu sorbets un skābenes
Melnais ķiploks, kā jau mēs zinām, ir tas pats vecais labais ķiploks, bet pēc tam, kad izgājis fermentēšanas procesu, ieguvis īpašu, izsmalcinātu garšu, kas nebūt nelīdzinās viņa paša garšai pirmsākumos. Bez tam, tas ir melns un ļoti veselīgs. Principā, ņemot vērā visu garo melnā ķiploka ārstniecisko īpašību sarakstu, man vajadzētu tapt izdziedētam no visa uz vietas, vai vismaz tikt apveltītam ar sajūsmu un prieku. Bet diemžēl tas nenotika. Nedz izdziedēšana, nedz prieks. Pats braunijs šķita pusjēls un ne jau tāpēc, ka nezinu kādam ir jābūt īstam braunijam, bet gan tāpēc, ka tas vienkārši bija kā termiski neapstrādāts. Notecinātais plūmju jogurts bija skābs un diezgan specifisks, ja runājam par konsistenci, gurķu sorberts manī izraisīja līdzīgas sajūtas kā iepriekš aprakstītais skābeņu sorberts un vēl joprojām uzskatu, ka tādam vieta nav desertā, bet gan pie pamatēdiena, kur to varētu uztvert kā interesantu pievienoto vērtību. Un, jā, par skābenēm... zaķskābenes, vai?
kompliments
Nātru majonēze, kaņepju maize, estragona elļa un ...redīss
Nezinu, vai komplimentam mēdz būt antonīms, bet tas bija viņš. Smagnēja, vidū vēl mazliet ķepīga buločka, majonēze un redīss ar visu lakstu. Lai notiek!
Viss iepriekš minētais par Mio varbūt bija tikai tāda viegla vilšanās atblāzma, jo ko gan es gribēju un ko gan gaidīju, kad izlasīju šo piedāvājumu. Tā teikt, pats vainīgs. Bet par katalizatoru izrādījās kas cits - smaguma sajuta vēderā, vēl ilgi pēc tam.
Tā lūk. Ko vēl tādu... Vai vispār esat lietas kursā, cik lielu % no visiem pasaules atkritumiem sastāda tieši pārtikas atkritumi! Labāk to nezināt un par to nedomāt, jo bail pat iedomāties, ko pie esošās ēdināšanas kvalitātes darītu Ēstmīlis - zero waste fanātisks piekritējs?! Ak, Dievs, ja man savas pārliecības dēļ nāktos apēst līdz galam tos visus ēdienus, ko atzīstu par nebaudāmiem un atstāju uz sava šķīvja promejot.. Bail paliek, iedomājoties, vien ko nekvalitatīva sabiedriskā ēdināšana nodara apkārtējai videi! Padomājiet pat to, cienījamie šefi!
P.S Un, jā, kur ir palicis slavenais Exelence top 30?