Sviests, Butter, SMØR [Bistro], Voi, Βούτυრო, Beurre
Kādas ir jūsu attiecības ar dillēm? Manas ir ļoti tuvas. Galu galā dilles palīdzēja man pacelt svaigu kāpostu zupu nākamā līmenī (un tas nav tikai mans personīgais viedoklis)! Domāju, ka visi esat pazīstami ar jaunajiem kartupelīšiem ar dillītēm un ar tomātu, gurķu, salātlapu, krējuma salātiem. Nu, jā, vēl es smalki sagriežu dilles un lieku saldētavā ziemai un turpat lieku arī diļļu kātus, ko nesezonā pievienot zupām, piešķirot foršo, nostalģisko vasaras aromātu. Ko ar to gribēju pateikt, ja neskaita to, ko pateicu?
Mjā, tātad gribēju pateikt, ka šīs vasaras prieciņš/pārsteigums man bija Smor. To nekādi negaidīju, jo, nezinu, likās, ka tas vispār nav mans. Tomēr aizgāju vienu reizi un tad vēl vienu, jo reāli iepatikās, un iešu vēl. Bet par dillēm… Ēdot zivju zupu, nācās par tām aizdomāties, jo tas bija vienīgais, ko varēja just, neskaitot lielo spinātu kātu šļakstus pret vaigiem un zodu, un vēl pie tartara, bet par visu pēc kārtas. Nē, tomēr vēl viena svarīga lieta, pirms turpinu, – šeit nobaudīju vienu no brīnišķīgākajām, ja ne pašu brīnišķīgāko Pavlovu pēdējā piecgadē noteikti.
Kā tagad atceros, bija ļoti karsta vasaras diena. Viena no tām, kad liekas, ka karstums nāk ne tikai no augšas, bet arī apakšas. Un Dzirnavu ielas remonts, kas, šķiet, nekad nebeigsies, un es gaišās, vasarīgās drēbītēs brienu pa debilo bruģi, un reāli viss besī, jo kājas sandalēs noputējušas un nosvīdušas šķiet arī vietas, kam īsti nevajadzētu, un priekšā ieraugu Smor. Tajā brīdī sajutos kā filmā. Nu, ziniet to sižetu, kad novārdzis cilvēks pēdējiem spēkiem brien pa tuksnesi un pēkšņi priekšā ierauga oāzi. Es ieraudzīju Smor. Ar to sākās mūsu draudzība.
Mielojos ar diviem tartariem – laša ar Beļģu vafelēm (tumšā pusīte esot speciāli) un liellopa ar redīsiem, ērkšķogām, lakšu majonēzi, maurlokiem, dūmu eļļu un skābenēm, un, lai gan varētu likties, ka tartars pat nav īsts ēdiens vai ka neko jaunu vai īpašu ar to nav iespējams izgudrot, patiesībā jāļauj sevi pārsteigt, un es biju patiešām pārsteigts. Patīkami.
Lasis izcils – sagriezts perfekti, garša svaiga un maiga, vafeles – riktīgas vafeļu vafeles! Mazliet kā neīstas, bet labā nozīmē – kā no pasakas, kad nezini, kam kādam jābūt, un šajā reizē tā bija, nu, ka nezināju, kā būs. Pat nemāku racionāli izteikties. Siltas, vieglas, trauslas un traki vilinošas! Varētu tajās ietīties un ik pa brīdim nokost gabaliņu, bet tā, lai tās nekad nebeigtos. Zem laša krēmsiers, ja nemaldos, ar mārrutkiem, kas sniedza izcilu pikantu papildinājumu, bet tās dilles… Vēlāk sapratu, ka diļļu problēma šeit reāli pastāv, jo, nu, jā, tā zupa. Kā jau iepriekš minēju, dilles es, var teikt, mīlu, bet, tāpat kā ar daudz ko citu smaržīgu, ir robeža. Un ar dillēm tā tika pārkāpta, jo, nu, ļoti par daudz, nomācoši un ne visai.
Un liellopa tartars – arī brīnišķīgs! Tāds kā lopiņš, kas izvests paganīties pļaviņā. Ļoti interesanta garšu kombinācija ar skābenēm, ērkšķogām un visām pārējām lietiņām, pateicoties kurām šis kļuva par vienu no maniem LL tartaru favorītiem.
Nākamā sarakstā ir zivju zupa ar lasi, mencu, spinātiem, kartupeļiem, burkāniem, dillēm un diļļu eļļu.
Šis gan bija vilšanās. Reāla. Un vaina pat nebija zivīs. Tās bija okei. Bet, nopietni, ja nezinātu, ko pasūtīju, vai ēstu acīm ciet, būtu pilnīgi pārliecināts, ka tas tāds vārgs dārzeņu buljoniņš ar diļļu piešprici. Un nestāstiet, ka, lai šo pagatavotu, tika novārīts kārtīgs zivju buljons no astēm, galvām un spurām, kas pilns ar zivju aromātu, tāds pat nedaudz tumīgs un ļoti spēcīgs! Nekad tam neticēšu. Ļoti fucking švaki! Lieli vārītu burkānu gabali mani nemaz neiedvesmo, lielas veselas spinātu lapas, kas, pirms nokļūst mutē, ar atsitienu šļakstās pret zodu, notašķot ne tikai seju, bet arī drēbes… Un tas milzīgais maurloku un diļļu daudzums, un vēl tā diļļu eļļa. Īsāk sakot – NĒ.
Vienā no ciemošanās reizēm tiku pie tomātu tartes gabaliņa.
Diemžēl, kad biju atgriezies, to vairs nevarēja dabūt, kas ir ļoti skumji, jo tas bija lielisks! Varbūt mīklas pamatnīte manai gaumei bija mazliet par biezu, bet, kas attiecas uz garšu, – biju sajūsmā!
Un visbeidzot mana mīļotā, mans prieks un laime – Pavlova!
Vienkārši pasakaina! Man galvā mirgo sajūsmas zibšņi – maiga, salda, trausla, staipīga, tralallā, piesātināta, sabalansēta, mellenes, ideāla, skaista, tāda fucking ir laime, ienirt, mīlēt, pizģec, cik garšīgi! Pat nezinu, ko vēl piebilst.
Nu, tā kaut kā. Esmu priecīgs, ka atradu vēl vienu vietu, kurp doties pēc prieka un sajūsmas.
Lai jums arī tā notiek! Uz drīzu tikšanos!