SOLIS LEJUP, JEB ARĪ DIEVS MĒDZ PAKLUPT. KICE.
Kopš uzzināju, ka top jaunais Maksima Cekota restorāns "Kice", biju kā uz adatām. Nu, tādā ziņā, ka reāli sajūsmā. Tajā brīdī vēl neko nezināju ne par konceptu, ne ēdieniem, ne interjeru, ne cenām – pilnīgi neko. Un, ja tā padomā, man uz to visu bija pilnīgi nospļauties, jo pietika vien ar faktu, ka vispār top kas tāds. Pat nemēģināju ko iztēloties, jo skaidrs taču, ka dzimušam rāpot nebūs lidot (te domāju vienīgi sevi), tāpēc vienkārši gatavojos brīnumam. Ne uz mirkli neiedomājos, ka pēc apmeklējuma jutīšu ko citu kā vien ekstāzi, dievišķu sajūsmu vai vismaz ko tuvu tam.
Vēl joprojām atceros tālo 2020. gadu, kad pandēmijas priekšvakarā vēl paspēju nokļūt PARADĪZĒ MAZLIET VIRS ZEMES - MAX CEKOT KITCHEN, kas atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu. Tas tā arī palika mans mīļākais, emocionālākais un visādi citādi īpašākais restorāna apmeklējums daudzu gadu garumā. Pat vairāk, tas kļuva par etalonu tam, kā jāgatavo, kā jāapkalpo, kā jāgaršo un kā jājūtas, un vēl šodien uzskatu, ka tas, ko toreiz piedzīvoju, bija īsta paraugstunda, ka sapņi piepildās un ka arī pilnība pie mums ir iespējama. Protams, pēc tam sekoja vēl vairāki sajūsminoši piedzīvojumu citās vietās, tomēr šo uzskatu par atskaites punktu paša paustajai pārliecībai par augstu latiņu sabiedriskajā ēdināšanā un mūsos pašos. Skaidrs, ka pēc šī nekas vairs nebija kā agrāk, tāpēc saprotiet manu mega sajūsmu un aizkustinājumu par "Kices" tapšanas faktu kā tādu.
Apmeklēju restorānu nākamā nedēļā pēc atvēršanas un piedzīvoju ko tik neviennozīmīgu, ka vairākas nedēļas centos to sagremot un saprast, vai vispār esmu tiesīgs rakstīt, vai varbūt esmu ko nepareizi sapratis, kļūdaini sajutis, ka esmu pārāk niecīgs, lai ko tādu pat padomātu! Bet, nē, man ir tiesības uz savu balsi, tāpēc vienkārši pieņēmu, ka arī Dievs mēdz kļūdīties (nepārprotiet, te nedomāju sevi). Lai gan skumji, protams, bet fakts. Un piedodiet, ka nestājos vienā rindā ar neskaitāmiem(mām) sajūsmas paudējiem(ām), jo tā taču ir jābūt, jo nevar taču būt, ka ir citādi, jo tas taču ir.…
Labi, domāju, ka sapratāt, ka ļoti gaidīju, ka aizskrēju, ka apdirsos (piedodiet, kam griežas ausīs) un ka tagad ciešu. Un, jā, svarīgi pieminēt, ka cieņa nekur nav zudusi un ka noteikti iešu vēl vismaz vienu reizi, lai pierādītu sev, ka pirmā reize bija vien neveiksmīgu apstākļu sakritība un ka viss ir atpakaļ sliedēs!
Tātad pēc galvu reibinošiem MaxCekot Kitchen panākumiem, ir saprotama vēlme radīt ko jaunu, ko pieejamāku, tādu, ko varētu baudīt ne tikai importa viesi un lokālie ar atbilstošu finansiālo stāvokli, bet arī vietējie bāleliņi, kas ļoti grib, bet ne vienmēr var, jo, grozi kā gribi, ne kurš katrs var atļauties regulāri aizvest sevi un plus viens, divi, vai, nedod dievs, trīs nobaudīt degustācijas ēdienkarti par "nieka" 220 naudiņām no galviņas, neskaitot dzērienus. Jā, redzu, ka ar vairumu no jums šajā jautājumā saprotamies diezgan nepārprotami.
Un vēl, parasti tā nedaru, bet šoreiz nevaru nociesties un neparunāt par apkalpošanu. Viens atver durvis, cits atver otrās durvis cits pakarina virsdrēbes Nākošais aizved līdz galdiņam. Tad nāk viesmīle. Viss jau forši, bet, vietā ar tik specifisku piegājienu ēdienkartei, kur tiek uzsvērts, ka nav uzkodu vai otro ēdienu, vienkārši izvēlies, ko gribi baudīt un viss, ar durvju atvēršanu un galdiņa ierādīšanu ir par maz. Kā lai izdari izvēli, ja pat nezini, kas ir auksts un kas karsts, kas ir mazs vai liels? Kurš ēdiens ir domāts, lai dalītos, bet kurš kā individuāla porcija? Un galu galā labprāt uzzinātu par ēdieniem ko vairāk nekā uz trijnieciņu iekaltu pantiņu lauzītā latviešu valodā. Ņemot vērā to, ka vairums viesu sagaida ne tikai izcilu ēdienu, bet arī tādu pašu apkalpošanu, ilgtermiņā neko neuzlabojot, var rasties problēmas. Uzskatu, ka, kamēr šeit ņems darbā "zaļus gurķus(ķes)" ar valodas barjeru, tikmēr var būt problēmas, kas var ietekmēt restorāna reputāciju, jo šaubos, ka, veidojot viedokli par restorānu, ir iespējams atdalīt ēdienu no pārējā.
Jau pirms nākšanas, cik iespējams, izpētot skopo informāciju Instagram, biju radījis sev, kā vēlāk izrādījās, maldīgu priekšstatu par šeit nobaudāmo ēdienu gan satura, gan izmēra ziņā. Protams, ieraugot reklāmās nelielu bļodiņu ar mizu vārītu kartupeļu, biju pārliecināts (un atkal maldīgi), ka tie vai nu ir kāda ēdienu seta sastāvdaļa, vai vismaz ir apzeltīti. Izrādās, ne viens, ne otrs. Tas izrādījās tieši tas un nekas vairāk – vienkārši ar mizu vārīti kartupeļi, turklāt ne visai labi pirms vārīšanas nomazgāti par "nieka" 7 naudiņām. Pat pie nosacījuma, ka pats šefs tos būtu iestādījis, aprušinājis, lolojis, izracis, nomazgājis, novārījis, apcepis un pasniedzis, tas ir par šerpu!
Labi, pēc tam, kad bijām uzstājīgi izprašņājuši apjukušo viesmīli par to, kā īsti uz ēdienkartē sarakstīto ir jāskatās – kas no tā ir silts, kas auksts – un noskaidrojuši viņas kā lietpratēja viedokli par to, vai, pasūtot visu, ko gribējām, nebūsim pārēdušies (kāda ironija), sirsniņām satraukumā trīcot, gaidījām.
Iesākām ar Vietējiem ceptiem kartupeļiem ar sviestu un svaigiem garšaugiem, Grilētiem baltiem sparģeļiem ar Latvijas cieto sieru un Smalki sagrieztu dzeltenspuru makreli ar karamelizētu brioche maizi, fermentētiem rabarberiem un diļļu emulsiju.
Un vēl pašcepta maize (labi noder, lai saprastu maizes un kartupeļu bļodiņas proporcijas). Sparģeļi gatavoti krietni par ilgu, kā rezultātā tie pilnībā zaudējuši savu īpašo, viegli kraukšķīgo tekstūru, ko parasti sagaidām no grilētiem sparģeļiem. Siera bija tik maz, ka nesaprotu, kāpēc tas vispār tika pieminēts. Nezinu, vai mūsdienās kādu vēl var pārsteigt ar pašceptu maizi, (varbūt vienīgi, ja pasniedz veselu kukulīti) ar putotu sviestu (varbūt vienīgi, ja to pasniedz kārtīgā bļodā). Tā kā pēdējā cerība uz ēdienu, kurā pieminēta makrele.
Doma ļoti laba, tāds kā maigas zivtiņas tartars uz gaisīgas brioš maizītes, kam tekstūrai un asumiņam pievienots rabarbers un maigai garšas niansei – diļļu emulsija. Bet tas pie nosacījuma, ka kaut kas nenoiet greizi. Šajā reizē pretēji tam, ko gaidījām, saņēmām cietas maizes klucīti, kuru sakost bija izaicinājums, rabarbers mani krietni samulsināja, un gandrīz jau biju gatavs apgalvot, ka tas ir redīss. Lai arī kas tas bija, tā salīdzinoši asā garša pilnībā nomāca maigo zivi, un diļļu emulsija, par kuras klātbūtni liecināja vien nedaudz zaļganas krāsas uz maizes, vispār nedeva nekādu pienesumu.
Pieņēmām, ka viss iepriekš minētais varētu būt uzkodas, tāpēc nākamos sauksim par pamatēdieniem, lai gan par to liecināja tikai cena (26 un 35 naudiņas). Katrā ziņā, ja iepriekš būtu zinājis, ka uz viena šķīvja būs apmēram 150–200g sausas zivs mērcītē (Linga zivs fileja ar kolrābi, foreļu ikriem un umami mērci) un uz otra apmēram tikpat jeb piecas šķēlītes gaļas (Striploin steiks ar gaļas jus un lakšu kaperiem), kas bez tam nebija pietiekoši atpūtināta, kā rezultātā mērcīte sajaucās ar asiņaino gaļas sulu, būtu palūdzis atnest vēl vienu maizes kukulīti ar sviestu sāta sajūtai. Un, jā, kas ir lakšu kaperi?
Un nobeigumā deserti. Paņēmām visus trīs. Un labi, ka tā. Pretēji citur pieredzētajam šeit deserti bija galvas, nē, divu galvu tiesu augstāk par visu līdz tam apēsto.
Rabarberu tarte ar hibiska glazūru un Madagaskaras vaniļas krēmu – brīnišķīga saldā un skābā saspēle! Patīkams, atsvaidzinošs rabarbers kombinācijā ar maigo vaniļas krēmu un mīklas pamatnīti, kas visu satur kopā! Biju sajūsmā!
Saldējumu izlase. Kā kartē rakstīts – jautājām viesmīlei. Apjukām, jo nevarējām iedomāties, ka izlase nozīmē – izvēlies vienas garšas bumbiņu no trim iespējamām (pēc viesmīles vārdiem). Un, lai gan sapratām, ka tā visdrīzāk nevarētu būt, piekāpāmies un izvēlējāmies vienu – meža ogu. Un tā bija izcila! Varētu izēst spaini! Bez jokiem!
Cepta ķiršu kūka ar baltās šokolādes un ķiršu saldējumu! Tā bija dievīga! Arī neskatoties uz to, ka ķirši un variācijas par ķiršu tēmu nav manā desertu TOP. Nē, nu, ko es muldu! Tagad jau ir! Izcila garšu, aromātu un tekstūru kombinācija, kam vadmotīvs ir ķirši! Biskvīts, kompots, saldējums, kraukšķīgais, plānais cepumiņš (vafelīte). Šajā varētu izpeldēties un tad pārvākties uz dzīvi!
Ļoti neviennozīmīga pieredze. Arī tagad, kad rakstot it kā izdzīvoju visu no jauna, saprotu, ka manī nav dusmu, bet vienkārši jūtos skumjš, ka tā sanācis. Tajā pašā laikā izjūtu apbrīnu un sajūsmu, ka ir cilvēki mūsu ēdināšanā, kas uzdrīkstas, rada, ir klāt un kas mēģina (un kam izdodas) pacelt latiņu augstāk. Lai vai kā, Kice ir restorāns ar milzīgu potenciālu. Iedvesta jauna elpa nolaistās telpās, izveidota gaumīga un aicinoša vide, izdzīvots vesels radīšanas stāsts, un, neskatoties uz to, ka ne viss rit gludi, ne uz mirkli neapšaubu vietas dzīvotspēju un spožo nākotni!
Un, jā, šeit ir kaut kas no baznīcas sajūtas, tā kā droši, brauciet nolūgties ēdināšanas dievam…