KĀ ES PELDĒJU "BARENT(c)S(a)" SKUMJU JŪRĀ UN LĒNĀM GRIMU MŪŽĪBAS ATVARĀ …
Esmu ļoti skumjš. Un tie nav tukši vārdi, bet reālas cilvēcīgas skumjas. Biju bēru mielastā. Jā, biju atvadīties no drauga. Sākumā gan nekas par to neliecināja. Biju šeit pirmo reizi un arī tikai tāpēc, ka zināju – citas iespējas nebūs. Pirmajās piecās minūtēs jau paspēju uzkačāt cinismu, jo pārāk daudz stafa, pārāk kā uz delnas, pārāk daudz uzmanības, pārāk šis un pārāk tas, bet jau pēc brīža jutos kā atvadoties no kā tuva un mīļa, un šī sajūta mani nepameta visa vakara garumā! Piedzīvoju aizkustinājuma asaras un tik dziļu sajūsmu, lielu apbrīnu un plašu emociju gammu, ka bail! Un tagad man ir tik ļoti žēl!
BEZTEKSTŪRAS DESIŅAS, BĀRDAINAS MĪDIJAS UN NETĪRAS ROKAS CITRUSOS, JEB KĀ MAN ATKAL MAZLIET NEPAVEICĀS...
Nezinu kā jūs, bet es diezgan bieži saskaros ar problēmu – kurp doties paēst. Lai būtu patīkama vide, neuzbāzīga un jauka apkalpošana, pieņemamas cenas un, pats galvenais, – garšīgs, aromātisks un acīm tīkams ēdiens. Ja būtu jāsaka uz sitienu, tad mans šā brīža Nr. 1 ir restorāns B7, vismaz ēdiena, vides un attieksmes sakarā. Nu, un, ja nedara to pārāk bieži, tad arī naudas izteiksmē var pacelt. Tomēr, apzinoties to, kļūst skumji ap sirdi (un vēderu), jo gribētos, lai tādu būtu vairāk un lai varētu papriecāties ne tikai par smalko galu, bet arī par sulīgu burgerīti, izcilu šašliku, sātīgu sviestmaizi un fantastisku... da jebko! Jā, gribu būt sajūsmā nonstopā! Būt priecīgs un aizkustināts par garšām, aromātiem un attieksmi vienmēr, jebkurā ēšanas vietā un jebkurā dienas laikā! Vai tas ir par daudz prasīts? Tas ir retorisks jautājums...
TALES ABOUT TAILS* (*pasaciņa par astēm)
Diezgan bieži mēdzu pašķirstīt žurnālu "DEKO" un, lai gan ar ēdināšanu tam ir visnotaļ maz sakara, pamielot acis ar dažādiem neordināriem telpu risinājumiem un dekoriem, šo to piemērot arī uz sevis. Bez tam, tajā var apskatīt dažādus jaunumus arī restorānu interjeros, un tieši tā es nokļuvu tur, kur nokļuvu, respektīvi, nosiekalojos par telpas un idejas aprakstu un atļāvos iedomāties, ka nosiekalošos arī par ēdienu. Šķita, ka beidzot ir parādījies kas konceptuāli īpašs un svaigs. Salasījos visu to dzeju par vienu no pieciem pasaulē, par pirmo dry age zivju restorānu Latvijā, par unikālo fish butchery pieeju un biju ekstāzē no lasīšanas vien. Neapgrūtināšu jūs ar detalizētu šo svešvārdu atšifrējumu, vien pateikšu, ka tas paredz cienījamu attieksmi pret zivi, izmantojot visas tās ķermeņa daļas, kā arī īpašu zivs uzglabāšanas veidu, pateicoties kuram zivs ir daudz sulīgāka, maigāka un garšīgāka nekā uzglabājot to pierastā veidā. Sākotnēji tas, protams, bija pietiekami vērā ņemams iegansts, lai izjustu uz savas ādas restorāna koncepta šarmu, tomēr neaizmirsīsim, ka galvenais visā šajā padarīšanā ir un paliek ēdiens. Zivju ēdiens, lai būtu precīzāk.
"ATVĒRTS"-AIZVĒRTS KAM TAS RŪP, JA VIEN GALDĀ ĒDIENS KŪP!
Visi, kas uzmanīgi seko līdzi aktualitātēm vietējā sabiedriskās ēdināšanas lauciņā, šī gada sākumā noteikti piefiksēja mulsinošo jaunumu par, tā teikt, pašizmaksas restorāna atvēršanu Rīgā, kur tika solītas maltītes par pašizmaksu, papildus apmaksājot vien ieejas maksu no galviņas, atkarībā no apmeklējuma laika (2–5 EURO). Neskatoties uz visiem pasakainajiem apzīmējumiem, kas tolaik tika veltīti šim jaunatklājumam, vienīgie jautājumi, kas mani patiešām interesēja, bija, cik ilgi? cik lieli? un kā rēķināja? Krietns laiks pagājis, daudz viedokļu dzirdēts. Varētu uzskatīt, ka uz pirmo jautājumu atbildi saņēmu – vismaz 10 mēnešus, bet uz trešo diez vai vispār saņemšu, ja vien neiefiltrēšos vai kāds neizpļāpāsies, bet nolēmu, ka atbildes uz otro varu saņemt ļohka, vien dodoties un uz vietas to nomērot.
PĪLES KRŪTIŅA AR NIMBU AP.... JEB DIEVIŠĶĀ GAISMA ST.PETRUSĀ
Pat nezinu, vai manā leksikā atradīsies pietiekami
daudz pozitīvas nozīmes vārdu šim rakstam! Kaut kā sanāk, ka
realitātē tik reti ir, par ko sajūsmināties, ka beigās paliek vien
daži vārdi, pamatā krievu valodā, ko universāli var pielietot gan
sajūsmas, gan pretējā gadījumā! Tomēr šoreiz mēģināšu paplašināt
savu lietojamo pozitīvo vārdu klāstu, lai nejauši neaizskartu kāda
lasītāja trauslās inteliģences stīgas un, lai vienkārši patrenētos
būt pozitīvam. Pamatoti,
protams!
ŠMAUKŠANĀS ANATOMIJA VEĢETĀRIEŠU GAUMĒ JEB VIENTIEŠA PIEDZĪVOJUMI PIRMSĀKUMOS. THE BEGINNINGS.
Sveiki ļaudis!
Par ko tad
parunāsim šoreiz? Nav jābūt baigi attapīgam, lai saprastu, ka atkal
kaut kas nav bijis labi, bet šoreiz pie vainas ir visādi citādi
nekaitīgie veģetārisma un vegānisma piekritēji, popularizētāji,
veselīgā uztura saulītē cēlaji un vispār foršie The
Begininnings. Kurš gan
nezin viņu veselīgos batoniņus, cepumus, čipsus, dažādos svarīgos
pulverīšus, ogas, maisījumus, vegāniskos saldumus un kūkas un vēl
viskautko, kas bez tam ir pagatavots "bez pārtikas
piedevām, bez transtaukskābēm, bez glutēna un laktozes, bez cukura.
Pagatavoti saudzīgajā temperatūras režīmā, maksimāli saglabājot
uzturvielas". Ak dievs,
tas izklausās pēc paradīzes... Uzreiz gribu teikt, ka ar visu
iepriekšminēto viss ir kārtībā, ja neskaita diezgan augsto cenu par
ļoti simpātisku, taču dažreiz maldinoša izmēra iepakojumu, bet arī
tas ir arguments tikai tiem, kas gribētu katru dienu un tā
pavairāk. Pārējiem, kas atļaujas to visu krietni retāk, teiksim,
reizi mēnesī, cena par smuku kastīti ar dažiem cepumiem var nešķist
tik nepaceļama.
BITĪT KAPOS... JEB SADZĪVISKAS AINIŅAS AR BEIGTU LOPU
Šoreiz neesmu īsti uz
pļāpāšanas viļņa. Nav jau tā, ka būtu apvainojies vai iegrimis
grūtsirdībā. Nē, vienkārši rakstu tomēr par ēdienu un šī reiz ir tā
reize, kad viss cits būtu lieks. Pats ēdiens jau deva tik daudz
vielas rakstīšanai, ka gandrīz būtu lieki ko
piebilst...
Švaks ēdiens restorānos nu jau kļuvis par normu,
un attaisnojumi tam ir vienmēr, un, spriežot pēc tā, ka ciet
aizveras tikai daļa, švaka ēdiena cienītāju rindas neplok. Tā
diemžēl ir mūsu dzīves realitāte – nevis naudas trūkums, bet gan
pilnīga neizpratne par to, par ko vispār ir vērts
maksāt.
RESTORĀNU NEDĒĻAS ROCKY ROAD - EQUUS, TINTO UN MIELOTAVA
Tas ir garām, un katrs varam uzelpot. Pilsoniskais pienākums izpildīts, balsis saskaitītas un, uzzinot, par ko ir balsojis kaimiņš (nu ne jau tas...), sieva vai kolēģis, klusībā vai arī skaļi varam noņirgties, nolamāties vai vienkārši uztaisīt ģimenes scēnu, tomēr dzīve iet uz priekšu un mans personīgais viedoklis sasaucās ar: при всём богатстве выбора другой альтeрнативы нет jeb pārfrāzējot - esmu uzticīgs izdarītai izvēlei, neatkarīgi no plašā piedāvājuma. Un tas, ne tikai stāvot pie vēlēšanu urnas. Savās domās esmu to pašu gatavs teikt arī par restorānu, kafejnīcu, bistro, food truck, esmu gatavs stāvēt ar burciņu rokās kādā no beziepakojumu veikaliem vai vienkārši trīcošām rokām ņurcīt savu auduma maisiņu pie bulciņu stenda jebkur. Tikai ar vienu nosacījumu. Gribu, lai ir garšīgi, kvalitatīvi, tīri, acij tīkami, svaigi un forši. Lai nav pārāk nopietni un samocīti, lai nav sajūta, ka šitais ir nācis ar sviedriem un asinīm, jo to vienmēr var just. Bet citādi esmu gatavs visam...
"COD" OFFLINE!
Par ko
parunāsim šoreiz? Parunāsim par ekspektācijām. Bet varbūt par kaut
ko citu. Vēl tā īsti nezinu. Ļoti gribēju ilgāk pabūt uz pozitīvā
viļņa, tāpēc izvēlējos gandrīz 100% drošu vietu ar cerību, ka
vilšanās ies secen, bet, kā jau tas dzīvē reizēm
gadās...
Varbūt
neticēsiet, bet būtībā esmu ļoti pozitīvs cilvēks. Visu šo jezgu ar
Ēstmīli patiesībā uzsāku, lai laiski pavazātos pa restorāniem,
gardu muti paēstu un tad par to papļāpātu ar nelielu ironijas,
globalitātes un humora piedevu, bet nu esmu kļuvis par tādu kā
vietējā mēroga peramo suni, jo, dīvainā kārtā, ļaužu
neapmierinātība ar dzīvi noreducējas uz mani pašu, kā rezultātā
diskusija ievirzās - Ēsmīlis ir
iedomīgs, debils, fišku nerubījošs tirliņš, vai pat stulba, ar
personības identitātes krīzi sirgstoša vecene
- nevis, kā biju cerējis -
ēdināšana pie mums pa lielam ir pilnīgā pakaļā,
bet cilvēkiem var iebarot jebko, un viņi pat nesapratīs, ka kaut
kas nav kārtībā, un ko ar to visu darīt.
VIENĪGI SKATS AIZ LOGA. PAVILJONS ZIEDOŅDĀRZS.
Uzreiz sākšu ar
jautājumu: "Vai skats aiz loga atsver sūdīgu ēdienu?" Tie, kas
atbildēja apstiprinoši, visu labu... Tie, kas uzskata, ka tādu
ēdienu neatsver nekas, laipni lūdzu
tālāk.
Vēl līdz šim nevaru saprast, kāpēc vispār,
reklamējot restorānu, ir jāpiemin skats aiz loga. Ja vēlos skatu,
braucu uz Londonu, mežu vai augšā Pēterbaznīcā. Bez tam, skats aiz
loga ir tikpat subjektīvs kā grāmata, filma vai smarža. Tad kā, pie
velna, var iedomāties, ka kāds skats pa restorāna logu varētu būt
svarīgs arguments par labu izvēlei?!
MĪTISKAIS ČALIS JŪLIJS. JŪLIJS PUMPURS.
Gribētu visus sveikt pavasara noskaņās, bet sorry, nekā! Tāpēc sveicu tāpat, ar to, kā ir! Par ko tad parunāsim šoreiz? Par to pašu veco, par ko tad vēl! Par ēdienu, jeb precīzāk - par sūdīgu ēdienu, par pārlieku gozēšanos savā atspulgā, par pasakām, par kultūru, par skaistu gleznu uz pelēka fona, par mistiku, par morālām atraugām, par piedegušu brokoli, sliktu kūku noietu, savītušu kabaci un žulti, protams, kur tad bez tās?!
CHERCHEZ le GÂTEAU! "BEL ÉTAGE"
Ko piesienos tiem nosaukumiem? Patiešām, pašam jau besī, bet katru reizi, kad atkal sastopos ar ko uzjautrinošu vai dīvainu, nevaru to ignorēt. Dažreiz nevar saprast kas bija pirmais (un ne par vistu un olu iet runa) - ideja vai nosaukums. Rodas sajūta, ka no sākuma tiek meklēts kāds skanīgs vārds, vēlams svešvalodā un tad tam pakārtots viss pārējais. Saprotams, ka mums, iezemiešiem, jebkurš vārds franču valodā, lai ko tas arī nozīmētu, šķitīs kārdinošs un aizraujošs, tāpēc saprotama ir uzņēmēju vēlme iebarot mums ko skanīgu, lai arī ar ne pārāk atbilstošu nozīmi. Tad kāpēc nenosaukt to visu par kaut ko, kas tuvāks franču saldo sapņu pasaulei nekā pilsētbūvniecības vai teātru nozarēm? Tagad man neliela pauzīte, jo mazliet paspēlējos ar vārdnīcu, lai pārliecinātos, ka patiešām, franču valodā nav skanīgu vārdu no konditorejas jomas... Nē, izrādās, ka ir gan.