GANDRĪZ TĀ, KĀ TAM IR JĀBŪT. VIENKĀRŠI - TARTE!
Labrīt visiem
šajā saulainajā, jaukajā rītā!
Tik sen jau to gribēju izdarīt! Nu, uzrunāt jūs
visus tā!
Par ko tad es domāju šajā visnotaļ
foršajā brīdī? Un šeit man vajadzētu atvainoties visiem estētiem,
eiforijā dzīvojošajiem un vienkārši jaukajiem cilvēkiem, jo manas
domas nebūt nav tik saulainas kā laiks aiz loga.
Domāju par to, kas īsti ar mums nav
kārtībā. Kāpēc ar milzu intensitāti esam gatavi dzert remdenu lati
un nolocīt milzu daudzumos apšaubāmas kvalitātes buločkas
no kārtainās mīklas
piedirstās un nošņurkušās telpās, izmaisīt tēju ar nepārprotami
netīru karotīti un ļauties flegmatisku, pilnīgi neieinteresētu
meitēnu apkalpošanas "šarmam" tikai tāpēc, ka, kā liecina stāsts,
daudzus gadus atpakaļ čalis no Francijas atbrauca (ne jau ar
riteni) pie mums un atveda līdzi savu īpašo nezin ko, bet mēs, kā
aklas un stulbas aitas vai āži esam gatavi tam visam noticēt un
pārliecināt sevi, ka tagad mums beidzot ir tā unikālā, autentiskā
iespēja baudīt Parīzes dvesmu tepat, Rīgā, "Cadets de gascogne"
...