PAVASARIS. RĪGA. 2 RESTORĀNI UN ES. NOVĒLOTI.
Kāds gudrs cilvēks man reiz teica – lai kaut ko uzrakstītu, ir jāraksta. Vairākus gadus vēlāk cits gudrs cilvēks ar pieredzi rakstniecībā atzina gandrīz to pašu, bet ar piebildi, ka rakstīšana nav nekas baigi foršs – vienkārši jāsēžas un jāpiespiež sevi. Un viss. Brīžiem to atceros, bet tad pēkšņi parādās desmit Mobland sērijas un jaunais Chef's Table, tad darbs ierauj līdz ūkai un tad hokejs, Eirovīzija, lietus, saule, un drīz taču Dziesmu svētki... Tā turpinoties, varētu Ēstmīļa bodīti klapēt ciet. Vēl saprastu, ja būtu braucis uz Āfriku vai iekopis piemājas dārziņu, ar ko palepoties, vai kaut ko iestudējis, vai kaut vai dziedājis korī vai organizējis kādu foršu pasākumu, vai spodrinājis darba devēja tēlu, vai tirgojis saldējumu no rozā busiņa! Bet, nē, es tikai ēdu un tad par to rakstu. Nu, kas tur sarežģīts!
Kauninot sevi un novēršoties ikreiz, kad kāds jautā "nu, kad ta beidzot?", ķēros pie darba. Nu, nē, atkal muldu! Kas tas par darbu? Īsāk sakot, visiem labi pazīstamā pavasara RRN. Ja neskaita pilnīgi nestabilo kvalitāti un cenu izaugsmi, mani visvairāk pārsteidz milzīgais dalībnieku skaits. 60+ (un tas nav ne vecuma cenzs, ne modeļu vecums)! Cik vispār Rīgā ir restorānu? Vai kāds ir mēģinājis saskaitīt? Tas ir prātam neaptverami, jo izskatās, ka restorānu nedēļā piedalās vien neliela daļa. Un tas komplektā ar nepārtrauktām nozares darboņu sūdzībām par valsts atbalsta trūkumu, nodokļu slogu, tūrisma samazināšanos utt. Vispār nesaprotu, kāpēc lai kāds šādā situācijā gribētu ko vērt vaļā! Bet, nē, ēdinātavas aug kā sēnes pēc lietus, veco vietā vaļā jaunas, un tas neskaitot kebabnīcas, suši ūķus un šašličkas, kas liek domāt, ka nemaz tik slikti ēdināšanas biznesā neiet. Katrā ziņā man, cilvēkam gandrīz no malas, nav cita izskaidrojuma. Bet, labi, spriedelēšanu par to, ko tāpat nevaram ietekmēt, atliksim uz vēlāku un parunāsim par to, kur un ko ēdu restorānu nedēļā pavasarī.