AOKs, Seasons, Gutenbergs un citi "zvēri" RRN dūksnājā
Pavērojot, kas notiek ēdināšanas nozarē, apstiprinās bažas par iespējamu tās norietu. Protams, ir ērti vainot nodokļus, valdību, pandēmiju utt., tāpēc mani nepārsteidz, ka neviens no ēdinātājiem restorānu (un ne tikai) apmeklējumu kritumā nevaino augstās cenas vai nestabilo, bieži vien ļoti zemo pasniegto ēdienu kvalitāti. Skaidri parādās ēdinātāju mērķauditorijas izvēles nepilnības, un tagad, kad pēkšņi izrādās, ka sasniegtais tūrisma apjoms ir zemāks, nekā cerēts un ka Rīga nebūt nav ceļotāju galamērķa izvēle nr. 1, daudzi jūtas aplauzušies un, kā ierasts, meklē vainīgo visur, tikai ne sevī. Skaidrs, ka visas Vecrīgas un lielākā daļa centra ēstuvju orientējas uz importa klientu, atstājot vietējos otrajā plānā, kas, iespējams, arī izrādījusies lielākā stratēģiskās plānošanas kļūda. Jau daudzus gadus kladzinu, ka lojalitāti var uzkačāt tikai ar vietējo ēdāju, ar cilvēku, kas dzīvo tepat, ar cilvēku, kam te ir ģimene, draugi, kolēģi, ar cilvēku, kas vēlās ko nosvinēt vai vienkārši pabrokastot, papusdienot vai pavakariņot tepat un veiksmīgas pieredzes gadījumā darīt to atkal un atkal, nevis ar tūristu, kurš atbrauks šurp tikai vienu reizi un labākajā gadījumā ārpus viesnīcas paēdīs vienā vai divos restorānos, nekad tur vairs neatgriežoties.