MIERA IELAS MIERINĀJUMS, JEB KAS KOPĪGS KAFIJAS PUPIŅAI AR KOSMOSU
Sveiki! Uzreiz gribu nomierināt visus, kas satraucās – netaisos stāstīt par savītušo Miera ielas kundzīšu ikonu – kafejnīcu "Mierā", kurai progress acīmredzot ir gājis secen, jo, kā man pašam likās, kad pēdējo reizi tur biju iemaldījies, pa šiem gadiem tur nekas nav mainījies (izņemot cenas), un neesmu drošs, ka tas ir labi.
Par progresa esamību vai neesamību ēdināšanā varētu runāt ilgi un dikti, un ir pilnīgi iespējams, ka pat šajā jautājumā domas dalītos. Iespējams, ka ir vietas, ko pazīstam gadiem, kas mums ir kļuvušas mīļas un tuvas, kur pasniegto kotleti spētu atpazīt starp daudzām citām, kur varam novērot, kā noveco viesmīle, un kur vienīgais, kas liecina par progresu, ir cenu kāpums.
Tomēr piekritīsiet, ka veiksmīgam ēdināšanas biznesam tiekšanās pēc kā vairāk, prioritāšu izvērtēšana, ēdienkartes, mēbeļu un arī, iespējams, personāla atsvaidzināšana vai nomaiņa ir pat vairāk nekā progresa apliecinājums. Bieži vien tas ir izdzīvošanas jautājums. Tāpēc katru reizi, kad saskaros ar ko stagnējošu, esmu izbrīnīts. Protams, neuzskatu, ka veiksmīga biznesa ritējumu vajadzētu regulāri raustīt ar dažādiem jauninājumiem, izmaiņām un pseidouzlabojumiem, jo arī pārmērīga centība un pārāk biežas pārmaiņas var nostrādāt pretēji, tomēr katram sevi cienošam ēdinātājam būtu jāspēj orientēties situācijā un jāspēj pieņem stratēģiski pareizi lēmumi pareizajā laikā.
Diemžēl tikai laiks parādīs, vai konkrētais lēmums ir vai nav bijis pareizs, tomēr, nedarot neko, pastāv lielāks risks nonīkt un aiziet nebūtībā. Regulāri redzam, ko ar pārmaiņām saprot pie mums. Daži maina nosaukumus, citi maina telpas, vēl citi no sākuma maina nosaukumu, bet, kad tas nenostrādā, – maina telpas. Citi taisa remontu, bet citi nomaina šefpavāru; citi maina ēdienkarti, bet citi vienkārši aizklopējās ciet, norij rūgtumu un pāriet uz citu, pēc viņu domām, mazāk sarežģītu nozari. Tā tas ir iekārtots.
Tomēr ir pie mums vietas, par kurām, laikam ejot, varam pateikt, ka šeit viss ir noticis – tukšās nišas aizpildītas, stiprās nostiprinātas un viss šis ir nesis augļus. Šeit jāatgriežas vairāk kā trīs gadu senā pagātnē, kad apmeklēju toreiz vēl pašos pirmsākumos esošo "ROCKET BEAN ROASTERY" un uzrakstīju vilšanās pilnu atsauksmi par... holandes mērci un vēl šo to niecīgu no nenormāli šaurās ēdienkartes. Atceros, ka toreiz biju reāli sašutis un ieteicu viņiem vispirms izrevidēt ēdienkarti, bet pavāram nolaisties uz zemes, apsēsties un padomāt par to, ko īsti viņš vēlās pasniegt saviem klientiem.
Visu laiku gāju šai vietai ar līkumu, vien attālināti sekoju viņu panākumiem kafijas lauciņā un domāju par to, cik tas ir brīnišķīgi, ka uzņēmīgi, zinoši un aizrautīgi cilvēki tepat, pie mums, ir spējīgi ģenerēt ko tik īpašu kā kafijas biznesu. Un nevis vienkārši ievest vai fasēt, vai grauzdēt, bet darīt to visu, plus, izglītot, popularizēt, iedvesmot un aizraut. Parādīt kafijas baudīšanas procesu un garšu dažādību citā gaismā. Un, lai arī pats personīgi izprotu nebūt ne visas viņu piedāvātās kafijas garšas nianses, tomēr nevaru noliegt šī uzņēmuma nozīmi kafijas kultūras popularizēšanā mūsu valstī.
Bet ir viens bet. Rakstu par ēdienu un nevienu brīdi nebiju iedomājies, ka šajā sakarā šeit kas būtu mainījies, līdz pilnīgi nejauši uzzināju par darba dienu brokastu bufetes, brīvdienu brokastu bufetes, pusdienu piedāvājuma un vakara ēdienkartes esamību. Lai slavēta tā diena!
Aizsteidzoties mazliet pa priekšu, varu atzīties, ka tagad šī ir kļuvusi par vienu no manām iecienītākajām brokastošanas un vēlas pēcpusdienas uzēšanas vietām šajā rajonā, neskatoties uz dažiem sīkumiem, pie kuriem varētu piestrādāt.
Tātad brokastu bufete. Pieejam gan darba dienās par EUR 7,90 (mazāka izvēle), gan brīvdienās par EUR 14,90. Ļaužu šeit vienmēr ir diezgan daudz, tā kā par veiksmi var uzskatīt arī vienkārši brīva galdiņa esamību. Par izvēli varu teikt: diezgan daudzpusīga. Šeit papriecāties varēs ne tikai tradicionālās ēšanas piekritēji, bet arī "tev nebūs nogalināt dzīvnieku lai ēstu" filozofijas atbalstītāji. Blakus "izņemts no burciņas vai sagriezts šķēles" piedāvājumam ir atrodamas tādas pērles kā vairāku veidu salāti ar patiešām foršām produktu un garšu kombinācijām – dažādiem graudaugiem, sieriem, pastu un dārzeņiem, vairāku veidu desiņas, siltie dārzeņi, protams, bekons, cepetis un zupiņa. Ēdiens nav samocīts, garšo svaigi. Nekas nav atsulojies, savītis vai sažuvis. Protams, ka atbilstoši savu personīgo vēlmju sarakstam katrs varētu gribēt šeit ieraudzīt vēl ko citu, piemēram, kādu putru, mīksto sieru vai desertu, tomēr, salīdzinot ar citiem piedāvājumiem, šis ir pietiekami cienījams (īpaši tas attiecās uz darba dienu bufeti).
Kas attiecas uz ēdienkartes piedāvājumu, tas nav plašs, bet par salīdzinoši draudzīgām cenām un pietiekami daudzas gaumes aptverošs. Vienīgā ķibele ir nestabilā kvalitāte. Sēņu zupiņa, kas iegaršojās pirmajā reizē, bija nebaudāma citreiz, bet bezē kūka, kas vienu reizi mani sajūsmināja, citā reizē bija tālu no cerētā. Protams, ka te var pamieloties arī ar milzu izmēra maizi ar pildījumu, kruasāniem, buločkām un vēl dažādiem gardumiem, bet, pats galvenais, te var gūt izpratni par kafiju – attīstīt savu garšu izpratni un saprast, vai galu galā esi kafijas cilvēks vai nē.
Par ko, pēc manām domām, varētu vēl padomāt – gribētos, lai siltie ēdieni darba dienās (un tie, kas nav marmītos ar apsildi no apakšas) tādi paliktu ilgāk nekā tikai pusstundu pēc iznešanas, citādi ne reizi neesmu šeit ēdis siltus ceptus kartupeļus, desiņas vai dārzeņus. Lai brīvdienās būtu arī kāda saldā gala izvēle, atskaitot augļus, – piemēram, pankūkas, vafeles vai kādi pašcepti cepumiņi, debesmanna vai vismaz krēms ar ķīseli, jo ne vienmēr gribas papildus iegādāties kūku par piecīti, īpaši ņemot vērā to, ka no dzērieniem cenā ir iekļauts tikai ūdens, bet ne to garšīgāko kafiju no termosa jāpērk par 2 EUR.
Jebkurā gadījumā – esmu priecīgs, ka varu šeit iegriezties un būt, jo šeit valdošā atmosfēra ir tik iedvesmojoši demokrātiska, kosmopolītiska un neuzmācīga, ka pat ļoti labi iedomājos sevi, šeit stūrītī sēžot un aprakstot savus kārtējos restorānu piedzīvojumus un pārdzīvojumus, brīžiem sapņaini raugoties Miera ielas plūsmā, iemalkojot tēju ar sviestmaizi un vērojot pie galdiņiem sēdošos cilvēkus, kas, iespējams, jūtās līdzīgi!
Ceru, ka šajā pavasari arī jums ir kāds priecīgs atklājums un varat uzpildīt sevi ar pozitīvismu, bet, ja ne, tad varat uzpildīties ar manu.