RIVIERA 2. DEJA VU OR NOT DEJA VU?
Neliels atskats vēsturē. Manas ēšanas mānijas pirmsākumos, septembra sākumā, devos baudīt vakaru Rivierā. Tad vēl neko nezināju par to, ka gandrīz blakus mājās tādas Rivieras ir veselas divas! Liels bija mūsu pārsteigums, kad to uzzinājām un stāvot uz Antonijas/Dzirnavu ielu stūra, mēģinājām izzīlēt, uz kuru no divām bijām ieplānojuši doties.
Kopumā atmiņas ne no patīkamajām. Vispirms, nebija pasūtāms nekas no ēdienkartes pirmās lapas, tad virkne ēdienu bija zem katras kritikas un rezultātā, vienīgās patīkamās atmiņas, ko paņēmām līdzi bija par skaisto skatu aiz loga un kompāniju.
Nākošais pārsteigums mani piemeklēja nedaudz vēlāk, kad ar milzīgu pompu, Riviera, kuru iepriekš apmeklēju, aizklopējās ciet un pārvācās uz divas mājas tālāk esošo Rivieru, demonstratīvi nesot pa Antonijas ielu kustamo iedzīvi. Varam tikai minēt, kas bija par iemeslu visai šai jezgai, sākot ar to, kāpēc vispār bija vajadzīgas atvērt šīs divas vietas blakus vienu otrai, beidzot ar to, kas bija par iemeslu, ārēji tik veiksmīga restorāna aizvēršanai. Vai tā bija īpašnieku nevarēšana vai negribēšana maksāt rēķinus, vai tā bija nespēja uzturēt, koordinēt un attīstīt divas vietas reizē, vai tas bija.... Velns viņu zin kas! Un iekšēji pat smīkņāju, ka paspēju vēl tur pabūt un pakritizēt... un redz, šie jau ciet! Tas, protams joks!
Droši vien jau tad zināju, ka reiz turp došos lai pārbaudītu, vai mani piemeklēs deja vu sajūta vai nē. Un tā, šis brīdis ir klāt. Tiešām atkal rezervēju galdiņu Rivierā un tiešām dodos turp atkal, lai arī tagad uz blakus māju.
Mani nemulsina šī restorāna atrašanās jaunajā restorānu TOP 30, augstajā 5.vietā, jo kā pieredze un vēsture rāda, nekad nevar zināt, ko saņemsi, neatkarīgi no tā, ko citi par to stāstījuši.
Tātad Riviera!
DOMINI CANES. BAIDĪJOS, KA BŪS SLIKTĀK, BET TĀ NEKO... + BONUSS
Jau vakariņojot Neiburgā, pēkšņi pieķēru sevi pie domas, ka esmu noguris no tartariem un creme brule, no ēdieniem, kas ir gandrīz katrā ēdienkartē, ir pagatavoti gandrīz vienādi un nespēj sagādāt ne prieku, ne pārsteigumu, ne ar garšu, ne ar noformējumu! Bez tam, ko lai par tiem rakstu? Vai labi sakapāts, cik liels, cik mellenes virsū un vai vienmērīgs?
Tā nonācu pie domas, ka savā izvēlē jābūt radošākam, jāpamet sava komforta zona un jāmēģina citādi ēdieni ar cerību, ka tie spēs iepriecināt, pārsteigt un palīdzēs man veidot jaunu garšu pieredzi.
Kad domāju par to, kur doties, nolēmu, ka jālauž stereotipi par to, ka Vecrīgas restorāni ir tendēti tikai uz importa apmeklētāju! Pats gan esmu gandrīz 100% šāda viedokļa piekritējs, no vienas puses šādu attieksmi saprotu, bet no otras tā mani aizvaino, jo vēl joprojām uzskatu, ka vietējais klients ir vērtīgāks, kaut vai tāpēc, ka dzīvo šeit un var atnākt vakariņās vai pusdienās biežāk nekā tūristi no Spānijas, Itālijas, Japānas un t.t.
Tātad Vecrīga. Pavadot pāris stundas interneta vidē, pētot atsauksmes, ēdienkartes, cenas, vidi un attieksmi izvēle tika izdarīta par labu nelielam restorāniņam, blakus Jāņa vārtiem un Pēterbaznīcai, kas savā mājas lapā nedaudz pamānoties (kā vēlāk izrādījās) par produktu izcelsmi (mežā lasītas sēnes un ogas) bija "uzzīmējuši" ainiņu, kas šķita pievilcīga cilvēkam manā pašreizējā, drūmi apcerīgajā garastāvoklī. Tāpēc apbruņojies ar pāris domubiedriem ar cienījamu izpratni par ēdienu, dodos ēst, bet ja paveiksies - baudīt!
PĒRLE no BLUMENSTRASE, BAKER STREET vai JAUNIELAS - "NEIBURGS", DĀMAS UN KUNGI!
Tāpēc veidojās tik dažādi, pilnīgi pretēji viedokļi, atsauksmes un sajūtas un tik dažāda attieksme, kvalitāte un sasniegumi. Paceļot savu latiņu, gribēsim līdz tai tiekties. Ja restorāni celtu savas latiņas, tie spētu sasniegt jaunas virsotnes, padarot mūs, klientus, laimīgus un iespējams, ka mūsu latiņas tad būs vienā augstumā.
Par ko tas viss? Ā, nu ja. Par latiņu.