KŪKU SLAVAS ĒNĀ - "KAIRI"
Samierinoties ar neizbēgami tuvojošos, ikgadējo, gadumijas pārēšanās maratonu (Jūs taču saprotat par ko domāju?), nolēmu vēl paspēt uzkūkot, jo nez vai janvārī saņemšos to izdarīt, saprotamu iemeslu dēļ.
Tāpat, kā dodoties vakariņās uz kādu restorānu ceru nobaudīt ko īpašu, nebijušu, novatorisku, vai tieši otrādi ko klasiski nemainīgu, smalku un elegantu, tāpat dodoties kūkās, ceru nokļūt aromātu, krāsu, tekstūru, garšu un saldās sajūsmas gūstā, neatkarīgi no tā vai nobaudu ko tik ļoti pazīstamu un tuvu kā medus kūka vai drumstalu plātsmaize, vai arī apžilbstu no kādas izsmalcinātas tortes, īpašas siera kūkas vai kāda neredzēta deserta.
DA VIENALGA KAS! ŠOREIZ "DA SERGIO"
Sveicināti šajā tumšajā, drēgnajā vēlā rudens vakarā (vai rītā, vai pusdienā) Domāju, ka daudzus no jums, tāpat kā mani jau ir apmeklējušas pirmssvētku sajūtas un domas. Un šeit es nedomāju par 18.novembri, bet gan par Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Saprotu, ka ir cilvēki, kas valsts svētkus svin tāpat kā ģimenes svētkus - taisa rasolus, siļķi kažokā, cep kūku un it kā ar to vēl būtu par maz, visu dekorē karoga krāsās un pēc tam sava patriotisma izpausmi arī apēd!
Tomēr manā izpratnē tie (18.11.) ir svētki, kad varam vienoties kopīgā dziesmā, vai dejā, vai atmiņās, vai nolamāt pastāvošo varu, vai uzdziedāt himnu, vai kādā citā veidā mēģināt iedzīvināt sevī Dzimtenes mīlestības (ja tāda vispār ir iespējama) garu, nevis padarīt šo dienu par ģimenes kopgalda lielo dienu! Atkārtoju, ka arī šoreiz paužu vien savu personīgo viedokli un uz to, kā jau mēs visi zinām, katram ir tiesības ne tikai valsts, bet arī visos pārējos svētkos un citās dienās.
kaut kas silts, sātīgs un sirsnīgs drēgnajiem vakariem.
Neskatoties uz to, ka pārsvarā dalos ar Jums savos piedzīvojumos sabiedriskās ēdināšanas iestādēs, šad tad rodas vēlme padzīvoties ar Jums kopā pa virtuvi un uzšmorēt ko īpaši tuvu manam kuņģim, dvēselei un smadzenēm, lai tādā veidā mana cilvēcīgā puse satuvinātos ar Jums vēl vairāk.
Domāju, ka piekritīsiet, ka nekāds, pat vissmalkākais restorāna ēdiens neatsver pašu uzmeistarotu, ar sirds siltumu sildošu, kopā ar saviem mīļajiem kāru muti notiesātu mājas ēdienu, ko neskatoties uz nogurumu, aizkaitinājumu, dusmām vai ko citu dienas laikā savākto, saņemamies pagatavot. Un ik reizi, kad esam sevi pārvarējuši un beigās sēžam pie izēstiem šķīvjiem un ar gandarījumu, izgāzuši vēderus patīkamā atslābumā veramies savos galda biedros, saprotam - this is it! Šādu mirkļu dēļ ir vērts censties, pat nedaudz sevi pārvarēt, lai pēc tam izjustu šo kopības un gandarījuma sajūtu.