DA VIENALGA KAS! ŠOREIZ "DA SERGIO"
Sveicināti šajā tumšajā, drēgnajā vēlā rudens vakarā (vai rītā, vai pusdienā) Domāju, ka daudzus no jums, tāpat kā mani jau ir apmeklējušas pirmssvētku sajūtas un domas. Un šeit es nedomāju par 18.novembri, bet gan par Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Saprotu, ka ir cilvēki, kas valsts svētkus svin tāpat kā ģimenes svētkus - taisa rasolus, siļķi kažokā, cep kūku un it kā ar to vēl būtu par maz, visu dekorē karoga krāsās un pēc tam sava patriotisma izpausmi arī apēd!
Tomēr manā izpratnē tie (18.11.) ir svētki, kad varam vienoties kopīgā dziesmā, vai dejā, vai atmiņās, vai nolamāt pastāvošo varu, vai uzdziedāt himnu, vai kādā citā veidā mēģināt iedzīvināt sevī Dzimtenes mīlestības (ja tāda vispār ir iespējama) garu, nevis padarīt šo dienu par ģimenes kopgalda lielo dienu! Atkārtoju, ka arī šoreiz paužu vien savu personīgo viedokli un uz to, kā jau mēs visi zinām, katram ir tiesības ne tikai valsts, bet arī visos pārējos svētkos un citās dienās.
Tātad, tuvojoties gada nogalei, kas katrā no mums izraisa citas izjūtas, manī pamostas vajadzība pēc omulības, dvēseliskām sarunām un kārtīga, sātīga mājas ēdiena. Un tam nav obligāti jābūt kam latviskam, tas var būt jebkurš ēdiens, kas sasilda ne tikai kuņģi, bet arī dvēseli un prātu. Un kad es domāju par ko tādu, tad prātā nāk Itāļu un Kaukāza ēdieni, kas lai arī ir ļoti atšķirīgi pēc savas būtības, tomēr asociējās ar sirsnīgu, ģimenisku pasēdēšanu pie bagātīgi klāta galda, ar dziesmām, smiekliem, sarunām un atmiņām, kas paliks ar mums kopā uz mūžu.
Sanāca kaut kā nedaudz patētiski, bet laikam arī jūtos mazliet sakāpināts un vēl pirms iegrimt pirmssvētku rūpēs par Ziemassvētku dāvanām un svētku ēdienkartes sastādīšanu, vēlējos pabaudīt kāda Itāļu restorāna pašizslavēto autentisko atmosfēru un ēdienu, kura pagatavošanai (citēju no mājas lapas) tiek izmantots labākais, ko sniedz Itālijas saulainā daba - svaigus augļus un dārzeņus, gaļu un jūras produktus.
Pat tagad, tinot atpakaļ filmu, mēģinu saprast par ko tieši šeit bija runa. Un kāpēc ēdienkartē rakstītais izrādījās vien tukši vārdi, kāpēc ēdot ne uz mirkli neradās sajūta, ka esmu Itālijā un baudu ko autentisku, kāpēc nesajutu ne kripatiņu no saules, temperamenta un Itālijas viesmīlības, kāpēc neviena garša mani neaizrāva līdz asarām, kāpēc...., kāpēc....?
Tāpēc, ka pat muļķim skaidrs, ka neviens produkts šurp neatceļo no Itālijas, ka neviens (vai gandrīz neviens) darbinieks šeit nav itālis, ka šeit trūkst aizrautības un degsmes, ka mūsdienu piesātinātajā kulinārajā pasaulē, kad liela daļa ēdāju zin kādam jābūt labam risotto, lazanjai, pastai un picai, restorānam jāspēj pārsteigt ar kvalitāti, īpašu attieksmi un neatkārtojamu garšu. Īpaši, ja pārstāvi kādu atsevišķu valsti, kultūru un virtuvi.
Kā noprotat, šī noteikti nebūs "oda priekam". Un žēl, jo nekad neeju baudīt ēdienu ar domu, lai būtu ko ielikt Ēstmīļa topa apakšgalā.
Bet nu, pie ēdiena.
Maizes groziņš!
Nekad agrāk neuzskatīju par nepieciešamu informēt Jūs par situāciju ar maizi restorānā. Šoreiz, vairāku iemeslu dēļ, nevaru atturēties. Pirmkārt - maize izrādījās garšīgāka par visu pārējo šovakar ēsto, otrkārt - tās bija daudz, treškārt - grissini (maizes standziņas) bija garšīgākie no visiem, kas jebkad ēsti, pat nevaru aprakstīt, vien gribētu tos ēst un ēst, ar tēju, ar kafiju, ar vīnu, ar zupu, da ar jebko, lai tikai tie būtu manā virtuves plauktā!!!!
Mīdijas ar melnajiem pipariem EUR 7,50 un mīdijas baltvīnā ar tomātiem un ķiplokiem EUR 8,20
Sāku ar šo, neskatoties uz miglaino bildi, jo šis arī bija vakara labākais ēdiens (ja neskaita iepriekš pieminēto maizīti). Un lai gan baltvīna garša nebija īpaši sajūtama un piparu sīvums varēja būt spēcīgāks, tomēr abi buljoni bija patīkami, diezgan piesātināti un neatsita ūdenszāļu smaciņu un jāsaka, ka arī pašas mīdijas bija izdevušās. Tās bija pietiekoši mīkstas un sulīgas un arī pietiekoši daudz, tā kā nobeigumā mērcējot maizi pāri palikušajā buljonā, neko ļaunu vēl nenojaušot, apcerēju tuvāko nākotni, kad varēšu baudīt kādu gabaliņu no saulainās un daudzkrāsainās Itālijas!
Vistas zupa ar paipalu olām EUR 6
Šajā brīdī gribu, lai jūs mazliet pasapņojat. Pasapņojat par savu ideālo vistas zupu. Varbūt tā izskatās šādi
bet varbūt šādi
bet pilnīgi iespējams, ka šādi
Nu ja, to es varu saprast, jo arī es sēdēju un iedomājos ko tūlīt ēdīšu - karstu, tumīgu, sātīgu, biezu, aromātisku un traki garšīgu!! Tāpēc varat iedomāties manu mulsumu un pat varētu teikt šoku, kad sev priekšā ieraudzīju šo
Priekš tiem, kas vēlās zināt, kas tieši peld šajā zeķūdenim līdzīgajā šķidrumā stāstu - kubiņos sagriezts burkāns, selerijas kāts, daži knapi sausas vistas gabaliņi un pārvārītas bez čaumalas vārītas paipalu olas (lai vieglas viņām smiltis) Un jā, pa virsu peld kāda šķipsna smalki sakapātu zaļumu. Jautājums - kas tieši šajā ēdienā ir no saulainās Itālijas dabas?
Risotto ar baravikām EUR 12,66 un risotto ar sparģeli, rozmarīnu un tīģergarnelēm EUR 10,80
Tātad īsumā - konsistence pārāk stingra. Labam risotto jābūt vijīgākam, plūstošākam. (un skeptiķiem saku - lai to zinātu, nav jābūt guru. Ja ne kā citādi, tad paskatieties kāds tas sanāk virtuvju karaļiem - Gordon Ramsay un Jamie Oliver) Rīsi ir smagnēji, ēdot salīp un mutē izveido tādu kā lipīgu, grūti saēdamu kamolu. Tas, kurš ar baravikām ir aromātiskāks, bet pārāk sāļš, savukārt tas, kurš ar garnelēm bez aromāta, ar divām neliela izmēra tīģergarnelēm (laikam baby prawns) , bet iekšā ar vairākām pilnīgi sausām mazām garnelītēm (visdrīzāk no saldētām), kas ir sīkstas, bezgaršīgas un jau sen zaudējušas savu īpašo aromātu un tekstūru. Ja zināt, ka risotto visbiežāk pagatavo izmantojot buljonu un baltvīnu, tad šoreiz jūs gaidītu vilšanās, jo šie abi šķita kā uz ūdens vārīti. Jeb kā pateica priekšā Google tulkotājs - Molto dispiaciuto!
Liellopu aknas Venēciešu gaumē ar grilētu polentu EUR 7
Aknas un polenta ir vieni no maniem mīļākiem ēdieniem. Pareizi pagatavoti tie ir kā sprādziens galvā un eiforija kuņģī. Vai arī otrādi. Bet šoreiz tam nav nekādas nozīmes, jo nezinu kā šādu ēdienu sauc itāliski, bet zinu šī vārda ekvivalentu vismaz trijās valodās un šādus vārdus cenšos publiski, vismaz rakstos nelietot.
Aknas ir brīnišķīgs, maigs, sulīgs, aromātisks ēdiens, ja vien tas ir pagatavots pareizi. Bērnībā, redzēju, kā mana mamma, pirms cepšanas izmērcēja aknas pienā, jo tad tās cepot nepaliek cietas, protams pie nosacījuma, ka netiek vienkārši pārceptas. Nezinu ko f..... šeit dara ar aknām, bet tādas plānas, sausas, cīpslainas aknas neatminos ka būtu ēdis, vai pagatavojis pat savas ēst gatavošanas pieredzes pirmsākumos!
Bet polenta!!!! Tā ir sasmalcināti kukurūzas graudi, no kuriem tiek gatavotas superīgas biezputras, un ko pēc vēlēšanās vēlāk var apcept vai grilēt.
Es polentu gatavoju šādi - vāru ūdenī, pievienoju daudz sviesta, šķipsniņu sāls, dažreiz nedaudz pienu, bet citreiz nē, un lielu daudzumu smalki sarīvētu cieto sieru. Vāru regulāri apmaisot, lai nepiedeg pie katla dibena. Kad gatava, ieleju ar pārtikas plēvi izklātā paplātē un lieku ledusskapī, kur tā sastingst. Un tad uzdzīve var sākties. Ik pa brīdim nogriežu gabalu sastingušās polentas un apcepu uz pannas, grilpannas vai cepeškrāsnī un baudu kopā ar krāsnī ceptiem ķirštomātiem, ceptām sēnēm ar žāvētu gaļiņu vai sautētiem, mutē kūstošiem teļa vaigiem....
Šeit acīmredzot, polentu gatavo uz ūdens, ar nedaudz sāli un tad piededzina uz grilpannas. Kā lai citādi izskaidro deguma piegaršu ēdienā, melnās strīpas uz polentas un jebkāda patīkama aromāta vai garšas trūkumu?
Un nobeigumā, Itāļu desertu karalis Tiramisu EUR 5
Neglīta, negaršīga un nožēlojama! Žēl, ka šādi vārdi jāadresē ēdienam, bet vēl vairāk žēl, ka šajā restorānā, kam būtu jākalpo kā Itāļu virtuves gidam - jāpopularizē, jāizglīto, jāaizrauj, ir iespēja pa piecīti apēst vien īstā Tiramisu vājo atblāzmu. Ūdeņaina garša, neizteiksmīgs krēms un pārlieku daudz kakao pulveris pa virsu.
Deserts ir nobendēts un mani pat māc aizdomas, nē, es pat ceru, ka tas ir vienkārši nopirkts kādā švakā veikalā, jo paštaisītais ir bijis tik pieprasīts, ka vienkārši ir izpirkts. Jo tad vēl ir cerība. Ne man protams, jo šādas vietas otrreiz neapmeklēju, bet citiem cilvēkiem, kas ir gana ekstrēmi lai paši pārliecinātos par to kā lietas notiek, ir cerība, ka citā reizē viss būs kā tam būtu jābūt.
Pēc šitā biedējošā pasākuma izjūtu organisku vēlēšanos rehabilitēt Itāļu virtuvi savās acīs un jau meklēju, kur to varētu izdarīt ar mazāku vilšanos, lai gan iekšējā sajūta saka - sliktāk taču nevar vairs būt!!! Nevar taču, vai arī nē.....
P.S. Un par tiem svētkiem. Atcerieties, ka būtībā, svētkus rada cilvēki ar kuriem kopā esam. Pat vissmalkākais cepetis sprūdīs kaklā, ja ar mums kopā nebūs mūsu mīļie un tuvie! Tā kā katram novēlu, lai svētkos ir ar ko būt kopā!