SKUMJAIS, VIENTUĻAIS NIKLĀVS.
22. nov. 2015,
Nav komentāru
Šovakar
nekas tāds nebija plānots. Katrā ziņā, ja gribētu knibināties ar
zivs asakām, būtu sacepis cepeškrāsnī karpu!
Tā, neko ļaunu nenojaušot, pārpratuma pēc, bezmērķīgi klaiņojot pa drēgno Vecrīgu un mēģinot izvairīties no dažādu dzēruma pakāpi sasniegušiem cilvēkiem, lūkojos logos un domāju par to, ka labākais šobrīd būtu atrast kādu siltu, jauku vietiņu, kur nav trokšņains un pārpildīts, lai paēstu un padomātu par Ziemassvētku tuvošanos, par auksto laiku vai par ko citu tik pat globālu un vienlaikus tik personīgu.
Un tā, visur ir pārpildīts, trokšņains un jau atmetu ar roku, kad pilnīgi nereāli ieraugu tukšu restorānu. Pilnīgi tukšu, vārdā Niklāvs, vien pāris viesmīles gozējās pie letes un rodas sajūta, ka dzīve šeit ir apstājusies. Gandrīz nohipnotizēts ar redzēto, dodos iekšā, cerot, ka durvis padosies un restorāns nebūs rezervēts. Durvis atveras, tieku laipni sagaidīts un varu izvēlēties jebkuru vietu kur apsēsties, jo esmu taču vienīgais apmeklētājs.
Ir kaut kas aizkustinošs vietās, kur nav klientu-skatiens ar kādu darbinieks veras uz durvīm, kad tās atveras, gaidīšanas sajūta, kas ir gandrīz taustāma, vilšanās un cerība. Bet tā ir tikai proza, tāpēc atgriežos pie realitātes.
Tā, neko ļaunu nenojaušot, pārpratuma pēc, bezmērķīgi klaiņojot pa drēgno Vecrīgu un mēģinot izvairīties no dažādu dzēruma pakāpi sasniegušiem cilvēkiem, lūkojos logos un domāju par to, ka labākais šobrīd būtu atrast kādu siltu, jauku vietiņu, kur nav trokšņains un pārpildīts, lai paēstu un padomātu par Ziemassvētku tuvošanos, par auksto laiku vai par ko citu tik pat globālu un vienlaikus tik personīgu.
Un tā, visur ir pārpildīts, trokšņains un jau atmetu ar roku, kad pilnīgi nereāli ieraugu tukšu restorānu. Pilnīgi tukšu, vārdā Niklāvs, vien pāris viesmīles gozējās pie letes un rodas sajūta, ka dzīve šeit ir apstājusies. Gandrīz nohipnotizēts ar redzēto, dodos iekšā, cerot, ka durvis padosies un restorāns nebūs rezervēts. Durvis atveras, tieku laipni sagaidīts un varu izvēlēties jebkuru vietu kur apsēsties, jo esmu taču vienīgais apmeklētājs.
Ir kaut kas aizkustinošs vietās, kur nav klientu-skatiens ar kādu darbinieks veras uz durvīm, kad tās atveras, gaidīšanas sajūta, kas ir gandrīz taustāma, vilšanās un cerība. Bet tā ir tikai proza, tāpēc atgriežos pie realitātes.
KASHA...., BET VAI GOURMET ???
15. nov. 2015,
Nav komentāru
Pēdējā
laikā domāju par to, kā lai pavārs pie mums kļūst atpazīstams, kas
liek pavāriem nosaukt restorānu savā vārdā, kāpēc pavārs iznāk no
virtuves un stājās kameru priekšā?
Vai tā ir augstprātība, uzmanības trūkums, drosme vai vienkārši, cilvēcīga vājība un vēlme, tikt atpazītam? Ne katrs pavārs var kļūt par zīmolu pats par sevi. Ne katrs var atrast publisku nišu, caur kuru sevi padarīt slavenu, vai vismaz izcelt no daudzskaitlīgās pavāru masas. Mums jau ir savi Mārtiņi - Sirmais un Rītiņš, arī Jansons, Aleksejevs, Zommers un daži citi, kas pateicoties ilgam, smagam darbam, būšanai pareizā laikā un pareizā vietā, pateicoties veiksmei un zināmai harizmai, šodien ir tur kur ir . Bet pat viņi nedrīkst ne uz mirkli apstāties pie sasniegtā un pat viņiem ir nepārtraukti jābūt uz čika, lai mēdiji nenogurtu, lai klientam neapniktu un lai melns kaķis ielu nepārskrietu!
Patiesībā, pie mums, "publiskiem" pavāriem nav no kā bīties, jo lielai daļai patērētāju pietiek vien ar to, ka šis ir bijis tādā šovā, bet šis vada tādu raidījumu, lai jau masveidā viņiem klanītos un par katru mērces triepienu uz šķīvja teiktu oh un ah!
Bet kā ir ar pārējiem? Ar tiem, kam nav gali TV, kam nav noveicies ar klases vai kursa biedriem, kas nav vēl atklājuši savu ģenialitāti, vai ar tiem, kas vienkārši ir un paliks viduvēji?
Būtībā, šim visam nav nekāda sakara ar šodienas rakstu. Vien tādas pārdomas. Domāju, ka vienkāršākais veids, kā izvairīties no sava vārda "sapačkāšanas", ir to vienkārši nepopularizēt. Jo tad pastāv iespēja nomainīt darba vietu un dzīvot tālāk.
Vai tā ir augstprātība, uzmanības trūkums, drosme vai vienkārši, cilvēcīga vājība un vēlme, tikt atpazītam? Ne katrs pavārs var kļūt par zīmolu pats par sevi. Ne katrs var atrast publisku nišu, caur kuru sevi padarīt slavenu, vai vismaz izcelt no daudzskaitlīgās pavāru masas. Mums jau ir savi Mārtiņi - Sirmais un Rītiņš, arī Jansons, Aleksejevs, Zommers un daži citi, kas pateicoties ilgam, smagam darbam, būšanai pareizā laikā un pareizā vietā, pateicoties veiksmei un zināmai harizmai, šodien ir tur kur ir . Bet pat viņi nedrīkst ne uz mirkli apstāties pie sasniegtā un pat viņiem ir nepārtraukti jābūt uz čika, lai mēdiji nenogurtu, lai klientam neapniktu un lai melns kaķis ielu nepārskrietu!
Patiesībā, pie mums, "publiskiem" pavāriem nav no kā bīties, jo lielai daļai patērētāju pietiek vien ar to, ka šis ir bijis tādā šovā, bet šis vada tādu raidījumu, lai jau masveidā viņiem klanītos un par katru mērces triepienu uz šķīvja teiktu oh un ah!
Bet kā ir ar pārējiem? Ar tiem, kam nav gali TV, kam nav noveicies ar klases vai kursa biedriem, kas nav vēl atklājuši savu ģenialitāti, vai ar tiem, kas vienkārši ir un paliks viduvēji?
Būtībā, šim visam nav nekāda sakara ar šodienas rakstu. Vien tādas pārdomas. Domāju, ka vienkāršākais veids, kā izvairīties no sava vārda "sapačkāšanas", ir to vienkārši nepopularizēt. Jo tad pastāv iespēja nomainīt darba vietu un dzīvot tālāk.
RAMSAY! GORDON RAMSAY! (1.daļa)
8. nov. 2015,
Nav komentāru
Gordons Ramzijs (Gordon Ramsay) ! Šis vārds
liek daudziem ēst gatavotājiem un ēst gribētājiem visā
pasaulē notrīsēt - citiem aiz cieņas, citiem aiz
bijības, citiem aiz sajūsmas! Es arī šad tad notrīsu, domājot par
viņu. Pārsvarā aiz sajūsmas!
"BEEF EATER'S". LET'S EAT THE MEAT!!! LAI DZĪVO LIELLOPS!
1. nov. 2015,
Nav komentāru
Vai
Jums garšo gaļa?
Man ļoti garšo! Dažreiz es pēc viņas ilgojos un man viņas pietrūkst, dažreiz man pēc viņas ir nelabi un nožēloju izdarīto, bet dažreiz gribu viņu vēl un vēl! Nu tā man ir. Ikdienā vairāk pierasta ir vista vai cūka. Šie dzīvnieki, atdevuši savas dzīvības lai padarītu mūs, cilvēkus, laimīgus. Tā es sev iestāstīju. Bet liellops!! Tas ir kas vairāk! Ja kādreiz par dievu ēdienu saucu gogolmogolu, tad tagad - liellopa steiku.
Līdz šim jau ir bijušas dažas vilšanās steikos. Pat ne pašos steikos, bet cilvēkos, kas sauc sevi par pavāriem, strādā dažāda kalibra restorānos un uzskata, ka māk apieties ar gaļu, cilvēkos, kas atļaujās nepareizi sagriezt, pārcept, bez sirdsapziņas pārmetumiem pasniegt un paņemt naudu par lielāku vai mazāku sausas, stiegrainas, grūti sakošļājamas gaļas klucīti.
Šādu pārdzīvojumu dzīts, jau laiku atpakaļ, nolēmu apciemot "Beef eater's", kas man iepatikās jau ar nosaukumu vien. Tāda asprātīga vārdu un asociāciju spēle. Zinu, cik grūti ir izdomāt trāpīgu nosaukumu jebkam, īpaši ēdināšanas vietai, tāpēc uzreiz pavedos. Likās, ka šajā vietā ir sava veida beigto (liel)lopiņu paradīze, kur tie nokļuvuši pēc nāves, lai iepriecinātu mūs, cilvēkus.
Man ļoti garšo! Dažreiz es pēc viņas ilgojos un man viņas pietrūkst, dažreiz man pēc viņas ir nelabi un nožēloju izdarīto, bet dažreiz gribu viņu vēl un vēl! Nu tā man ir. Ikdienā vairāk pierasta ir vista vai cūka. Šie dzīvnieki, atdevuši savas dzīvības lai padarītu mūs, cilvēkus, laimīgus. Tā es sev iestāstīju. Bet liellops!! Tas ir kas vairāk! Ja kādreiz par dievu ēdienu saucu gogolmogolu, tad tagad - liellopa steiku.
Līdz šim jau ir bijušas dažas vilšanās steikos. Pat ne pašos steikos, bet cilvēkos, kas sauc sevi par pavāriem, strādā dažāda kalibra restorānos un uzskata, ka māk apieties ar gaļu, cilvēkos, kas atļaujās nepareizi sagriezt, pārcept, bez sirdsapziņas pārmetumiem pasniegt un paņemt naudu par lielāku vai mazāku sausas, stiegrainas, grūti sakošļājamas gaļas klucīti.
Šādu pārdzīvojumu dzīts, jau laiku atpakaļ, nolēmu apciemot "Beef eater's", kas man iepatikās jau ar nosaukumu vien. Tāda asprātīga vārdu un asociāciju spēle. Zinu, cik grūti ir izdomāt trāpīgu nosaukumu jebkam, īpaši ēdināšanas vietai, tāpēc uzreiz pavedos. Likās, ka šajā vietā ir sava veida beigto (liel)lopiņu paradīze, kur tie nokļuvuši pēc nāves, lai iepriecinātu mūs, cilvēkus.