SKUMJAIS, VIENTUĻAIS NIKLĀVS.
22. novembris, 2015 pl. 18:22,
Nav komentāru
Šovakar nekas tāds nebija plānots. Katrā ziņā, ja gribētu knibināties ar zivs asakām, būtu sacepis cepeškrāsnī karpu!
Tā, neko ļaunu nenojaušot, pārpratuma pēc, bezmērķīgi klaiņojot pa drēgno Vecrīgu un mēģinot izvairīties no dažādu dzēruma pakāpi sasniegušiem cilvēkiem, lūkojos logos un domāju par to, ka labākais šobrīd būtu atrast kādu siltu, jauku vietiņu, kur nav trokšņains un pārpildīts, lai paēstu un padomātu par Ziemassvētku tuvošanos, par auksto laiku vai par ko citu tik pat globālu un vienlaikus tik personīgu.
Un tā, visur ir pārpildīts, trokšņains un jau atmetu ar roku, kad pilnīgi nereāli ieraugu tukšu restorānu. Pilnīgi tukšu, vārdā Niklāvs, vien pāris viesmīles gozējās pie letes un rodas sajūta, ka dzīve šeit ir apstājusies. Gandrīz nohipnotizēts ar redzēto, dodos iekšā, cerot, ka durvis padosies un restorāns nebūs rezervēts. Durvis atveras, tieku laipni sagaidīts un varu izvēlēties jebkuru vietu kur apsēsties, jo esmu taču vienīgais apmeklētājs.
Ir kaut kas aizkustinošs vietās, kur nav klientu-skatiens ar kādu darbinieks veras uz durvīm, kad tās atveras, gaidīšanas sajūta, kas ir gandrīz taustāma, vilšanās un cerība. Bet tā ir tikai proza, tāpēc atgriežos pie realitātes.
Tā, neko ļaunu nenojaušot, pārpratuma pēc, bezmērķīgi klaiņojot pa drēgno Vecrīgu un mēģinot izvairīties no dažādu dzēruma pakāpi sasniegušiem cilvēkiem, lūkojos logos un domāju par to, ka labākais šobrīd būtu atrast kādu siltu, jauku vietiņu, kur nav trokšņains un pārpildīts, lai paēstu un padomātu par Ziemassvētku tuvošanos, par auksto laiku vai par ko citu tik pat globālu un vienlaikus tik personīgu.
Un tā, visur ir pārpildīts, trokšņains un jau atmetu ar roku, kad pilnīgi nereāli ieraugu tukšu restorānu. Pilnīgi tukšu, vārdā Niklāvs, vien pāris viesmīles gozējās pie letes un rodas sajūta, ka dzīve šeit ir apstājusies. Gandrīz nohipnotizēts ar redzēto, dodos iekšā, cerot, ka durvis padosies un restorāns nebūs rezervēts. Durvis atveras, tieku laipni sagaidīts un varu izvēlēties jebkuru vietu kur apsēsties, jo esmu taču vienīgais apmeklētājs.
Ir kaut kas aizkustinošs vietās, kur nav klientu-skatiens ar kādu darbinieks veras uz durvīm, kad tās atveras, gaidīšanas sajūta, kas ir gandrīz taustāma, vilšanās un cerība. Bet tā ir tikai proza, tāpēc atgriežos pie realitātes.
Atmosfēra jauka, mājīga, silta, nevar pat salīdzināt ar dažiem iepriekš apmeklētiem viesnīcu restorāniem. Viesmīle laipna un neuzbāzīga, piedāvā man trīs kartes - dzērienu, ēdienu un Šefpavāra piedāvājumu. Izlaižu Latviešu tradicionālo virtuvi un Šefa piedāvājumu un pievēršos Klasiskai ēdienkartei, kas nav īpaši liela un iekļaujas A4 formāta vienā pusē.
Sajūtas vēl joprojām patīkamas, pasūtu tēju un visu pārējo ko izvēlējos. Sagaidu maizes groziņu. Varētu teikt, ka pat nopriecājos, ka nebija jācenšas ēst kārtējā, pašceptā neveiksme, bet nepārprotamā, veikalā nopērkamā ciabata (pasildīta pirms pasniegšanas) un rupjmaize ar divu veidu sviestiņu. Tik tālu viss ir jauki...Varbūt uz priekšu vienkārši jāiet tikai dzert tēju?
'Siltie pīles krūtiņas salāti ar spinātiem un bulguru, balzamiko - sinepju mērcē ar ķiršu tomātiņiem, šalotes sīpoliem, parmezāna sieru un gočī !!! ogām EUR 9,00"
Izlaidīšu smīnu par atsevišķu sastāvdaļu neprecīzajiem nosaukumiem un uzreiz ķeršos pie pašiem salātiem, kas manā priekšā nokļuva tik ātri pēc pasūtīšanas, ka sāku bažīties par to izgatavošanas datumu - godži ogas bija ļoti daudz un neskatoties uz to brīnišķīgajām dziednieciskajām īpašībām un neapstrīdamo uzturvērtību, man to bija par daudz, par cietu un ..., nu jā, vienkārši par daudz. Bez visa kartē ierakstītā, salātos bija arī austersēnes, kuru atrašanās šķīvī mani pārsteidza, pati pīles krūtiņa arī tur bija, lai gan, ja skatāmies proporciju, tad ēdiena nosaukumam būtu jābūt - bulgura un godži ogu salāti ar spinātiem, sēnēm un pīles krūtiņu. Krūtiņa sagriezta plānās šķēlītēs un pēc nodevīgi klāt esošās gumijainās, taukainās ādas strēmelītēm, var noprast, ka krūtiņas pagatavošanai īpaša uzmanība nav pievērsta un iespējams tāpēc, tā paslēpta salātu apakšā un kaunīgi iejaukta starp pārējām sastāvdaļām. Mērce diezgan stipra, pat pārāk, gandrīz pilnībā nomāc pārējās garšas, bet ēdot salātus sapratu, ka tad, kad esi nosalis un saguris, vari nespļaudoties apēst gandrīz jebko. Šī atziņa mani apstulbināja un lika aizdomāties par pašvērtējumu.
"Krāsnī cepts akmens asaris ar vārītiem pērļu kartupelīšiem panētiem mandeļu skaidiņās, apceptiem spinātiem, muskatriekstiem ???, ķiplokiem un ceptiem ķiršu tomātiņiem EUR 16 (puse EUR 11)"
Kas tie tādi pērļu kartupeļi nezinu vēl līdz šim. Zinu, ka ir tādas pērļu vistiņas un pērļu kus kus, bet pērļu kartupeļi.... Pēc garšas, kā ar mizu vārīti kartupeļi, kas pēc tam nomizoti un apcepti mandeļu skaidiņās. Ja neskaita maldinošo nosaukumu, doma nav slikta, vienīgi vārītam kartupelim pietrūka sāls un kopā ar skaidiņām tas bija diezgan pasauss. Šādam ēdienam viennozīmīgi pietrūka mērcīte, jo, ja neskaita nedaudz spinātus un ceptos tomātus , tajā nebija nekāda mitruma un arī vienojošā elementa, kas visas ēdiena sastāvdaļas sasaistītu kopā.
Varbūt šajā brīdī domājat, ka esmu aizmirsis par zivi, jo tieši zivs ir šī ēdiena centrā? Nē, to aizmirst būtu grūti. Ja pasūtu veselu zivi, tad rēķinos, ka zivīs parasti ir asakas, bet kad man atnes zivs fileju, kurai pa virsu ir saceptie spināti un tomātiņi, tad saprotu, ka pavārs ir gribējis, lai ņemu zivtiņu kopā ar to, kas tai virsū un nobaudu šo garšu, aromātu un sruktūru buķeti. Nē, laikam kļūdījos! Kā gan citādi zivs būtu pilna ar asakām un āda ar zvīņām? Vai virtuvē kāds, atvainojiet, bija pillā, vai arī šis ir Niklāva virtuves normālais līmenis? Kāda velna pēc, bija jāsačakarē zivs un mana oma?
Priecājos, ka neaizrijos ar asaku un ātri pielāgojos, noņēmu no zivs spinātus ar tomātiem un apēdu. Tad uzmanīgi, arī ar pirkstu palīdzību, atbrīvoju plāno fileju no asakām un maziem kumosiņiem, lēnām, kārtīgi sakošļājot (tā man bērnībā mācīja vecāki) apēdu arī to. Vai nav skumjš stāsts?
Šajā brīdī jau kaitina viss, tai skaitā viesmīle, kas pēc katra ēdiena jautā kā garšoja, lai gan, domāju, ka nemaz nav gatava godīgai atbildei.
Jā, un vēl nesaprotu, kas bija domāts ar muskatriekstiem?
"Krēms brulē ar sezonas ogām EUR 5,50"
"Krāsnī cepts akmens asaris ar vārītiem pērļu kartupelīšiem panētiem mandeļu skaidiņās, apceptiem spinātiem, muskatriekstiem ???, ķiplokiem un ceptiem ķiršu tomātiņiem EUR 16 (puse EUR 11)"
Kas tie tādi pērļu kartupeļi nezinu vēl līdz šim. Zinu, ka ir tādas pērļu vistiņas un pērļu kus kus, bet pērļu kartupeļi.... Pēc garšas, kā ar mizu vārīti kartupeļi, kas pēc tam nomizoti un apcepti mandeļu skaidiņās. Ja neskaita maldinošo nosaukumu, doma nav slikta, vienīgi vārītam kartupelim pietrūka sāls un kopā ar skaidiņām tas bija diezgan pasauss. Šādam ēdienam viennozīmīgi pietrūka mērcīte, jo, ja neskaita nedaudz spinātus un ceptos tomātus , tajā nebija nekāda mitruma un arī vienojošā elementa, kas visas ēdiena sastāvdaļas sasaistītu kopā.
Varbūt šajā brīdī domājat, ka esmu aizmirsis par zivi, jo tieši zivs ir šī ēdiena centrā? Nē, to aizmirst būtu grūti. Ja pasūtu veselu zivi, tad rēķinos, ka zivīs parasti ir asakas, bet kad man atnes zivs fileju, kurai pa virsu ir saceptie spināti un tomātiņi, tad saprotu, ka pavārs ir gribējis, lai ņemu zivtiņu kopā ar to, kas tai virsū un nobaudu šo garšu, aromātu un sruktūru buķeti. Nē, laikam kļūdījos! Kā gan citādi zivs būtu pilna ar asakām un āda ar zvīņām? Vai virtuvē kāds, atvainojiet, bija pillā, vai arī šis ir Niklāva virtuves normālais līmenis? Kāda velna pēc, bija jāsačakarē zivs un mana oma?
Priecājos, ka neaizrijos ar asaku un ātri pielāgojos, noņēmu no zivs spinātus ar tomātiem un apēdu. Tad uzmanīgi, arī ar pirkstu palīdzību, atbrīvoju plāno fileju no asakām un maziem kumosiņiem, lēnām, kārtīgi sakošļājot (tā man bērnībā mācīja vecāki) apēdu arī to. Vai nav skumjš stāsts?
Šajā brīdī jau kaitina viss, tai skaitā viesmīle, kas pēc katra ēdiena jautā kā garšoja, lai gan, domāju, ka nemaz nav gatava godīgai atbildei.
Jā, un vēl nesaprotu, kas bija domāts ar muskatriekstiem?
"Krēms brulē ar sezonas ogām EUR 5,50"
Izvēlējos, jo vēl joprojām ceru atrast savu favorītu un ļoti interesēja, kādas sezonas ogas ir piedāvājumā. Tagad zinu, ka ziemas sezonā, Latvijā par sezonas ogām tiek uzskatītas zemenes, mellenes, karambolla un fizālis. Nu jauki, vai ne? Pats "krēms brulē" tieši tāds, kā vairumā ēdināšanas iestāžu Rīgā, vienīgi šim, kādā dīvainā veidā, visas vaniļas sēkliņas bija nosēdušās trauciņa dibenā pirmā mirklī radot iespaidu, ka tas ir netīrs. Cukura kārtiņa ļoti plāna, bet toties pūdercukurs gan netika taupīts, ar to tika nokaisīts ne tikai pats deserts, bet arī lielais šķīvis, kas bija zem deserta trauciņa.
Kopumā šīs vakariņas varētu nosaukt par ļoti ātrām, jo ar katru atnesto ēdienu, vēlme šeit uzkavēties ilgāk saplaka, bez tam pa šo nepilno stundu, zālē pienāca vēl divi pārīši, kas acīmredzami bija viesnīcas "Radi un draugi" iemītnieki, tā vēlreiz apstiprinot manas aizdomas par to, ka viesnīcu restorāni vispār nav tendēti uz vietējo klientu.
Kā krievi saka: A zrja! Jo importīgie atbrauc un aizbrauc, bet mēs, vietējie, paliekam.
Un pašās beigās paskatieties vienu no daudzām globālajā tīmeklī pieejamām Creme brulee receptēm, lai saprastu, ka šis deserts patiesībā ir tik viegli pagatavojams, ka to var paveikt pat Jūsu vectētiņš.
Saldus sapņus!
https://www.youtube.com/watch?v=pHgpj3X2ru8