RĀMEN-ĀMEN, AUSTRA PUNKTS UN BEIGAS.

Koroče tā! Pēc visa, kas sekos, varbūt uzreiz labāk būtu doties nolūgties pie Krišnām un tad pa taisno uz Gauju pieliet smadzenes. Kas mani attur no izvemšanās publiskā vietā? Ja neskaita iedzimto inteliģenci, takta izjūtu un vispār? Tad būtībā nekas! Mazliet raustos no municipālās policijas, jo reāli negribu skaidroties ar čaļiem formās, par to kāpēc stāvu pie staba Rīgas centrā un aizgūtnēm laižu pār lūpu. Ka ne jau esmu degradējies vai salietojies, bet vienkārši man apriebies ēst visus tos sūdus, maksāt par tiem un pēc tam vēl apmazgāties, kad visādi idiņi mani aplej ar samazgām par to, ka man tā ir sanācis! Nu, ka neesmu ar mieru ka tā ir! Nu, jūs jau saprotat!

Mazliet pašķirstīju savu arhīvu un nonācu pie nožēlojama secinājuma - esmu lūzeris!  Desmitiem restorānu esmu apmeklējis, bet uz pirkstiem varu saskaitīt tos, kur patiesi novilkos no ēdiena. Un it kā ar to vēl būtu par maz, baidos atkārtoti uz tiem doties, jo tīri cilvēcīgi baidos no vilšanās un apziņas, ka tā pirmā reize, kad biju priecīgs, apgarots vai vēl sazin kāds, tāds pārpratums vien bija. Nu vai nav vājprāts? 

Ir kaudzēm ēstuvju, kas vispār nefiltrē pasniedzamā ēdiena kvalitāti un liek šķīvī jebko, it kā smejoties mums sejā un sakot - ēdiet, jūs tāpat esat par tupu un aprobežotu lai saprastu, ka kaut kas nav kā vajag. Un kas ir vēl briesmīgāk -  ciet aizveras nebūt ne katrs, kas to būtu pelnījis un tas savukārt noved mūs pie patiesās ēdināšanas problēmas. Un tā diemžēl esam mēs paši. Klienti, kas to visu ēd, cildina, maksā un nāk atkal.

Tātad tā. Vispirms par Austru. Pilnīgi neērti paliek, ka šo jāraksta, bet  fakts paliek fakts - tik apšaubāmas kvalitātes branču, tik, kā lai to saka, pozitīvā, personalizētā, ar īpašu auru apveltītā vietā, kur ir iespējams nobaudīt ēdienu ar attieksmi, gan mazliet vienkāršotā veidā nekā šobrīd pieņemts, bet tieši tajā ir šīs vietas šarms un individuālisms, tātad, nebiju to gaidījis. Nu, to švako ēdienu. Jautāsiet, kā tad izpaužas tas sūdīgais ēdiens, tas taču brančš! Kā to vispār var novērtēt! Tad tā, es personīgi vērtēju branču pēc tā, cik reizes gribu skriet ar savu šķīvi pēc papildporcijas, ko šeit, starp citu, bija jādara pa trepēm augšā-lejā... un pēc sajūtas, ka gribu apēst visu un to arī daru, līdz mirklim, protams, kad reāli paliek slikti, bet komplektā ar gandarījumu un solījumu šurp nākt atkal. 

Šoreiz viss bija krietni vienkāršāk. Tieši vienu reizi man vajadzēja, lai pēc diezgan ilgas un domīgas stāvēšanas pie ēdienu galda, šo to uzliktu uz šķīvja, dotos augšā pa kāpnēm un pabakstot ar dakšu pa šķīvi atkārtotu galvā visus krievu trīsstāvīgos, ko man ir tas gods zināt. Uzdzēru virsū trīs morsa glāzes (labākais šajā pasākumā), skumji noraudzījos no tā teikt, balkoniņa, kurā sēdēju uz apakšā notiekošo, nu ne jau ar domu mesties lejā un izbeigt savas mentālās mocības, bet gan cerībā, ka varbūt šādā rakursā mani uzrunās kāds no ēdieniem, tomēr diemžēl tas nenotika, tāpēc samaksāju visnotaļ pieticīgo līdzmaksājumu par iespēju šeit būt un gāju prom. 

Varētu protams izlikties, ka neesmu tik liels lūzeris, bet ko tur slēpt, laikam esmu gan. Jo kā gan citādi jau nākošā dienā būtu devies uz Rāmen! Rīga, protams. Un nemaz nav mulsinoši, ka pirms tam šeit bija manis aprakstītais Kasha Gourmet, kas vēlāk, laikam glābšanas nolūkos, nomainīja nosaukumu uz ID Gourmet, bet pēc tam vienkārši pārvācās uz Vecrīgu, it kā tas varētu ko līdzēt... Tas, ja runājam par vietas auru... Tomēr pofig ar auru, ja vien ēdiens ir līmenī!

Tā, ieskatīsimies tīmekļa dzīlēs.... nu moins!  Labāk nevajag! Tik daudz nianšu, ģeogrāfijas un hieroglifu, ka smadzenes rauj krampī. Tāpēc pateikšu vienkārši - tā ir zupa ar nūdelēm un kādu proteīnu (cūku, liellopu, vistu, pīli vai vēl kaut ko), bet pamatā ir buljons!!! Un tam ir jābūt krutam! Tā lai saturs, aromāts, spēks ja gribat... Tajā jābūt tādai garšu buķetei, kas mums līdz galam pat nav saprotama, bet tieši tajā ir viss pats galvenais. Jo ne jau nūdeles, lai gan arī tām ir jābūt pareizi pagatavotām un ne jau gaļas gabals, lai gan arī attiecībā uz to ir savas ekspektācijas vai vārīta ola.... Īsāk runājot, tas ir ēdiens komplekts - visa dzīve vienā šķīvī!

Nu, pēc šāda ievada varu vien piebilst, ka zinātāji vilsies, jo zinās kā tam bija jābūt, bet nezinātāji vilsies kaut vai tāpēc, ka negribēs ēst negaršīgu ēdienu - pārvārītas nūdeles, cietu gaļu un blāvu buljonu. Un mani nepārliecina soc tīklos apskatāmās bildes ar eiforijā esošiem  Ramen darbiniekiem, kas it kā garā un ilgā procesā, ejot cauri neskaitāmām pašdegustācijām,  meklējot pareizo bla, bla, bla.... 

Nu nopietni!!! Ja tas ir rezultāts, tad domāju, ka var jau tagad ielikt logā paziņojumu par telpu iznomāšanu. 

Un patiess prieks, ka arī Wolt meitenēm patika,  tomēr rodas iespaids, ka pagaidām vienīgie, kas ir sajūsmā par notiekošo tusiņu ir paši tajā iesaistītie.

Šoreiz noteikti arī jāpiemin, maigi sakot, paviršā apkalpošana. Domāju, ka vēloties nobaudīt ko tādu, viesis tomēr labprāt uzzinātu ko vairāk. Piemēram, vai nūdeles zupās atšķiras pēc būtības, vai vienas vienkārši ir vairāk pavārītas un tāpēc resnākas, vai, kā pareizi šo ēd, vai kas atšķirīgs buljonā, vai ... un kas īsti ir ar uzkodām, kas ir ass, bet kas nē un ja reiz mēs te tā pļāpājam, tad nezinu, kaut kā bezpersoniski, bez attieksmes un saprotu, ka Ramen skaitās vienkāršs ēdiens tur, aiz robežām un arī telpas, kurās atrodas šāda tipa ēstuves tur ir ļoti vienkāršas, bet tur ir dzīvība, kņada, balsis, smiekli, bet šeit  - sēdi tādā kā tādā noliktavā vai pagrabā ar labākajā gadījumā vēl vienu astoņgaldiņu tur pat blakus un jūties kā tāds bēdu brālis, kas protams satuvina, bet ne jau tuvināties uz nelaimes pamata bija mērķis šurp nākot...

Un jā, tomēr vēl atgriežoties pie ēdiena - šeit pasniegtais veģetārais ramen, visdrīzāk bija domāts svaigēdājiem, jo pilnīgi nekā neapstrādātas sēnes, pak choi lapas ar visiem cietajiem kātiem, burkāns nekādi nerosināja vēlmi to baudīt, bet iespējams, ka šeit vienkārši jauc veģetārismu ar svaigēšanu, vismaz attiecībā uz minētajiem ingredientiem. 

Tālāk, vārīta pīles kāja, kas nez kāpēc nosaukta Pekinas pīles vārdā nekādi neatbilda gaidītajam. Tā biezā, vārītā pīles āda... Fu tu! Teikšu pat vēl vairāk, dažas dienas iepriekš, biju Ikea ēdnīcā un ziniet ko, tur bija pusdienu piedāvājums ar pīles kāju, kas bija galvas, nē divu galvas tiesu labāka par šito. Sulīga, skaisti rozā...un kas nav mazsvarīgi, krietni lētāka. Tomēr šis stāsts nav par to, bet gan par šito. 

Liellopa ramen gaļa bija sīksta, bet vistas pilnīgi sausa un bezgaršīga, bet kas attiecās uz buljonu - grūti par bija atšķirt to garšas, tā kā vienīgais, kas bija izdevies bija mīksti vārītas olas puse. A ko, vai tad ar to nepietiek!?

Īsāk runājot pilnīga vilšanās! Bet kad nejauši papļāpāju ar kādu savu paziņu uzzināju, ka Ramen logā ir lapa ar aicinājumu pieteikties darbā pavāru un kasieri... Tad  varbūt tur tā problēma...Tas visu saliek pa plauktiņiem... Bet pag, kas tad galu galā mums gatavoja... 

Atskatoties uz aizejošo gadu, esmu nonācis pie dažām atziņām, bet šajā jaukajā un ģimeniskajā svētku laikā gribētu visiem novēlēt... laimi! Lai ko katrs no jums zem tā saprastu!

P.S. pēc ilgāka pārtraukuma dziesma, Arī par to pašu. dziesma par laimi

4 komentāri - RĀMEN-ĀMEN, AUSTRA PUNKTS UN BEIGAS.

Komentēt