UZ SĒKĻA... JAHTA... GLUNKŠ...
Mūsu sabiedriskās ēdināšanas problēma ir krietni lielāka nekā esam gatavi to atzīt. Bet vienu zinu točna! Es un ļoti daudzi labprāt nāktu pie Zommera - šefa. Labprāt baudītu viņa ēdienu, izprastu viņa garšu sajūtu un domas lidojumu un vienotos kopīgā dziesmā lai nosvinētu prieku par ēdienu! Tāpat kā ietu pie Sirmā, Jansona, Zirdziņa un visiem pārējiem, kuru vārds kāda restorāna izkārtnē būtu nevis tukša skaņa, bet gan kvalitātes, attieksmes un gaidītā rezultāta garants. Saprotams, ka mūsdienās katrs savu ekonomisko situāciju risina kā mācēdams un gadījumos ar kompanjonu, kreditoru vai kā citādi materiāli ieinteresēto personu iesaisti biznesā tas kļūst īpaši komplicēti. Tādēļ var, protams, izjust cieņu par drosmi aizvērties tik ātri pēc atvēršanās, bet tomēr uzskatu, ka pie pareizā piegājiena tas nebūtu tā atrisinājies. Un šeit es gribu uzdot vienu jautājumu, kurš mani nomāc jau labu laiku, - kas jums visiem ir ar to kāri pēc krutām telpām pašā centrā? Vai tiešām viss biznesa plāns aprobežojās ar pēc iespējas dārgāku telpu nomu, pēc iespējas dārgāku remontu, pēc iespējas vēl viskautko? Vai tiešām neesat nekur tikuši tālāk par samērīšanos ar gailīšiem?
Labu, dzīvotspējīgu ideju var realizēt arī krietni pieticīgākā veidolā, par ko pārliecinājos veidojot vietējā mēroga (tā teikt, street food apskatu), neierobežojot sevi ar ģeogrāfiju. Un jāņem vērā, ka jo tālāk no centra, jo vairāk plusu. Mazāka konkurence, vieglāka un lētāka noparkošanās, lētāka noma. Saprotams, ka savu EGO var apmierināt tikai ar: "nu, kur ta` būs tas tavs jaunais restorāns?" - "Nopietni, Barona, Tērbatas, Vaļņu u.t.t. ielā"? OHO! Nesaprotamā kārtā, vēl joprojām sirgstam ar ārišķību, lai gan, pēc manām domām, kritērijam jābūt vienam - dzīvildze. Viss! Nekas cits nevar apliecināt biznesa jēgu kā tā spēja strādāt (Šreka vārdiem runājot) ilgi un laimīgi! Skaidri zinu, ka ir vesela virkne ēdināšanas uzņēmēju, kas, klausoties visā tajā jezgā par nerentablu biznesu, par milzu nodokļu slogu, par valsts negatīvo attieksmi u.t.t. tikai neizpratnē rausta plecus, jo saprot, ka ir divi veidi kā noturēt to bodīti virs ūdens - palielinot ienākumus, vai samazinot izdevumus. Un, ja ar pirmo nevedās, tad ko vēl gaidāt? Griežat nost visu lieko - nenormālās telpas ar nesamērīgām to nomāšanas un uzturēšanas izmaksām, neproduktīvos darbiniekus, kas diemžēl ir visas mūsu valsts problēma ne tikai sabiedriskās ēdināšanas sektorā, kļūstat atpakaļ no šovmeņiem par pavāriem un ģela v šļape!
Nu, labi, pietiek ar kaunināšanu un nevienam nevajadzīgu (žēl gan) pamācību nesavtīgu izdāļāšanu. Ķeramies klāt pie lietas.
Kā jau minēju FB, šī vasara man bija pietiekami raiba, pamācoša un visādi citādi Ēstmīlim noderīga, un, ja pārstāj beidzot koncentrēties uz to karstumu... tad atkal un atkal var pārliecināties par ēšanas fundamentālo nozīmi manā dzīvē. Diemžēl jāpiebilst, ka labākās atmiņas man nav par kādu no Rīgas restorāniem, bet gan par paēšanu Ventspilī, Liepupes pusē un kādā jaunā supervietā, kur nobaudīt, kā viņi paši saka - īstu dūmu, īstu gaļu, īstu... jeb krutāko manu jaunatklājumu vietā, kur RS stāvvietai jau sākās C zona, bet par to nākamreiz.
Tātad man ir tradīcija. Rīgas svētkos dodos ielās un apstaigāju Ielu mūzikas dienas karstos punktus. Bet pēc tam cenšos sevi apbalvot ar restorāna apmeklējumu. Tāpat nolēmu rīkoties arī šogad un vispirms devos sen iecerētā gājienā uz fine dining restorānu "Per se" kurš oda pēc nopietna plaģiātisma tāpēc, ka izmantoja (domāju, ka bez atļaujas) slavenā zvaigžņotā Ņujorkas restorāna nosaukumu (un pat rakstības fontu). Par ēdienu neko nevaru pakomentēt, jo... tad, kad biju gatavs viņus nolīdzināt ar zemi... šie jau bija ciet... Vot tā! Ko nu? Varbūt vajag ieviest kaut kādus ēdinātāju baušļu, ķipa, Tev nebūs nospert kolēģim recepti, vai Tev nebūs ņemt svešu vārdu, vai... nu, jūs sapratāt.
Bet tas nemaina faktu, ka kārtējais ir ciet un mana ikgadējā tradīcija ir apdraudēta, ne tikai pateicoties tam, ka daļa manu ēšanas kompanjonu ir traki aizņemta, bet vienkārši tāpēc, ka nav, kur paēst! Atceros, ka iepriekšējos gados... bet, nu, lai paliek. Atgriežamies realitātē. Tagad stāvu pilnīgi apstulbis pie tām durvīm, veltu sev dažas stiprākas frāzes un apjukumā dodos, var teikt, nekurienē. Saulīte spīd, mūzika skan, ļaužu traki (par) daudz un tas viss mani sāk dzīt izmisumā. Nu, labi, mazliet piedzejoju. Šajā brīdī plāns jau ir dzimis un dodamies, kā tad vēl domājām, baudīt luksusu gan interjerā, gan ēdienā, gan visā citā, jo kā gan citādi? Dodamies taču uz "Jahtu"!
Priekš tiem, kas nav lietas kursā, tad šis ir viens no atvērās/aizvērās un nah.. atvērās atkal! Iepriekš šeit bija Villamors, kurš izcēlās tikai ar cakām, godalgotu WC un ļoti švaku virtuvi. Bet tagad šeit ir Jahta! Ienākot gan nekādas lielās izmaiņas nepamanu - tās pašas cakas, pārbāzts ar viskautko un veco vilcienu sēdekļi. Tas mani vispār izsita no sliedēm, jo, nerunājot par to, ka tie bija neērti, pat nesapratu vēstījumu. Tas ir it kā ar vilcienu braucu uz piekrasti un tur mani sagaidīs tā jahta? Vai kā? Nu katrā ziņā man nepieleca.
Eu, bet ziniet, kas bija forši (atļaušos vēl mazliet novilcināt to neizbēgamo mirkli, kur nolieku šo vietu)? Ne, labāk atstāšu to beigām.
Nu, tad sēžu tajā neērtajā sēdeklī un vēl ceru, ka ēdiens mani patīkami pārsteigs un ka manas pirmās sajūtas izrādīsies maldinošas. Izpētu karti, bet mana neizpratne tikai pieaug. Uz ko šeit īsti specializējās? Nevaru saprast. Biju iztēlojies ko no aromātiskās un vieglās Vidusjūras, protams, daudz jūras produktu, mazu pikantu noti, skaistas krāsas u.t.t. Tomēr, pētot ēdienkarti, to atrodu ar grūtībām.
Kartupeļu rosti ar mazsālītu lasi un krējumu EUR 7,20
Šo pasūtīju ar nolūku. Patiešām gribēju zināt, kā uz smalkās jahtas pagatavos un pasniegs šo, maigi sakot, primitīvo ēdienu. Kad ieraudzīju, sajutos kā gadus .... atpakaļ, kad saldētās Reaton kartupeļu pankūkas servēja katrs sevi cienošs restorāns, kafejnīca, bārs un ieskrietuve, bet salātu lapas ar sīpolu gredzeniem skaitījās garnēšanas paraugstunda! Gandrīz piecēlos, lai izskrietu ārā un pārbaudītu izkārtni. Moška kļūdījos un tas ir bānītis, tvaikonis vai ūdens tramvajs... ne, tā pati Jahta vien ir. Ja atļausieties būt godīgi pret sevi, tad piekritīsiet, ka šādu ēdienu mūsdienās pasniedz vien retais un nupat bieži lasītais Jahtas aicinājums pavāriem pievienoties viņu komandai sāk iegūt pavisam reālu pamatu. Nezinu, vai sapnis atrast kādu, kas māk gatavot vai vismaz kripatiņu saprot no virtuves ir piepildījies, bet, ja ne, tad nekāda izkārtnes maiņa nepalīdzēs un varēsim vien novēlēt Jahtai vieglas smiltis...
Ja vēlaties ko dzirdēt arī par šī ēdiena garšu tad, lūdzu - pankūkas (piedodiet - rosti) kā no saldētavas, lasis neprofesionāli sagriezts un sarullēts rozītē un, jā, tas ir mazsālīts. Trauciņā ir krējums, un, lai būtu pilnīgi godīgs, salātos ir arī pāris ķirštomātu pusītes.
Mājas pasta ar cāļa krūtiņu, rapšu ziediem, sēnēm un cieto sieru krēmīgā trifeļu mērcē EUR 9,40
Nu, tā. Ja man būtu jāpalabo ēdienu nosaukumi un sastāvdaļas, tad rakstītu sekojoši - pārvārīta pasta ar sausiem cāļa krūtiņas gabaliņiem, šampinjoniem un kaudzi rukolas eļļainas mērces peldē. Tā vien šķiet, ka par vārdu al dente te neviens neko nav dzirdējis, bet vārdu krēmīgs sajauc ar eļļains.
Pikšas "Fish&Chips" ar saldajiem kartupeļiem, dārza salātiem un svaigu remolādes mērci EUR10,50
Izskatās, ka šoreiz varu mierīgi aprobežoties ar īsiem komentāriem ēdiena sakarā, jo, godīgi runājot, jau sen ir izbesījis tik daudz laika, uzmanības un vārdu veltīt sūdīgam ēdienam, tāpēc īsā versija - saldie kartupeļi mīksti, salātus jau iepriekš apskatījām, bez zivs ir upurēta kraukšķīgai mīklai, jo, lai pagatavotu sulīgu zivi, iegūstot arī kraukšķīgu mīklu, ir jābūt iemaņām, bet varu ieteikt nākošreiz netaisīt mīklu tik biezu, tas saīsinās laiku līdz gatavībai un neļaus zivij iekšā pārkarsēties tik traki.
Uz oglēm cepts vēršgaļas steiks ar kartupeļu fritiem un holandiešu mērci EUR 22
Gaļas bumbulītis! Gribās paņemt to, samīļot un... izmest! Jo, ticiet vai nē, no ārpuses tas izskatās krietni labāk kā no iekšpuses. Bez tam, gaļa ļoti stiegraina, stingra un pelēcīga. Bet par ko tas viss liecina, jūs jau zināt!! Kartupeļu friti gaiši un mīksti, bet salātiņus jau pazīstat! Jā, jā, tie paši! Tajā brīdī iedomājos domu, ko nekad nedrīkst iedomāties, ēdot restorānā, - tirgū pa 22 euro varētu nopirkt kārtīgu liellopa fileju un sacept sev veselu bļodu ar sulīgiem, garšīgiem supersteikiem...
"churro" cepums ar ābolu ievārījumu un karameļu saldējumu EUR 5,10
Neatceros, ka būtu tos redzējis kādā no vietējām ēdienkartēm, tāpēc ļoti nopriecājos. Pāris vārdos - tās ir fritētas mīklas desiņas, kas apkārt ir kraukšķīgas bet iekšā mīkstas, tiek apbērtas (vai neapbērtas) ar cukuru un ēstas pamērcējot šokolādes mērcē. Tas ir tāds kā street food deserts. Kas attiecās uz šīm, tad tehnoloģiskās klibošanas dēļ, iekšā tie neizcepās līdz galam, apakšmala bija pavisam mīksta, jo atdusējās uz ābolu ievārījuma vārdā nosaukta mikšļa ar nepārprotamu kanēļa garšu, bet karameļu saldējumā garšas bija tik maz, ka, likās, tas pagatavots uz ūdens bāzes. Protams, ka tas viss ir gaumes jautājums, bet izvēloties pēc nosaukuma parasti rēķināmies ar to, ko saņemsim, tāpēc vilšanās ir daudz lielāka, kad gaidītā vietā saņemam interpretāciju par tēmu.
Ķiršu Pavlova ar maskarpones krēmu, ogām un zemeņu mērci EUR 5
Ir tāda strašilka - ja tev ēdienkartē ir Pavlova, atnāks Ēstmīlis un nokritizēs to... Tad, lūk, jā. Tas ir mans punktķiks! Un to es daru vienmēr - ēdu Pavlovu. Arī šoreiz. Tikai nevajadzēja to tā nosaukt, jo, nu, patiešām, tajā nebija nekas no Pavlovas, izņemot nosaukumu. Un, ja tā, tad nemaz nebūtu to izvēlējies. Kaut kāda mīksta, nedacepta olbaltuma masa, kurā pat šķita, ka olas baltums ir noslāņojies, viss noliets ar mērci un ne jau svaigu zemeņu, bet tādu kā kompotiņu, un tas vasaras laikā... Visi taču zina krutāko "MIO" fišku - bezē kūku! Ko pakautrējāties? Citas lietas no turienes, tik līdzīgas iekļāvāt, bet bezē - nē! Protams forši ir turēt divus restorānus kvartāla attālumā, bet varbūt vajag vienu, bet patiešām labu!?
Bet ko gan es saprotu no tā visa? Tik vien zinu, ka tas nav tā un tas nav tā... Ņemot vērā, ka Rīga ir tik maza, tad neizbēgami kādam ir kāds draugs ar restorānu, vai klasesbiedrs, vai kaimiņš (nu, ne jau Artuss, lai gan kas to lai zin...) vai vismaz FB draugs un vienmēr atradīsies kāds vai kāda aizstāve, kas ar putām uz lūpām metīsies nabaga nepamatoti apvainoto restorānu aizstāvēt...tad tas sāk pārvērsties par sava veida kurš kuru pārspļaus un kurš kuru tā foršāk aizķers, bet caur to mēs ļoti attālināmies no pašas problēmas saknes - vairumā gadījumu pie mums servē slikti pagatavotu, negaršīgu ēdienu un diemžēl ir vēl vesela virkne cilvēku, kas to nesaprot un pat labprāt pieņem. Tāpēc varu vien ieteikt neplātīties ar savu nesapratni, nezināšanu un visu pārējo, ja pat sanācis izlasīt ko neglaimojošu par sev ko pazīstamu...
Tagad atgriežamies mazliet atpakaļ. Tātad eju es uz Jahtu, a tur remontē Blaumaņa ielu, bet pie žoga šilte, pieeju tuvāk un lasu:
Tas man likās forši un jau pēc pusstundas reāli nožēloju, ka neuzķēros uz šitā, vismaz būtu ticis pie labas kafijas!
Bet, ja runājam par reinkarnāciju, tad silti iesaku Call Me Maybe - Vintage Carly Rae Jepsen Cover [The Original Video] vai jebko citu no Skott Bradlee`s Postmodern Jukebox. Tas ir ļoti kvalitatīvi, garšīgi un svaigi, tieši tā kā gribētu teikt par ēdienu...
Nu labi, priekš tiem, kam gribās vairāk rakstura, varbūt noder šis The Dead South - House of The Rising Sun , tas gadījumam ja nocietīsieties līdz otrās minūtes 19. sekundei....
Šoreiz ar to arī beigšu. Tomēr drīz tiksimies atkal jo gribu kļūt par teicamnieku, bet to var izdarīt tikai nesačkojot!