MOLTTO VULGARIS.
Skaidrs, ka varam būt lepni ar mūsu vīnziņu sasniegumiem starptautiskajā arēnā, nu, par to dažu, kas ir kaut ko sasnieguši šajā specifiskajā un salīdzinoši šaurajā lauciņā. Bet, kad eju uz restorānu paēst, tad man, piedodiet, ir pie kājas tā vīnu padarīšana. Es dzeru ūdeni un līdz pēdējam brīdim neatmetu cerību, ka ēdiens neliks man vilties!
Neskatoties uz to, ka katru reizi, dodoties ārā, ceru uz to labāko, kaut kur iekšā mani sapņi un cerības par ēdienu, kas neliks man vilties, jau ir apdzisuši, un mani nepamet sajūta, ka esmu nolemts skumjām un pat izmisumam līdz manas publiskās ēšanas karjeras beigām, ko, ja godīgi, esmu apsvēris dažus pēdējos mēnešus, kad ieslīgu sava veida gastronomiskajā depresijā un pat nevarēju izvēlēties restorānu, uz kuru vispār gribētu aiziet, aizvadīju laiku laiski vērojot kolēģu - blogeru - ikdienu sociālajos tīklos, aktīvi laikojot viņu suņu un dažreiz arī izcepto cepumiņu bildes un priecājoties, ka tomēr ir vēl ļaudis, kas ir palikuši(as) uzticīgi sākumā iemītai ēdienu gatavošanas un prezentēšanas taciņai (sit 5, Zane), un mēģinot izprast, kā tas ir atgadījies, ka dažas no viņiem ir tik ļoti no tās attālinājušās un pēkšņi kļuvušas par skaistuma kopšanas līdzekļu, ceļojumu un visa pārējā ekspertiem (sit 5, neteikšu kas).
Tā, nu, es mokos ar pašpārmetumiem, kas mijās ar izmisumu, pēc kārtējā FB atgādinājuma, ka mani sekotāji jau tik un tik ilgi neko no manis nav dzirdējuši un tupa blenžu datora ekrānā, mēģinot uziet kādu gastronomisku pērli, kas varētu mani izraut no visa šitā fucking purva, kurā esmu iestidzis un atgriezt manī prieku par ēšanu, un atdot man atpakaļ to supersajūtu, kad esi gatavs apraudāties no laimes, apēdot kādu aromātisku, nesamākslotu, skaistu un godīgu ēdienu, izlaizīt šķīvi, nolaizīt pirkstus un apskaut viesmīli, par pašu pavāru nemaz nerunājot...
Tā nu es atrodu Moltto, par kura esamību neko līdz šim nezināju (ai, ai), bet, kā vēlāk izrādījās, labāk tā arī būtu palicis, jo pārpratuma pēc nācās to apmeklēt divas reizes tā vienkāršā iemesla dēļ, ka dažas dienas pēc pirmā apmeklējuma tika palaista gaisā jaunā šefpavāra ēdienkarte, kurā vairs nebija atrodams nekas no iepriekš apēstā, un būtu taču diezgan stulbi stāstīt to, par ko vairs nav iespējams pārliecināties. Tātad, jaunu cerību spārnots, saskatot tajā visā ironisku zīmi no augšas kā iespēju mainīt savas domas uz labo pusi pēc pirmā mēģinājuma, kas gandrīz nemaz mani neiepriecināja, ja neskaita iespēju pasēdēt siltumā un pablenzt uz akvārijos esošām zivtelēm, dodos turp atkal. Jo ir taču tā jaunā, īpašā, ilgi lolotā un beidzot gatavā ēdienkarte! Kā lai tādu iespēju palaiž garām?!
Tagad nesaprotu, kā vispār uz to varēju uzrauties! Kā, pie velna, ļāvu sev sevi apmānīt un iestāstīt, ka tā taču var būt, ka iepriekšējie ēdieni bija tikai pārpratums, bet, vot, jaunie... tie būs... Pats novirzījos no paša paustās pārliecības, ka ēdienam restorānā jābūt izcilam visam un vienmēr.
A ko es vispār tagad jūtos vainīgs?! Tā
točna ir kaut kāda slimība, tā vainas apziņa, ka esmu apēdis sūdīgu ēdienu, ko
pagatavojis kāds ar diplomu, esmu samaksājis par to naudu un tagad to atvemju!
Būs jāpajautā speciālistam...
Bet nu ķeramies pie lietas...
Moltto, kura nozīmi tā arī neatradu, ja neskaita to, ko
Google parāda tulkojumā no japāņu valodas un vēl kādu bāru/restorānu kādā no Spānijas reģioniem ne tikai ar tādu pašu nosaukumu, bet ar
pārsteidzoši līdzīgu logo, kas mani vairs nepārsteidz, jo mūsējiem taču
ir tik grūti pašiem izdomāt ko savu un tādi piemēri pie mums ir vēl. Bet par to
citu reizi.
Liellopgaļas carpaccio ar rukolu, skūtu parmezāna sieru un trifeļu eļļu EUR 11,50
Eu, kas tas tāds par skūtu parmezānu!? Līdz šim zināju par skūtām padusēm, kājām vai to, kas starp! A par skūtu sieru nebiju dzirdējis. Varbūt vēlme būt oriģinālam ir ņēmusi virsroku pār veselo saprātu, bet varbūt tā ir kāda jauna fiška, nezinu. Katrā ziņā, attiecībā uz ēdienu, ne tas apetelīgākais apzīmējums.
Taisnības labad gan jāsaka, ka arī pats ēdiens ļoti tālu no ideāla. Trifeļu eļļa vispār piemirsusies, bet rukola un skūtais... siers nosedza neprofesionāli sagatavoto karpačo, ko īstenībā par tādu nemaz nedrīkstētu saukt. Vispirms jau pati gaļas izvēle - stiegraina, ar palielu tauku dzīslojumu. Varbūt, ja tā būtu vismaz sagriezta tā, kā tam jābūt - plāni, plāni, tad varētu to vismaz sakošļāt, bet citādi arī tas sagādāja nepatīkamus brīžus.
Gliemenes sutinātas baltvīna un saldkrējuma mērcē, pasniegtas ar kraukšķīgām ķiploku bagetes rikām EUR 7,50
Šis gan bija labais! Mērce ar spēcīgu garšu, aromātu un saturu, mīdijas ideāli pagatavotas - sulīgas un gardas! Ar maizi iztīrīju šķīvi līdz pēdējai pilītei. Par šo - paldies!
Zarzuella - tomātīga dārzeņu zupa ar jūras veltēm EUR 6,90
Labā ziņa - zupa bija karsta un aromātiska. Sliktā ziņa - visas zupā esošās jūras veltes sausas, kārtīgi pārkarsētas un pilnībā zaudējušas savus aromātus, garšas un struktūru. Dažādu jūras produktu pagatavošana vienam ēdienam ir tehniski piņķerīga lieta, jo vairumā gadījumu katram produktam nepieciešams citas pagatavošanas laiks, lai nonāktu līdz ideālam, bez tam nedrīkst piemirst to, ka, arī uzservēti, atrodoties karstā zupā, mazie zivs un citu zvēru gabaliņi turpina gatavoties, kā rezultātā, nonākot līdz klienta mutei ēdiens faktiski ir jau pārgatavots, kas jūras produktu gadījumā ir nāvējoši! Varētu teikt, ka vienīgais kaut cik oriģinālais ēdienā bija nosaukums, lai gan, izrādās, tas tulkojumā nozīmē neko citu kā jūras velšu sautējumu. Kad nosaukums ir izdomāts, atliek vien piestrādāt pie izpildījuma. No sevis varu ieteikt - nākamreiz dariet otrādi.
Grilēta cūkgaļas pavēdere ar karamelizētiem sīpoliem krējuma mērcē, kartupeļu - putraimu kūku, un siltiem burkānu - pastinaka salātiem EUR 13,50
Cūkas pavēdere nav no pateicīgākajiem cūkas ēdieniem ko gatavot. Vispirms jau tāpēc, ka līdz gatavībai paiet diezgan ilgs laiks, tāpēc nemaz negaidu, ka tā taps tikai uz grila, bet ko gaidu gan, tad tas ir, ka ādiņa būs kraukšķīga, gaļa pagatavota vienmērīgi un kusīs mutē, bet no šķīvja pacelsies dievīgs grilētas, karamelizējošās gaļiņas smarža, kas mani pacels spārnos (labi, to jau paņēmis Red Bulls, bet tomēr...)
Ko tad es tā vietā dabūju? Gaļa pagatavota nevienmērīgi - vietām mīksta, vietām cieta, un garšas nekādas! Nu, pilnīgi! Pat neiebraucu, kā tas iespējams, ka tādam ēdienam pilnībā iztrūkst aromāts un garša! Burkānu - pastinaku salāti - tik vien, kā garās strēmelēs sašķērēti dārzeņi bez nekādas mērcītes. Karamelizēti sīpoli krējuma mērcē man vispār nesaslēdzās kopā. Nesaprotu, kāpēc karamelizētus sīpolus jāliek mērcē! Tā tie pārvērtās par mīkstiem, tādiem kā apvārītiem, cukurainiem sīpoliem mērcē. Nu, kam to vajag?! Kartupeļu-putraimu kūka jeb, vienkārši sakot, kartupeļu biezenis ar putraimiem uz visa pārējā fona šķita diezgan interesants, lai gan no sākuma nevarēju saprast, kas tie par kunkuļiem, taču, kad sapratu, iepatikās. Vismaz salīdzinot ar visu pārējo. To varētu uzskatīt par oriģinālāko piedevu no visa, kas šeit pamēģināts.
Lēni gatavota truša kāja ābolu dzirkstvīna mērcē, pasniegta ar kartupeļu biezeni, kas aromatizēts ar trifeļeļļu, krāsnī ceptu biešu trio un svilinātiem spinātiem EUR 13,70
Jau uzmetot aci trusītim, kļūst skaidrs, ka labi nebūs! Kājiņa izskatās tā, it kā trusim, vēl dzīvam esot, brutāli būtu nodīrāta āda, tad tā iemesta katlā, kur vārīta tik ilgi, kamēr tā pārvērtusies sažuvušas, nožēlojamas gaļiņas čupiņā. Tad tā uzlikta uz mana šķīvja, kāds pret to noslaucījis ar mērci nosmērētos pirkstus, uzmetis virsū eļļainus, tādus kā pakošļātus spinātus, malā nolicis trīs vārītas bietes gabalus, kas nav redzējušas nevienu garšvielu, apakšā paslēpis kartupeļu biezeni, ko aizmirsis aromatizēt ar piesaukto trifeļu eļļu, un tad lepni to aizsūtījis uz manu galdiņu notiesāšanai!
Lieliskā (cik ironiski) Pavlova ar svaigsiera krēmu, tumšo šokolādi un karamelizētiem, grilētiem bumbieriem EUR 5,50
Jūs jau zināt par manām attiecībām ar Pavlovām. Ja redzu to piedāvājumā, nevaru atteikties. Tā kā ņemiet vērā - ja pie jums piedāvājumā ir Pavlova, tad agri vai vēlu Ēstmīlis atnāks pēc tās... Un tad jau kā paveiksies... (un, Maija!!! Tava vēl līdz šim labākā)
Bet par šo esmu vienkārši dusmīgs un aizvainots. Bezē masa pilnīgi nesadalāma, nogaršot varēju, tikai ar grūtībām atdalot mazu gabaliņu no pašas maliņas, bet dakša tā ielipa, ka varēju to vicināt kā karogu ar visu Pavlovu galā! Rūgtas šokolādes triepieni, daži ogu gabaliņi un cieti negaršīgi bumbieri visapkārt olbaltuma fiasko kaudzei. Bumbieri, kas varēja izglābt šo desertu, tikai parāva to uz leju.
"Moltto" moto ir - „Ēdiens bez vīna ir kā orķestris bez diriģenta”. Bet kas tad ir ēdiens bez garšas, bez aromāta, bez dvēseles? Jā, pareizi sapratāt!
P.S. Ilgi domāju par dziesmu, kas būtu par visu šo. Un tad atradu.
Tikai pievienojiet pie visa tā dziesmas teksta sviesta klāt arī rindiņu no manis:
"I was scared of meal without soul!!!!"
Cienītais Ēstmīli, lūdzu, vari atsvaidzināt atmiņu un vēlreiz padalīties ar informāciju kas tā ir par Maiju un kur var dabūt labākās Pavlovas? :)