ČP NR 2. ČARLSTONS (RĪGAS RESTORĀNU NEDĒĻA)
Skumji, bet fakts! Nu nevelkam! Varbūt nevajag skriet līdzi citiem un piedalīties, bet turēt savas vērtības augstāk par iespēju pazīmēties plašākām tautu masām, jo nez vai ļaudis, kas naski apmeklē restorānus pa 15/20 EUR par ēdienreizi, vēlāk kļūs par regulāriem viesiem arī citās dienās par citu cenu. Un diezin vai viņi būs gatavi pieņemt faktu, ka izrādās ir saņēmuši ne to labāko. Bet nu, pie lietas.
Tātad Pavasara Rīgas restorānu nedēļa, kad kā jau ierasts, ar domubiedru grupu, kas ne tikai nav iesācēji gatavošanas un ļaužu barošanas lauciņā, bet arī pietiekoši daudz saprot no ēdiena kvalitātes un garšas, dodos uz otru izvēlēto pasākuma dalībnieku - Čarlstonu. Kaut kur dziļi iekšā mani māc šaubas par gaidāmo, bet naivā, aklā ticība kvalitātei un attieksmei liek iet un pārliecināties. Jau tagad sēžot un domājot par nākotni, kļūstu bažīgs, jo ja tā turpināsies, tad pārskatā par 17. gadu varēšu apkopot vien aizgājušā gada vilšanās.
Truša gaļas - sparģeļu aukstā terīne pasniegta ar cepu tomātu maizes grauzdiņu, putotu skābeņu - mārrutku krēmu un svaigiem garšaugiem.
Trusis ir no tiem dzīvnieciņiem, kas man personīgi ļoti patīk gan dzīvā, gan pagatavotā veidā. Pie nosacījuma, ka savu dzīvi viņš ir beidzis pareizi pagatavots kādā no brīnišķīgajiem truša ēdieniem. Vispirms jau jāsaka, ka lasot vārdu terīne, man prātā nāk no dažādu zvēru, dažādas konsistences (maltām, gabaliņos) gaļām pagatavots ēdiens/sacepums, kas vispirms pabijis cepeškrāsnī, taisnstūra cepešformā, tad krietni atdzesēts, lai pēc tam to varētu griezt šķēlēs un baudīt gardu muti! Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad savā priekšā ieraudzīju parastu galertu. Un sakot parastu, tieši tā arī domāju. Visparastāko galertu kādu var nopirkt lielveikalā gan izskata, gan garšas ziņā. Un pats skumjākais, ka šī bija pirmā reize, kad mierīgi varētu sajaukt trusi ar...vistu!
Kas attiecās uz putoto skābeņu - mārrutku krēmu, tad tam bija vien knapa mārrutku garša, bet no skābenēm nebija ne vēsts. Pieminēt ēdienkartē svaigos garšaugus šajā gadījumā šķiet pilnīgi lieki, jo nez vai nepieciešams atsevišķi pieminēt ko tādu, kas uz šķīvja ir tik maz. Maizes grauzdiņos atskaitot sārto krāsu nekā īpaša un atklāts palika jautājums par caurspīdīgo, pat nezinu kā to nosaukt, gļotiņu, vai.. nu nē, to laikam nerakstīšu, kas bija dekoratīvi nolieta pa perimetru. Īsāk runājot starts ļoti švaks.
Uz alkšņa malkas lēni dūmota cāļa krūtiņa radīta latviskā garšu duetā ar ķimeņu sviestā ceptu pīļu akniņu, pasniegta ar burkānu biezeni, siltajiem redīsu salātiem un ķiršu mērci.
Vo velns! Kas par aprakstu! Īpaši mani aizķēra stāsts par mistisko latvisko garšu duetu! Kur tad šis ir? Vai sausajā, ar knapu dūmu pēcgaršu apveltītajā pārauguša cāļa krūtiņā komplektā ar sauso, graudaino pīles aknu, kas it kā cepta ķimeņu sviestā? Nu pilnīgs čau! Šīs taču galu galā nav nekādas dzejas dienas! Un ja vēl rakstītais sakritu ar pagatavoto. Tad varētu visu pieciest, bet ēdiena kvalitāte tik ļoti pieklibo, ka tajā brīdī, trakoti latviska šķiet pat Lido kotlete ar atraudziņu komplektā ar kartupeļu biezeni tuvējā Dzirnavu ielas ēstuvē.
Par siltajiem redīsu salātiem nosauktas dažas remdenas redīsu ripiņas, bet ķiršu kompota mērcīte acīmredzami ūdeņaina un pliekana. Vēlos izteikt nožēlu, ja tā tiešām ir mūsu nacionālās virtuves nākotne - proza nosaukumu vietā un nebaudāms ēdnīcas (tas domāts tēlaini) ēdiens uz šķīvja.
Un nobeigumā meža zemeņu - skābā krējuma krēms pasniegts ar svaigu rabarberu - piparmētru salsu un drupinātu auzu pārslu cepumu
Šajā desertā ne par ko nevari būt drošs, jo nekas negaršo kā solīts un nekas nav kā izskatās. Principā ar šo varētu aprobežoties, jo deserts bija tik nomācoši švaks, ka pat sajutos neērti un lai sevi kā uzmundrinātu pasūtījām klāt vēl divas kūkas no ēdienkartes, kas uz visa pirms tam apēstā fona bija daudz labākas, lai gan arī tālu no gaidītā. Bet atgriežoties pie deserta - tāds kā biezpiena sieriņš, salsa bez piparmētras, bet ar izplūkātas rudzupuķes lapiņām, bija arī drupināts cepums, bet nez vai pašu ceptais un tas viss pasniegts trauciņa no tālajiem 80 tajiem.
Jā, nu tā tas ir! Kas bijis tas bijis. Esmu gandarīts, ka saņēmos šo nobeigt tādējādi atstājot negatīvās atmiņas pagātnē.
Rudenī, kad sastapsimies ar kārtējo Rīgas restorānu nedēļu, kārtīgi padomāšu pirms iet, jo man kaut kā šķiet, ka gastronomiski šis pasākums sevi ir izsmēlis. Varbūt Live Riga ir jāpublicē sezonas aktuālie produkti, kas restorāniem ir jāintegrē savos piedāvājumos, varbūt jātaisa lielāks cenas diapazons, ja reiz visi čīkst, ka par 15/20 EUR neko prātīgu pagatavot nav iespējams, varbūt jāpiedāvā divi nevis trīs ēdieni, varbūt jāveic kritiska piedāvājumu kontrole un atlase, varbūt jāļauj iesaistīties mazākam skaitam restorānu, bet varbūt vienkārši neatkarīgi no gadalaika, piedāvājuma un pašizmaksas - vienmēr centīsimies noturēt augstu savu attieksmes latiņu!
Ēstmīļi jau zin par ko runāju!