RESTORĀNU NEDĒĻAS ROCKY ROAD - EQUUS, TINTO UN MIELOTAVA
Tas ir garām, un katrs varam uzelpot. Pilsoniskais pienākums izpildīts, balsis saskaitītas un, uzzinot, par ko ir balsojis kaimiņš (nu ne jau tas...), sieva vai kolēģis, klusībā vai arī skaļi varam noņirgties, nolamāties vai vienkārši uztaisīt ģimenes scēnu, tomēr dzīve iet uz priekšu un mans personīgais viedoklis sasaucās ar: при всём богатстве выбора другой альтeрнативы нет jeb pārfrāzējot - esmu uzticīgs izdarītai izvēlei, neatkarīgi no plašā piedāvājuma. Un tas, ne tikai stāvot pie vēlēšanu urnas. Savās domās esmu to pašu gatavs teikt arī par restorānu, kafejnīcu, bistro, food truck, esmu gatavs stāvēt ar burciņu rokās kādā no beziepakojumu veikaliem vai vienkārši trīcošām rokām ņurcīt savu auduma maisiņu pie bulciņu stenda jebkur. Tikai ar vienu nosacījumu. Gribu, lai ir garšīgi, kvalitatīvi, tīri, acij tīkami, svaigi un forši. Lai nav pārāk nopietni un samocīti, lai nav sajūta, ka šitais ir nācis ar sviedriem un asinīm, jo to vienmēr var just. Bet citādi esmu gatavs visam...
Pirms pāris nedēļām uzzinājām jaunu pārsteigumu. Kārtējais ir ciet! Šoreiz Jūlijs Pumpurs. Nu ko, dzīve ir dzīve un bizness ir bizness, tāpēc pieļauju domu, ka šis lēmums bija pareizāks, nekā lēmums Pumpuru Jūliju atvērt vispār, vismaz spriežot pēc manis paša piedzīvotā, nožēlot šo nevajadzētu. Par skumjo situāciju vietējā ēdināšanā runāts ir jau daudz, un tas sāk jau pamazām nogurdināt, jo, cik zinu, grūti iet arī daudzās citās nozarēs, tā kā izmantot zemas kvalitātes ēdiena pasniegšanai kā iemeslu nodokļus, nomu vai darbiniekus bez elementārām iemaņām, manā uztverē, ir, kā minimums, neveikli.
Uz brītiņu iepauzēšu ar ēdināšanas tirgus analīzi un pastāstīšu par saviem iespaidiem restorānu nedēļas sakarā. Tātad šoreiz izvēlējos trīs pilnīgi atšķirīgas vietas, kurām bija viens kopsaucējs (ja neskaita dalību šajā jokainajā pasākumā, kura jēgu vēl līdz šim neesmu atkodis) - es nekad tajās nebiju bijis un, iespējams, nekad arī nebūtu. Ja vien ne šis.
Ko lai saku. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem izjutu patiesu sajūsmu un arī, kā jau pierasts, reālas skumjas! Esmu vēlreiz guvis atbalstu savai teorijai, kas balstīta pieredzē, ka dislokācijai nav nekādas nozīmes - sūdīgu ēdienu var pagatavot arī pašā Rīgas sirdī, bet sajūsmu gūt vienā no Čiekurkalna līnijām.
Tātad sākšu ar švako galu. Uzreiz gribu atvainoties V. Jermolovičas kundzei, ka nekādi nevaru piekrist viņas sajūsminātajam ieteikumam šurp doties, kaut vai tāpēc, ka ēdiens bija kategoriska vilšanās, bet maisiņu tēja pa 6 EUR vispār bijā nonsens ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas mērogā, toties pēc šitā esam uzsākuši jaunu fišku - tagad katrā restorānā jebkurā Eiropas vietā, pasūtam piparmētru tēju un fočējam to, pieliekam klāt cenu un ņirdzam... tas manam tēju albumam.
Labi, tagad gan pie lietas... Nē, vēl mazu pauzīti. Par nosaukumu. Saprotu, ka equus latīniski nozīmē - zirgs... Un...! Vai nav jocīgi? Saprotu, ka latīniski ir skanīgāk nekā latviski, bet patiešām?! Zirgs! Ticu, ka equusiešiem ir sagatavota vesela leģenda, lai attaisnotu šo dīvainību, bet man savukārt tas šķiet visnotaļ absurdi, lai neteiktu vairāk!
EQUUS
Siļķes fileja ar biezpiena mussu, bietēm un kartupeļu krēmu
Viss solītais ir uz šķīvja - zivs, biezpiens, bietes un kartupeļi. Un jā, laima daiva, kā tad siļķe bez tās! Šeit varētu likt punktu un pāriet pie nākamā, bet mans iedzimtais godīgums man neļauj to darīt un viss. Tātad... biezpiena muss ir tas maigi zaļais. Brīdi sagremojot un pārtulkojot savā galvā jautājumu, viesmīle, lai gan ne visai pārliecinoši, informēja mūs, ka krāsa ir no spinātiem. Un, ja godīgi, tad sajūtas ēdot diezgan tālu no biezpiena. Tālāk kartupeļu krēms. Nezinu kādas asociācijas šāds vārdu salikums raisa jums, bet man liek domāt par ko krēmīgu un maigu, jo tieši tādam ir jābūt krēmam. Un vienalga, vai tas ir no šokolādes vai kartupeļiem. Diemžēl šis ne tikai bija vēss, bet arī diezgan pasauss, tāda kā auksta, mazliet graudaina kartupeļu putra. Apakšā tam visam bietes. Bietes kā bietes. Siļķīte proporcionāli visam pārējam sastādīja ļoti mazu daļu. It kā pamats visam būtu vakardienas kartupeļu biezputra, bet zivs tikai tā, starp citu.
Mežacūkas tefteļi ar garnelēm un rudens ābolu biezeni
Mežacūka ir tāds lopiņš, kura (kā jau jebkura cita meža zvēra) pagatavošanai jāpievērš īpaša uzmanība, pretējā gadījumā tās gaļa kļūst sausa un cieta. Maltās gaļas kotletēm, frikadelēm vai kā šoreiz - tefteļiem jāpievieno vesela virkne uzlabotāju, lai pārvērstu tos no kaučuka bumbiņām par gardiem, sulīgiem un aromātiskiem, atmiņā paliekošiem tefteļiem. Izskatās, ka par to neviens šeit nebija informēts. Saprotu, ka gribētos lai viss dzīvē būtu elementāri (vai ne, Vatson... nevarēju atturēties...), bet tā tas nav. Nepietiek ar kaudzi zaļumu un kārtīgi izmīcītu malto gaļu lai viss izdotos. Diemžēl. Tā kā šoreiz ēdiens bija sauss un bez tās īpašās medījumu garšas, kas liek mums izvēlēties tieši to, jo gaļas garšu nomāca garšvielas un zaļumi, kas bija pievienoti ne pa jokam. Garneles nebija tās sliktākās no ēstajām, bet ābolu biezenis manā šķīvī ļoti atšķīrās no manu kolēģu šķīvjos esošā - tas bija šķidrs kā buljons, tā kā iespējams, ka tieši ar manu porciju notika kāda šaize, par kuru tomēr cenšos nedomāt...
Risotto ar ceptu ķirbi, Parmezāna sieru un gailenēm
Ķirbītis feins un lai gan ideja nav jauna tomēr pasniegšanas veids iepriecināja. Un tas arī ir viss pozitīvais. Nezinu ko jūs iedomājaties zem nosaukuma risotto, bet es viennozīmīgi iedomājos rīsus. Un šoreiz pat nav nozīmes, kādu tieši rīsu šķirni iedomājos, jo šis bija NO RICE risotto! Ko, nezinājāt, ka tāds arī eksistē? Es arī ne, tā kā liels bija mans pārsteigums, kad sapratu (un tas notika ļoti ātri) ka šis točna nav no rīsiem, bet gan no citiem putraimiem.
Un pilnīgi vienalga, vai no miežu, grūbu, vai vēl sazin kādiem, tāpēc ka gribu risotto vienīgi no rīsiem. Tāda f..ing neraža! Pēc šitā man viss sāka besīt. Un jā, arī gumijveidīgā milzu gailene ko atraku un pēc tam knapi sagriezu, un vēl ar lielākām grūtībām sakošļāju...
Cepts bumbieris sarkanvīnā ar biskvītkūku un cidoniju saldējumu
Šis būtu labs ar acīm ēdamais desertiņš - priecīgas krāsas, pārdomāts noformējums un kompozīcija. Tomēr diemžēl man nācās to pagaršot, tāpēc teikšu, kā ir, - labāk būtu vienkārši skatījies. Vislielākā nesaprašana bija par milzu bumbieri. Un ne jau tā izmēra, bet gan dēļ pārmērīgi intensīvās garšas dēļ. Ja gribētu piekosties, pasūtītu kādu dzērienu, bet ne jau bumbieri taču! Bez tam, ir tomēr atšķirība starp sarkanvīnu un karstvīnu, tā kā nosaukums arī nebija īsti patiess. Bumbieris slēpa sevī visu karstvīna buķeti traki koncentrētā veidā un es jau sāku apsvērt iespēju doties mājup ar sabiedrisko transportu, lai nedod dies` man šis pasākums nebeidzās ar skaidrošanos CP mašīnā un neveiklu mēģinājumu inspektora kungam paskaidrot, ka vienkārši ieēdu bumbieri...
Odziņas, kā jau šajā sezonā pierasts - ūdeņainas -, krēmiņš arī acīmredzot nesezonas, bet apakšā esošā biskvīta šķēlīte, maigi sakot, bezpersoniska. Vienīgais, kaut cik simpātiskais izrādījās cidoniju saldējums. Vismaz pēc konsistences, jo garšu varēju vienīgi piefantazēt klāt.
TINTO VĪNA TELPA
Nekad pat nebija radusies vēlme šo vietu apmeklēt, jo garāmejot nepameta sajūta, ka iznāktu sēdēt praktiski uz ielas. Pat nezinu... vienmēr šķita, ka šeit vispār neko ēdamu nepasniedz un, ka maksimums, uz ko var cerēt ir uzkodas pie vīna. Tā kā nolēmu izmantot restorānu nedēļu kā ieganstu lai paskatītos, kas lācītim vēderā. Jāsaka, ka sajūtas ir neviennozīmīgas. No vienas puses, tik ļoti gribētos ko paslavēt, bet no otras - tā īsti nav par ko. Protams, ja skatāmies salīdzinoši, tad šis bija daudz baudāmāks nekā iepriekšējais.
Gaujas krastu gaileņu krēmzupa - ar vistas krūtiņu
Ēdot zupiņu radās tāda dīvaina sajūta, it kā ēstu ko bezformīgu un bez struktūras. Tā bija tik ļoti sablendēta, ka likās, ka pirms manis to jau kāds ir ēdis... Sajūta ne no patīkamākajām. Vistas gabaliņi tik mazi, ka uzreiz bija skaidrs, ka sausi, bet gailenes kārtīgi pārceptas. Zupa ar izteikti rūgtu piegaršu. Rūgtāka nekā to gaidi pat gaileņu sakarā. Vienīgā karote, kas man gāja pie sirds bija tad, kad paņēmu zupu ar visām tur esošajām dillēm. Bet, par cik diļļu bija tik cik bija, tad patīkamais beidzās ar šo vienu karoti.
Cukīni pankūkas ar jogurta karija mērci
Šie gan bija vairāk plāceņi nevis pankūkas, un, neatkarīgi no tā, kā jums labpatiktos tās saukt, tās bija pusgatavas. Lai gan no ārpuses izskatījās zeltaini brūnas, un šķiet, ka bija sasniegušas savu labāko gatavības pakāpi, iekšā tās bija praktiski jēlas. Žēl, jo šim ēdienam bija visas iespējas kļūt par Nr. 1 Tinto piedāvājumā, arī neskatoties uz savu veģetāro izcelsmi. Mazliet mulsinoša šķita arī maliņā nobērtā sēklu kaudzīte. Īsti nesapratu, kā ir domāts to ēst, tāpēc vienkārši to noknābāju...
Paškūpinātas foreles fileja ar rudens ziedkāpostiem un jogurta mērci
Nu, tā... Ko mēs šeit redzam... Vispirms jau to, ka viena ziedkāposta (nez vai rudens ziedkāposta garša atšķiras no citā laikā izauguša) rozete gandrīz ir lielāka nekā visa foreles čupiņa. Tik sausu un visādi citādi antipātisku zivi sen nebiju ēdis. Plāna kā papīrs un pārmērīgi izkūpināta, tā šķita kā sods par vēlmi apēst ko labāku, ko vienmēr paužu. Maliņā atkal nobērta tā dīvainā sēklu kaudzīte. Jocīgi... te pat nav putnu būru... Kam īsti tas ir domāts... Un, jā, mērce... Krāsas ziņā ļoti līdzīga tai, kas pie plāceņiem, tikai šķidrāka...
Gardēžu "Vecrīga" ar ogām
Nez, ko viņi domāja, kad nosauca šo par "Gardēžu Vecrīgu"? Varbūt, gardēžu bija beigušās, tāpēc tiku pie šīs? Īsāk runājot, visparastākā Vecrīga, kāda vien var būt, ja vien par ko īpašu neuzskata nogriezto vāciņu un uzbērto pūdercukuru. Mīkla sausa, vietām sāļa, vietām nē, biezpiena masā arī nekā īpaša, ko būtu vērts pieminēt, bet ogas... Kad redzu uz pusēm sagrieztu pus zemeni, tad nevilšu rodas jautājums - kur ir palikusi otra ogas puse? Vai tā bija iebojājusies vai arī to noēda kāds cits....
MIELOTAVA
Uzreiz gribu jums pateikt ar visu atbildības sajūtu - esmu laimīgs, ka šeit biju! Varbūt par šo ir teiciens, ka labs nāk ar gaidīšanu, bet, lai vai kā, - manai sajūsmai nebija robežu. Aizrakstīju visiem kam vien varēju, neuzkrītoši pat notraucu aizkustinājuma asaru un, pat ja izrādīsies, ka viss cits šeit ir pilnīga vilšanās, būšu pateicīgs par emocijām un baudījumu, ko guvu par nieka EUR 15!!!
Viss sākās ar komplimentu, kas bija gardāks par jebko, kas bija ēsts šajā Restorānu nedēļā līdz šim. Mazs kumosiņš laimes. Briežgaļas tartars ar zaļumu emulsiju. Tādu varētu izēst spaini!!! Labi, labi neesmu nekāds negausis.
Latvijas meža sēņu risotto, cietais siers "Ievas", zaļumi no z/s "Vecapēni"
Lūdzu pievērsiet uzmanību - nebaidīšos nosaukt šo par labāko, līdz šim Latvijā ēsto risotto! Atbildu par saviem vārdiem... Rīsi al dente, konsistence krēmīga, sēņu daudz un garša vienreizēja. Siera kraukšķis kā kulaks uz acs, piedodiet, par salīdzinājumu. Ja es būtu mūziķis, sacerētu šim par godu kādu skaņdarbu, bet, par cik manas iespējas nav tik plašas, varu vien uzrakstīt.
Fritētas sēņu un kūpināta siera kveneles, Latvijas rudens dārzeņi
Zināšanai - kvenele nav nekāds ēdiens, bet gan servēšanas veids. Tas ir tad, kad ar divām karotēm veidojam tādu simpātisku formu jebkuram ēdienam, kas ļaujas veidoties un nekur nenotek vai tieši otrādi nav pārāk stingrs. Tā lūk! Un šīs ir pagatavotas no sēnēm un kūpināta siera, tad fritētas, kā rezultātā sanāk tādi simpātiski, zeltaini rullīši, kas pēc garšas līdzinās sieradesai (jūs taču zināt kas tā tāda) ar sēnēm ar kraukšķīgu garoziņu. Un tad, kā par pārsteigumu - patiešām Latvijas rudens dārzeņi. Gan divu veidu ziedkāposts, gan biete un burkāns, gan ķirbju biezenis, gan, kā mana sievasmāte to sauc - ķopsis jeb sasautēti dārzeņi tādā kā zaptē... Nu īsāk runājot - rudens šķīvī!
Tomēr, ja domājat, ka labāk vairs nevar būt, tad kļūdāties! Var gan, ka es jums saku!
Briežgaļas karbonāde no Jelgavas novada z/s "Strautiņi", ķirbju biezenis, sīpolu konfits, meža ogas, kraukšķīga salvija
Pat nezinu, ko vēl piebilst... Gaļa sulīga un garšīga, ķirbju biezenis nav pārblendēts līdz nemaņai, bet sīpols, salvija un brūklenes veido brīnišķīgu papildinājumu. Šeit nekas nav jāpierāda, katra sastāvdaļa runā pati par sevi, bet viss kopā demonstrē patiesu un cieņpilnu attieksmi gan pret produktu, gan pret ēdāju!
Smiltsērkšķu muss, vaniļas biezpiena krēms, dzērveņu bezē cepumi
Katrai detaļai ir nozīme, nekas nav nokļuvis uz šķīvja nejauši, brīnišķīga garšu, aromātu un tekstūru saspēle! Skaistas krāsas un brīnumainas, dabīgas, nesamocītas garšas - tāds ir šis deserts!
Tik sen neesmu rakstījis neko labu, ka gandrīz nācās pašķirstīt vārdnīcu, lai piemeklētu LABOS vārdus šim un iepriekšējiem trīs ēdieniem! Un nestāstiet man, ka par EUR 15 var dabūt tikai mēslus un nožēlojamu attieksmi, jo tas tā nav. Un ceru, ka tādu kā es bija daudz. Ļaužu, kas ir gatavi izkāpt no savas komforta zonas un iemītās taciņas vietā doties vēl neizzinātos plašumos... O.k. šeit es domāju Čiekurkalnu, kas daudziem šķiet atrodamies aiz Rīgas gastronomiskajām robežām.
Pat baidos šurp doties atkal, tik ļoti negribētos piedzīvot vilšanos... Esmu gatavs atdoties Mielotavai un saukt to par savu... Ko mums abiem arī novēlu!
Bet pagaidām vien varu mēģināt nodot jums savas emocijas un sajūtas un cerēt, ka piedzīvošu ko līdzīgu atkal...
Tādas tās lietas... Dzīve iegriežas vecajās sliedēs un vieniem svētkiem seko citi, bet ēst gribas vienmēr, tā kā tiksimies atkal pie kāda cita galda...
P.S. Kas tur īsti bija ar to 100 gadus kaltēto sviesta ķirbi no B-Bāra piedāvājuma.