ATVĒRTS-AIZVĒRTS KAM TAS RŪP, JA VIEN GALDĀ ĒDIENS KŪP!
Visi, kas uzmanīgi seko līdzi aktualitātēm vietējā sabiedriskās ēdināšanas lauciņā, šī gada sākumā noteikti piefiksēja mulsinošo jaunumu par, tā teikt, pašizmaksas restorāna atvēršanu Rīgā, kur tika solītas maltītes par pašizmaksu, papildus apmaksājot vien ieejas maksu no galviņas, atkarībā no apmeklējuma laika (2–5 EURO). Neskatoties uz visiem pasakainajiem apzīmējumiem, kas tolaik tika veltīti šim jaunatklājumam, vienīgie jautājumi, kas mani patiešām interesēja, bija, cik ilgi? cik lieli? un kā rēķināja? Krietns laiks pagājis, daudz viedokļu dzirdēts. Varētu uzskatīt, ka uz pirmo jautājumu atbildi saņēmu – vismaz 10 mēnešus, bet uz trešo diez vai vispār saņemšu, ja vien neiefiltrēšos vai kāds neizpļāpāsies, bet nolēmu, ka atbildes uz otro varu saņemt ļohka, vien dodoties un uz vietas to nomērot.
Jau no pašiem pirmsākumiem biju ļoti skeptisks un, līdzīgi kā daži mūsu virtuvju spīdekļi, uzskatīju, ka kaut kāds āķis tur točna ir. Mani nepārliecināja īpašnieku un šefa paustais par kvalitāti, iepirkuma un pārdošanas cenu patieso attiecību un pārliecība par spēju nomaksāt nomu (Vecrīgā), komunālos, algas, nodokļus un vēl atgūt ieguldīto divu gadu laikā, un to visu izdarīt no ieejas maksas vien, jo uz pārtiku šeit taču neko nepelna. Apbrīnojams optimisms, kas nekādi nelikās reāli pamatots, ja vien, protams, šeit necer uz klientu plūsmu Mc'Donalds apmēros.
Viens no āķiem atklājās diezgan ātri. Tas ir porciju izmērs. Un, kas ir dīvaini, atsevišķi ēdieni izmēra ziņā gandrīz neatpaliek no citos restorānos dabūjamajiem, bet atsevišķi pilnīgi smīkņā tev pretī no šķīvja: "Nu, ko, dabūji! Ha!" Tā teikt – nelīdzeni. Arī cenu diapazons ir diezgan nelīdzens, un tā vien šķiet, ka dažiem ēdieniem pašizmaksai piemērots koeficients. Tomēr traki niez uzzināt, kādas tieši izmaksas šeit iekļauj ēdienu pašizmaksā. Tomēr tas ir tehniskas dabas jautājums, un nezinu, kā jums, bet es uz daudz ko pieveru acis, ja saprotu, ka mani nečakarē – ja ēdiens ir svaigs, garšīgs un saprotams.
Laša seviche EUR 5,90 (marinēti sīpoli, diļu majo, rožu piparu mērce, svaigi garšaugi)
Domāju, ka visiem nu jau ir zināms, kas tas par zvēru, tāpēc lieki neiedziļināšos tehniska rakstura jautājumos, vien atgādināšu, ka tas ir viegli un ātri citrusu sulā un garšvielās iemarinēts jūras produkts. Visbiežāk – jēla zivs, kas tiek pasniegta ļoti drīz pēc iemarinēšanas. Ar visu atbildību paziņoju, ka šis bija viens no baudāmākiem seviche manā dzīvē. Svaigs un aromātisks, viegls un interesants. Pat kinzas klātbūtne mani iepriecināja, jo tās garša kopā ar maigi iemarinēto lasi, sīpoliem un visu pārējo, kas bija šķīvī, patiešām bija negaidīti patīkama. Īsāk runājot, biju patīkami pārsteigts. Un, jā, arī ēdiena izmērs bija cienījams. Un cena par šo patiešām zemāka nekā vidēji Rīgas restorānos.
Jūras velšu zupa EUR 6,50 (tīģergarneles, lasis, tuncis, mīdijas,paprikas aioli, grissini)
Labā ziņa – zupa bija karsta, diezgan daudz un... tas laikam arī viss. Par šo ēdienu vispār grūti izteikties, jo tik pārvārītus jūras produktus zupā pat neatceros, vai vispār jebkad dzīvē būtu ēdis. Tas bija pilnīgs čau! Tā kā gumija. Un ne jau šāda tāda mīkstā. Nē! Bez tam, neatradu tunci un grissini. Iespējams, protams, ka tuncis bija mainījies līdz nepazīšanai un pārvērties par vienu no tiem cietajiem blāvas krāsas zivs gabaliem, kas peldēja zupā, tomēr ļoti par to šaubos. Bet grissini droši vien vienkārši aizmirsās atnest. Un vēl nesapratu, kur īsti ir paslēpta paprikas aioli, kas pēc savas būtības ir majonēzei līdzīga mērce. Moška iemaisīta zupā? Lai vai kā, zupai pietrūka zivju zupas aromāta un garšas, un sajūta bija it kā es ēstu tomātu/paprikas krēmzupu, nevis kaut ko, kas saistīts ar jūras veltēm.
Pīļkājas konfits EUR 8,90 (sviesta ķirbja biezenis, violetie kāposti, meža ogu čatnijs)
Šeit varat uzmest aci nelielam aprakstam par to, kas tad īsti ir KONFITS. Bet, ja atgriežamies pie ēdiena, tad tajā mani pārsteidz vairākas lietas. Pirmā no sliktā gala. Kaut kas reāli nebija kārtībā ar ķirbju biezeni. Pat nezinu, tam bija tik šķebinoša, specifiska garša, ka uz brīdi vispār nožēloju, ka biju to pagaršojis. Gandrīz sametās sūdīgi, bet, kā jau cilvēks, kam ēst ir darbs, bet ēst ko ne visai acīmredzot ir hobijs, saņēmos.
Izmērs kā jau pīļkājai. Pieaugušai. Par pārsteigumu, tā bija mīksta un garšīga. Tas jauki. Tomēr tas biezenis... Zem kājas paslēpti violetie kāposti, ko visu laiku uzskatīju par vārītu, rīvētu bieti. Patiešām, gan pēc garšas, gan pēc izskata tā bija vārīta biete! Sviests kaut kāds! Tikai pārlasot ēdienkarti, sapratu savu kļūdu. Kā tas vispār ir iespējams? Ko ir jāizdara ar kāpostu, lai tas pārvērstos par bieti? Un, jā, kur ir tas čatnijs?
Liellopa gaļas filet mignon steiks EUR 11,90 (karamelizēti sīpoli, ķiploku aioli, piparu graudu mērce)
Kārtējais ēdiens-pārsteigums. Gaidīju, ka šis delikātais un dārgais liellopa gaļas gabals, būs ja ne gluži cienījama izmēra, tad vismaz ēdams. Bet tas bija ne tikai ļoooti niecīgs apmēros (kartupeļu daivas ir tam pierādījums), bet, kas vēl skumjāk, – ciets un stiegrains. Īsti netiku gudrs, ko bija jāizdara ar gaļu, lai tā notiktu, bet fakts paliek fakts. Uz šī fona tas, ka majonēzi viņi visu laiku sauc par aioli un ka konkrēti šajā ķobītī esošajā no piesauktā ķiploka nebija ne smakas, vispār šķita kā sīkums, tomēr tā nožēlojamā sajūta, kad esi piečakarēts ne pa jokam, mani vairs nepameta.
Liellopa vaigi EUR 8,90 (kartupeļu sacepums, karamelizēti šalotes sīpoli, ķiploku majo, sarkanvīna mērce)
Šis varēja kļūt par pasākuma saldo ēdienu! Pārnestā nozīmē, protams. Tam bija gandrīz visi priekšnosacījumi, lai par tādu kļūtu, – vaigi izcili pagatavoti un aromātiski, kartupeļu sacepums arī slavējams un pat karamelizētais sīpols, kartupeļu čipsi un MAJOnēzes (beidzot) piciņas kopā veidoja brīnišķīgu, kvalitatīvi pagatavotu produktu kombināciju. Ja vien... nebūtu sarkanvīna mērces. Vispirms, tā bija pārāk noreducēta un kļuvusi tāda kā gluma, bet sliktākais – tā bija nenormāli sāļa un šo sāļumu vēl ilgi nevarēja aizskalot pilnīgi nekas.
Ne tēja, ko nekautrējoties varu nosaukt par čurūdeni, jo ko gan citu var iegūt uz ūdens kanniņu pievienojot vien dažas piparmētru lapiņas
ne Panna Cotta
ar it kā marakujas želeju un nežēlīgu daudzumu želatīna gandrīz šota izmēra glāzē.
Nevaru teikt, ka viss bija sūdīgi, tomēr tieši šī sajūta prevalēja pēc visa ko pagaršoju.
Labā ziņa – saliku (vismaz priekš sevis) visu pa plauktiņiem: sniegums ļoti neviennozīmīgs, tieši tāpat kā viss koncepts kopumā. Sākot ar telpu, kas šķiet līdz galam nepabeigta un praktiski bez speciālista pieskāriena. Var jau būt, ka pašizmaksas idejā integrējās arī interjers ala second hand, kad it kā katrs ir atstiepis pa mēbelei no savas garāžas un izdomājis, ka tā būs forši. Nu, kā Ezītī miglā, Gaujā vai citās kolorītās vietās, kur šāds piegājiens šķiet ļoti organisks. Nu, labi. Pieņemsim, ka tajā ir kāds īpašs šarms. Kas attiecās uz ēdienu, tad tur viss ir vēl neviennozīmīgāks. Tik nelīdzenu sniegumu pat neatceros, ka būtu kur piedzīvojis. Brīnišķīgi pagatavots, tehniskā ziņā riskants ēdiens, bet tai pašā laikā nolažots ar vienkāršu klasiku. Grūti saprast, kas notiek viņu virtuvē un kā tiek sadalīti pienākumi, bet kontroles, profesionālisma un atbildības par gala rezultātu trūkums ir acīmredzams. Uz brīdi iedomājos, kā izklausītos šis raksts, ja būtu paprovējis vien sevichi un vaigus. Būtu taču reālā starā! Un tad kāds no jums apēstu liellopu, zupiņu un panna cota. Un te sāktos viedokļu konflikts.
Atzīšos, ka, kopš šeit pabiju, esmu noskaņots vēl skeptiskāk, jo manā uztverē tā noteikti nav vieta kur atgriezties. Ne atmosfēras, ne vides un noteikti ne ēdiena dēļ. Negribētu uzskatīt sevi par tik unikālu, tā kā saprotams, ka tādu viedokļu būs daudz. Ja ēdiena ziņā nekas nemainīsies, tad... cik ilgi, pēc jūsu domām ieejas biļetes uz "so so" ēdienu šos glābs?