BLAUMAŅIELAS LĀSTA TURPINĀJUMS. KOLEKCIONĀRS, KA TAVU...
Ne vella! Nevienam nekas nedraud, vismaz ne no šīs puses. Neesmu vēl izlēmis, vai šis ir sliktākais Nr.1, vai tomēr Nr.2, bet skaidrs ir viens - ja nevari-nedari. Galu galā ir tik daudz vietu, kur var aiziet patīksmināties par skaistiem traukiem, tai skaitā latviešu mākslinieku radītiem, daudz kur tos var arī nopirkt, tiesa gan par diezgan neadekvātām cenām, kā jau lielāko daļu pašmāju darinājumu.
Turklāt, ja ēdiens ir garšīgs, skaisti pasniegts un uzservēts skaistos traukos, gandrīz mākslas darbos, tad tas ir brīnišķīgs komplekts, ko varam baudīt ar daudziem receptoriem, to uztveram kā vienu veselu pilnību , kas sniedz mums daudzpusēju baudu!! Bet ja ēdiens nav baudāms, tad, piedodiet, nav svarīgi no kādas z/a ir zivs, no kādiem traukiem Tu ēd, vai kādā vietā tas notiek, vispār nekas vairs nav svarīgi, jo ēdiens taču nav baudāms!!! Un pie velna krūzes ar pumpiņām, stilīgos krēslus, gleznas pie sienām un izdomāto auru - vienkārši iedodiet garšīgu ēdienu!!! Tas ir viss ko gaidu. Varu paciest, ja sienas ir plikas vai ēdienkarte ir uz A4 formāta nevis uz pseidoavīzes, bet reāli nevaru pieņemt, ja mani čakarē ar ēdienu!
Tik tālu ar emocijām. Pārejam pie faktiem.
"Meža sēņu krēmzupa ar trifeļu eļļas putām un grauzdētu prošuto EUR 5"
Kad izlasīju, man iepatikās, lai gan nedaudz baidos no trifeļu eļļas, jo dažās vietās pavāri domā, ka - jo vairāk, jo labāk. Kad ieraudzīju, vēl joprojām patika, bet kad pagaršoju..... Domāju, ka daudzi no mums zina kā garšo meža sēnes, jo ir ēduši mērcītes, zupiņas ir sālījuši tās un marinējuši, tā kā tas gluži nav produkts, ko nepazīstam, vai ar kura garšu mūs var piemānīt. Šoreiz visa zupas virspuse bija nolieta ar knapas, burbuļainas konsistences putām, kuras nepārprotami bija ar solīto trifeļu eļļu, bet kāpēc, kāpēc tās bija tik daudz, ka viss ko jutu zupā, bija šī trifeļu eļļa!! Pārējais ir tikai neveiksmīgas detaļas - grauzdēts prošuto varbūt tāds arī bija pirms tam, bet tagad tas ir vienkārši izmirkuši vītināta šķiņķa gabaliņi un divas nelīdzeni sagrieztas maizes šķēles, kas pēc sajūtām bija kā apvilkušās un no vakardienas.
"Liellopa tartars ar parmesan grauzdiņu, šalotes sīpoliem, kaperiem, paipalu olu un anšovu krēmu EUR 11,50"
Kādu laiku atpakaļ stāstīju, ka esmu noguris no tartariem, jo tie, tāpat kā Creme brulē, visur ir +/_ vienādi, vien atšķiras to servēšanas veids un tas vai piedevas ir sajauktas kopā ar gaļu, vai izliktas uz šķīvja atsevišķās kaudzītēs, lai ēdājs pats var kombinēt sev pieņemamākās garšu kombinācijas, cik nu tas ir iespējams, izmantojot sīpolu, kaperus un marinētu gurķi.
Ņemu savus vārdus atpakaļ. Ir tādi taratari, kas no saviem vārda brāļiem atšķiras gan! Un tie ir, maigi sakot, tādi, nu ne visai. Un šis tāds bija. Lai Jūs nemulsina simpātiskais noformējums. Iespējams , vajadzēja aprobežoties vienkārši ar tartara vērošanu.... Pat nezinu, kas lika man to pagaršot? Ā, atceros! Tas, ka nācu šurp nevis skatīties, bet piedalīties, respektīvi - ēst!!
Pirmais, ko sapratu, ka parmezāna grauzdiņa vietā uz šķīvja ir trīs maizes grauzdiņi, droši vien proporcija 1/3 šeit tiek izmantota, lai aizstātu kādu, tikai ēdienkartē esošu produktu, ar kādu, kas tomēr ir pieejams virtuvē, lai gan liekas diezgan spocīgi pieļaut domu, ka ir iespējams pēc garšas sajaukt parmezānu ar maizi, lai arī apgrauzdētu!
Runājot par gaļu, uzskatu, ka sajaukt sastāvdaļas kopā var tikai tad, ja esi 100 % pārliecināts par rezultātu. Man tā arī līdz galam nepieleca, kāpēc tartarā bija salikts iekšā tik daudz viss cits, ka praktiski nevarēja just pašu gaļu! Tas sāka atsist padomju (un dažreiz arī mūsdienas) laiku, kad lai nomāktu gaļas bojāšanās pēdas, tā tika riktīgi samarinēta un palaista kotletēs, šašlikā vai soļankā! Negribu teikt, ka gaļa bija bojāta, jo pēc būtības, tās garšu vispār nejutu, bet kāds vēl varētu būt iemesls šādai gaļas un visa pārējā proporcijai ēdienā? A?
"Stores fileja (Z/a "Tome" Ķeguma novads) ar ziedkāpostu biezeni, ceptiem cukurzirņiem un safrāna veloute EUR 16,00"
Kas Jums visiem ir ar tiem ziedkāpostu biezeņiem? Vai tiešām vienīgā konsistence, ko vairums no pavāriem var sasniegt, ir remdens klīsteris? Es saprotu, ka tā tagad modes lieta, taisīt biezeņus no jebkā, bet, johidī, pagaršojiet pirms pasniegt! Šim pat nebija puķukāpostu biezeņiem raksturīgā puķukāpostu garša! No kā īsti viņš bija?
Un tā temperatūra! Vai nav dzirdēts, par siltiem šķīvjiem, uz kuriem tiek uzservēts ēdiens un par termo lampām, zem kurām to palikt, līdz viesmīlis atnāk tam pakaļ un aiznes uz galdiņu? Ko tur daudz... Jautāsiet, un kā ar zivi? Zivs bagātīgi nolieta ar, kā ēdienkrtē rakstīts, safrāna veloutē. Ja tiešām tur bija pievienots safrāns, tad nevajadzēja. Tāpat nekādas jēgas, garšā nekādas nianses, bet līdzīgu krāsu var panākt arī daudz lētākā veidā. Pati zivs ar dīvainu rūgtenu piegaršu, kuras izcelsmi neavarējām izprast un palikām pie versijas par nekvalitatīvu eļļu, jo pat viesmīlis šajā sakarā nevarēja pateikt neko sakarīgu, kā vien likt mums noprast, ka acīmredzot neko daudz nesaprotam, jo tā visam ir jābūt.
"Forele (z/a "Tome" Ķeguma novads) ar lēcu/puravu sautējumu, pak choi un garšaugu pesto EUR 13"
Skumjā zivs raudzījās uz mums ar savām beigtas zivs acīm it kā ar nožēlu... Nē, tas nevar būt! Bet sajūta tāda uz mirkli radās gan. Ticu, ka z/a "Tome" audzē brīnišķīgas, garšīgas zivis, bet kaut kādā veidā, kamēr tās nonāk līdz šķīvim, kaut kas ar viņām atgadās, kaut kas slikts! Un tas notiek restorāna virtuvē. Tas nu ir skaidrs.
Tātad forele. Konkrēti šī, bez nekādas garšas. Zivs ādiņa nevis kraukšķīga, brūna, jauki apcepta, bet izmirkusi un blāva. Toties lēcu puravu sautējums nav žēlots. Tas ir ļoti daudz, un zaļumu pesto piedod tam skaistu, piesātinātu zaļu krāsu, kas patīkami izceļas uz melnā šķīvja. Ō, šito rakstīt nebija viegli, neskatoties uz to, ka tas ir vienīgais pozitīvais, ko varu pateikt. Ja izvēlētos veģetāro ēdienu un saņemtu šīs lēcas, tiešām būtu priecīgs, bet tā skumjā zivs... tā visu laiku raugās acīs un neļauj par sevi aizmirst!
"Pīles krūtiņa ar meža sēņu risoto, sviestā ceptu kukurūzu, un vīģu/konjaka mērci EUR 17"
Atkal izklausās brīnišķīgi. Ja vien dzīvē tā arī būtu! Visvairāk garšoja mazā kukurūza, jo bija kraukšķīga un... jā kraukšķīga. Risoto pirmajā mirklī izskatījās kā no grūbām, cik lieli bija rīsu graudi un pagaršojot sapratu, ka tas nav risoto. Tā ir parodija par tēmu... tā kā pārvārīta rīsu putra ar švammei līdzīgiem sēņu gabaliņiem, droši vien no saldētavas, kas pēc būtības nav nekas slikts, bet saldētas sēnes arī ir jāmāk pagatavot, lai tās nenošķebinātu. Par pīli vispār pieklājīgi nespēju izteikties. Varētu krieviski, bet formāts tomēr neļauj, tāpēc aprobežošos ar latviešu valodas sniegtajām iespējām un teikšu, ka pīle bija pilnīgi pārcepta, no trijiem knapiem gabaliņiem, dīvainā kārtā viens bija sakožams labāk nekā pārējie divi, bet pēc izmēra es pat varētu noticēt, ka tā ir paipalas krūtiņa, bet ja pīles, tad ļoti nesen dzimušas, vai izšķīlušās, vai kā tas putniem tur notiek. Vēl pieminēšu vīģu/ konjaka mērci. Acīmredzot tas bija tādas ļoti ķepīgas konsistences un asas garšas smērējums uz šķīvja, ko pagaršot varēja vien nokasot to ar nazi.
Un nobeigumā kūciņa. Biju pat domājis desertu neņemt, bet tad padomāju, ka restorānā, kas piedāvā tikai četrus desertus, no kuriem viens ir siera plate un otrs saldējums, un ir tikai viena kūka, tai jābūt izcilai. Jūs jau nojaušat...
"Smiltsērkšķu siera kūka ar burkānu gēlu, zemeņu mērci un ogām EUR 5,50"
Vispirms par to, kas nebija. Jūs jau zināt, ka gandrīz vienmēr kaut kas no rakstītā ēdienkartē trūkst. Un šoreiz tā bija zemeņu mērce. Un būtībā uzskatu, ka trūka arī ogas, jo, ja tās ir tik svarīgas lai pieminētu ēdienkartē, tad kāda velna pēc ....., vienīgo aveni un fizāli bija jāpārgriež uz pusēm!? Pus zemene, pāris jāņogas un dažas uz pusēm pārgrieztas mellenes!!! Jūs ko, ņirgājieties?! Burkānu gēls, kā var redzēt caurspīdīgi izsmērēts uz šķīvja un pēc garšas vairāk garšoja pēc smiltsērkšķiem, bet ja runā par pašu kūku, tad virspuse izskatījās pēc ēdnīcās pasniedzamās omletes, bet biezā cepumu kārta apakšā acīmredzot bija ar kaut ko piesūcināta un pēc garšas atgādināja kaut ko saskābušu. Un ziniet ko, nav jābūt ekspertam, lai atšķiru skābu no saskābuša! Tas tā, ja vēlaties padiskutēt.
Tā lūk. Ļoti ļauni,nožēlojami, bēdīgi un sliktā ziņā neaizmirstami.
Tajā laikā, kad biju sapratis, cik slikti viss ir patiesībā, vēroju blakus esošos galdiņus, pie kuriem sajūsmināti cilvēki bildēja savus šķīvjus ar tiem pašiem ēdieniem ko ēdām mēs (jo ēdienkarte ir diezgan šaura) un ja pieklājība ļautu, tos arī izlaizītu un domāju par to latiņu, par kuru jau biju domājis iepriekš. Cik augsta tā mums ir?
Jo ir taču atšķirība, kad mājās apēdam un uzslavējam savu sievu, vīru vai, ja paveicās - bērnus par brīnišķīgo ēdienu, ko tie pagatavojuši, bet klusībā pie sevis domājam, kaut nākošreiz izdotos labāk! Jo šeit ir milzīga pievienotā vērtība, ko nekas nevar sabojāt. Tas ir kopā būšanas prieks, lepnums, mīlestība, notikums, vide, kompānija - vis, kas mums tik svarīgs, tuvs un vajadzīgs!
Bet restorānā, ko no tā gaidām? Vīzdegunīgus, uz sevi tendētus viesmīļus, pārāko stilu, modernas, bet ne visai ērtas mēbeles, un kaut kādu iedomu ēdienu, kas citiem tik ļoti ir garšojis, ka mums arī obligāti ir jājūt tas pats?
Domāju, ka nē. Gaidām atsaucību, siltumu, attieksmi, cieņu, garšu, aromātu un gandarījumu nobeigumā. Tā kā mani domubiedri, tieksimies pēc vislabākā. Pārfrāzējot "Loreal" reklāmu - Jo Tu esi tā vērts!