LA KANNA!
Vispirms, kā solīju, gribu pateikties jaukajai kompānijai, kas ļāva man apvienot jauko atkalsatikšanos un patērzēšanu par mūžam svarīgo vai šobrīd aktuālo, ar , tā teikt, hobiju - runām par ēdienu, fotografēšanu, izgaršošanu. Brīdi pēc ēdienu pasniegšanas sapratu, ka sēkla ir sēta, jo nu mēs visi jau raugāmies šķīvjos ar "profesionālu" interesi, ar karoti dzenājam turpu šurpu zupas sastāvdaļas, vai bakstām ar dakšu salātus un ik pa brīdim izsakām savu spriedumu, aizdomas vai vienkārši veltam pasniegtajam ēdienam kādu stiprāku vārdu.
Tātad, La Kanna.
Šai vietā ir jau būts, vēl tad, kad paēst man bija daudz vienkāršāk-ēdu un viss! Tagad viss ir mainījies. Pat sāku izjust zināmu atbildību par to ko teikšu, ko rakstīšu, kāds būs mans stāsts!
Jāsaka, ka šī vieta mani ar kaut ko saista. Telpa, krāsas, dažādie galdiņi, atmosfēra, mūzika (kas citās reizēs mani uzrunāja vairāk, jo blūzs, vai viegls džezs man sajūtas pozitīvi papildināja, bet šodienas skaņas ne). Un šī dīvainā sajūta ejot prom, kad tikko izej uz ielas, mirkli jūties, it kā būtu kur aizbraucis. Varbūt uz kādu Itālijas mazpilsētu.....
Nu ko tur sapņot. Atgriežos realitātē. Tātad galdiņš piemeklēts, ēdienkartes saņemtas. Varbūt kādam liekās, ka nospeķotās, reāli palietotās ēdienkartes papīra lapās ir kāds šarms! Man tā, ne visai!
Izvēle izdarīta, viesmīle mūs uzklausa. Man līdz galam nav skaidrs, kāpēc vieni viesmīļi pieraksta, bet citi nē. Un ja nepieraksta un tik labi atceras, tad ko atkārtoti pārjautā? Un tad vēl atnes kļūdaini?
Pasūtījums nodots, pēc brīža tiekam pie dakšām un karotēm, bet līdz vakara beigām tā arī netikām pie sāls, pipariem un kādām papildus salvetēm, ja neskaita to, kas bija zem dakšas.
Ēdu zupu. "Laša čauders ar fenheli, kukurūzu un garšsaknēm". (EUR 5,20)
Cik noprotu, šis ir Angļu čauders, jo tam tiek pievienots piens vai saldais krējums, kā mūsu gadījumā (vismaz no viesmīles teiktā). Bet tad sāku šaubīties, jo kā zināju līdz šim, tad čauders ir pabieza jūras velšu un dārzeņu zupa. Šī bija tālu no kārotā. Ūdeņaina, šķidra, remdena, bezgaršīga. Ar niecīgu daudzumu fenheļa, kas garšas ziņā ļoti līdzinājās selerijai (varbūt tā arī bija viņa?), ar konservētas kukurūzas graudiem, kas likās kā tieši no bundžas, un nelieliem, sausa laša gabaliņiem. Ak jā, aizmirsu piebilst, ka virsū zupai (un arī uz citiem ēdieniem) bija zirņu dīgsti. Tie gan bija patīkami. Patīkami likās, ka ēdot tādu "zāles" stiebriņu izjūti zaļo zirnīšu garšu!
"Krēmīgā tomātu salsas zupa ar sēklu maizi un siera cepumu" (EUR 4,50)
Šo varētu saukt par normālu. Krēmīga? Jā. Kā domāta tā salsa- nesaprotu. Siera cepums jau zupā iekšā un pēc mirkļa tas jau ir izmircis un līdzinās slapjai maizei ar siera pēcgaršu. Kādu īpašu, interesantu garšu nesajutu. Krāsa tāda pablāva, bet uz čaudera fona, tomātu zupa liekās kā veiksme.
"Laša tartars ar kaperiem, kapātu šaloti, grauzdētu maizi, ķiploku un grauzdētu sīpolu aioli" (EUR 6,90)
Šķīvis liels. Citējot Gordonu Ramziju (Gordon Ramsay) Izskatās tā, it kā uz šķīvja kāds būtu nogalināts. Mazās čupiņās pa šķīvi izliktas visas ēdienkartē minētās piedevas. Grauzdētā maize, nez kāpēc ir mīksta, laša tartara čupiņa šoreiz man likās krietni mazāka nekā iepriekšējā apmeklējumā.Doma nav slikta. Lasis - tāds kā ir, bez jūtamām piedevām, kam klāt pēc vēlēšanās var pievienot sīpoliņu vai kaperus, tādā veidā veidojot savu vēlamo garšu. Bet cilvēki!! Gribu ko vairāk, kā iespēju nolaizīt no šķīvja tur sagrabinātās sastāvdaļas. Kad pasūtu lasi, gribu dabūt lasi! Pielieciet pie cenas pāris eiro un dodiet ļaudīm lasi! Tas mans novēlējums!
"Krāsnī cepināts kamambērs ar svaigām ogām un svaigu biešu karpačo" (EUR 8,60)
Šo ēdienu vēl šodien varēja aplūkot La Kannas mājas lapā, kur tas kārdina manus receptorus. Realitāte nedaudz atšķiras. Ja pareizi saprotu vārdu - cepināts, tad uzdrīkstos domāt, ka siers būs vismaz ļoti silts. Uz šķīvja vesels siera ritulis. Knapi remdens. Auksts kamabērs vairāk pierasts siera platēs, bet uzkodā, kas domājams nākusi no krāsns,,,,,,
Klāt jau par pierastu kļuvusī rukola, kādas piecas ogas, it kā grauzdēta maize un biešu karpačo. Bietes līdz ar reņģēm un vēl dažiem produktiem ir kļuvušas gandrīz par modes lietu. Tā laikam ir kārtējā nodeva latvietībai un tautas virtuvei. Šīs bietes man ļoti patika. Plāni sagrieztas, patīkama, saldskāba marināde, kas neliek noskurināties un ..... mazuma piegarša.
"Svaiglapu salāti ar cepinātu cāļa krūtiņu, sezamu, burkānu šifonādi, un saldu čilli mērci" (EUR 7,60)
Cepinātā cāļa krūtiņa bija pārcepināta. Manām izjūtām par sausu. Atkal klāt slavenā, visuresošā rukola un jau manis pieminētie diedzētie zirnīši. Salātu lapas pietiekoši bagātinātas ar mērcīti, lai nerastos grūtības ar to dabūšanu iekšā. Uzskatu, ka kādam uz diētas esošam cilvēkam, šis ir pat ļoti piemērots ēdiens
Beidzot nonāku pie vakara ēdien nr. 1! Tas bez ironijas!
"Siltie liellopa filejas salāti ar briseles kāpostiem, novārītiem žāvētiem ķiršiem un sakņu krējummērci" ( EUR 9,50)
Neskatoties uz to, ka atnestais ēdiens krietni atšķīrās no mājas lapā redzamā, tas bija labs. Pirmā mirklī kad ieraudzīju porciju, domāju, ka kaut kas ir sajaukts! Uz šķīvja tikai rukola!! bet tad, nezaudējot cerību ņēmu rokās dakšu un - cik labi! Apakšā ir arī gaļa, pat varētu teikt, diezgan daudz (varēja gan būt mazāk sacepta) Un Briseles kāposti. Nezinu, vai tā bija vienkārši veiksme, vai tādi tie šeit ir vienmēr, bet kāpostiņi bija saldeni un kraukšķīgi! Apēdu un gandrīz apraudājos! Beidzot ir kas labs ko teikt! Mērcītes, salātu un gaļas proporcija ideāla! ne par sausu, ne par slapju. Ne par daudz, ne par maz! Par to, ka tur bija jābūt arī novārītiem žāvētiem ķiršiem , sapratu tikai tagad, kad pārlūkoju ēdienkarti. Bet ja pat ķiršu salātos nebija, tas nekas! Jo tur bija cepti ķirštomātiņi (nupat man radās sajūta, ka par tomātiņiem esmu pats izdomājis), bet nē, tie tur tiešām bija! Un tik garšīgi!
Cik jauki, ka ir kas labs ko teikt!
Un beigās deserts. Visi deserti EUR 5,50.
Izvēlējos "Bezē kūku ar mango un ogām". Nejauksim ar Pavlovu, lai gan visas bezē kūkas ar ogām, vairāk vai mazāk tai līdzinās. Šī bija garda. Kūkā iekšā mango gabaliņi, blakus dažas ogas, un pa šķīvi izsmērēta ogu mērcīte. Vizuāli patīkami, lai gan ne pārsteidzoši. Sajutu arī maskarponi (vai ko līdzīgu) un salīdzinot ar Creme brule, ko ēdu citā reizē, šī deserta izmērs bija optimāls.
Kādas atziņas guvu?
Vispirms, ka jaukā kompānijā arī parkā uz soliņa būs jauki!
Ka daudzi restorāni tomēr grib taupīt uz izejvielām, kas klientam rada sajūtu, ka neesmu saņēmis visu solīto.
Ka apkalpojošais personāls, īpaši gados jaunāks, nesaprot ko nozīmē kalpot klientam. Viņi neizprot šī darba specifiku un nesaprot, ka kopā ar pavāru ir uzņēmuma seja! Un, ka bieži vien kāda restorāna reputācija ir lielā mērā atkarīga no apkalpošanas.
Nedaudz vairāk neuzkrītošas uzmanības un klātbūtnes un kā krievi saka :и народ потянится, jebšu tauta nāks!
To arī novēlu. Un par to kompāniju neaizmirstiet!