"BAKEBERRY" JEBŠU VĪSTOŠAIS LE CHARME DISCRET DE LA BOURGEOISIE
Saprotu, ka tikai ar nosaukumu vien cauri netikšu, lai gan šis man likās tik izsmeļošs un īsts, ka uz brīdi pat biju gatavs atstāt visu kā ir, tikai nosaukumu. Bet tikai uz īsu brīdi. Pienākuma apziņa ņēma virsroku un nolēmu, ka pat neskatoties uz to, ka gandrīz noteikti saņemšu auditorijas lielākās daļas neizpratni un nosodījumu par manu viedokli, izstāstīšu visu kā bija, neļaujot nenormālajam apēstā cukura un krāsvielu daudzumam ietekmēt manu veselo saprātu!
Tātad tā. Kādā lietainā, drēgnā un visādi citādi riebīgā februāra dienā, man radās nepārvaramā kāre pēc saldumiem, konkrētāk - pēc kūkām. Biju pat gatavs pievērt acis uz visu slikto, ko par tām zināju, vienkārši gribēju ēst skaistas, pufīgas, saldas un arī garšīgas kūciņas, skaidri apzinoties, ka uzdzertais ūdens var arī nepalīdzēt un nelabumu nāksies aizskalot kā citādi... Bet lai nu paliek manas fizioloģiskās īpatnības, atgriezīsimies pie sākuma. Pirmā vieta, kas ienāca man prātā, bija Vecrīgā esošā Bakeberry, kas atrodas restorānu grupas "Restau-Rateur" pārvaldībā. Šī grupa ar vairākām lieliskām vietām Rīgas un Jūrmalas ēdājiem ir labi zināma. Esmu guvis salīdzinoši pozitīvu pieredzi apmeklējot GASTROBĀRU T73 , kā arī ar patiesu sajūsmu nobaudījis restorāna INTERNATIONAL piedāvājumu, kas kļuvis par par vienu no manām pagājušā gada lielākām sajūsmām.
Tieši BakeBerry var apskatīt kūkas, kas visvairāk atbilst kūkas vārdam - lielas, spilgtas, krāsainas un visādi citādi acis aizmiglojošas. Viens ir skaidrs. Šeit cilvēki ļoti labi saprot, ko klients patiesībā vēlās! Un kūku gadījumā, klients vēlās krist grēkā! Jā, jā, tā tas vienkārši ir! Arī man grēkā krišana nav sveša (kūku sakarā protams), tāpēc siekalojoties ne pa jokam, sapirkos (vairākas protams) un metos virsū!
Kūku cenu diapazons diezgan plašs - no EUR1,50 un diezgan tālu uz augšu, taču kā vēlāk izrādījās, dažreiz labāk ir ēst ar acīm, no tā vismaz nepaliek nelabi.
Macaroon ar maskarpones kremu un avenēm
Iepriekš biju lasījis, ka šeit var nobaudīt vienus no labākiem macarooniem Rīgā! Pilnīgi iespējams, bet ne šoreiz. Izdevies macaroon ir trausls, gaisīgs un ar kārdinošu mandeļu garšu, bet neizdevies ir smagnējs, ķepīgs, tāds kā parasts mandeļu cepums ar nedaceptu vidu. Diemžēl, šis bija neizdevies. Maskarpones krēms nedaudz skābens, bet konsistence kā pārkultam putukrējumam. Domāju, ka katram ir skaidrs, ka skaisti šo apēst nebūs iespējams, bet neskatoties uz to, pārņem skumjas, kad ar dakšu mēģinot to sadalīt redzu, kā viss skaistums iet bojā! Tā ar skumjām sirdī un vilšanos mutē nogaršoju katru sastāvdaļu atsevišķi un jau gandrīz biju gatavs verdiktam, kad pamēģināju tās visas kopā, ieskaitot milzīgo aveni... Un tad tas notika! Visas garšas savienojās kopā un pārvērtās tajā gaidītajā, jaukajā sajūtā, pēc kuras tā ilgojos - sabalansētā saldā, skābā un svaigā garšā, kurai vienīgais traucēklis palika smagnējais macaroons. Uzslavēju sevi par uzstājību pateicoties kurai aizrakos līdz kaut kam labam, bet, kā izrādījās vēlāk, ar to viss labais arī beidzās. Un jāsaka, ka vēl joprojām uzskatu, ka kūkai ir jāgaršo labi gan visai kopā, gan katrai sastāvdaļai atsevišķi.
Pistāciju eklērs
Pretēji visādiem aizjūras brīnumiem, eklēru pazīst visi. Sen jau pagājuši laiki, kad tie asociējās ar kārtīgu sviesta krēma devu. Tagad tie jau kļūst par smalkuma etalonu - plaucētā mīkla, vārītais krēms, glazūra un ko nu kurš vēl spēs izdomāt! Tomēr grozi kā gribi, savas kvalitātes normas ir jāievēro tāpat. Eklēra pamatā - plaucētā mīkla. It kā nekas sarežģīts, bet neprecizitātes nav pieļaujamas, jo tad, no gaisīgas mīklas kūciņas tas pārvērtīsies sausā, bezgaršīgā mīklas veidojumā, kuru neglābs nekas, kas būs sapildīts tajā iekšā. Īpaši, ja pats pildījums arī būs tālu no ideāla.
Šoreiz tieši tā notika. Kad ieraudzīju skaisti zaļo krēmu, nopriecājos, jo tik izteiktu krāsu var iegūt tikai pievienojot ļooti daudz pistāciju, vai arī..... pietiekošā daudzumā pievienojot krāsvielu. Lieki būs teikt, ka pistāciju garša šim eklēram bija tik niecīga, ka ar acīm ciet nekad to nebūtu atpazinis. Pāri pārlietā glazūra bija ekstrēmi salda un nekādu pienesumu kūkai nedeva. Vienīgais, kas bija īsts - maza šķipsniņa pistāciju uzbērta pa virsu, bet tai, diemžēl, sekoja reāla mazuma piegarša. Īsāk runājot šis eklērs bija konditora paviršības atblāzma - kāda attieskme - tāds produkts.
Pavlova
Izlaidīšu stāstu par balerīnu, par Maiju (sit pieci!) un visu pārējo, ķeršos uzreiz pie pašas kūkas. Jau kuro reizi stāstu, ka pamatā jābūt gaisīgam bezē, kas ārpusē ir ļoti trausls, bet iekšā tāds kā zefīrains un pa virsu jābūt vijīgam, ne pārāk saldam (lai sabalansētu garšas) putukrējumam, vai maskarpones krēmam (gaumes jautājums) un kā nobeigums visam šim brīnumam - svaigas ogas, ogu mērce un piparmētra (nu man tā vienkārši patīk) kā atmiņas par vasaru!
Tā vietā, kā jau var redzēt, tiku pie olbaltuma ķieģelīša (ne jau pēc formas, bet gan pēc struktūras), līdz pārslām sakulta putukrējuma un pāris apvītušām ogām! Sakarā ar to, ka cenšos sevi turēt grožos, mācos izvairīties no mana sakāpinātā sašutuma demonstrēšanas, bet ņemiet vērā, vilšanās bija liela!
Šokolādes eklērs
Šis ir pistāciju eklēra tumsnējais pusbrālis. Materiāls tas pats, bet krāsa cita. Gandrīz kā dzīvē! Kādu varbūt uzrunās savādākā forma, kādu šokolādes klātbūtne, bet mani mazās, kraukšķīgās kukurūzas šokolādes bumbiņas. Un jā, es neesmu bērna prātā, vienkārši mācos jebkurā, pat visneveiksmīgākajā lietā atrast ko uzslavējamu. Un šajā eklērā tās ir bumbiņas un arī šokolādes klātbūtne. Vismaz nejūtos apčakarēts.
"Maģiskais " ābolītis, kas vēlāk izrādās bumbierītis, bet varbūt nē
Nu tā! Kad domāju, ka esmu jau apstājies, pārdevēja ieteica pamēģināt ābolīti! Paskatījos uz to - tik elektrizējošas, ar dabīgu pārtiku nesaistītas krāsas, no ārpuses, nekā, kas varētu uzrunāt (un tam nav nekā kopīga ar dievišķās gaismas meklējumiem...) nu tāds pilnīgi acid apple! Kā atribūts no "Suicide Squad"! Domāju, lai notiek un ķēros klāt! Mēģināju izgaršot, saprast un visādi citādi pietuvoties "ābolīša" idejai, bet kaut kā bez rezultātiem. Davai paskatāmies, kas lācītim, piedodiet, ābolītim vēderā!
Tātad, ko sapratu. Ja neskaita guašas cienīgo tonējumu, maza kārtiņa ar brūnu biskvītu. Mussa veidīga kūka, kam pa vidu kaut kas līdzīgs biezenim ar diezgan pikantām garšvielām un vēl kaut kas, īsti nesapratu kas, bet saistīts ar augli, kam pēc idejas būtu jābūt ābolim. Tik tālu es būtu. Provēju, provēju, bet kaut kas man neliek mieru. Ilgi nesapratu kas, bet tad man pieleca. Tas pa virsu, šķiet ir bumbieris. Iekšā tas ir no bumbiera un vispār, ja ticēt konditorijas FB lapai, tā ir pavasarīgā karameļu bumbieru kūka. Tā lūk! Ko lai piebilst. Problēma ir tajā, ka neatkarīgi no nosaukuma, tā ir ļoti tālu no mana kūkas ideāla - gan garšu kombinācijas, gan struktūras, gan arī izskata ziņā.
Tāds negaidīts notikums. Piedodiet visi, kas jūtās vīlušies (manī, protam, nevis kūkās), un kā vienmēr priecājos, par tiem, kam viss notika labāk, bet sev apsolījos, ka turpmāk centīšos neuzķerties uz spilgto krāsu āķa un pārmērīgi sacukurotās smadzeņu skalošanas.
P.S. Šobrīd sagremoju atmiņas par brokastīm kādā no Gordona Ramzija Londonas restorāniem un superkafiju kādās, tur pat netālu esošajās, izbijušās gentlemen`s toilet telpās. Un ko tur brīnīties, ja tā padomā, tad "Kolonāde, mūsu stāsti" arī ir mums visiem, kam pāri 40, zīmīgā vietā. ( un šeit es nedomāju Laimas pulksteni...)