why the CAT is FAT? (no, no I love cats!)
Varam viens otru apsveikt ar to, ka esam paši sev izdomājuši jaunu nacionālo kūku... Eklēru, protams! Tikai nepārprotiet mani. Es zinu no kurienes patiesībā tas cēlies un ne jau "Latvju saimnieču" virtuvē tas noticis. Bet tā ažiotāža! Tā gan ir nebijusi. Kaut kā neatceros ko līdzīgu sklandrauša, pumpermiķeļa vai biezpienmaizes sakarā, lai gan tieši šie, pēc būtības ir ēdieni, kas visvairāk asociējās ar nacionālās virtuves saldo galu. Nerunāju par debesmannu, peldošām salām, ķīseļiem un maizes zupām, bet tieši par nacionālo smalkmaizīti, kuras vietu acīmredzot ir ieņēmis vēja kūkas attālais radinieks iz Elizejas laukiem.
Man pašam šis viss ir diezgan negaidīti, jo nekad nebiju iedomājies, ka kaut kāda ar vārīto krēmu pildīta un ar glazūru noklāta kūciņa, kas pat nav mūsu pašu izdomāta, var izraisīt šādu rezonansi un sadalīt citādi salīdzinoši miermīlīgos kūku mīlētājus vairākās frontēs ar kardināli pretējiem uzskatiem šajā jautājumā.
Vēl pārsteidzošāks par pašu troksni izrādījās ekspertu daudzums mūsu rindās, jo kā sapratu, gandrīz katrs točna zin, kādam tad šim eklēram ir jābūt, gandrīz katrs tādus, nu nē, vēl daudz labākus jau kaut kur ir ēdis, kā rezultātā, par vienu un to pašu eklēru ir tik daudzi, kardināli pretēji viedokļi.
Kad padalījos ar savu personīgo sajūsmu Raunas eklēru sakarā, ļoti daudzi man piekrita, bet kad FB pasūdzējos par pie miskastes pīpējošiem eklērnīcas darbiniekiem, pēkšņi daudzu skatījumā arī eklēri kļuva nebaudāmi un apkalpošana izrādās pieklibo (tas gan atbilst patiesībai), un vispār...
Tādi mēs, cilvēki esam un tas būtu jāņem vērā - viedokļi mainās strauji, tos ietekmēt ir varen viegli un tie, ko šodien paceļam saulītē, rīt var tikt aizmirsti un aiziet nebūtībā. Tas attiecās ne tikai uz realitātes šovu zvaigznēm, politiķiem vai glancētiem žurnāliem, bet lielā mērā arī uz restorāniem un citām sabiedriskās ēdināšanas vietām, kas vienu dienu ir, bet jau citu vairs nav! Snaust uz lauriem nevajadzētu kaut vai tāpēc, ka konkurenti ir uz čika un ja nespēsi turēt līdzi, drīzumā tiksi aizmirsts un varēsi vien gremdēties atmiņās par to kā reiz bija.
Ja pazaudējāt pavedienu, tad atgādinu - runa ir par eklēriem!
Izrādās, ka Raunas eklēru radītāji nav vienīgie, kas sapratuši, ka kūciņa ir īsta zelta bedre pēc nosacīta smalkuma un iespējamās pietuvošanās civilizētai pasaulei izslāpušajiem tautiešiem, kas nu ir gatavi maksāt par vienu šādu eksemplāru pat kārtīgas zupas bļodas cenu, nerunājot par to, ka ar vienu aprobežojas vien retais, jo kurš gan normāls pērk tikai vienu !? Tam taču domātas tās kastītes, kur salikt četrus, astoņus vai desmit!
Īsāk runājot, mazliet pabrīnījies par atsevišķām dīvainām reakcijām uz eklēru lietu, nolēmu papētīt to dziļāk, tāpēc devos uz Vecrīgu, kur lielu cerību spārnots, apbruņojies ar Kreona devu (visādam gadījumam) ar visu sirdi un dvēseli atdevos Resnajam kaķim, pēc kā izjutu tādas dīvainas divējādas sajūtas. No vienas puses sajūsmu, bet no otras nē. Rezultātā nonācu pie pagaidu secinājuma, ka manā sapņu eklērnīcā pārdod Raunas ielas eklērus, bet apkalpo kā šeit - Fat Cat.
Bet nu pie pašiem eklēriem. Tie atkal žilbina ar neskaitāmiem veidiem, glazūrām un pildījumiem. Vien ieskatoties uzmanīgāk, var pamanīt tādu kā diletantismu - nevienādas formas, dažādi garumi, vietām mazliet apdegušās maliņas, glazūra uzklāta kā ar bērna roku - mazliet neveikli, nelīdzeni, dažādos biezumos.
Uzreiz pamanu arī cenu, kas salīdzinot ar iepriekš aprakstītajiem (jo meklējam taču labākos) atsevišķiem eksemplāriem, kas pēc šamējo domām acīmredzot ir to vērti, ir pat divas reizes augstāka. Nu labi, pie sevis spriežu, 2,50 nav 5 vai 10 un iespējams, ka neveiklā āriene ir vien sava veida mārketinga triks, lai liktu ēdājiem justies kā ciemos pie draugiem - mīļi, omulīgi un draudzīgi, bet viss tas šiks un izcilība ir kvalitātē un garšā! Lai nu tā būtu un pat esmu tā ar mieru, jo vietiņa patiešām izstaro pozitīvismu un attieksmi, tāpēc nebūsim snobi un nevērtēsim kūku pēc fasādes, bet ļausim sevi pārliecināt par kvalitāti ar garšu un tikai ar garšu.
Pistāciju
Šis no dārgā gala pa 2,50. Acīmredzot dēļ diviem traki saldiem bezē cepumiem, kas uzlikti pa virsu. Jā, tas nu gan ir baigais navarots! Piedodiet protams, bet cepumiņi ir lieki. Tie ir pārāk saldi un eklēram nerada nekādu pievienoto vērtību, vien ilūziju, ka nopirkts kas īpašs.
Pistāciju klātbūtni apstiprina drupatas pa virsu. Zem tām pārmērīgi salda glazūra ar pliku cukura garšu, tālāk mīkla, kas pabijusi krāsnī pārāk ilgi, sakarā ar ko, kļuvusi pārāk sausa un vietām pat pārmērīgi apbrūnējusi (maigi sakot) un pa vidu tam visam krēms, kas garšo pēc... marcipāna! Jocīgi, vai ne!?
Kafijas
Šis pēc formas vis perfektākais. Arī piededzis nav. Lai droši zinātu, kas šis par zvēru, augšā uzliktas šokolādes kafijas pupiņas (ne kafijas pupiņa šokolādē). Tā teikt, ja pēc garšas neatpazīsiet... Un ar to garšu šeit tā ir kā ir. Kad ēdu kūku gribu garšu nepārprotami just, nevis mēģināt uzminēt, sagaršot vai kā citādi atšifrēt. Vienkārši gribu ēst eklēru ar kafijas, pistāciju un visām pārējām sasolītajām garšām, nevis ar vāju to atblāzmu! Lūdzu! Mazliet pačāpstināju, izsmērēju gabaliņu pa augslejām, pievēru acis, bet tāpat - nekā. Vien knapa nojausma par to kam jābūt. Nu labi vismaz, ka tās kafijas pupiņas...
Un jā, tas vārītais krēms. Tas visos arī tāds ne visai. Mazliet glums un ne pārāk labas konsistences. Pat nevaru aprakstīt, varbūt līdzīgs biezai līmei... nu nezinu.
Un vēl viena lieta, piedodiet, ja reiz mums te tāda atklāta saruna. Tie caurumi eklēru apakšā, pa kuriem sapildīts krēms. Tie ir daudz par lielu, jo tieši tāpat, ka nokļuvis iekšā, pie katra kodiena, tas spiežas ārā. Un tur jau sanāk šmuce. Nu nē, pēc pirmā jau piešāvos, turēju apakšā roku un visādi citādi šo risināju, bet piekritīsiet, tās nav īsti pareizi.
Piparmētru, vai kā pārdevēja lepni pastāstīja - kā "After eight" konfektes. Tas acīmredzot drošībai, ja nu pēkšņi es nesaprotu, ko nozīmē -piparmētru.
Šis bija vienīgais, kam nepārprotami bija solītā garša! Kad nokodu pirmo gabaliņu biju sajūsmā. Jau tāpēc vien, ka nebija jāmin, ko tieši esmu nokodies. Nepārprotami - tas bija piparmētru. Pievienotais aromatizators darīja savu, bet es pēc trešā gabaliņa sapratu, ka man šī garša ir jau apnikusi, jo tās bija tik daudz! Tik nogurdinoši daudz! It kā būtu iecirtis veselu "After eight" kasti!
Apelsīnu
Šis atkal no pārmērīgi saceptajiem brūnmalu. Apelsīna gabaliņš it kā karamelizēts, bet miziņa cieta. Glazūra ļoti salda, bet apelsīnu aromāts niecīgs. Eklērs pilnīgi viendabīgs un pietrūkst tekstūra un kaut nedaudz skābumiņa, jo šis bezpersoniskais cukurojums jau kļūst traki nogurdinošs un kaitinošs. Nu piespiediet taču to apelsīna sulu klāt krēmam un glazūrai un pievienojiet rīvētu miziņu vai apelsīna gabaliņus un garšas atdzīvosies!
Laima
Atkal pārcepta mīkla, vietām robežojās ar melnumu, ko nespēj noslēpt pat cukura glazūra. Atkal nekādas garšas vien cukurs un dažas pārkaltušas laima miziņas! Nekāda svaiguma vai pikantuma, ko varētu gaidīt no laima.
Zemeņu
Atkal vecā dziesma. Tāds pats kā iepriekšējie. Vienīgi krēms, kas it kā ar blendētām zemenēm, bet bez zemeņu garšas, savukārt daži sastaptie zemeņu gabaliņi, kā no ievārījuma.
Upeņu
Nodomāju, ka upeņu būs īstais. Tās taču upenes. Mūsējās, vietējās, gandrīz katrā saldētavā esošās. Beidzot jutīšu īstu garšu! Nekā! Krēmā kādas trīs ogas, knapi jūtama upeņu garša un neiztrūkstošā traki saldā cukura glazūra, kam pēc krāsas spriežot ir pievienota upeņu sula, bet dīvainā veidā krāsa ir, bet garšas nav.
Nu tā. Kaut kā sviestaini sanāca. Un ļoti žēl, jo ienākot iekšā uzreiz sajutu personīgu attieksmi no cilvēkiem aiz letes. Tāda attieksme ir, ja dari to, kas patīk un no sirds, kad rūpējies par savu un esi gatavs par to cīnīties. Tad esi gatavs samierināties ar ilgo kafijas gaidīšanu ar sajūtu, ka sēdi šeit pārāk ilgi, jo galdiņu ir tik maz un pat ar... Nē, ar to laikam ne...
Kāda ironija - ja šāda apkalpošana būtu Raunas dārzā, tad ļoti drīz, vismaz vienu Fat Cat nosaukuma daļu varētu attiecināt arī uz mani. Un ne jau par kaķi tad mani sauktu...
Protams, ka eklērs nav ikdienas našķis un vēlme šo atkārtot neradīsies tik drīz. Bet zinu droši, ka reiz šurp atgriezīšos, un atkal metīšos kaķa apskāvienos un man ir tāda sajūta, ka tad šeit viss būs reāli spēcīgi.
Tā. Ņemiet vērā, ka laiks, kad no sajūsmas spiedzām vien ieraugot ar krāsainiem eklēriem pilnu vitrīnu ar pagājis. Esam nomierinājušies un sākam iedziļināties. Tā kā tagad sāksies īstā cīņa. Cīna par klientu, par atsauksmēm un nākotni. Un šo cīņu var uzvarēt tikai ar reāli augstu, nemainīgu kvalitāti un nepārprotamu cieņu pret klientu.
Tā kā nekādas vairs apdegušas malas, caurumi apakšā, blāvas garšas un pliks cukurs, kas visu sabojā. Un veiksmi!
P.S. Šodien sautēju teļa vaigus, grilēju polentu un izcepu citronu kēksu ar šokolādes gabaliņiem. Tas tāpēc, ka sajūtas kā rudenī!