VIEN MAZ KUCIŅ, JEB "KŪKOTAVA" VS "BEZĒ".
Dažkārt vienkārši gribās ko saldu! Nezinu, kā jums, bet man ir tā, ka ne īpaši jūtu mēru. Ne tikai ēdot gaļu, bet arī uzēdot kādu kūciņu. Saprotams, ka baigi ar to aizrauties nevajadzētu, jo, kā jau jebkuras pārmērības, tas var kaitēt veselībai. Tas tā, citāts no mana veselā saprāta piezīmju blociņa.
Par to domāsim vēlāk, bet tagad pie lietas. Kopš eklēru histērijas sākuma ir pagājis krietns laiks un, iespējams, ka arī daļa no jums ir sapratuši, ka nevar pārtikt no eklēriem vien un ka arī visos iespējamos svētkos pirkt, dāvināt un cienāt tikai ar eklēriem nemaz vairs nav tik stilīgi, kā sākumā likās. Man pašam tā arī netapa skaidrs visa šī jandāliņa iemesls, bet kārtējo reizi sociālajos tīklos noraugoties uz eklēru tortēm, eklēru kliņģeriem un visu pārējo, izbrīnā spēju tik izjust nožēlu šo cilvēku vietā, jo kā vispār var iedomāties, ka kaut kas var aizstāt īstu torti - ar vairākiem biskvītu slāņiem, vārīto krēmu, putukrējumu, kādu skābāku zaptīti (lai nenošķebinātu) un varbūt vēl ar ogām vai arī kārtīgu kliņģeri ar jebko (atkarībā no gaumes).
Nu, lūk, tātad, beidzot sapratu, ka ir laiks atgriezties pie pārbaudītām vērtībām un mazliet paklaiņot pa kūciņvietiņām.
Viens no maniem novērojumiem - jaunas kūku vietas veras vaļā ļoti reti. Nezinu, ar ko tas saistīts, bet fakts paliek fakts. No tām, kas baro mūs jau gadiem, lielākoties dveš noguruma elpa, bet retās jaunās praktiski nespēj ielauzties starp sirmojošiem vecajiem. Katrai vietai ir savs stāsts zem kura slēpjas cilvēki - ar saviem sapņiem, redzējumu un izpratni, bet diemžēl priekš viņiem, man kā patērētājam tas viss lielākoties ir pie vienas vietas. Piedodiet. Gribu gardu, skaistu kūku par adekvātu cenu. Gribu dabūt to līdzi vai arī, uzdzerot vismaz ļoti labas kvalitātes kafiju, apēst uz vietas kādā unisex kafejnīcā, kurā ienākot nejūtos neērti, ka neesmu meitēns rozā svārkos un rozā brillēs, tikai tāpēc, ka tik maigā interjerā neiederos principā.
Nerunāju abstrakti. Par Hanna Anna ir šis stāsts (ne par romānu, ne par leišu DJ meiteni bet par kafejnīcu kādā no gandrīz centra namiem). Teiksiet: pie velna, nepatīk - nenāc! Ir taču tik daudzi, kas ar prieku izstāv garo rindu lai tiktu pie kārotā kruasāna vai īpašās kūkas gabaliņa. Viss jau būtu pareizi, bet ar vienu bet! Rinda šeit nav nekad, ja nu vienīgi bildē Facebook lapā. Un sajūsmināto dāmu pūļi pagaidām rādās tikai īpašnieku sapņos. Maza, nepamanāma kafejnīca ar nedzīvu kūku dekorācijām logā, kas pirmā reizē ienākot šķiet aizkustinoši maiga un ēteriska, kad latte (salīdzinoši maza) pa trīnīti un musa kūciņa ar jau mazliet apvilkušos augšu vien izraisīja aizkustinājumu un vēlmi kādu sačubināt, bet kad nākamreiz jau cita kūciņa ir tik pat "svaiga", bet "svaigi ceptie" kruasāni prasās pēc pārtapšanas par kādu sāļo sviestmaizi - pildītu ar vītinātu šķiņķi, Camembert un vīģu zapti, tad visas pozitīvās sajūtas nez kur ir pazudušas un vienīgais, kas nāk prātā ir - nu, kāpēc!!!
Un, jā, pavisam neilgu laiku pēc atvēršanās, Dienas biznesā jau raksts/intervija ar saimnieci, kas atzīstās, ka ne vienmēr var atvērties laikā, jo nevar no rīta visu paspēt! Un vakars, kad trīs stundas pirms slēgšanas logā lapele ar uzskricelētu - viss pārdots, esam ciet, bet fonā, pie galdiņa, pati saimniece un vitrīna, nu, ne gluži tukša... Mjā, tas tik ir biznesa piegājiens. Vienmēr esmu bijis par ģimenēm biznesā, par uzņēmību, par degsmi, bet nevaru just līdzi cilvēkiem, kuru gribēšana ir lielāka par varēšanu. Var taču aprobežoties ar pēcpusdienas tējas pasniegšanu draudzenēm. Priekš tam nav jāver vaļā kafejnīca. Ja nevari atvērties, jo netiec galā, ja aizveries ātrāk, jo netiec galā, un tas vairs nav pats sākums, kad uz daudz ko pieveram acis, tai skaitā uz kruasāniem, kas nakšņo blakus kasei un gaida jaunu dienu. Un jaukie cilvēki! Kad pirmais dusmu un aizvainojuma vilnis pāries, sapratīsiet, ka jāsāk cīnīties un pierādīt, ka varat, ne tikai izmantojot trikus ar iespēju ko laimēt, spiežot like, bet ar reālu, traku darbu, ar atvēršanos ātrāk vai aizvēršanos vēlāk un pilniem plauktiem nevis ar smuki sapakotiem cepumiņiem, lai aizpildītu tukšumus, bet ar kūku kalniem, kas raisa atkarību.
Gribēju pastāstīt vēl par kādu vietu, kur, kā biju dzirdējis, garda kafija, kūciņa un... apavi sadzīvo vienuviet. 4 Zoles. Bet diemžēl šis stāsts izpaliks, jo nekādi nevarēju sevi piespiest ilgāk uzkavēties visapkārt valdošajā apavu smakā. Nav tā, ka man kas būtu pret apaviem, bet tik uzmācīgi izjust to aromātu, dzerot kafiju ar kūku, tomēr nebiju gatavs.
Tālāk nebūšu oriģināls un palūkošu, ko piedāvā dažādas dzīves pārmaiņas izdzīvojusī Kūkotava, kas savu slavu ieguva tālajos... kad tajā saimniekoja visiem labi zināmā kundze ar segvārdu Lapsa, kas mums, parastiem cilvēkiem, tapa zināma no kulinārijas raidījuma Lapsa virtuvē. No raidījuma palicis atmiņā tiramisu mazās kastītēs, biskvīti tortēm, bet visvairāk - raibie priekšautiņi. Lai nu kā, raidījums ir pagātnē un arī pati Lapsa jau sen kā saimnieko citur (daudziem vēl joprojām par pārsteigumu).
Eju iekšā un mani pārņem silta ceptu bulciņu smarža. Par cilvēku trūkumu šeit sūdzēties nevar, bet pirmais, kas iekrīt acīs man - kopš biju šeit pēdējo reizi - nomainīti trauki. Tas labi, jo iepriekš ēdu kūkas gabaliņu no šķīvīša ar nodrupušu maliņu un no ilgstošās lietošanas neatmazgājamiem brūnganiem pleķiem. Nākošais kam pievēršu uzmanību... kur tad kūkas!? Ne jau pēc cepumiem un bulkām šurp nācu, bet gan pēc kūkām!
Ak, jā, redzu, mazā, pustumšā vitrīniņā (kas prasās pēc rūpīgākas uzkopšanas) pie pašas kases - medus kūku, dažus rupjmaizes kūkas, siera kūkas un šokolādes kūkas gabaliņus. Nu, labi, nevis redzu, bet man pastāstīja, jo redzēt nevar neko. Ko, vai tas ir viss? Nu, nē, vēl ir vitrīna, kurā gozējas pirkšanai izliktās veselās tortes, kas vēl joprojām pa perimetru tiek saturētas kopā ar plēvi (atvainojos par neprofesionālo leksiku) un dažas Pavlovas. Secinu, ka piedāvājums neatbilst nosaukumam uz izkārtnes un esmu spiests aprobežoties ar to, ko dod. Nu, tad saņemas...
Pavlova
Šī ir kūka, ko, ja tāda iespēja pastāv, izvēlos vienmēr. Kāpēc? Tāpēc, ka man vienmēr ir interesanti, kā konditori ir tikuši galā ar šo izaicinājumu. Katrs, kas kaut reiz ir to mēģinājis zina, ka to vislabāk ir pagatavot īsi pirms pasniegšanas, jo tikai tad tā ir baudīšanas vērta. Par to pārliecinos gandrīz katru reizi, kad iegādājos Pavlovu no vitrīnas. Iepriekš pagatavota un sapildīta tā zaudē savu sākotnējo kvalitāti krietni ātrāk kā vairums citu kūku, kam atrašanās ledusskapī kādu dienu vairāk, neko daudz nekaitēs, ja vien neskaita iespējamo piesūkšanos ar ledusskapja smaku.
Kas attiecās konkrēti uz šo, tad pa malām bezē ir patīkami trausls, bet tā garša mazliet sāļa. Pa virsu esošais, pat nezinu kas - putukrējums vai krēms - pilnīgi bezgaršīgs un ar ļoti nepatīkamu konsistenci, tāds kā ūdeņains, bet lielākais pārsteigums mani sagaidīja vidū - esmu gandrīz drošs, ka tur bija paliela čupa ar alkoholā vai kādā citā kodīgas garšas šķidrumā izmērcētiem ķiršiem! Katrā ziņā, ogu gabaliņi bija tik jiftīgi, ka pārāk neaizrāvos ar to garšošanu, vienīgi nopriecājos, ka neesmu ar Kūkotavas Pavlovām ieradies uz bērnu ballīti.
Siera kūka
Uzreiz gribu piebilst, ka neskatoties uz skumjo paskatu šī izrādījās visnormālākā un, sakot šo, gribu lai zināt, ka priekš manis tas nozīmē ko stipri viduvēju, jo ko labu apzīmēju ar daudz savādākiem vārdiem. Jau uzmetot aci, saprotu, ka tā ir tālu no ideāla. Maliņa tik bieza un smagnēja, pamatne plāna, bet pilnīgi izmirkusi, siera masa mazliet sarāvusies un pateicoties tam izveidojusies nepievilcīgs tukšums starp pildījumu un sānu malām. Siera masai patīkama garša, bet konsistence prasās mazliet krēmīgāka, citādi nākas atzīt, ka Staburadzes ražotās biezpienmaizītes, ko var nopirkt gandrīz katrā veikalā ir tuvāk vēlamai siera kūkas konsistencei nekā šī.
Šokolādes kūka ar kraukšķīgu pamatnīti
Pamatnīte patiešām kraukšķīga. Šķita, ka pagatavota no vafelēm, bet varbūt kļūdos. Kas vēl... Plāna šokolādes krēma kārtiņa, tad tāds kā musa slānītis, bet virspusē tāds interesants veidojums - pēc skata kā želeja, bet pēc garšas ļoti piesātināts šokolādes krēms. Un lai gan tā garša kopā ar pārējām kārtām likās krietni par stipru un nepārprotamu, tā vismaz izraisīja manī izbrīnu, ja ne par garšu, tad par želejveidīgo konsistenci noteikti.
Diemžēl vai par laimi, tad šeit tas ir viss. Vienīgi varu piebilst, ka, nākot uz kafejnīcu, ar šādu nosaukumu, biju cerējis uz lielāku kūku izvēli un profesionālāku attieksmi no cepēju puses. Un nevaru noturēties nepiebilstot, ka, ja atļaujaties ražošanas procesu padarīt redzamu klientiem, tad parūpējieties, lai tas, ko redzam, būtu tīrs un acij tīkams, un neliktu apšaubīt telpu un inventāra uzkopšanas un dezinfekcijas režīma esamību un izmantošanu, kā arī higiēnas prasību ievērošanu uzņēmumā.
Vēl viena silta, smaržīga, mājīga kafejnīca, kurp devos gardo kūku meklējumos. Šim stāstam ir priekšvēsture. Reiz te jau pabiju un kūkas nogaršoju un arī sataisījos par to pastāstīt. Bet tad atčohnījos, ka esmu nozaudējis visus ar šo apmeklējumu saistītos pierakstus un piezīmes, bet no galvas neko neatceros. Tā man nācās doties uz Bezē atkārtoti un ar cerību, ka šoreiz mana pieredze būs pozitīvāka un varēšu pastāstīt ko jauku un saldu, lai nekristu par šo vietu fanojošo meiteņu nežēlastībā.
Un atkal jau Pavlova
Atkal izaicinājums. Tam pat varētu izgudrot savu nosaukumu. Piemēram, izaicinājums ar Pavlovu vai īstās Pavlovas meklējumos vai... Nu, labi, bet, runājot par šo konkrēto, par lielu nožēlu man pašam, man nav sakāms nekas labs.
Vispirms gribu pateikt, ka visas šeit ēstās kūkas bija vairāk vai mazāk piesūkušās ar ledusskapja smaku. Nu, zināt taču ar to nepatīkamo, bet par pašu Pavlovu runājot, tad bezē var noprovēt tikai no pašām maliņām, jo pamatnīte ir tik stingra un nesadalāma, ka, cenšoties to izdarīt, gandrīz dabūju visu uz biksēm. Kad izdevās atdalīt gabaliņu, tad tas bija praktiski nesakošļājams un nācās to ilgi muļļāt pa muti kā tādu vecas, sakaltušas košļenes gabalu. Pa virsu esošais putukrējums arī pilnīgi bezgaršīgs un ūdeņains, bet ogas, kam bija jākalpo kā glābiņam no salduma, pateicoties nesezonai arī bija pilnīgi bezgaršīgas, neskatoties uz to, ka pa virsu bija nobērtas ar pūdercukuru. Īsāk runājot - pilnīgs fiasco.
Vārītā krēma kūka
Šī pēc skata ir riktīga torte. Liela, augsta, vairāki biskvīta slāņi, vārītais krēms, ogas. Bet tikai pēc skata. Kad sāc izgaršot, nespēj noticēt, ka varēji tā kļūdīties. Šis noteikti ir domāts, lai ēstu ar acīm. Biskvīta kārtas nelīdzenas un pārāk mitras. Ne biskvītam, ne vārītam krēmam nepiemita nekāda "odziņa" kuru gaidi, kad pērc profesionāļu radītu konditorejas izstrādājumu. Ogu gabaliņi krēma kārtā ir pareiza doma, bet nez kāpēc zemeņu tādi kā apvārīti. Uz brīdi sajutos kā amatieru mājražotāju tirdziņā kādā mazpilsētā, kur visi viens par otru priecājās un cienājās ar jebko neatkarīgi no nekā.
Zefīru kūka
Šitais bija ekstrēmi! Saprotu, ka zefīrs ir salds un ar to rēķinājos, bet patiešām nebiju gatavojies kam tik šķebinošam. Tāds kā zefīra, olbaltuma, putukrējuma un vēl sazin kā sajaukums, kas iespiests starp trauslām, plānām un mazliet kraukšķīgām biskvītu kārtiņām, kas piešķīra visam šim saldajam bardakam kaut mazliet tekstūras. Citādi uz brīdi radās sajūta, ka ēdu to, ko kāds jau ēdis...
Es patiešām esmu zefīru fans. Man gan labāk iet pie sirds Laimas ražotie, nevis šobrīd modē esošie hand made izstrādājumi, bet pat man, kas ar cukuru ir uz Tu, tas viss bija par traku. Dažas iemaisītās ogas nebija pietiekoši lai mazinātu šķebinošo sajūtu un patiešām nesaprotu, kāpēc neviens nav parūpējies par to, lai garšu sabalansētu un tekstūru padarītu kaut mazliet interesantāku. Un starp citu, reiz jau biju ēdis gan zefīra kūku, gan cienījamu Pavlovu. Tas gan bija pasen un ne Rīgā, bet gan Siguldas Mr. Biskvītā , kas pierāda to, ka tas vispār ir iespējams.
Aveņu siera kūka
Pamatne šai kūkai ir vienīgais baudāmais. Trausla, garšīga, bet pēc garšas ļoti atgādina veikalos nopērkamās "Vecā beķera" pakotās vaniļas vafeļu trubiņas. Bet siera masa! Tas ir pilnīgs čau! Sāļa ne pa jokam! Iespējams, ka izmantots Philadelfijas siers, kas no krēmsieriem ir tāds sāļāks, bet pat nezinu. Sāļums bija tāds, ka likās ka kāds pie tā ir īpaši piestrādājis! Lieki būtu piebilst, ka neskatoties uz rozā nokrāsu, aveņu garšu siera masā var vienīgi piedzejot. Kā tad tā!?
Vēl vēlos piebilst, ka šoreiz kūkas garšoju kopā ar vairākiem īstiem kūku pazinējiem, bet neatšifrējot kūku izcelsmes vietu, lai izvairītos no jebkāda veida personīgas attieksmes. Un vispārsteidzošākais tajā visā bija vienprātība ar kādu visi nonācām pie saviem slēdzieniem. Tā kā sākotnējās bažas par manu garšas receptoru un veselā saprāta iziešanu no ierindas neapstiprinājās un es esmu gatavs nodot savu verdiktu.
Tādas, redz, tās kūku lietas! Mazliet sevi pažēloju, jo tik daudz cukura un viss pa tukšo! Savējo tā arī neatradu un atliek vien cerēt, kas tas bija tikai ļauna sagadīšanās un, ka tā vienkārši bija viena slikta diena kūkām.
P.S. Šodien iztikšu bez mūzikas. Viss tāpat skaidrs.