GANDRĪZ TĀ, KĀ TAM IR JĀBŪT. VIENKĀRŠI - TARTE!
Labrīt visiem šajā saulainajā, jaukajā rītā!
Un tas vēl nav viss! Kad jau otrajā "Četru sezonu" numurā pēc kārtas, bet šoreiz jau pa visu atvērumu izlasīju siekalainos cildinājumus Beletage, nolēmu doties turp vēlreiz, jo nespēju noticēt, ka esmu palaidis garām visu to, par ko tik sajūsmināta ir Meirānes kundze! Un ziniet ko, neko no tā nebiju pat ne tuvu sajutis. Šeit varētu mierīgi nopūsties, un doties savās pārdomās tālāk, bet tomēr nē. Nu neliek man mieru šitā visa reklāmas rakstu padarīšana. Negribu nevienu aizvainot, bet varbūt ir vērts kaut reizi aizsūtīt savā vietā kādu citu? Kādu, kura seja nevienam nav pazīstama, kādu, kura viedoklim var uzticēties, kādu, kurš būs objektīvs, nevis finansiālas vienošanās nomākts un nemēģinās no sevis izspiest ko cildinošu tur, kur nekā cildinoša nemaz nav...
Varbūt tad, ierodoties tur sestdienas rītā un ieraugot diezgan pilnu vitrīnu ar nepārprotami ne pirmā svaiguma kūciņām, mēģinot nobaudīt vakardienas kruasānu vai tik ļoti izslavēto, bet vienkāršā cilvēka izpratnē to pašu parasto austiņu (arī pērno), kas tāpat kā viss pārējais, nesaprotu, kāpēc, ir uzservēts uz melna akmens dēlīša un tiek pasniegts melnos cimdos, vai padzeroties lati, kas sastāv praktiski gandrīz tikai no piena, toties pasniegta stilīgā glāzē sāksi aizdomāties - vai un par kādu naudu esi gatavs parakstīties zem saviem vārdiem un vai esi gatavs riskēt ar savu vārdu un reputāciju kāda reklāmas atvēruma dēļ.
Vai vispār atceraties pēc kā esat nākuši? Kas ir tas, kas liek mums saģērbties, iziet no mājas un doties kaut kur ēst kūku, bulciņu vai desertu? Ko no tā mēs sagaidām un ko sev novēlam? Un paskatoties, par ko cilvēki pauž sajūsmu (pēc savas pieredzes vai citu iespaidā), kādās rindās ir gatavi stāvēt un kādu naudu maksāt, lai tiktu pie izslavētā, bet krietni apšaubāmā konditorejas izstrādājuma, patiešām pārņem skumjas. Skumjas par zemo pašvērtējumu, par zemo izpratni, par zemo latiņu pašam pret sevi.
Lai, nu, paliek skumjais, jo īstenībā šis stāsts ir par pozitīvo - par godīgumu, par izpratni, par respektu un par garšīgu kūku. Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka 100% ideālu it visā panākt ir neiespējami. Ka vienmēr, pat visizcilākajās vietās, gadās kāda kļūme, ka nevar paredzēt it visu un būt izcilam it visā. Bet vienmēr var tiekties pēc tā - strādāt ar atdevi, ar pozitīvu attieksmi, ar domu par klientu. Vienmēr var turpināt izaugsmi, tiekties pēc jauniem augstumiem, meklēt jaunas garšas, aromātus un formas. Un, ja tas tā notiek, tad klients to jūt. Tādām vietām mēs piedodam, jūtam līdzi un atbalstām. Tādā vietā mēs atgriežamies un paķeram vēl kādu līdzi. Ar tādām vietām mēs saslimstam un mēģinām saslimdināt arī citus.
Arī šoreiz tas nebūs stāsts par perfektu kūku, bet par attieksmi un aizrautību gan!
Tātad, Jelgavas "Tarte". Skaidri un nepārprotami. Nav jāizgudro kaut kāds mistisks stāsts lai attaisnotu nosaukumu. Jauka vieta, kas, par nožēlu, neatrodas uz manas ielas un pat ne manā pilsētā. Tomēr jāatzīst, ka priecājos, ka eksperiments ar būšanu apavu veikalā nu ir galā un burciņu deserti vai ar spoguļglazūru klātās kūciņas vairs neasociēsies ar kodīgo daudzu apavu smaku. Katrai lietai sava vieta, un neesmu līdz galam drošs, ka tas var būt ilgtermiņā dzīvotspējīgs koncepts - pērc drēbes un kafiju ar kūkām, pērc zābakus un kafiju ar kūkām vai pērc rakstāmlietas arī ar to pašu. To, protams, rādīs laiks un saprotama ir uzņēmēju vēlme paplašināt horizontu un cerēt, ka visi, kas ienāks nopirkt kurpes, kleitu vai papīru noteikti vēlēsies vēl arī iedzert kafiju ar kūku vai arī otrādi. Bet vai tas neliecina par nedrošību un par nespēju uzņemties atbildību?
Lai nu kā, Tartes kūku sakarā tas ir noiets etaps un atliek vien cerēt, ka kādreiz piedzīvosim arī tās ierašanos galvaspilsētā kādā nopietnākā formātā, bet pagaidām ar kūkām gandrīz no perifērijas.
Pavlova (kā gan bez tās)
Neskatoties uz to, ka par mīklas izstrādājumu Picasso un par desertu Dioru dēvētais konditorijas izstrādājumu virtuozs un cukura alķīmiķis, inovators un saldo izpriecu burvis Pierre Hermē kādā intervijā pauda viedokli, ka: "Pavlovā nav nekā no smalkas kūkas" un ka "tās rašanās leģenda ir daudz aizraujošāka par to pašu", katru reizi, to ieraugot piedāvājumā, nevaru atturēties, jo uzskatu, ka tās kvalitāte tomēr liecina par daudz ko. Ja neskaita konditora prasmes darbā ar olbaltumu, kas ir viens no pamatiem konditoru zināšanās, eksistē vairākas nianses, kas spēj šo it kā vienkāršo desertu padarīt par sajūsmas vai tieši otrādi - par nožēlas vērtu.
"Tartes" Pavlova ir uz pareizā ceļa. Ļoti trausla, garoziņa un viegls, pufīgs un krēmīgs vidus, kas bija gandrīz ideāls. Starp to un krēmu - atsvaidzinoša ogu mērcīte un ja vien pa virsu esošais krēms būtu ne tik izteikti krēmsierīgs un smagnējs, tad varētu teikt - this is it!
Napoleons
Ir tādas kūkas, no kurām negaidi neko īpašu. Vien ceri, ka tā vienkārši būs augstumos. Tāda kūka ir Napoleons. Kārtainā mīkla un vārītais krēms. Kur vēl vienkāršāk, bet tai pašā laikā sarežģītāk? Šī tāda bija. Vienkārši perfekta. Perfekta savā vienkāršībā, vienlaicīgi trausla un saturīga, viegla un sātīga. Delikāta, maiga, klasiska - vārītais krēms ar vaniļas punktiņiem, starp kārtām atsvaidzinoša ogu mērcīte un kārtainā mīkla - trausla, viegla un garda! (tik daudz saldu vārdu pāris manos teikumos...)
Citronu tarte
Būšu lakonisks, kāds parasti esmu, aprakstot ko labu. Delikāta, trausla, patiešām brīnišķīga! Mīklas groziņš ideāls, vienlaicīgi trausls un saturīgs, ideāla citronu krēma un beze proporcija. Citrona taršu fani mani sapratīs...
Zoja
Ļoti piesātināta, spēcīga garša. Šī nav mana. Viss tik nepārprotams, intensīvs, agresīvs. Es par tām maigajām... Bet tehniski un idejiski šai arī nav nekādas vainas. Un pats, galu galā vainīgs, ka gribi maigāku! Plāna želejas kārtiņa, gaisīgs pistāciju muss, kas pats par sevi nav atsevišķi jūtams, vienīgi kalpo kā citu garšu mīkstinātājs. Tālāk upeņu kārtiņa, ļoti piesātināts upeņu muss, ļoti piesātināts šokolādes krēms un plāna biskvīta kārtiņa. No sākuma sajūti upeņu musu un tad šokolādes krēmu, kura garša ilgi neatlaiž... Traki daudz vienā kūkā!
Pistāciju musa kūciņa
Apakšā blīvs biskvīts, pa perimetru sasmalcināti rieksti, kas piešķir tam visam tekstūru, bet visa centrā aveņu želeja. Droši vien svaigumam, bet tik piesātināta, ka momentā iebliež pa pieri. Pistāciju muss arī manai gaumei par traku. Rodas sajūta, ka mani vēlās pārliecināt - jā, jā, tas patiešām ir no pistācijām. Nu, točna! Nu, tici taču! Es jau ticu, patiešām! Bet bez kārtīgas ūdens glāzes cīņā ar šo diemžēl zaudēju. Piebildīšu, ka tehniski visas kūkas ir līmenī! Tā garšu intensitāte tomēr ir ļoti subjektīva lieta!
Tāds atgadījums ar mani notika. Izskatās, ka uz šo brīdi esmu atradis savu kūku vietu. Žēl, ka tik tālu, lai gan arī tas ir nosacīti! Un varbūt, ka tā pat ir labāk. Citādi vēl kļūtu par paradumu, tad par pieradumu un tad jau nāktos meklēt vietā citu!
P.S. Saprotu, ka daži jau pošas uz Rīgas restorānu nedēļu paostīt gurķu gaisu, nopērties ar nātrēm, nopūst pienenes vai iemēģināt ko taustāmāku. Arī es.