PUSMŪŽA/PILNGADĪBAS KRĪZE/BRĪZE ATPAKAĻCEĻĀ NO PARADĪZES.
Tuvojoties vasaras izskaņai, izjutu nekontrolējamu vēlmi mesties kur citur. Zināt to sajūtu, kad vairs nevari izturēt un par katru cenu jātiek prom? Tad saprotat, par ko runāju. Devos prom. Nekur īpaši tālu, jo reālā dzīve jau nekur nepazūd un jebkurā brīdī var atraut tevi atpakaļ kāda nenormāli svarīga iemesla dēļ, tāpēc būšana rokas stiepiena attālumā diemžēl ir neizbēgama. Tātad – devos gar jūru.
Tātad devos atceļā gar jūru. Lai gan nē. Nevis atceļā, bet gan tuvāk visa izbrauciena mērķim – manai paradīzei zemes virsū, vietai, pēc kuras ilgojos visu gadu un kur katru gadu atgriežos, vietai, kur man saplūst debesis ar jūru un kur ir vienalga, vai līst, vai spīd! Tā ir manas iedvesmas, sapņu un atbrīvošanās vieta. Tā ir Pāvilosta! Aleluja! Mjā... Mazliet aizpeldēju...
Tātad... devos, kurp devos, bet pa ceļam ciemos Liepājā. Negribu nevienu aizvainot, bet šī točna nav mana sapņu pilsēta. Nu, nepavisam. Un arī nevajag, jo patiesībā tur mani interesēja tikai viens – "Boulangerie Liepāja". Nav jau tā, ka vari nokļūt Liepājā, tā teikt, pēc līdakas pavēles, kad vien sagribas, tāpēc gribēju izmantot ģeogrāfisko sagadīšanos un pagaršot tik ļoti izslavētos gardumus. Nenoliedzami, ka vieta ar savu īpašo auru un, kā atzīmēja viens no maniem ceļabiedriem, kam ar rakstniecību (ar īsto, nopietno, nevis ar kaut kādu murgošanu par ēdieniem) ir ļoti nopietns sakars: "...nu, šeit es varētu rakstīt!". Tā teikt, vieta-mūza! Es gan esmu ērtību cilvēks, tāpēc rakstīšanai izvēlos vietas, kas ne tikai ir ar kaut ko īpašas vai atšķirīgas, bet arī ērtas un, vēlams, tuvāk mājām. Šeit sajutos, it kā vārdam bohēma esmu krietni par vecu, lai gan pašam tā līdz šim nelikās; katrā ziņā, ja vēlos doties baudīt skatu no jumta, vienmēr esmu par un netielējos, lai cik augstu pēc šī skata nebūtu jākāpj. Tomēr, ja uz labierīcībām ir jādodas uz trešo stāvu, tad var sanākt visādi, īpaši tad, ja tāds, kas turp dodas, neesi vienīgais. Bet lai paliek manas iedomu robežas. Šurp taču devos ne jau pačurāt vai ļauties vēja aicinājumam griezties dejā uz jumta kores. Šurp devos, lai baudītu izslavēto kūku burvību komplektā ar atmosfēru, sajūtām un attieksmi. Jāsaka, ka atmosfēra bija visnotaļ nervoza, jo skaidrs, ka visam ir robežas, it īpaši ja tās nosaka telpas sienas. Jaunieši aiz letes ļoti jauki un iedvesmojušies un, iespējams, labprātāk darbojās mazāk saspringtā tempā, kad viss norit laiski un mierīgi, nevis ar lielu viesu plūsmu durvīs, kur īsti vairs neko nevar saprast.
Man par nožēlu kūku piedāvājums bija, maigi sakot, minimālistisks. Daži eklēri, vēja kūkas (tautā sauktas par Vecrīgām), kāds cepums, brūnītis (nevajadzēja ņemt, jo sajūta, it kā ēstu milzīgu sviesta trifeli) un vēl šis tas. Teiksiet, ka forši! Jo mazāks piedāvājums, jo vieglāk izvēlēties! Ha! Ka tik ne arī! Kad esi liela sprīža attālumā no mājām, kad esi vietā, kurā nekad neesi bijis un nezini, vai vēl kādreiz būsi, gribas izbaudīt visu līdz pēdējam sīkumam! Gribi garšot viņu īpašo kūku, īpašos cepumus un visu citu īpašo, jo tādiem taču ir jābūt, vai ne? Tāpēc fakts, ka Liepājas bulanžērijā nāksies apmierināties ar Vecrīgu (lai cik laba tā būtu), ar eklēriem (un tas pēc mūsu pašu "Fat Cat" un "Raunas eklēriem") vai ar auzu cepumu, šķiet, maigi izsakoties, skumjš. Nu, nekas. Esmu savā dziļākajā būtībā ļoti pozitīvs un optimistisks čalis, tāpēc nolēmu atbīdīt sevis paša nospraustās robežas un atvērties piedzīvojumam, neskatoties ne uz ko. Kā sanāca? Nu, tā, kā sanāk, kad melnu sajauc ar baltu.
Eklēri. Tādi ļoti tievi un gari. Un pirmā asociācija, ieraugot to ar mellenēm, nez kāpēc bija Sprīdītis. Ne jau pats Sprīdītis, bet gan Sīkstulis no "Sprīdīša" un viņa sprungulītis. Tāds mazliet baiss! Kas attiecas uz garšu, tad te ir, kur augt. Glazūras ļoti stipras. Pilnībā nomāc jebkuru citu garšu. Katrā ziņā par melleņu un aveņu klātbūtni krēmā neesmu drošs, jo melnais garšoja pēc ļoti stipras tumšās, bet aveņu – pēc ļoti stipras baltās šokolādes. Ļoti nesabalansētas garšas, bez tam, krēms – kā sakults sviests. Nevarēju izprast, vai tas ir vārītais, kam piegāzts par daudz sviesta, vai vienkārši sviesta krēms. Gandrīz kā padomju laikos. Droši varat aizšaut līdz galvaspilsētai un mazliet pamācīties eklēru tapšanas pamatus. Tas, protams, ja esat gatavi augt, nevis apstāties pie sasniegtā. Vismaz eklēru sakarā.
Vēja kūka. Liela, pufīga, mazliet pavirša, bet ar patīkamu citrusa noti biezpiena krēmā. Izmērs ļoti dāsns. Nobijos, ka mana kuņģa kapacitāte būs pārsniegta, bet nekas. Tiku galā godam. Bija laba.
Mandeļu kruasāns bija izcils! Trausla kārtainā mīkla, mandeļu skaidiņas un mandeļu piešprice vidū. Nezinu, vai tas tapis pašu rokām vai kā, bet bija ļoti labs.
Tomēr īstais vaininieks šim visam vēl tikai sekos. Neticēsiet, tas ir cepts ābols! Šis manī izraisīja tādu aizkustinājuma, apbrīnas un sajūsmas miksli, ka nespēju tam noticēt! Nebūtu iedomājies, ka jebkad dvēselē raudāšu no sajūsmas par ceptu ābolu. Tas bija pasakains visā savā būtībā –sākot no idejas un beidzot ar izpildījumu! Cepuri nost! Trausla mīkla, kurā ietīts ābolītis, un bezē abos sainīša galos! Saprotu, ka nekādi vārdi nespēj atspoguļot, ko jutu, bet uz brīdi iedomājos, ka tas ir Latvijas rudens saldēdiens nr. 1. Un štrunts ar tiem eklēriem, ja ir kas šāds! Tikai, starp mums runājot, cena ir neadekvāta! 1 EURO!!!! Maksātu 3x vairāk! Jo tā ir ne tikai bauda vēderam, bet prieks acīm un sprādziens galvai, jo ideja vien ir ko vērta, īpaši mūsdienās, kad ar kaut ko pārsteigt ir grūti!
Nu tā kaut kā! Kad tā rūpīgāk paskatās, tad vairs nav nekāds melns ar baltu, bet gan rožains! Pašam prieks!
Mjā... Tātad, izgrozījos pa jokainajām Liepājas ieliņām un uz iedvesmas spārniem, saēdies ceptos ābolīšus, devos taisnā ceļā uz savu paradīzi! Gaidi mani, es jau tuvojos gribās uzsaukt un šajā brīdī nez kāpēc acu priekšā visiem labi zināmais kadrs no "Titānika" ar Vinsletu un Di Kaprio kuģa priekšgalā... Pilnīgs sviests!
Neiedziļināšos savos piedzīvojumos uz ūdens (lai gan to te bija pa pilno) un sapņos uz Peldmājas terasītes, vien pateikšu, ka vieta, kas manā uztverē ir neatdalāma no visas šīs trakās ūdeņu lietošanas padarīšanas, ir "Laiva". Kafejnīca "Laiva". Tas ir kas tāds, kas liek tev neizprotamā kārtā justies kaut kur starp debesīm un zemi. Te viss notiek tik lēni un laiski, ka, ja esi mazliet šizanutijs un tādu rāmumu nemaz nevari izturēt, tad labāk nemaz nenāc. Te regulāri kaut kas no ēdintāfeles nav pieejams, te ēdienu ir jāgaida, šķiet, ka mūžību, un tam visam pa virsu vēl mudž liels daudzums musca domestica. Bet, ziniet ko, šī ir iedvesmojošākā un nomierinošākā vieta manā dzīvē, un zinu to, ka tad, kad man viss būs līdz ūkai, došos šurp un uzsūkšu sevī visu līdz pēdējai pozitīvajai vibrācijai! Tā tam būs būt!
Laikam jāpasaka arī kaut kas par ēdienu. Nu, ēdiens šeit ir īpašs. Nepamet sajūta, ka esi mājās pie kāda drauga, kurš kopā ar savu sievu gatavo tev brokastis. Vai pusdienas. Vai launagu. Esmu pat gatavs aizskriet līdz tuvākajai bodei, lai atnestu to, kas virtuvē beidzies. Ēdām viskautko. Gan brokastu šķīvi ar kulteni, salātiem, maizīti, biezpienu, bekonu, gan picu (hm... arī variants) gan salātus, bet visaizkustinošākais man, cilvēkam, ko spēj aizkustināt skumja mūzika, kucēni un, jā, labs ēdiens bija:
Ielādēju bildi, un gribās plaukšķināt, atceroties, ka nekurienes malā ēdu bagātīgāko un garšīgāko, un patiesāko sēņu zupu vismaz pāris gados! Pilnu ar sēnēm un aromātu! Karstu, ka nosvīdu, to ēdot, un patiešām novilkos! Forši!
Un vēl, neticami, bet tur pat nobaudīju vienu no labākām pastām, kas ēstas pēdējā laikā. Un. jā, ar gailenēm. :)
Pasta al dente + gailenes krēmīgā mērcē + rīvēts siers! Ko vēl piebilst, apēdu pat pētersīli. Un izlaizīju šķīvi.
Tā pāris vārdos par manām iedvesmojošākām atmiņām iz vasaras. Būdams šeit, sapratu, ka ir tādas vietas, kam visu var piedot, jo tajās tev liekās, ka kļūsti labāks...
Un sen neko neesam paklausījušies. Šobrīd esmu uz tāda naivi pozitīva muzikāla viļņa, kas palīdz man manos laikā nenormētajos rakstu darbos. Esmu pavilcies uz Arlie, The Scary Jokes, Saint Motel un vēl visādiem, brīžiem dvēseli plosošiem muzikāliem projektiem. Tāpēc šoreiz vienkārši kas sirsnīgs