VIENĪGI SKATS AIZ LOGA. PAVILJONS ZIEDOŅDĀRZS.
Bet kur tad paliek ēdiens? Ne katrai ēstuvei ir jāsaucas par restorānu! Gribi būt paviljons, tad esi! Esi demokrāts, mākslinieks vai jebkas cits, bet neuzspied sev restorāna zīmogu! Tirgo ķilavmaizes, ceptas olas un makaronus ar sieru.
Un kas tas par šefpavāru - garšu mednieku (tas no mājas lapas)? Ar medniekiem taču ir tāpat kā ar bitēm - nekad neko nevar zināt! Un ko tad, ja sanāk tukšā diena?
Tad iznāk tā kā man - trāpījos uz tukšo dienu, kad ar medībām nevedās. Skumji kaut kā. Jo restorāns tomēr... Jauki, protams, jaunam censonim dzirdēt sevi saucam par šefu, bet tā nevar būt tikai tukša skaņa! Tam ir jābūt atbildībai, lepnumam, zināšanām, pieredzei, talantam, izjūtai, individualitātei un vēl veselai virknei īpašību, kas nosaka - vai patiešām esi cienīgs par tādu saukties. Bet līdz tam tu esi vienkārši labs pavārs, jeb kā saka krievi: "будь по проще и народ к тебе потянется".
Tādā saskrūvētā noskaņojumā atrodos jau kādu laiku, jo paši saprotat - tas viss jau paliek traģiski. Bet vēl traģiskāk man šķiet kas cits. Tik daudzi restorāni, kas šmorē savu viduvējo pārtiku uz nebēdu un ceļ to galdā smīkņājot un ar attieksmi "nepatīk - nenāc", jo ir tik daudz citu, kas labprāt murrājot norīs, ko dod, paslavēs un vēl soctīklos ieliks bildi ar sajūsminātu komentāru. Tad kāpēc gan censties?
Un te es atgriežos pie Ēstmīļa pirmsākumiem. Pie latiņas! Ļaudis! Kur ir jūsu latiņa? Izglītojieties! Lasiet! Gatavojiet! Apmeklējiet meistarklases, kaut vai skatieties pavāršovus (ne vietējos, protams). Tas viss jums atvērs acis uz to, ko ēdat. Varbūt liks aizdomāties, varbūt liks kļūt kritiskākiem, bet varbūt vienkārši liks saprast, ka tiekat čakarēti un ka jums ir tiesības būt laimīgiem pēc maltītes, nevis vienkārši paēdušiem!
Nu, tā. Tik tālu ar patētismu. Bet nu ķersimies pie lietas. Ko tad tādu "absolūti garām" atkal esmu dabūjis?
Laša taratrs ar svaigiem dīgstiem, garšaugiem un paipalu olu EUR 8
Uzreiz redzams, ka kāds te jūtās kā liels mākslinieks. Tas labi, bet labāk būtu domājuši par garšu, nevis par izskatu. Nabaga lasis! Sakapāts ne pārāk smalki, kas pats par sevi vēl nav nekas slikts, toties viss pārējais... viss, kas piejaukts zivtelei klāt, to ir nobendējis līdz galam. Palieli sīpola gabali kopā ar rūgtenu citrona miziņu un nenormālu daudzumu piparu iejaukti lasī, kas knapi dveš! Nezinu, vai ir normāli izjust žēlumu pret beigtu, sakapātu zivi, bet, ticiet vai nē, es to izjutu. Un vēl tās šķīvja malas, kas nolietas ar bazilika eļļu, kas pēc manām domām vispār tur neiederas! Un pa virsu var uzkost vairākus lielus kaperus, tas tā, ja kādam pēkšņi visa kā pikanta izrādās par maz.
Mīdijas blanšētas baltvīnā ar saulē kaltētiem tomātiem EUR 8,50
Šito izvēlējos, jo ļoti gribēju saprast, kā var garšot blanšētas mīdijas un vai no tā ir kāda jēga. Līdz šim biju tās baudījis buljonā, baltvīnā vai saldajā krējumā ar zaļumiem un bageti, ko pamērcēt. Kā jau zināt, ar mīdijām ir gājis visādi, bet šī ir pirmā reize, kad sastopos ar blanšētām. Tā, vispirms atsvaidzināsim atmiņu, ko īsti nozīmē blanšēt. Parasti ar blanšēšanu sastopamies dārzeņu vai ogu gadījumā. Blanšēšana palīdz saglabāt dārzeņus kraukšķīgus un skaistus, jo blanšējot tie saglabā savu krāsu, pretēji vārītiem un sautētiem, palīdz noņemt tomātiem miziņu un noņem sīvumu sīpolam, kā arī ir ieteicama pirms produktu sasaldēšanas. Tas nozīmē, ka produkts uz īsu brīdi tiek ievietots verdošā ūdenī un tad pārlikts ledus ūdenī, lai apturētu tā gatavošanās procesu. Tas viss. Tālāk jau pēc vēlmēm - sasaldējam vai izmantojam pagatavošanai, vai ko nu kurš ir iecerējis. Tāda tā ābece.
Bet šeit mīdijas. Štrunts ar to, kā tas viss saucas, ja vien būtu garšīgi. Bet, nē pašas mīdijas, neatkarīgi no tā, kā īsti tika pagatavotas, dīvainā kārtā ir sulīgas. Taču viss pārējais pilnīgi garām. Vispirms - tas viss ir ļoti sāļš, un kā gan ne, ja pa virsu ir riktīgi pārcepts siers kopā ar lielu daudzumu saulē kaltētu tomātu. Šķīvja malas nolietas ar aromatizētu eļļu un nobārstītas ar piparu graudiem. Tāda fiška! Šitam ēdienam, pēc manām domām, nav nekādas jēgas.
Ķirbju krēmzupa ar grauzdētām ķirbju sēklām EUR 6
Būsim atklāti. Lai no krēmzupas pagatavotu šedevru, ir īpaši jāpacenšas, bet, lai to sačakarētu, gan īpaši daudz nevajag. Gan tehnoloģiski, gan izmaksu ziņā krēmzupas ir katra ēdināšanas uzņēmuma zelta ādere. Bet nevar taču šo visu padarīt primitīvu līdz nelabumam. Ja rakstāt ķirbju, tad gribu just ķirbi, nevis kartupeli, ja rakstāt ar sēklām, tad gribu sēklas, nevis pusšķīvi ar aromatizētu eļļu. Nu, tā kaut kā.
Cūkgaļas pavēdere buljona mērcē ar kartupeļu čipsiem EUR 9
Šitais vispār ir ēdiens - sods! Paskatāmies kārtīgi... Kurš redz buljona vai jebkādu citu mērci? Aha! Tās nav! Nepievērsiet uzmanību tam, kā sagriezti un pasniegti tomāti, bet papētiet pavēderi (tautas valodā sauktu par krūtiņu). Jā... Un kādi komentāri? O, jūs vēl esat pieklājīgi! Trīs plānas, pārkaltētas un pat vietām nosvilinātas nožēlojamas cūkgaļas šķēles. Un ļoti sāļas. Un par čipsiem nosauktie kartupeļi... Neticēsiet, jo izskats ir maldinošs. Tie ir pilnīgi mīksti, eļļaini un sāļi. Nezinu, kas īsti viņiem notiek virtuvē, bet normāli tas točna nav! Tāda sajūta, ka šeit māk sačakarēt jebko!
Liellopa filejas steiks ar tomātu salsu un kartupeļu - zaļumu biezeni EUR 16
Kamēr atceros, jāpasaka kas labs. Steiks izcepts neslikti. No vienas puses vairāk nekā no otras, bet uz visa pārējā fona tas tāds nieks. Iekšā vidēji cepts, tā kā varētu paspiest viens otram rokas un doties prom, bet nekā... Gaļai pietrūkst aromāta, vienīgā garšviela ir pipari. Tomātu salsai arī pipari, bet kartupeļu biezenim - uzminiet, kas... ne saukta, ne aicināta - trifeļu eļļa. Man jau garšo, bet kaut kā biju gaidījis tos zaļumus... Ne jau tos, kas, kā jau droši vien ievērojāt, visiem viņu ēdieniem sabērti kaudzītēs pa virsu... Un, jā, sīpols garšīgs. Bet jāņogas besī. Bet tas tā - tikai mani un tikai šoreiz.
Kūka Pavlova ar sezonas augļiem EUR 6
Pie šitā iedomājos, ka virtuvē piepalīdz kāds bērns. Pakautrējos gan to pajautāt, bet varbūt vajadzēja. Katrā ziņā, tas daudz ko izskaidrotu. Gan pa virsu uzbērto cukuru, kurš kraukšķēja starp zobiem vēl ilgi, gan zemeņu "puķīti" kā dekoru. Par solītajiem sezonas augļiem paklusēšu, bet taisnības labad gan piebildīšu, ka pati Pavlova, ja neskaita pārkulto, bezgaršīgo putukrējumu pa virsu, bija slavējama. Maliņas kraukšķīgas, bet pa vidu olbaltuma masa - mīksta un pufīga. Atceroties visus šeit piedzīvotos kāzusus, pieļauju, ka tas ir tikai pārpratums, ka Pavlovas bezē daļa ir izdevusies.
Šokolādes fondants ar vaniļas saldējumu EUR 6,5
Kad ieraudzīju, nobijos. Tā ar mani mēdz notikt, kad ieraugu ko tādu, kas draud pilnībā sabojāt ēdienu. Šajā gadījumā saldējums uz fondanta. Jau apglabāju to savā iedomātā sabojāto ēdienu kapsētā, bet, kā izrādījās, priekšlaicīgi. Fondants, kā par brīnumu, pat ļoti izdevies. Pārdalot uz pusēm iztek karsta šokolādīga masa - ne par saldu, ne par stipru. Ļoti cienījami. Šeit vajadzētu pielikt punktu, bet nevaru atturēties nepasakot. Pirms griežat augļus, kārtīgi nomazgājiet nazi, citādi sanāks kā ar šito karambolu - izskats un tekstūra kā karambolai, bet garša kā sīpolam. Nu, tā kaut kā... Un, ja mēs tā pilnīgi atklāti, tad tie rieksti un pūdercukurs bija lieki, bet ēdienu dekorēšanu, ja nu tā nav jājamzirdziņš, var cienījami apgūt pašķirstot žurnālus vai pārlapojot netu.
Nu, tā kaut kā...
Tad atgriežoties pie sākuma. Apmaiņā pret kādu skatu jūs būtu ar mieru apēst šo?
P.S. Un gribu šefpavāru, kas nevis vēl medī, bet jau ir nomedījis...