PAVASARA RĪGAS RESTORĀNU NEDĒĻA - ČEMODĀNS
Īsāk runājot nav. Bet ir šis tas, kas ir nemainīgs un ar apskaužamu regularitāti. Un šeit es nedomāju vēlēšanas, bet gan jau pieminēto restorānu nedēļu. Diemžēl jāsaka, ka ar katru reizi šis pasākums man liekās aizvien pliekanāks un grūtāk definējams. Ja salīdzinām pirmsākumus, kad bija viegli atpazīt sezonas produktus - zvaigznes, kam bija jāatspoguļo tā brīža aktualitāte, inovācija vai tendence, ko noteica organizatori un katrs iesaistītais restorāns tad centās izpausties, cik vien spēka, tad tagad pārlasīju visas ēdienkartes vairākas reizes, pirms vispār iebraucu piedāvājumos. Un atzīšos, ka vēl līdz šim tā īsti neesmu atkodis - kuri tad šoreiz bija tie īpašie vietējie produkti, ap kuriem tai lietai bija jāgrozās! Vai tie bija lakši, rabarberi, bebri, rupjmaize, aronija vai vēl kas cits, nesaistīts nedz ar pavasari nedz ar ko citu, kam vajadzētu kalpot par šāda veida pasākuma vadmotīvu.
Citādi, protams, pasākums rullē! Ļaudis beidzot var atļauties doties uz restorāniem un par niecīgām 15 vai "ekskluzīvā" gadījumā pa 20 naudiņām pūst un elst no sajūsmas un pēc tam vēl ilgi stāstīt, cik viss bija smalki un stilīgi un ar nepacietību gaidīt rudeni, kad varēs atkal nodoties lielākoties apšaubāmas kvalitātes ēdiena noprovēšanai.
Šajā sakarā dzirdēts jau daudz. Sākot ar: ko var gribēt par 15 EUR, jo ēdienam taču ir arī pašizmaksa, beidzot ar jau pieminēto, neapstrīdamo sajūsmu, jo neviens taču neies atzīt, ka, izejot vienīgo reizi gadā uz restorānu, ir sanācis aplauzties. Tad lūk, ar pēdējo man nav nekādu problēmu, jo pārsvarā to vien daru, kā atzīstos savās gastronomiskās neveiksmēs. Un ziniet ko? Lai cik tas skumji neliktos - esmu pie tā pat savā ziņā pieradis. Jau negaidu neko izcilu, vien ceru, ka nebūs tik sūdīgi, ka jāmet ar šķīvi pret sienu, ko nedaru ne tikai pateicoties manam ziemeļnieciskajam temperamentam, bet arī inteliģentai audzināšanai un ilgstošām sarunām ar maniem domubiedriem, kas iedarbojās uz mani visnotaļ nomierinoši un palīdz pārvarēt neveiksmīgās paēšanas rezultātā radušos stresu.
Tad lūk. Šoreiz manu izvēli noteica vairāki faktori, kas toreiz man likās pietiekoši loģiski un saprātīgi, bet tagad pēc kāda laika šķiet pilnīgi nepamatoti un aplami. Vispirms atmetu vietas, uz kurām biju nolēmis nekad vairs neiet, piemēram Avalon. Tad atmetu vietas, kur jau biju bijis, piemēram Forest, Piramīda un vēl dažas. Tad atmetu vietas, kuru piedāvājums nekādi mani neuzrunāja, piemēram Bibliotēka, 3 pavāri, Bruņinieku 63 un vēl vairāki. Un tad no pāri palikušajām dažām, kā vēlāk izrādījās izvēlējos divas nepareizās, kas vēlreiz apliecina, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, īpaši attiecībā uz to, kur īsti paēst!
Pirmā izvēle - Čemodāns. Pat nezinu, kā to nosaukt, bet līdz restorānam šeit mazliet vēl pietrūkst. Un tas attiecās ne tikai uz ēdienu, bet, kas nav mazsvarīgi, arī uz apkalpošanu, interjeru un konceptu (ja tāds šeit vispār pastāv). Ja sekotu šīs vietas pamatidejai, tad, noliekot pie durvīm bufeti, restorānu var nosaukt "Bufete", bet noliekot zāles stūrī jebko citu, šajā vārdā droši var saukt arī pašu iestādi, jo kā gan citādi lai izskaidro to, no kā radies nosaukums "Čemodāns", ja vien ne no paša čemodāna, kas, jā, jūs uzminējāt, ir novietots gandrīz goda vietā! Nu, labi, pietiek zirgoties....
Tam visam, iespējams, ir kāda dziļāka jēga, un esam jau runājuši par to, ka nav nemaz tik viegli izdomāt jebkam nosaukumu, jo citādi vai mums būtu restorāns Stallis, piedodiet Ferma...
Bet, atgriežoties Čemodānā, uzreiz pateikšu, ka man nepatika pilnīgi nekas. "Ko tā?" jautāsiet. Pats esmu neizpratnē, jo šo izvēlējos tīri pēc ēdiena, kas no vienas puses likās saprotams un uzrunāja, bet no otras likās tāds, ko grūti sabojāt. Diemžēl kļūdījos.
15 EUR
Kūpināta siļķes fileja ar rudzu maizi, kaņepju pralinē, marinēto biešu musu un cūku pupām.
Jau paraugoties šķīvī, rodas daži jautājumi: Kur ir siļķes fileja? Kur ir pralinē? Kur ir cūku pupas?
Tagad par visu pēc kārtas. Siļķes fileja šeit neeksistē. Tās vietā - nenosakāmas zivs pastēte, krēms vai vienalga kas, tikai ne siļķes fileja. Pralinē sakarā pievērsīsimies teorijai - vienkārši runājot, pralinē ir rieksti aplieti ar izkausētu cukuru un tad sastindzināti. Tāda kā ledene ar riekstiem. Kas īsti bija domāts šeit, nezinu, bet esmu drošs, ka nevajadzētu maldināt cilvēkus piedēvējot visiem zināmus nosaukumus pilnīgi kam citam. Tas ir kā iet uz hokeju, bet atčohnīties, ka skaties futbolu! Nu, labi, ne gluži tas pats, bet uz to pusi gan... Tas viss vēl nebūtu nekas, ja vien šamējais "pralinē" nebūtu tik atbaidoši nepatīkams. Tāda kā slapja rīvmaize, pilna ar mazām, cietām kaņepju sēklām, kas piedodiet, bija sagraužamas ar grūtībām.
Bietes musam, acīmredzot, aizmirsa pirms tam iemarinēt, bet cūku pupas pēc izmēra vairāk līdzinājās zirnīšiem. Katrā ziņā, lasot ēdienkartē - cūku pupas, tādas arī sagaidu uz šķīvja. Tāpat kā visu pārējo solīto!
Lēni krāsnī gatavota cūkgaļas pavēdere, marinēta cidoniju sulā, ar pērļu grūbām un savvaļas ķiploku mērci.
Ar ko lai sāk? Kad ēdienkartē izlasu, ka gaļa tiks lēni gatavota krāsnī, un īpaši tas attiecās uz cūkas pavēderi, tad jau iedomājos, cik sulīga, mīksta, aromātiska un visādi citādi superīga tā būs. Pavēderei tas ir īpaši svarīgi, jo pareizi to pagatavojot, gaļa it kā saplūst ar tauku kārtu un tās kļūst par vienu veselu. Zūd tā sajūta, ka šeit ir gaļa, bet šeit speķis. Tas viss kopā kļūst neatkārtojams. Un ja vēl pa virsu kraukšķīga ādiņa...
Kā šajā Gordona Ramzija (Gordon Ramsay) ceptajā...
Tāpēc ieraugot uz šķīvja acīmredzami sausus gaļas gabalus, kas vietām apdeguši, bet vietām ar pilnīgi neizceptu, baltu tauku kārtu, esmu vīlies. Ne šādu es biju gaidījis šo ēdienu. Piebildīšu vēl, ka no cidoniju marinādes ne vēsts, bet viss pārējais uz šķīvja stipri zem viduvējā. Pērļu grūbas pilnīgi sausas un bezgaršīgas, savvaļas ķiploku (kas pazīstami arī kā lakši) mērce kā pašķidrs pesto ar pilnīgi neizteiktu ķiploku aromātu. Bez tam, ēdienam pietrūkst kādas mērces, kas savienotu visas sastāvdaļas kopā un padarītu to ne tik sausu.
Maigs bezē ar vaniļas krēmu, pasniegts ar sukādēm un aroniju gēlu
Nez kā tieši saistībā ar bezē ir domāts vārds - maigs?
Ja man ļautu šo desertu kā nosaukt pēc apēšanas, tad pirmais, kas ienāk prātā ir - traki salds! Nevienā sastāvdaļā netiek dota ne mazākā atelpa no salduma. Dažādas intensitātes cukurs nomāc citas garšas, tāpēc vienīgais, ko varu pateikt ir, ka aroniju gēls bija tik stiprs, ka jāuzdzer ūdens, ka bezē bija sauss un ļoti salds, vaniļas krēms kā rūpnieciski ražots, bet sukādes no veikalā nopērkamām paciņām. Uz šķīvja saliktas atsevišķas sastāvdaļas, kas man personīgi nemaz nesaskan kopā.
Katrā ziņā nav skaidrs, kā šis deserts un arī pārējie divi ēdieni, atspoguļo mūsu kulinārijas tradīcijas, sezonas īpašos produktus un kas šajā visā ir tā "odziņa", pateicoties kam šo varētu uzskatīt par ko īpašu.
It kā doma laba, bet rezultāts nē! Nu reāli jāvelk paralēles ar otro regulāro pasākumu, kurā piedalījāmies. Notiek gan retāk, bet apmeklēts krietni kuplākā skaitā. Sajūtas daudziem no mums pēc tam gan līdzīgas, kā pametot restorānu pēc švakām vakariņām. Pieķeru sevi pie domas, ka nobalsotu par sarakstu, kas savā priekšvēlēšanu programmā būtu iekļāvis punktu par restorānu ēdiena kvalitātes vienotu standartu izstrādi un centralizētu kvalitātes nodrošināšanu, kas protams ir joks, lai gan ēdiena kvalitāte mani uztrauc daudz vairāk nekā pirmčeku un čeku izsniegšanas/neizsniegšanas epopeja, jo labi zinu kādas ir reālās izmaksas ēdināšanas biznesā un cilvēcīgi saprotu tos, kas mēģina šo risināt citādi. Bet protams šmaukties nav labi, tāpat kā piedāvāt sliktas kvalitātes ēdienu.
Tāpēc šajās vēlēšanās aprobežojos ar lēmumu par "gāzt" vai "negāzt", bet saistībā ar ēdienu paļaujos uz cienījamu attieksmi no virtuves profesionāļu puses
Pralinē, nav nekas tuvs tam ko Tu uzrakstiji. Nekada zina neaizstavu to, kas tika pasniegts Tev "cemodana", tacu tas ko Tu interpreteji galigi nav korekti.
Tapatas, ka cuku pupas ari ir visdazadakas, tacu cilvekam , kas muca audzis, to varetu piedot.
Atkal. Kartejais cilveks, kas vispasaules pazistama Sefa vardu un uzvardu neprot nokopet no neta.
Pats esmu bijis "sauktaja" cemodana, un kopuma slikti nav, tacu sis tas klibo, ka vairumam restoranu Riga! Taja pasa laika, par gastronomijas lietprateju, ka Tu sevi sauc, Tevi nosaukt nevar. Tavs raksts ir tik pat pliekans , ka siļķes Muss, kas tika pasniegts filejas vieta.
Un runat, par restoranu ieksejo sistemu un kopejo konceptu runat ir lieki. Tas savukart ir katram savs.
Ir diezgan smiekligi lasit, no cilveka, kas (ka Tev patik rakstit) "tocna" nesaprot visas sis restorana nedelas jegu.
Ka jaubTu mineji, 15-20 € par trim kartam.
Ko Tu cereji sagaidit? Masterklasi?
Ta ir sava veida nenedzeta reklama, kura visi restorani strada konveijeri.
Un kvalitate vienmer kritas.
Un Tu pirmd veido rakstus, izglito sevi nedaudz ar "gastro" zinibam.
Savadak, lasot, man palika skumji.
Lieki tereji savu laiku, rakstot kartrjo savu bezjedzigo rakstu.
Paldies, un savus komentarus atpakal, vari paturet pie sevis.
Tam nekadas jegas nebus.