NU KO, MĀS, LAIPNI LŪGTA
Jau esmu stāstījis par savām attiecībām ar žurnālu Deko – vienu no tiem izdevumiem, ko šķirstot var mazliet pievērt acis un iedomāties sevi kur citur, kādā skaistā, pasakainā vietā, kur nepārprotami zāle ir zaļāka, vide – skaistāka un kur veiksmes un izcilības elpa tevi it kā ieskauj no visām pusēm un atkarībā no noskaņojuma, liek justies nožēlojami vai arī aicina atrast sevī spēku un iedvesmu tiekties pēc kā labāka. Mans fetišs ir centra dzīvokļi ar augstiem griestiem, maigām, klusinātām krāsām, sapņainu skatu uz jumtiem aiz loga un iedvesmas pilnu stāstu tam visam apakšā. Kad ko tādu lasu, tad nevilšus pieķeru sevi pie domas, ka arī es tā varētu un ka arī man tā varētu būt, lai gan dziļi sirdī apzinos, ka nez vai. Tomēr, neskatoties un viļņveidīgo melanholiju, kas mani pārņem, šajā ienirstot, periodiski atrodu arī ko tādu, kas patiešām var kļūt par manu kaut uzreiz! Parasti no Deko aizgūstu kādu ideju dāvanai, interjera papildinājumam vai uzzinu par kādu jaunu restorānu caur interjera un dizaina prizmu. Tā reiz paklupu pret Tails, ko apmeklēju veselas trīs reizes, katru reizi ēdot ko citu un katru reizi esot vīlies, bet nemainīga bija mana sajūsma par telpu un atsevišķiem interjera risinājumiem. Ko vēl piebilst... Nu, esmu drukātās preses piekritējs. Manā izpratnē nekas nevar aizstāt reālu lapu šķirstīšanu. Kādreiz biju apsēsts ar nu jau nelaiķa Četrām sezonām. Mani tā valdzināja žurnāla estētika, ka kaifoju vien no tā, ka taustīju tā lapas un sapņaini pētīju pasakainās bildes. Jāsaka gan, ka recepšu kvalitātes ziņā tas krietni atpalika no poligrāfijas, jo ne reizi izmēģinātā recepte nesanāca perfekti. Jā, labi, zinu, ko domājat. Un, iespējams, jums ir taisnība. Tā toreiz likās arī man, tāpēc vienkārši pārstāju pēc tā gatavot, vien turpināju to pirkt kā glancētu mīļmantiņu, un rezultātā man joprojām ir gandrīz visi numuri, kurus šad tad pāršķistu. Nu ja, un ekvivalents šim, tikai no citas operas ir Deko, kas, paldies preses dieviem, tiek ražots vēl joprojām, lai gan divreiz retāk nekā iepriekš. Tieši Deko uzzināju par Māsu. Pat nezinu – mani kaut kas uzrunāja. Tur bija tādi vārdi kā ģimene un dzīvoklis, dzīvība un kultūrslānis un vēl visādi, kas manī aizķērās, tāpēc vienkārši rezervēju galdiņu un kādā nedēļas nogalē devos turp.