KĀ ES BRAUCU VIENATNI (NEJAUKT AR VIENTULĪBU) LŪKOTIES, UN MAZLIET ARĪ IEBERZOS
Man nepatīk saule, putekļi un stulbi cilvēki. Nu, tā, ka rauj uz augšu no tā visa. Tas tā, mazliet virspusēji par mani. Domāju, šai reizei atklātības pietiks, bet, ja raktos dziļāk, ko tik neatrastu… Šovasar, piemēram, atklāju sevī vēlmi braukt atpūsties vienam. Ne tāpēc, ka savējie būtu apnikuši vai apgrūtinātu, vai uz to pusi. Nē, vienkārši gribēju izbaudīt iespēju pabūt pilnīgi vienam. Līdz tam nevarēju saprast, kas tur foršs, tas izklausījās vairāk pēc nolemtības, vientulības vai izmisuma, nešķita nekas tāds, ko normāls cilvēks sev gribētu nodarīt. Bet kādu rītu sapratu, ka vairs nedzirdu sevi un jūtos kā traips, nespēju vairs padomāt. Un tad panesās! Tagad tā ir mana lieta – reizi pāris mēnešos izmetu līkumiņu uz dažām dienām, lai padomātu savas domas, paelpotu gaisu un, protams, arī uzēstu. Rezultātā apmetos vairākās vietās tepat, salīdzinoši netālu, darīju ko gribēju un varu pateikt, ka guvu arī gastronomisku pieredzi.