Nostaļģija, saulriets manas pasaules malā, nepiepildījies sapnis un, kā jau katru gadu - Pāvilostas Laiva..
Katram no mums ir kas tāds, kas laika gaitā kļūst par neatņemamu dzīves sastāvdaļu: kāds sapnis, ko mēdzam sapņot, lai gan apzināmies, ka tas visdrīzāk arī paliks – tikai sapnis, kādas atmiņas, ko atceroties sažņaudzas sirds un nevilšus rodas sajūta, ka viss labais jau ir pagājis. Arī man tā ir. Arī es jau vairākus gadus vasarā ļaujos plūsmai un dodos uz savu pasaules malu – Pāvilostu. Tur, atstutējot kājas pret Peldmājas terasītes malu un raugoties, kā Sakas upē līgani peld pīles un saule norietot aizslīd aiz horizonta, it kā pasaule būtu plakne un mēs ar to vienkārši atrastos katrs savā šīs plaknes malā, es ielaižu sevī kosmosu, attīru smadzenes un savā veidā uzlādējos, lai pēc tam veselu gadu spētu turēt līdzi ritmam, attaisnotu uz sevi liktās cerības un iedomātos sevi par mūžīgo dzinēju esam, līdz atkal...