7! B7! (nejaukt ar 007)
Šorīt pēkšņi sapratu, ka laiks skrien! Pats nebiju no sevis to gaidījis, bet laika skriešanas fakts mani reāli nobiedēja. Brīdī, kad apjēdzu, ka kopš mana pēdējā publiskā gastronomiskā izgājiena sabiedrībā pagājuši teju trīs mēneši un ka tas ir noticis pagājušajā gadā, uz brīdi pat sametās šķērmi! Domāju, daļai no jums ir pazīstama sajūta, kad vienā brīdī saproti, ka realitāte netur līdzi gaidām, tāpēc, lai izvairītos no vilšanās, vienkārši nogriezies pa citu ceļu. Tā notika arī ar mani, kad, sapņaini vērojot soctīklos ēšanas jomas kolēģu aktivitātes, kas brīžiem sāka šķist kā vecas, saskrāpētas plates drillēšana, un šmorēšanas paraugdemonstrējumus, kas likās jau iepriekš redzēti, un neveiklos kulināros eksperimentus uz nosponsorēto sadzīves iekārtu fona, sapratu, ka esmu tajā visā it kā mazliet apmaldījies. Tā bija tāda skarba sajūta, kad vairs negribi iet un galu galā arī negribi vairs rakstīt. Vienīgais, kas mierināja: arī daudziem citiem iestājusies radošā krīze, jo kā gan citādi skaidrot visus mēslus, ko diendienā varam redzēt savos telefonu/datoru ekrānos visās iespējamajās platformās?